Piedod, ka iedomājos

Apledojis trotuārs, pazaudēta sirdsapziņa, atrasta kaudze ar bezmiega dvēselēm, saraustīti atmiņu pavedieni. Iesāktas, bet nepabeigtas emociju dziesmas, aizkaitinātu domu dzejas krājumi.

Tev nebija laika - teici, lai pagaidu - zini es vēl gaidu.

Nē – viņa noliedzoši nogrozīja galvu.
Bet kāpēc? – kā vienmēr, arī šoreiz viņš viņu nesaprata.
Jo es negribu braukt projām, negribu atkal pussakravātām somām blandīties pa pasauli – acīs viņai saskrēja asaras.
Kā tu nesaproti – viņš uzkliedza.
Kā tu nesaproti mani... – meitene šņukstēdama nočukstēja.

Uzplēstas rētas nedzīst

un Tu! un Tu un TU - arī!

59 - tas ir tieši tik...

59 tas ir tik, lai uzkāptu līdz ceturtajam stāvam trīsstāvu mājā. Ne jau soļi vai lecieni, bet pakāpieni paši par sevi. Katrs ar savu dveeseli un vēsturi.

59 ir tieši tik, lai pagurtu skaitot līdzi un apjaustu, ka līdz 100 vēl ir tik tālu.