"Ar ko blogeri ir līdzīgi seksuāli aktīviem briežiem
Vakardien LU SZF notikušajā diskusijā par sociālajiem medijiem noslēguma posmā ļautiņiem izdevās novirzīties no tēmas un pievērsties vīriešu un sieviešu salīdzināšanai. Par laimi, šī sarunas daļa neievilkās. Taču viens interesants jautājums tomēr tika pacelts, kurš mani ieinteresēja. Kāpēc situācijā, kad statistika vēsta, ka sieviešu internetā ir vairāk kā vīriešu, tomēr notiek tā, ka tieši vīrieši ir tie, kas izteikti dominē blogosfērā, sociālo mediju administrēšanā utt. Vismaz Latvijā jau nu noteikti gandrīz visa jauno mediju sfēra pieder večiem – ar retiem (bet, protams, patīkamiem) izņēmumiem. Un atbildi diskutētāji šoreiz nespēja rast. Bet es tomēr pamēģināšu, lai gan tas atkal visdrīzāk jau būs tikai viedoklis, ne atbilde.
Manuprāt, atbilde ir meklējama stipri tālāk par SZF diskusijas dalībnieku tēzēm par dzimumu pieradumiem iepirkšanās un informācijas apkopošanas sfērā – kā cilvēkam ar putekļainu psihologa diplomu plauktā man aumež gribas runāt par cilvēku instinktiem un dabas likumiem. Sociālpsihologi visos laikos ir pauduši viedokli, ka cilvēks, kurš nemēģina parādīt sevi kā oriģinālu, unikālu indivīdu, bet tā vietā publiski atzīst savu piederību viduvējībām, visdrīzāk cieš no pazemināta pašvērtējuma, un būtībā tāda izturēšanās ir vai nu kāda noteikta taktiska aprēķina, vai psihiskas novirzes simptoms. Bet, ja runājam par instinktu līmeni – izsenis ir bijis tā iekārtots, ka tieši tēviņš ir tas, kuram daudz aktuālāka ir, tā teikt, “operatīva pašprezentācija”, nemitīga dīžāšanās ar kuplākajiem ragiem mežā, tiekšanās būt bara vadonim utt.
Reklāmas psihologs Ļebedevs-Ļubimovs raksta, ka īpaši saasināta šī tieksme pašprezentēties ir dažādiem radošajiem ļautiņiem, tai skaitā noteiktu jomu “profesionāļiem” – mūziķiem, aktieriem, tāpat sportistiem utt. Bet tā saucamās blogosfēras būtība ir apkopot tieši šo radošo cilvēku viedokļus – vismaz ideālajā variantā. Jebkurā gadījumā, aktīvajā blogosfērā parasti nonāk tieši tie, kas ir radoši vai vismaz paši sevi par tādiem uzskata, kas tāpat izraisa vēlmi un nepieciešamību pašprezentēties. Tiešais pašprezentācijas auglis ir demonstratīva uzvedība – un re, te mums talkā krietni vien nāk internets, kurā iespējams ne tikai demonstrēt šo uzvedību plašākam cilvēku lokam kā reālajā vidē, bet piedevām arī biežāk palikt tā īsti nesodītam, ja kaut kas aiziet greizi. Tāpat būtu jāņem vērā arīdzan aktīvās blogosfēras vidējais vecums – izteikti lielākā daļa ir tieši tajā vecumā, kad pašapliecināšanās liekas īpaši svarīga. Dažiem vairāk kā citiem… Taču nu ejam atpakaļ pie sākuma tēmas.
Dzīvnieku pasaulē pieņemts, ka tēviņi sacenšas savā starpā līdz brīdim, kad mātīte, kas līdz tam darbojusies pasīvāka novērotāja lomā, izdara savu izvēli. Cilvēki no dzīvniekiem šai līmenī atšķiras galvenokārt ar to, ka ir transformējuši senos instinktus un, pateicoties savai “brīvajai izvēlei”, ir seksuāli aktīvi nevis noteiktās sezonās, bet visu gadu jebkurā laikā. Attiecīgi, arī nepieciešamība izcelties viņiem saglabājas nemitīgi. Ja es gribētu izteikties tajos terminos, kas tika minēti diskusijā, varētu tiešām sievietes apzīmēt kā ideālo patērētāju, jo tēviņi, atvainojos, vīrieši šai situācijā uzstājas vairāk kā pārdevēji. Jāsecina, ka sievietēm, atšķirībā no vīriešiem, tātad nav šī “virtuālā instinkta”, kurā blogošana tiek pieņemta vienkārši kā vēl viens pašprezentācijas veids – varbūt tāpēc sievietes biežāk raksta tematiskos blogus par lietām, kas viņas patiesi interesē, nevis graužas iekšā dienas skandalozāko aktualitāšu “analizēšanā”, kā to bieži darām mēs, bikšaiņi.
Dž. MakFārlends savā “Dzīvnieku pasaulē” [1988] min tādu faktu, ka briežu tēviņi mātīšu labad viens otru izsauc uz divkaujām ar skaļu rēkšanu, kas dzirdama teju pa visu mežu. Es patiesi še saskatu līdzību ar blogeriem, kuri “bļauj” virtuālajā vidē, viens otru provocējot uz savstarpējām vārdu kaujām ar mērķi izcelties. Bez šaubām, apzināti vai neapzināti, bet tieši to pašu es izdarīju tikko, hehe."
Speciāli ātri lasošajiem un domājošajiem! Tas ir pārpublicējums.
Tomēr īlgo laiku neesmu bijs pastajgadāms ar kaiņam Ogres mežā netālu no pilsētas kapim. Nejauši pamānīju lielo nožogoto zemes gabalu aiz kā vārēja redzēt uz zemes savvaļas dzivnieku pēdas. Intereses pēc apstaigāju visu šo teritoriju apkārt. Atcēros, kā šai teritorijai iekšā noteikti vajadzetu būt arī ezeram. Šķiet bernībā saucām šo ezeru pār "zaldatezeru". Dotāja brīdī vār redzēt, kā visai šai diezgān lielai teritorijai iegūldīti nopietnie lidzekļi lai nožogot riņķī, uztaisīt ceļu apkārt, veikt meliorātīvos darbus, ielāist iekšā savvaļas dzivniekus kurus vēl noteikti ir japiebāro u.t.t.. Spriežot pēc dzivnieku pēdam - iekšā aiz "restiem" mīt stālto briežu bārs. Spriežot pēc specifīskājam būdām ar garājam kaiņam, zīnāmam katrām medniekam - diezvaj šīs brieža mīteklis paredzēts brieža populācijas vairošānas vajadzībam. Esmu pārliecināts, kā droši vien, šīm "biznesām" ir ļoti spēcīgie "pamati", un no likuma pūses tūr arī viss būs ideāli kartībā. Vārbūt kāds vār publīski padalīties ar informāciju, kās īsti notiek aiz šā žoga "zvēru koncentrācijas laģerī"? Blakus ir pilsēta, blakus ir smilšu kalns, šāja vietā gadiemīlgst tauta seņoja, makšķerēja un vienkārši pastigājas. Tāi vietai cauri vēd īsakais ceļš kranciema karjerā pūsē. Kās ir tāds "tās", kāmdēļ ir ierobēžota cilvēku un savvaļas dzīvnieku pārvietošānas brīvība? Latvijā ir stalto briežu fērmas, bēt kād tie atrodās tālāk no blīvi apdzīvotajam vietām, tās neizkātās pilnīgi paranormāli. Pāts esmu mednieks, adekvātām jaģerīm medīt "gandrīz zoodarzā" ir zēmāk pār personīgu godu. Galu galā lodes līdo tālu, bēt pie tā žoga nav piekārināts neviens brīdīnošs uzrāksts.
Dažādās sarunās un intervijās speciālisti ne reizi vien teikuši, ka patiesībā zoodārzi netiek veidoti tādēļ, lai izklaidētu cilvēkus. Kāda ir zooloģisko dārzu pastāvēšanas jēga?
Laura Līdaka: Mūsdienās zooloģisko dārzu pastāvēšanas galvenais iemesls ir sugu saglabāšana un pavairošana. Nenoliedzami, ka zoodārza uzdevums ir arī izglītot cilvēkus un, protams, dot iespēju priecāties par dzīvniekiem.
Vai Rīgas zooloģiskais dārzs visus savus 95 pastāvēšanas gadus ir nodarbojies ar reto un izmirstošo sugu saglabāšanu un pavairošanu?
Ingmārs Līdaka: Sākotnēji droši vien nebija domas par retām un apdraudētām sugām, taču nevar noliegt to, ka zoodārzs ir radies kā izglītības iestāde, jo pirmajos programmatiskajos dokumentos, kas tapa, zoodārzu dibinot, bija ideja par cilvēku iepazīstināšanu arī ar vietējo faunu, radot interesi un vēlmi kaut ko uzzināt par tiem dzīvniekiem, kas atrodas mums blakus. Nevar runāt par kādas sugas sargāšanu un saglabāšanu, ja netiek saglabāta vide, kurā suga dzīvo. Būtībā tā ir vides apziņas veidošana, un zoodārzs ar savu spēju sagādāt cilvēkam prieku, ir sākums. Tas ir kā pirmais vārds, pēc kura tiek taujāts pēc nākamā vārda: vai tu gribi, lai viņš dzīvo? Protams, ka cilvēks grib, lai dzīvotu tas, kurš viņam patīk, bet tas nozīmē, ka cilvēks būs atvērts ne tikai sarunām, bet arī rīcībai, lai saglabātu vidi, kurā dzīvnieks var dzīvot un justies labāk nekā zoodārzā. Esmu jau teicis: ja cilvēks atnāk uz zooloģisko dārzu un saka, ka nevar izturēt to, ka dzīvnieki ir būros un ka tas ir tik ļoti briesmīgi, tad zoodārza pirmais mērķis jau ir izpildīts – cilvēks ir gatavs domāt un arī kaut ko darīt, lai dzīvniekam un visai sugai būtu labāk. Tas būtu ideālais variants, ja zooloģiskais dārzs nebūtu vajadzīgs, jo visi mīlētu dzīvniekus un rūpētos par dzīvnieku dabiskās vides saglabāšanu. Tomēr pārredzamā nākotnē tas laikam nebūs iespējams. Tādēļ zooloģiskais dārzs, kādam pat radīdams negatīvas emocijas, dara labu. Ja cilvēks saka, ka viņam žēl, ka Prževaļska zirgs dzīvo aplokā, nevis stepē, tas jau ir labi. Tiesa gan, stepē vairs nedzīvo neviens Prževaļska zirgs, jo tā ir suga, kas dabā pilnīgi izzudusi.
Laura Līdaka: Zooloģiskais dārzs ir vienīgā vieta, kur ar šo dzīvnieku var iepazīties, tā ir iespēja, kas jāizmanto.
Kā notiek to sugu izvēle, kuras tiek uzticēts pavairot Rīgas zooloģiskajam dārzam?
Ingmārs Līdaka: Sākums bija pirms 95 gadiem, kad zoodārzam tika piešķirti 16 hektāri zemes. Pirmām kārtām sugu izvēli nosaka zemes daudzums un tas, kādā vietā tā atrodas. Otrs faktors, kas nosaka sugu izvēli, ir Latvijas laika apstākļi. Mēs esam neizdevīgā vietā, jo Madrides vai Barselonas zoodārzam nav problēmu uzbūvēt žirafei māju – tur nav vajadzīga apkure. Arī Tropu mājā nodrošināt vajadzīgo temperatūras starpību starp āra gaisu un mājas iekšienē tur nav tik sarežģīti. Tagad mūsu zooloģiskā dārza platība ir 20 hektāri, tomēr zoodārza lielums nozīmē, ka mēs neturēsim lielu dzīvnieku barus, kuriem vajadzīgs daudz vietas, lai viņi justos labi. Tādēļ mums nav sumbru un bizonu, kuri kādreiz bija, un tādēļ mums ir aizvien mazāk briežu. Ir mainījies priekšstats par to, kādi ir pieļaujamie dzīvnieku turēšanas apstākļi. Vārdu sakot, visi šie apstākļi nosaka to, kādas sugas mūsu zoodārzā var turēt un pavairot. Otrs noteikums ir, lai kolekcija spētu pildīt savas pastāvēšanas mērķus. Piemēram, mums ir lauvas, bet lauvu turēšanas mērķis ir skatītāju piesaistīšana un izklaidēšana, jo nebrīvē lauvas labi vairojas, nav problēmu saglabāt šo nebrīves populāciju. Ir dzīvnieku kolekcijas, kas pilda izglītojošo funkciju. Visbeidzot ir dzīvnieki, kuri savā ziņā atnāk paši. Piemēram, pūces un ūpjus gandrīz nemaz neesam speciāli gādājuši – tos ir atnesuši cilvēki, gribēdami glābt atrastos pūčulēnus. Apdraudēto sugu kolekcijas veidošana notiek sadarbībā ar Eiropas Zoodārzu asociāciju, vairošanas programmām un ciltsgrāmatām. Apdraudētajām sugām ir ļoti stingras prasības turēšanas apstākļiem un vajadzīga augsta kvalifikācija. Mazajām pandām un žirafēm, piemēram, prasības turēšanai ir ļoti stingras, tādēļ vienmēr ir jāizvērtē, vai mēs varam to finansiāli un praktiski nodrošināt. Ja nevaram, mums neviens šos dzīvniekus neuzticēs. Mēs varam daudz ko gribēt, bet, piemēram, lielo pandu mēs laikam nevarēsim turēt nekad – lielo pandu var iznomāt tikai no Ķīnas ar tās valdības atļauju, un tas m
Laura Līdaka: Stāsts ir par tītargrifiem. Divi tītargrifi tika aizsūtīti uz Vāciju policijas vajadzībām. Viņiem ir ļoti asa oža, un viņus apmācīs meklēt līķus. Putniem parasti nav ožas, bet tītargrifi ir vieni no tiem retajiem putniem, kuriem tā ir, turklāt ļoti asa. Rīgas zooloģiskais dārzs laikam pat bija pirmais Eiropā, kam izdevās izaudzināt tītargrifu mazuļus. Tītargrifi ir dienvidamerikāņi, un savā dzimtajā pusē nav apdraudētā suga, bet ar viņu vairošanu nebrīvē bija problēmas. Mums izdevās viņus pavairot un uzaudzināt. Pirmos putnēnus audzināja inkubatorā, un viņus bija ļoti sarežģīti barot – vecāki mazuļus baro, atrijot pussagremotu barību. Tas nozīmēja, ka gaļa, ar ko putnus baroja, bija jāfermentē jeb, citiem vārdiem sakot, gaļa tika pūdēta un pēc tam tā bija putnēniem jāiespiež rīklītē. Viss process bija saistīts ar lielu smirdoņu un lielu brēku, jo putnēni neklusēja.
Šis ir viens no stāstiem par savvaļā neapdraudētu sugu, ar kuru cilvēki mācās apieties, lai gadījumā, ja kaut kas notiktu, sugu varētu saglabāt un vairot arī nebrīvē.
Ingmārs Līdaka: Zooloģiskajos dārzos cenšas dzīvniekus ļoti nepieradināt, lai viņi saglabātu savas dabiskās iemaņas un nekļūtu pilnībā atkarīgi no cilvēkiem. Savas prasmes un iemaņas viņi iegūst no vecākiem. Ja, piemēram, pērtiķītis neredzēs, kā māte aprūpē viņa brālīti vai māsiņu, tad izaudzis viņš noteikti nebūs labs tēvs vai māte saviem bērniem. Tiem dzīvniekiem, ko cilvēki tur mājās, bet pēc tam atdod zoodārzam, bieži vien ir problēmas iejusties savu sugas brāļu vidē, jo viņiem nav saskarsmes pieredzes ar sugas brāļiem. Patiesībā tāds dzīvnieks kā savas sugas pārstāvis ir norakstāms. Protams, es pārspīlēju, jo neviens jau tādam dzīvniekam neko sliktu nedara. Katrā gadījumā – zoodārzs cenšas radīt dzīvniekiem vidi, kurā viņi nezaudētu savus instinktus. Tādēļ bara dzīvnieki ir jātur grupā, viņi nedrīkst dzīvot vieni.
Kā citur klājas bebriem, kas Latvijā dažviet laikam jau kļuvuši par sodību?
Ingmārs Līdaka: Tā nav apdraudēta suga – tur, kur viņi ir, viņu ir daudz. Gan jāteic, ka zoodārzi bebrus nav īpaši iecienījuši, jo tie ir nakts dzīvnieki, tādēļ apmeklētāji viņus neredz. Patiesībā, ja uztaisītu bebru māju bez bebriem, cilvēki to nemaz nepamanītu.
Tad jau jums jārīko zoodārza nakts! Līdzīgi kā ir Muzeju nakts.
Laura Līdaka: Tāda ideja mums jau ir sen. Ir retās un apdraudētās sugas, kas tiek turētas tikai saglabāšanas nolūkos, jo apmeklētāji šos dzīvniekus nekad neredz.
Ingmārs Līdaka: Lielie susuri un arī meža susuri, kas ir Pasaules Sarkanajā grāmatā, faktiski nav eksponējami. Savukārt kiangi cilvēkiem liekas zirgi kā zirgi un īpašu interesi neizraisa, lai gan kā suga, kas vairs nedzīvo savvaļā, tie zoodārzam ir svarīgi.
Laura Līdaka: Tā ir problēma, kā sasaistīt apmeklētāju un zoodārza intereses. Ir jāatrod, kas «baro» zoodārza budžetu, kas kalpo izglītības interesēm un kas zoodārzam jādara, lai paveiktu savu daļu sugu saglabāšanas darbā.
Ingmārs Līdaka: Tas ir mūžīgais stāsts par to, ka gribētos kādu dzīvnieku, bet ir tomēr sev jāuzdod jautājums, kāda būs šā dzīvnieka misija zoodārzā? Turēt tikai tādēļ, lai būtu, nevaram atļauties; ir jādomā, vai dzīvnieks kalpos izglītības mērķiem, vai piedalīsies vairošanas programmā. Kamēr valsts zoodārzu nefinansē pilnā mērā, maciņš ir rūpīgi jāuzrauga. Lielākajā daļā valstu pašvaldības dod finansējumu apmeklētāju priecēšanai, bet valsts finansē izglītības un vairošanās programmas. Mūsu zoodārzs aptuveni 40 procentus no sava budžeta nopelna pats. Padomju laikos zoodārzs pats nopelnīja nepilnus četrus procentus no finansējuma. Mēs labprāt bērnus un visus pensionārus ielaistu bez maksas, bet nevaram to atļauties. Valsts dotācijas netiek līdzi inflācijai, un mums jādomā par apkuri un algām, jādomā, kā apmācīt roņus šovam. Bet roņiem šovs patīk, ļoti patīk! Dzīvniekiem ir vajadzīga nodarbošanās, arī viņiem kļūst garlaicīgi, jo savvaļā viņi ļoti daudz laika un enerģijas patērē barības meklēšanai, bet šeit tas nav vajadzīgs.
Laura Līdaka: Mans darbs vairāk ir saistīts ar izglītību, un esmu pārliecināta un zinu, ka, tikai mācot cilvēkus, var iemācīt saudzēt vidi. Domāju, ka cilvēki daudz ko dara nepareizi tikai tādēļ, ka viņi nezina, ko viņu darītais nozīmē un kādas sekas rada. Tādēļ Rīgas zooloģiskajā dārzā arī izglītības darbs – ne tikai sugu saglabāšana un vairošana – ir ļoti svarīgs. Ar gadiem cilvēku attieksme ir mainījusies un kļuvusi labāka, ir vairāk sapratnes par vidi un dzīvniekiem. •
zooloģiskajā dārzā. Viena pāra pēcnācēji neatrisina sugas saglabāšanas problēmu. Tas bija vesels stāsts, kā tika meklēts cits partneris un kā to veda precībās, lai pēcnācējos ieplūstu jaunas asinis. Protams, tas nemazina nepieciešamību uzturēt nebrīves populāciju, jo jebkurā laikā no Ciltsgrāmatas var pienākt ziņa, ka konkrēto dzīvnieku vajadzētu aizsūtīt uz kādu citu zoodārzu, bet mums palikušajam dzīvniekam atsūtīs citu partneri no kāda cita zoodārza, lai notiktu asins atjaunošanās. Vārdu sakot, sugas vairošanas darbs tiek plānots nevis viena zoodārza, bet Ciltsgrāmatas ietvaros.
Laura Līdaka: Ir svarīgi, lai viena suga ir vairākos asociācijas zoodārzos, tad populāciju un tās attīstību var pārskatīt un plānot.
Kuras sugas pašlaik tiek pavairotas Rīgas zooloģiskajā dārzā?
Ingmārs Līdaka: Drīzāk būtu jājautā, ar ko mums veicas. Piemēram, stāsts par Amūras tīģeriem ir sāpīgs. Mums bija ļoti vērtīgs tīģeru pāris, vērtējot pēc ģenētiskās līnijas. Viņiem bija arī pēcnācēji, un mazuļi bija ļoti vērtīgi, jo abi vecie tīģeri savulaik bija noķerti brīvā dabā, tādēļ nekur nebrīvē viņu radinieku nebija. Pāris novecoja, pie mums palika tīģeru meitene, kurai vajadzēja precinieku. Atveda no Igaunijas zoodārza, bet nekas nenotika. Atveda no Lietuvas, un atkal nekā! Tā mūsu tīģeru meitene palika bez precinieka. Redziet, ja dzīvnieku pārošana būtu tik vienkārša, tad jau droši vien šīs sugas nebūtu apdraudētas. Atceros, ka savulaik viens uzņēmējs gribēja privatizēt zooloģisko dārzu, paskatījās, cik pasaules tirgos maksā tīģeris un leopards, un sacīja, ka vajag tikai biznesa plānu un mēs nopelnīsim lielu naudu, ja pavairosim šos dzīvniekus un pārdosim. Ja tas būtu tik vienkārši, kā iedomājās šis uzņēmējs, tad dzīvnieki nemaz nemaksātu tik lielu naudu. Protams, mums ir arī savi veiksmes stāsti. Piemēram, Japānas dzērves, – savulaik mēs saņēmām divus dzērvju pārus no Kobes zoodārza. Mēs esam stabilākie šo dzērvju vairotāji Eiropā, it sevišķi, ja atceras, ka gadā Japānas dzērve izdēj tikai divas olas. Mūsu pāris katru gadu izaudzina divus putnēnus, un arī šogad jaunais pāris, kuri ir izauguši šeit, izaudzināja mazuli. Mūsu Japānas dzērves tagad ir gan Dienvidāfrikā, gan visur Eiropā. Dzērves mums ir labs apmaiņas fonds, un mēs ar tām patiesi lepojamies. Dzērvju kompleksā, ko uzbūvējām, bija vieta arī melnajiem stārķiem. Mums tā bija principa lieta, ka melnajiem stārķiem pie mums ir jāvairojas, un mēs to panācām. Tagad mums ir jauks pāris, kas katru gadu audzina mazuļus. Šo stārķu vairošana nebrīvē ir ļoti smaga, bet mums iet labi. Vispār ar putniem mums labi veicas. Tagad ir izveidojies pāris melnajiem grifiem, kuri sāk dēt ļoti vēlu un tikai vienu olu. Šogad ola tika izdēta, bet neveicās ar izperēšanu. Tomēr priecē tas, ka ola bija apaugļota un tika cītīgi perēta, – tātad ar jauno pāri viss ir kārtībā un viņi zina, ko dara (smejas). Gandrīz negaidīti mums veicās ar takiniem. Tās ir pasaulē lielākās aitas, kas pēc aitām nemaz neizskatās, bet drīzāk atgādina vērsi vai sumbru. Mums ir jauna saime – tēvs ar divām mammām –, un mēs nemaz šogad vēl neko negaidījām. Abām mammām piedzima mundri mazuļi, un tas mūs iepriecēja. Mums veicas arī ar Eiropas ūdeli, kuras savvaļā faktiski vairs nav, jo to izspiedusi Amerikas ūdele. Ir projekts atbrīvot Hījumā salu no Amerikas ūdelēm un palaist tur nebrīvē dzimušās Eiropas ūdeles. Mēs esam gatavi aktīvi piedalīties šajā projektā un dot savas nebrīvē dzimušās ūdeles palaišanai brīvā dabā. Līdzīgi mums ir ar lidvāverēm, kuras pie mums labi vairojas. Ja būs projekts atjaunot lidvāveru populāciju Latvijas teritorijā, mēs būsim gatavi pie tā strādāt un pavairot lidvāveres brīvai dabai.
Savvaļā pilnīgi ir izzudis Dāvida briedis, bet šos dzīvniekus mums vairs nav ieteicams nebrīvē vairot, turklāt ir zoodārzi, kur šie brieži dzīvo lielajos aplokos. Briežu nebrīves populācijas ir ļoti lielas, un, ja vien tiktu pieņemts tāds lēmums, varētu savākt grupu un palaist briežus dzīvei brīvībā. Ir pareizi, ka šie brieži ir vairākos zoodārzos, jo kādas slimības gadījumā vienā zoodārzā populācija tomēr saglabātos. Izskatās, ka mums veicas arī ar meža ziemeļbriežiem. Tallinā viņi negribēja vairoties, nepatika klimats. Rīgā uztaisījām labu aploku, un mums atsūtīja piecus ziemeļbriežu puišus, kuri te nodzīvoja gadu. Mēs vērojām, vai aploks viņiem patīk, vai klimats ir piemērots... Tad mums atsūtīja ziemeļbriežu mammas, un lielākais no puišiem tagad ir ticis pie iespējas strādāt sugas saglabāšanai.
vairs nedzīvo neviens Prževaļska zirgs, jo tā ir suga, kas dabā pilnīgi izzudusi.
Laura Līdaka: Zooloģiskais dārzs ir vienīgā vieta, kur ar šo dzīvnieku var iepazīties, tā ir iespēja, kas jāizmanto.
Kā notiek to sugu izvēle, kuras tiek uzticēts pavairot Rīgas zooloģiskajam dārzam?
Ingmārs Līdaka: Sākums bija pirms 95 gadiem, kad zoodārzam tika piešķirti 16 hektāri zemes. Pirmām kārtām sugu izvēli nosaka zemes daudzums un tas, kādā vietā tā atrodas. Otrs faktors, kas nosaka sugu izvēli, ir Latvijas laika apstākļi. Mēs esam neizdevīgā vietā, jo Madrides vai Barselonas zoodārzam nav problēmu uzbūvēt žirafei māju – tur nav vajadzīga apkure. Arī Tropu mājā nodrošināt vajadzīgo temperatūras starpību starp āra gaisu un mājas iekšienē tur nav tik sarežģīti. Tagad mūsu zooloģiskā dārza platība ir 20 hektāri, tomēr zoodārza lielums nozīmē, ka mēs neturēsim lielu dzīvnieku barus, kuriem vajadzīgs daudz vietas, lai viņi justos labi. Tādēļ mums nav sumbru un bizonu, kuri kādreiz bija, un tādēļ mums ir aizvien mazāk briežu. Ir mainījies priekšstats par to, kādi ir pieļaujamie dzīvnieku turēšanas apstākļi. Vārdu sakot, visi šie apstākļi nosaka to, kādas sugas mūsu zoodārzā var turēt un pavairot. Otrs noteikums ir, lai kolekcija spētu pildīt savas pastāvēšanas mērķus. Piemēram, mums ir lauvas, bet lauvu turēšanas mērķis ir skatītāju piesaistīšana un izklaidēšana, jo nebrīvē lauvas labi vairojas, nav problēmu saglabāt šo nebrīves populāciju. Ir dzīvnieku kolekcijas, kas pilda izglītojošo funkciju. Visbeidzot ir dzīvnieki, kuri savā ziņā atnāk paši. Piemēram, pūces un ūpjus gandrīz nemaz neesam speciāli gādājuši – tos ir atnesuši cilvēki, gribēdami glābt atrastos pūčulēnus. Apdraudēto sugu kolekcijas veidošana notiek sadarbībā ar Eiropas Zoodārzu asociāciju, vairošanas programmām un ciltsgrāmatām. Apdraudētajām sugām ir ļoti stingras prasības turēšanas apstākļiem un vajadzīga augsta kvalifikācija. Mazajām pandām un žirafēm, piemēram, prasības turēšanai ir ļoti stingras, tādēļ vienmēr ir jāizvērtē, vai mēs varam to finansiāli un praktiski nodrošināt. Ja nevaram, mums neviens šos dzīvniekus neuzticēs. Mēs varam daudz ko gribēt, bet, piemēram, lielo pandu mēs laikam nevarēsim turēt nekad – lielo pandu var iznomāt tikai no Ķīnas ar tās valdības atļauju, un tas maksā aptuveni miljons dolāru gadā, turklāt šī panda ēd tikai bambusu dzinumus. Tāpat mēs un zoodārza apmeklētāji varam gribēt koalu, bet tas nav iespējams. Turklāt vienmēr pastāv dzīvnieku turēšanas humānie apsvērumu. Ja kāds ir bijis Pēterburgas zoodārzā un redzējis, kā tur dzīvo cilvēkveidīgie pērtiķi, tad viņam ir skaidrs, ka mēs to nekad neatļausimies ētisku apsvērumu dēļ. Pēterburgas zoodārzā šie pērtiķi dzīvo pilnīgi nepiemērotos apstākļos, un uzbūvēt šajos klimatiskajos apstākļos dzīvniekiem piemērotu mītni ir ļoti dārgs pasākums.
Cik reto un apdraudēto sugu dzīvnieku pašlaik ir Rīgas zoodārzā?
Laura Līdaka: Rīgas zooloģiskā dārza kolekcijā pagājušajā gadā bija aptuveni 100 sugu putnu, zīdītāju, zivju, abinieku, rāpuļu un bezmugurkaulnieku, kas iekļauti Pasaules Sarkanajā grāmatā un kuriem ir ciltsgrāmatas un vairošanās programmas.
Kuras kolekcijā esošās retās un izmirstošās sugas Rīgas zoodārzā pavairo? Ja jau dzīvnieks ir zooloģiskā dārza kolekcijā, tad viņam šeit ir vajadzīgie apstākļi, – kādi ir šie pavairošanas kritēriji?
Manuprāt, atbilde ir meklējama stipri tālāk par SZF diskusijas dalībnieku tēzēm par dzimumu pieradumiem iepirkšanās un informācijas apkopošanas sfērā – kā cilvēkam ar putekļainu psihologa diplomu plauktā man aumež gribas runāt par cilvēku instinktiem un dabas likumiem. Sociālpsihologi visos laikos ir pauduši viedokli, ka cilvēks, kurš nemēģina parādīt sevi kā oriģinālu, unikālu indivīdu, bet tā vietā publiski atzīst savu piederību viduvējībām, visdrīzāk cieš no pazemināta pašvērtējuma, un būtībā tāda izturēšanās ir vai nu kāda noteikta taktiska aprēķina, vai psihiskas novirzes simptoms. Bet, ja runājam par instinktu līmeni – izsenis ir bijis tā iekārtots, ka tieši tēviņš ir tas, kuram daudz aktuālāka ir, tā teikt, “operatīva pašprezentācija”, nemitīga dīžāšanās ar kuplākajiem ragiem mežā, tiekšanās būt bara vadonim utt.
Reklāmas psihologs Ļebedevs-Ļubimovs raksta, ka īpaši saasināta šī tieksme pašprezentēties ir dažādiem radošajiem ļautiņiem, tai skaitā noteiktu jomu “profesionāļiem” – mūziķiem, aktieriem, tāpat sportistiem utt. Bet tā saucamās blogosfēras būtība ir apkopot tieši šo radošo cilvēku viedokļus – vismaz ideālajā variantā. Jebkurā gadījumā, aktīvajā blogosfērā parasti nonāk tieši tie, kas ir radoši vai vismaz paši sevi par tādiem uzskata, kas tāpat izraisa vēlmi un nepieciešamību pašprezentēties. Tiešais pašprezentācijas auglis ir demonstratīva uzvedība – un re, te mums talkā krietni vien nāk internets, kurā iespējams ne tikai demonstrēt šo uzvedību plašākam cilvēku lokam kā reālajā vidē, bet piedevām arī biežāk palikt tā īsti nesodītam, ja kaut kas aiziet greizi. Tāpat būtu jāņem vērā arīdzan aktīvās blogosfēras vidējais vecums – izteikti lielākā daļa ir tieši tajā vecumā, kad pašapliecināšanās liekas īpaši svarīga. Dažiem vairāk kā citiem… Taču nu ejam atpakaļ pie sākuma tēmas.
Dzīvnieku pasaulē pieņemts, ka tēviņi sacenšas savā starpā līdz brīdim, kad mātīte, kas līdz tam darbojusies pasīvāka novērotāja lomā, izdara savu izvēli. Cilvēki no dzīvniekiem šai līmenī atšķiras galvenokārt ar to, ka ir transformējuši senos instinktus un, pateicoties savai “brīvajai izvēlei”, ir seksuāli aktīvi nevis noteiktās sezonās, bet visu gadu jebkurā laikā. Attiecīgi, arī nepieciešamība izcelties viņiem saglabājas nemitīgi. Ja es gribētu izteikties tajos terminos, kas tika minēti diskusijā, varētu tiešām sievietes apzīmēt kā ideālo patērētāju, jo tēviņi, atvainojos, vīrieši šai situācijā uzstājas vairāk kā pārdevēji. Jāsecina, ka sievietēm, atšķirībā no vīriešiem, tātad nav šī “virtuālā instinkta”, kurā blogošana tiek pieņemta vienkārši kā vēl viens pašprezentācijas veids – varbūt tāpēc sievietes biežāk raksta tematiskos blogus par lietām, kas viņas patiesi interesē, nevis graužas iekšā dienas skandalozāko aktualitāšu “analizēšanā”, kā to bieži darām mēs, bikšaiņi.
Dž. MakFārlends savā “Dzīvnieku pasaulē” [1988] min tādu faktu, ka briežu tēviņi mātīšu labad viens otru izsauc uz divkaujām ar skaļu rēkšanu, kas dzirdama teju pa visu mežu. Es patiesi še saskatu līdzību ar blogeriem, kuri “bļauj” virtuālajā vidē, viens otru provocējot uz savstarpējām vārdu kaujām ar mērķi izcelties. Bez šaubām, apzināti vai neapzināti, bet tieši to pašu es izdarīju tikko, hehe."
Manuprāt, atbilde ir meklējama stipri tālāk par SZF diskusijas dalībnieku tēzēm par dzimumu pieradumiem iepirkšanās un informācijas apkopošanas sfērā – kā cilvēkam ar putekļainu psihologa diplomu plauktā man aumež gribas runāt par cilvēku instinktiem un dabas likumiem. Sociālpsihologi visos laikos ir pauduši viedokli, ka cilvēks, kurš nemēģina parādīt sevi kā oriģinālu, unikālu indivīdu, bet tā vietā publiski atzīst savu piederību viduvējībām, visdrīzāk cieš no pazemināta pašvērtējuma, un būtībā tāda izturēšanās ir vai nu kāda noteikta taktiska aprēķina, vai psihiskas novirzes simptoms. Bet, ja runājam par instinktu līmeni – izsenis ir bijis tā iekārtots, ka tieši tēviņš ir tas, kuram daudz aktuālāka ir, tā teikt, “operatīva pašprezentācija”, nemitīga dīžāšanās ar kuplākajiem ragiem mežā, tiekšanās būt bara vadonim utt.
Reklāmas psihologs Ļebedevs-Ļubimovs raksta, ka īpaši saasināta šī tieksme pašprezentēties ir dažādiem radošajiem ļautiņiem, tai skaitā noteiktu jomu “profesionāļiem” – mūziķiem, aktieriem, tāpat sportistiem utt. Bet tā saucamās blogosfēras būtība ir apkopot tieši šo radošo cilvēku viedokļus – vismaz ideālajā variantā. Jebkurā gadījumā, aktīvajā blogosfērā parasti nonāk tieši tie, kas ir radoši vai vismaz paši sevi par tādiem uzskata, kas tāpat izraisa vēlmi un nepieciešamību pašprezentēties. Tiešais pašprezentācijas auglis ir demonstratīva uzvedība – un re, te mums talkā krietni vien nāk internets, kurā iespējams ne tikai demonstrēt šo uzvedību plašākam cilvēku lokam kā reālajā vidē, bet piedevām arī biežāk palikt tā īsti nesodītam, ja kaut kas aiziet greizi. Tāpat būtu jāņem vērā arīdzan aktīvās blogosfēras vidējais vecums – izteikti lielākā daļa ir tieši tajā vecumā, kad pašapliecināšanās liekas īpaši svarīga. Dažiem vairāk kā citiem… Taču nu ejam atpakaļ pie sākuma tēmas.
Dzīvnieku pasaulē pieņemts, ka tēviņi sacenšas savā starpā līdz brīdim, kad mātīte, kas līdz tam darbojusies pasīvāka novērotāja lomā, izdara savu izvēli. Cilvēki no dzīvniekiem šai līmenī atšķiras galvenokārt ar to, ka ir transformējuši senos instinktus un, pateicoties savai “brīvajai izvēlei”, ir seksuāli aktīvi nevis noteiktās sezonās, bet visu gadu jebkurā laikā. Attiecīgi, arī nepieciešamība izcelties viņiem saglabājas nemitīgi. Ja es gribētu izteikties tajos terminos, kas tika minēti diskusijā, varētu tiešām sievietes apzīmēt kā ideālo patērētāju, jo tēviņi, atvainojos, vīrieši šai situācijā uzstājas vairāk kā pārdevēji. Jāsecina, ka sievietēm, atšķirībā no vīriešiem, tātad nav šī “virtuālā instinkta”, kurā blogošana tiek pieņemta vienkārši kā vēl viens pašprezentācijas veids – varbūt tāpēc sievietes biežāk raksta tematiskos blogus par lietām, kas viņas patiesi interesē, nevis graužas iekšā dienas skandalozāko aktualitāšu “analizēšanā”, kā to bieži darām mēs, bikšaiņi.
Dž. MakFārlends savā “Dzīvnieku pasaulē” [1988] min tādu faktu, ka briežu tēviņi mātīšu labad viens otru izsauc uz divkaujām ar skaļu rēkšanu, kas dzirdama teju pa visu mežu. Es patiesi še saskatu līdzību ar blogeriem, kuri “bļauj” virtuālajā vidē, viens otru provocējot uz savstarpējām vārdu kaujām ar mērķi izcelties. Bez šaubām, apzināti vai neapzināti, bet tieši to pašu es izdarīju tikko, hehe."
"Galvenā, globālā saskarsmes funkcija ir cilvēku sociālo vajadzību apmierināšana. Šī maģistrālā funkcija realizējas ar virkni šaurāku funkciju starpniecību. Regulatīvā funkcija — saskarsmes procesā realizējas partneru savstarpējā iedarbība, ietekme. Izziņas funkcija — sistemātisku kontaktu ietekme cilvēki iegūst zināšanas paši par sevi, viens par otru, kopīgo uzdevumu risināšanas ceļiem. Ekspresīvā funkcija — saskarsme ļauj mums izpaust savas emocijas un pārdzīvojumus, izteikt savu attieksmi pret notiekošo, faktiem, partneri. Gadās, ka emocionālo reaģēšanas veidu nesakritība noved pie partneru atsvešināšanās, slēptiem konfliktiem un attiecību izjukšanas. Sociālās kontroles funkcija — saskarsme nereti realizējas kā pozitīvu (uzslava, cildinājums) vai negatīvu (nopēlums, kritika) sankciju komplekss attiecībā pret partneri, lai koriģētu viņa uzvedību. Arī nekontaktēšanos (saskarsmes boikotu) var uzskatīt par nopietnu sankciju. Socializācijas funkcija — tikai saskarsmē ar citiem cilvēkiem mēs kļūstam par personībām, iegūstam kontaktēšanās pieredzi, zināšanas, prasmi ātri orientēties saskarsmes partneri un situācijā, iemācāmies klausīties un runāt, uzvesties un darboties.
SASKARSMES VEIDI Vienotas klasifikācijas nav. Pēc mērķiem var izdalīt sociāli rituālo komunikāciju, kuras nolūks ir uzturēt partneru attiecības, parādīt uzmanību, apliecināt cieņu. Izzinās komunikācijā mūsu galvenais mērķis ir jaunas informācijas iegūšana. Ekspresīvajā komunikācijā galvenais ir emociju un jūtu izpausmes. Pamudinošās komunikācijas nolūks ir kaut ko panākt no partnera, piemēram, izpildīt mūsu lūgumu, mainīt viņa attieksmi, uzvedību. Pārliecinošās komunikācijas mērķis parasti ir mainīt partnera viedokli, novirzīt viņa domas uz mūsējām. Konfliktregulējošajā komunikācijā, kā rāda nosaukums, svarīgākais ir konfliktu atrisināšana un partneru attiecību noregulēšana.
Pēc normativitātes pakāpes saskarsmi var iedalīt oficiālajā un neoficiālajā. Oficiālajā jeb lietišķajā saskarsmē cilvēki kontaktējas, rēķinoties ar iepriekšnoteiktām normām, kā lomu un statusu pārstāvji. Neoficiālā saskarsme ir brīvāka, to regulē vispārcilvēciskās normas. Mēs kontaktējamies kā personības un pārstāvam paši sevi. Komunikāciju var iedalīt vertikālajā un horizontālajā atkarībā no tā, kādu statusu cilvēki sarunājas — dažādu vai vienādu.
Pēc kontaktu vēlamības — nevēlamības pakāpes tos var iedalīt: nepieciešamajos jeb obligātajos, bez kuriem jebkura kopīga darbība kļūst praktiski neiespējama; vēlamajos—tādos personīgajos kontaktos, kuri veicina kopīgo darbību, sekmē darbības rezultātus; neitrālajos — personīgos kontaktos, kuri ne sekmē, ne kavē kopīgo darbību; beidzot, nevēlamos kontaktos — tādos, kuri traucē kopīgās darbības mērķu sasniegšanu.
nepieciešamību pašprezentēties. Tiešais pašprezentācijas auglis ir demonstratīva uzvedība – un re, te mums talkā krietni vien nāk internets, kurā iespējams ne tikai demonstrēt šo uzvedību plašākam cilvēku lokam kā reālajā vidē, bet piedevām arī biežāk palikt tā īsti nesodītam, ja kaut kas aiziet greizi. Tāpat būtu jāņem vērā arīdzan aktīvās blogosfēras vidējais vecums – izteikti lielākā daļa ir tieši tajā vecumā, kad pašapliecināšanās liekas īpaši svarīga. Dažiem vairāk kā citiem… Taču nu ejam atpakaļ pie sākuma tēmas.
Dzīvnieku pasaulē pieņemts, ka tēviņi sacenšas savā starpā līdz brīdim, kad mātīte, kas līdz tam darbojusies pasīvāka novērotāja lomā, izdara savu izvēli. Cilvēki no dzīvniekiem šai līmenī atšķiras galvenokārt ar to, ka ir transformējuši senos instinktus un, pateicoties savai “brīvajai izvēlei”, ir seksuāli aktīvi nevis noteiktās sezonās, bet visu gadu jebkurā laikā. Attiecīgi, arī nepieciešamība izcelties viņiem saglabājas nemitīgi. Ja es gribētu izteikties tajos terminos, kas tika minēti diskusijā, varētu tiešām sievietes apzīmēt kā ideālo patērētāju, jo tēviņi, atvainojos, vīrieši šai situācijā uzstājas vairāk kā pārdevēji. Jāsecina, ka sievietēm, atšķirībā no vīriešiem, tātad nav šī “virtuālā instinkta”, kurā blogošana tiek pieņemta vienkārši kā vēl viens pašprezentācijas veids – varbūt tāpēc sievietes biežāk raksta tematiskos blogus par lietām, kas viņas patiesi interesē, nevis graužas iekšā dienas skandalozāko aktualitāšu “analizēšanā”, kā to bieži darām mēs, bikšaiņi.
Dž. MakFārlends savā “Dzīvnieku pasaulē” [1988] min tādu faktu, ka briežu tēviņi mātīšu labad viens otru izsauc uz divkaujām ar skaļu rēkšanu, kas dzirdama teju pa visu mežu. Es patiesi še saskatu līdzību ar blogeriem, kuri “bļauj” virtuālajā vidē, viens otru provocējot uz savstarpējām vārdu kaujām ar mērķi izcelties. Bez šaubām, apzināti vai neapzināti, bet tieši to pašu es izdarīju tikko, hehe."Reklāmas psihologs Ļebedevs-Ļubimovs raksta, ka īpaši saasināta šī tieksme pašprezentēties ir dažādiem radošajiem ļautiņiem, tai skaitā noteiktu jomu “profesionāļiem” – mūziķiem, aktieriem, tāpat sportistiem utt. Bet tā saucamās blogosfēras būtība ir apkopot tieši šo radošo cilvēku viedokļus – vismaz ideālajā variantā. Jebkurā gadījumā, aktīvajā blogosfērā parasti nonāk tieši tie, kas ir radoši vai vismaz paši sevi par tādiem uzskata, kas tāpat izraisa vēlmi un nepieciešamību pašprezentēties. Tiešais pašprezentācijas auglis ir demonstratīva uzvedība – un re, te mums talkā krietni vien nāk internets, kurā iespējams ne tikai demonstrēt šo uzvedību plašākam cilvēku lokam kā reālajā vidē, bet piedevām arī biežāk palikt tā īsti nesodītam, ja kaut kas aiziet greizi. Tāpat būtu jāņem vērā arīdzan aktīvās blogosfēras vidējais vecums – izteikti lielākā daļa ir tieši tajā vecumā, kad pašapliecināšanās liekas īpaši svarīga. Dažiem vairāk kā citiem… Taču nu ejam atpakaļ pie sākuma tēmas.
Dzīvnieku pasaulē pieņemts, ka tēviņi sacenšas savā starpā līdz brīdim, kad mātīte, kas līdz tam darbojusies pasīvāka novērotāja lomā, izdara savu izvēli. Cilvēki no dzīvniekiem šai līmenī atšķiras galvenokārt ar to, ka ir transformējuši senos instinktus un, pateicoties savai “brīvajai izvēlei”, ir seksuāli aktīvi nevis noteiktās sezonās, bet visu gadu jebkurā laikā. Attiecīgi, arī nepieciešamība izcelties viņiem saglabājas nemitīgi. Ja es gribētu izteikties tajos terminos, kas tika minēti diskusijā, varētu tiešām sievietes apzīmēt kā ideālo patērētāju, jo tēviņi, atvainojos, vīrieši šai situācijā uzstājas vairāk kā pārdevēji. Jāsecina, ka sievietēm, atšķirībā no vīriešiem, tātad nav šī “virtuālā instinkta”, kurā blogošana tiek pieņemta vienkārši kā vēl viens pašprezentācijas veids – varbūt tāpēc sievietes biežāk raksta tematiskos blogus par lietām, kas viņas patiesi interesē, nevis graužas iekšā dienas skandalozāko aktualitāšu “analizēšanā”, kā to bieži darāmneapzināti, bet tieši to pašu es izdarīju tikko, hehe."
Mārtuža: Dižsprunguļi TV un Radio topošā likuma kājās Kur metina, tur metāla driskas lido, jo tāds ir darba process, lai beigās taKZptu lietderīgs priekšmets. Arī Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma otrā apspriešana Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā tiek metināta vaiga sviedros. Sprunguļu ir gana daudz. Kā likumā ietvert vienu vārdu vai teikumu, lai mēģinātu ielobēt vienvaldību programmu pārraidē valsts teritorijā? Kam dot atļauju raidīt, kam retranslēt, kam veidot TV un radio programmas? Kā izskaust no likuma valsts valodu, iebīdīt kosmopolītismu un pretēji Latvijas valsts interesēm un ES direktīvai iemānīt likumā pantu, kas pieļauj plašu un uzbāzīgu Krievijas TV programmu invāziju mūsu zemes apraides teritorijā? Joprojām nesaprotu, kāpēc TV un radio programmas, kuras var redzēt un dzirdēt visā vai lielākajā teritorijas daļā Latvijā, tādad "valsts teritorijā", jānodēvē par "nacionālo apraides teritoriju"? Mans prāts saprot, ka ir valsts mēroga, reģionālās, vietējās un pat vienas mājas apraides teritorijas. Kāda ir būtiskā atšķirība starp vārdkopu "valsts apraides teritorija" un "nacionālā apraides teritorija"? Ieklausieties 9. panta redakcijā: "Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome var atļaut nacionālajam elektroniskajam plašsaziņas līdzeklim palielināt apraides teritoriju, ja to paredz Nacionālā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa nozares attīstības stratēģija." Likumā atsevišķos pantos iekļauts gan viens, gan otrs formulējums. Ar kādu nodomu topošajā likumā iestrādātais skaidrojums tīši samudžina jeb paģēr spēlēties ar abu jēdzienu patieso būtību, skaidri apzinoties, ka valsts teritorija ne vienmēr ir arī nacionālā teritorija? Diemžēl minētais sprungulis velk līdzi vēl vienu sprunguli: 24. pants uzskaita ierobežojumus programmu veidošanā. Ko vajadzētu aizliegt vai "neietvert" (pamatformulējums) raidījumā ar likuma spēku? Likumprojekts aizliedz ietvert "aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu vai vardarbīgi grozīt valsts iekārtu, graut valsts teritoriālo vienotību vai izdarīt citu noziegumu". Bet ko nozīmē "izdarīt citu noziegumu"? Viens no Saeimā iesniegtajiem ieteikumiemparedz, ka nedrīkst apzināti veidot raidījumus, kas aizskar Latvijas valstiskumu, valsts un nacionālos simbolus, valsts cieņu un godu. Par šo ieteikumu izraisījās asa diskusija. "Saskaņas centra" deputāts Boriss Cilevičs aizrādīja, ka šo labojumu noteikti diktējis bēdīgi slavenais 18. novembrī TV5 ēterā izskanējušais raidījums, kuram sabiedrības uzmanību pievērsa NTVR padome un īpaši asi nosodīja vēsturnieku komisija. Taču izmaiņas likumā tika iesniegtas jau apmēram pirms gada, jo jau tolaik TV5 bija izskanējuši daudzi līdzīgi klaji ciniski, pret Latviju vērsti iepriekš ar nodomu sagatavoti raidījumi. Zinot B. Cileviča attieksmi pret Latviju un viņa partijas centienus, nav jābrīnās par viņa draudiem sagādāt starptautiskas nepatikšanas, ja likumā tiks speciāli pastiprināta atbildība par valsts graušanu. Dīvaina ir Oskara Kastēna nicinājuma pilnā attieksme pret šo ieteikumu. Viņa jautājums, vai TV parādītais sižets, kurā Tautas partijas jauniešu grupa izmeta valsts simbolus atkritumu kastē, ir pamats, lai tiesātu televīzijas raidījuma veidotājus? O. Kastēns kādreiz bija žurnālists un droši vien nav aizmirsis, ka ziņu raidījumi sniedz objektīvu un no atsevišķām politiskām, ideoloģiskām, ekonomiskām, reliģiskām vai citu grupu uzskatiem un vēlmēm neatkarīgu informāciju un notikumu gaitu. Bet Saeimas Juridiskā biroja juridiskais padomnieks Gatis Melnūdris un NRTP priekšsēdētāja vietniece Dace Buceniece ar šausmu izteiksmi sejā un atvairīgi žestikulējot, atteicās apspriest šo ieteikumu. No kā jābaidās? Un kāpēc D. Buceniece pirms komisijas sēdes draudzīgi jautāja B. Cilevičam, kā viņš raugās uz todien apspriežamajiem punktiem, neslēpjot, ka atbalstīs un iekļaus Borisa ieteikumu. Sprunguļi ir dažāda lieluma. Tuvojas tā diena, kad starp kājām tiks iemests dižsprungulis – valoda. 25. pants: "Katrs raidījums notiek vienā valodā – raidījuma valodā." Nesaprotu, kas tā par jaunu valodu. Bet vēlos uzzināt, vai Latvijas valsts jurisdikcijā esošo elektronisko plašsaziņas līdzekļu raidījumu valoda ir valsts valoda – latviešu valoda? Vai dižsprungulis, ko dažas partijas centīsies nospārdīt?
Salīdzinot ar šīm "briežu dziesmām", manis teiktais būtu kā peles pīkstiens... Doma skaidra, izteiktā vīriešu tieksme pēc savstarpējas sacensības vērojama gan šeit, gan daudzās citās vietās un sfērās, tas nav nekas jauns, un tādēļ īsti nesaprotu, par ko tieši šī topika autors vēlas diskutēt...
Izskatās, ka dažiem nav ko darīt tiešām. Pamainīsim diskusijas virzienu! Mazliet par topika autoru Citāts iz tautas mutes :
Svilpis O. Lupis bija augumā mazs, ar platiem vaigu kauliem un vienu aci. Viņa kreisā kāja nelocījās ceļgalā un deguns bija saplacināts. Klīda baumas, ka pie viņa ārienes pamatīgā boksa mačā piestrādājis Iļja Muromietis, turklāt truloīdiem pat bija radusies biļina par šo cīniņu. Tomēr iztaujāt Svilpi O. Lupi par viņa pagātni neviens neuzdrīkstējās.
Tiewz:Izskatās, ka dažiem nav ko darīt tiešām. Pamainīsim diskusijas virzienu! Mazliet par topika autoru Citāts iz tautas mutes :
Svilpis O. Lupis bija augumā mazs, ar platiem vaigu kauliem un vienu aci. Viņa kreisā kāja nelocījās ceļgalā un deguns bija saplacināts. Klīda baumas, ka pie viņa ārienes pamatīgā boksa mačā piestrādājis Iļja Muromietis, turklāt truloīdiem pat bija radusies biļina par šo cīniņu. Tomēr iztaujāt Svilpi O. Lupi par viņa pagātni neviens neuzdrīkstējās.
Nesapratu - tu esi vai neesi kā seksuāli aktīvs briedis? Nekā neizskatās, nevar saprast.
No bankomātiem izņemta nauda un pārskaitījumi fiktīvām firmām - tāda situācija atklājusies valsts naudu saņēmušajā biedrībā Rīgas Kongresu birojā, kur amatpersonu vidū darbojas arī airBaltic prezidents Bertolts Fliks un LPP/LC biedrs Almers Ludviks. Laikraksts Bizness&Baltija vēsta, ka biedrības izpilddirektores rīcība bijusi šoks visiem, arī B. Flikam, kurš esot kliedzis un pat lamājis tobrīdējo izpilddirektori Tamāru Kļaviņu. Tagad gan viņu sauc Kamilla Kokmane. Biedrības valde fiktīvām firmām pārskaitījusi 128 tūkstošus latu no valsts piešķirtās tūrismam paredzētās naudas. Notikušajā afērā tiek vainota Rīgas kongresu biroja izpilddirektore Tamāra Kļaviņa, kas tagad nomainījusi gan vārdu, gan uzvārdu un saucas Kamilla Kokmane, raksta Biznes&Baltija.
Līgums par 294 tūkst. latu reklāmas pasākumu rīkošanai par Rīgu kā konferenču centru slēdza tobrīdējais ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards (TB/LNNK). Valsts kontrole procedūru par šī partnera izvēli nosauca par formālu, kļūda bijusi arī pārskaitīt avansā 80% no līgumsummas un nekontrolējot to izlietojumu. «Gandrīz uzreiz parādījās problēmas ar atskaitēm - dokumentus saskaņošanai mums atsūtīja ar lielu kavēšanos un tie bija vāji sagatavoti un prasīja precizēšanu,» tā EM Tūrisma nodaļas vadītāja Marina Paņkova. Pēc tam sākušās problēmas arī ar līguma izpildes termiņiem. EM nolēmusi lauzt līgumu ar Rīgas kongresu biroju un pieprasīt atgriezt naudu - 128 tūkst. latu. Biroja vadība atteicās pildīt šo prasību, norādot, ka EM pārkāpusi līguma procedūras. Tagad strīds nonācis tiesā. Izveidojusies situācija pārrunāta biedrības kopsapulcē, kur tā radījusi šoku klātesošajiem, arī airBaltic vadītājam Bertoltam Flikam. «Viņš Kļaviņai pieprasīja izdevumu atskaiti, viņa runājusi kaut kādas muļķības. Tad Fliks uz viņu sācis bļaut un gandrīz vai lamāt,» stāsta kāds anonīms avots. Kļaviņa atstādināta no amata un viņas vietā iecelts Aigars Smiltāns, kuram izdots tikt skaidrībā ar iepriekšējās vadības darbību. Auditu organizācijā veicis arī neatkarīgs grāmatvedis, atklājot daudzus pārkāpumus. Piemēram, daudzi pasūtītie pasākumi netika apmaksāti, tajā skaitā izstāde Vācijā. Reklāmai paredzētā nauda izņemta bankomātos vai pārskaitīta uz neiesaistītu firmu kontiem. Kā EM izvirzījusi pretenzijas, Kļaviņai radušās problēmas ar veselību, viņa sākusi ņemt ilgas slimības lapas un ar viņu kļuvis grūti sazināties. Turklāt pašas Tamāras Kļaviņas nemaz vairs neesot. Viņa nomainījusi vārdu un uzvārdu un kļuva par Kamillu Kokmani. Vērtējot, kā atrisināt strīdu ar EM, Smiltāns pieļauj, ka Rīgas kongresu biroja dalībnieki paši vāks naudu, lai noregulētu konfliktu. Tomēr no Inspiration Riga, kas ir Rīgas kongresu biroja dibinātājs, neesot ko paņemt - organizācijas birojs ir slēgts un darbinieki izvākušies 1.februārī. Līdz ar to paliek otrs Rīgas kongresu biroja dibinātājs - Rīgas dome, no kuras parādus mēģinās caur tiesu atgūt EM
varbūt tāpēc sievietes biežāk raksta tematiskos blogus par lietām, kas viņas patiesi interesē, nevis graužas iekšā dienas skandalozāko aktualitāšu “analizēšanā”, kā to bieži darām mēs, bikšaiņi
Patiesi! Izlasot ziņas, kas tapušas pēc ST atjaunotā taisnīguma ieviestā + 10% optimisma, bikšaiņi to vien aktualizē,kā tēviņu būšanas. Meitenes vienmēr tematiski nobeidz.
Ar šitik garu tekstu lasīšanu ir tāpat kā ar Šekspīru.Reiz vipendrojos un sāku urbt nez kādu tur Hamletu oriģinālvalodā.Nav grūti iedomāties cik tālu aizvilku..Pie otrās lappuses atlūzu kā vientuļš ērglis un metu šai nodarbei mieru.
viecha:Ar šitik garu tekstu lasīšanu ir tāpat kā ar Šekspīru.Reiz vipendrojos un sāku urbt nez kādu tur Hamletu oriģinālvalodā.Nav grūti iedomāties cik tālu aizvilku..Pie otrās lappuses atlūzu kā vientuļš ērglis un metu šai nodarbei mieru.
Es esmu pirms gadiem 30 iesācis Faustu, gan ne vāciski, bet Raiņa atdzejojumā, lai arī interesants gabals, bet kaukā man tā lasīšana pārtrūka un atsākt vairāk nav drosmes.
?
