kasparsf:man šī diskusija sāk atgādināt dof crop vs ff, visi runā par vienu un to pašu bet izliekas ka viens otru nesaprot. svilpi un Mari, ko jus sakat par bilžu sērijām kuras nav viena autora darbs?
nebūs īsti par vienu un to pašu:
eksistē viedoklis, ka sērijas formāts ir pārāks par 1 bildi + vēl absurdāka ideja, ka viena izcila bilde esot gadījuma raksturs nejaušība - vot sērijā gan zaibis viss izskatoties un tā tik fotogrāfijas sāls parādās (Andris Šmits jau gadiem fano par šo pēdējo salmiņu)
un eksistē otrs viedoklis - ka sērija ir švaku bilžu kopums kuras atsevišķi nevelk (ja gadās, ka kāda velk, tad vēlāk to tāpat no tās sērijas izņem (viņa izdzīvo pareizāksakot) un atlikušās aiziet plauktos), bet stutē viena otru, lai no kopiespaida skatītājs vismaz varētu apjēgt ko tas bildētājs vispār gribējis teikt
īsāk sakot jautājums ir par to - a ja es savas švakās bildes pozicionēju kā sēriju, vai, tad nevar uzskatīt, ka visas kopā tās atsver (vai pārsver ) 1 labu bildi?
es saku - nē - neatkarīgi no štruntu skaita, tie sakarīgu bildi neatsver
+ parādījās stāsti, ka strīpu labu bilžu aizlaikos, pēc dokumentiem, bla bla varētu uzskatīt par sēriju un tāpēc mok tā sērija kā formāts mok tomēr kautko dod, kautko stutē un moška... atkal kautkā čupiņa bēdīgu bilžu mok labākas paliek...
Cerams tomēr, ka šai diskusijai ir kāds racionāls labums. Viens cilvēks (jo tas ir tikai cilvēks) visas šķautnes un nianses nevar pamanīt vai zināt. Tāpēc turpināsim - es tikai izsaku domas savos vārdos, Māris savā dzēlīgajā pofigista tonī, kas man nav saistošs, lai arī ir interesants kā iznākums. Procesa norise man nepatīk jau tagad. Nedomāju, ka tas, ko neapspriež LMA absolventi, garantēti nav konsekvents un pārdomāts rezultāts; ka tā ir tikai pārejoša parādība un nejaušība, es tā saprotu.
Ja negribas runāt, nevajag te rēgoties, un viss. Brīva valsts.
Saruna par garantētu sūduku sēriju un viena kadra blokbasteru aizveda pie analoģijas ar dziesmu ciklu mūzikā. Mūsdienu tehnoloģijas un dzīves ritums nesagatavotam skatītājam un klausītājam bieži vien traucē adekvāti uztvert to, ko autors viņam piedāvā kā savu ieceri. Ir ļoti maz darbu, kuru "priekšvārdā" būtu teikts, ka to var "uzšķirt" jebkurā vietā un izlasīt, paskatīties, noklausīties. Parasti tās ir enciklopēdijas. Un tad tas nesagatavotais klausītājs, izmantojot iespēju, sāk slēgāt to CD šurpu, turpu. Viņam saka - esmu iecerējis to kā dziesmu ciklu, uzliec no sākuma un klausies līdz beigām. Bet šis neklausās un kā kārtīgs patērētājs izknābā sev ātrumā tīkamo. Ir pat tāda funkcija - var paklausīties dziesmas pirmās 10 sekundes un tad atskaņotājs automātiski pārslēdzas uz nākošajām 10 sekundēm nākošās dziesmas sākumā. Tāda, lūk, nepacietība un vajadzības. Tas atgādina lapu izraušanu no grāmatas.
Ir pietiekami daudz tēmu, kuras nevar atrisināt vai parādīt vienā kadrā. Sauc to par sēriju, reportāžu, ciklu vai ko citu. Nepacietīgais patērētājs, kas sēž iekšā, grib iespēju pašam sastādīt izlasi. TOP 10 pārtikas produkti, TOP 10 ziņas, TOP 10 svešas meitenes, TOP 10 bildes. 50 labākās gadsimta fotogrāfijas. 30 labākie autori. Neapnīk?
Diemžēl vairs neatceros kurš no fotogrāfiem tas bija (un meklēt, protams, slinkums), kurš proponēja, ka fotogrāfējot nevajag domāt par bildi, nevajag domāt par sēriju, bet vajagot domāt par grāmatu. Sava doma tur ir.
fottto:Diemžēl vairs neatceros kurš no fotogrāfiem tas bija (un meklēt, protams, slinkums), kurš proponēja, ka fotogrāfējot nevajag domāt par bildi, nevajag domāt par sēriju, bet vajagot domāt par grāmatu. Sava doma tur ir.
Ja pareizi saprotu vienu otru aspektu no iepriekš minētā, kamēr vien no grāmatas ļauj ārā plēst lapas pēc principa "o, krasivaja karķinka, vot eta toč nra", tikmēr ir labi. Bet grāmata paliek bez lapām. Un nespēj tas cilvēks nosēdēt mierā visu operas laiku. Viņam vajag uz bufeti, šī ārija viņam nepatīk, tagad vajag uz tualeti (pēc bufetes) un katrā ziņā pēdējo piecu minūšu laikā jāpaspēj pirmajam nonākt ģērbtuvē. Viss plūst straumē, pie kuras tas nelaimīgais pamazām pierod un domā, ka tā ir viņa rīcības brīvība un apzināta izvēle.
fottto:Diemžēl vairs neatceros kurš no fotogrāfiem tas bija (un meklēt, protams, slinkums), kurš proponēja, ka fotogrāfējot nevajag domāt par bildi, nevajag domāt par sēriju, bet vajagot domāt par grāmatu. Sava doma tur ir.
ja tā grāmata saucas ''the best of.....'' pilnīgi piekrītu
Uffff, izlasīju, kas te rakstīts, VIEDOKLI tā i neatradu, ja nu vienīgi tai apspriedē par kandžu. laikam būšu Mikelandželo, stulbums vairs neaizrauj, pat aiz mākslas diskusijām noslēpies... Re var palasīt par kultūru: www.diena.lv...
Patīkami, ka tēmā parādās arvien jauni komentāri. Mari, tu droši vien neesi apsvēris mērkaķu dresētāja karjeru - bet brīžam derētu. Tas jau ir tavs hobijs, pa daļai. Vecumdienās tavu pikto purpināšanu droši vien dzirdēs visā rajonā. Cirks vienmēr ir pieprasīts, bet diktatori gan ne.
Tātad, par to sēriju, tiem, kas nav beiguši LMA akadēmijas padziļināto Vinsenta kursu.
(Pametot dzimteni, lai uz pāris gadiem dotos uz novitāšu un dzīvības pilno Parīzi – vienīgo tādu pasaulē, kur dzīvoja arī viņa brālis Teo, Vinsents vēl nezināja, ka viņa iesniegums Antverpenes mākslas akadēmijā tika noraidīts, pamatojot to tā, ka van Gogam būtu atbilstošāk pieteikties mākslas klasei 13-15 gadīgiem bērniem.)
Parīzes posms (2 gadi) Vinsentam, tikai nesen pabeigušam daiļo mākslu skolu un kareivīgam attiecībā uz akadēmiskiem mākslas principiem, ir ļoti radošs - tiek uzgleznoti ~ 230 darbi, veidoti kontakti ar citiem māksliniekiem (B. T-Lotreks u.c.), kas dod milzīgu impulsu. Parīzē Vinsents glezno ne tikai zemapziņā esošo par dzimteni - laukus ar dzirnavām, bet arī savus pašportretus. To kopskaits ir nedaudz zem 40, šajā posmā sērijveidā tapusi lielākā daļa - ap 20 gab. To vērtību droši vien var nojaust arī pēc tā, ka vairums no tiem ir Rijksmuseum V. van Gogh (Amsterdama) īpašums.
Tos visus vieno, piemēram, tas, ka
tie ir viņa pirmie nopietnie pašportreti; vairumā ir lietotas iepriekš neizmantotas dzīvas, spilgtas krāsas, viņa darbos parādās jauna tehnika (puantilisms, ornamentālas līnijas utt.) - ir daudz citu vizuālu līdzību, skatāmu kā 1., 2., 3., 4. u.c. mēģinājums/piegājiens; tie ir tapuši vienā vietā un skaidri norobežotā laika nogrieznī - biogrāfiski parasta lieta (piem., M. Šagāla Parīzes posms 1910. - 1914. gads, Krievijas posms 1914. - 1922. gads utt.); viens no to gleznošanas iemesliem ir arī Vinsenta vēlme iejusties jaunajā pilsētnieka statusā: izveidot savu tēlu (arīdzan iepriekš ir veikta dentāla operācija priekšzobu spraugas likvidēšanai), tēla izveidošanai ir vajadzīga eksperimentu, variantu sērija, salīdzinoši nosakot, kurš tēls ir labāks; tos var iedalīt divās, trijās apakšgrupās - ar/bez cepures, ar filca vai salmu cepuri. Tā kā vairums ir Rijksmuseum īpašums, izveidot šo pašportretu brošūru vai tematisku izstādi būtu viegli. Dažus citus - no Čikāgas mākslas institūta, Detroitas mākslas institūta, d'Orsay - varētu aizņemties.
Turpmākajā posmā pašportreti netop, portretējumu jomā vienīgi notiek atgriešanās pie zemnieku gleznošanas sadzīvē, šoreiz jau krāsās, kas kā iepriekš vairs nav lokālas, nespodras, blāvas (sekas tam, ka Vinsents Parīzē, arī caur Žoržu Serā, iepazina impresionistu darbus), stils un saturs vairs nav izteikti deskriptīvs (šprotītes, sīpoli, maizīte, puķītes vāzē). Tas ļauj runāt par ierobežotu pašportretu tapšanas posmu un apskatīt tos kontekstā - tas ir, sagrupēt hronoloģiskā (pēc de la Faille vai Hulsker kataloga) un saturiskā sērijā.
Subjektīvi skatoties, par Vinsenta cilvēku portretējumu vai pašportretiem sērijā var arī nerunāt, jo daudzos no tiem sejas panti ir deformēti - sanākuši tādi mēreni šausmonīši. Un vērtību (par ko kā galveno kritēriju no patērētāja viedokļa te viens visu laiku zvana) tiem iedvesa tikai mākslas kolekcionāri vēlākā laika posmā. Ja tie būtu nopirkti tur un tad, droši vien V. būtu varējis iztikt bez Teo materiālās palīdzības dzīvošanai un materiālu iegādei. Bet nevarēja vis.
"How many paintings did Vincent van Gogh sell? Technically, van Gogh sold lots of paintings in his lifetime - to his brother, Theo. Theo was supporting van Gogh buy regularly sending him money. In return for receiving the money, Vincent van Gogh would send Theo his paintings, with the idea that Theo had paid for them and they were now his. Van Gogh hoped that Theo would be able to sell some of the paintings and earn his money back. However, Theo van Gogh was only able to sell one or two of his brother's paintings to people other than himself."
noteikti saorganizē un izveido to portrejsērijas izstādi - atver tak acis tumsoņiem kas velkas 1 bildi skatīt
Ko, vajadzēja xui-nasos tipa spravku? Amantanav.
Darbi tapuši vienā, īsā laika posmā un vietā, tiem ir vienāds saturs, teju identiski tehniskie risinājumi, vairāki atrodas vienā muzejā - skaidrs, ka tos var izstādīt kā sēriju, pat ja autors tās būtu iecerējis tikai kā skices. Pāris gadus pirms Parīzes posma viens uzpircējs nopirka kaudzīti viņa skiču, no kurām daļa tika sadedzinātas (pārējās teju pret pivčikiem samainītas), ja var ticēt tai Complete Vincent biezgrāmatai, kas plauktā spiežas blakus citām.
Vērtība, dārgais dresētāj, visiem tiem darbiņiem radās finansiālu mahināciju - investīciju rezultātā. Vai arī tajā laikā Parīzē, pārsātinātā ar ārtu un ārtistiem, tikai stipri pietēloja. Un nepirka taču.
Bet te uienu piekar pie sienas, garām iet mva (skūpsta skaņas imitācija) lma - un ir!
Tev tas process izskatās kā saulesbrālim - norīt vienā reizē var tikai pa vienai dzimtenītes ogai.
) 1 labu bildi? 
