ar to vēl pa maz ,man vēl nāk stress,darbs ar kustošu sastāvu,troksnis un daži citi kaitīgie faktori. ir vēl ugunsddzēsēju un mentu slaka. Ajajai-pasaulē krīze,te Eiropas nomale,arodbiedrība piejaucēta-ne mukt,ne palikt
No vienas puses -jā,pasaulē tik daudz visādu problēmu un trūkumu,ka nevar jau visā iedziļināties. No otras puses,tas ir arī labs attaisnojums vienaldzībai. Savs krekls....u.t.t. Bet rezultāts ir bēdīgs. Visāda draza seko mums dzīves garumā un nevar tikt vaļā. Atliek pēc tam tik stenēt...slikta valdība,klimats....nav foto tirgus Latvijā.
Visu cieņu tiem,kam vēl par ko sāp vai prieks. Ir kas dzīvo un pārdzīvo... journal.foto.ua...
Nu bet Roland!Jāsāk rakstīt memuāri,kuros atspoguļots tavs devums valstij un tautai,nerimtīgās rūpes par gaišāku nākotni utml.Var nepaspēt un tad nāksies atstiepties ar nepabeigtas misijas sajūtu.Es,piemēram,jau uzrakstīju savus memuārus-kā un kur sāku fotografēt un kā gāja pa visiem tiem raibajiem gadiem pa foto līniju.Nopietni.Četros turpinājumos ar epilogu un prologu.Tas jau nekas,ka nekur to nepublicēšu-paliks mazbērniem.Starp citu,nesen uzzināju,ka lai arī man gals jau tuvu,vasaras otrā pusē es beidzot kļūšu par vectētiņu.Un tas notiks ātrāk nekā pēdējie spēki mani atstās un es saplūdīšu ar mūžību!
A kas?Brežņevam jau citi rakstīja,mēs tik diži neesam-mums pašiem jaiesvīst.Mazo zemi arī esmu lasījis.Kā humora un parodiju krājumu.Šancē poļitruks reiz atnesa,iesviedām atvilknē un domājām miers mājās.Bet darba diena gara,jāstradā nav,dzert arī katru dienu nav spēka....nositot laiku ņēmu no atvilknes un lasīju.Man dikti patika kā snarjads trāpīja desanta laivai,Iļjičš uzlidoja gaisā un domāja kaut nu nenokristu atpakaļ uz klāja.Vai arī citā reizē,kad viņš aizstāja nošauto ložmetējnieku un pļāva tādus miglainus stāvus kā ar izkapti.Taisni žēl,ka nevarēja saskaitīt cik tad īsti nogāza.Savi divi desmiti jau droši bija.
Ne visiem. Ja Kareņina dzīvotu Preiļos, tuvākā Aglonas stacija ir 18 km, tā aristokrāte jau pēc pirmajiem 5 km pa 19.gs dubļaino ceļu atmestu savu glupo domu par pašnāvību.
Var nepaspēt un tad nāksies atstiepties ar nepabeigtas misijas sajūtu.Es,piemēram,jau uzrakstīju savus memuārus-kā un kur sāku fotografēt un kā gāja pa visiem tiem raibajiem gadiem pa foto līniju.Nopietni.Četros turpinājumos ar epilogu un prologu.
Tas jau nekas,ka nekur to nepublicēšu-paliks mazbērniem.Starp citu,nesen uzzināju,ka lai arī man gals jau tuvu,vasaras otrā pusē es beidzot kļūšu par vectētiņu.Un tas notiks ātrāk nekā pēdējie spēki mani atstās un es saplūdīšu ar mūžību!
