var vilkt paraleles ar 1939/40 gadiem .... Krievija pievieno teritorijas, tad izveidojās antihitleriskā koalīcija, un Rietumi, Krievijas nopelnu iespaidā piever acis uz Krievijas gājieniem , kara sākumā - kā tu brauksi virsū koalīcijas partnerim .... Mūsdienās tā ir Krimas pievienošana, nestabilitātes faktora izveidošana Ukrainā, un to norakstīt, panākt sankciju atcelšanu, Krievija cer izveidojot koalīciju cīņai ar I.V. ..... redzēsim, ka attīstīsies notikumi, kas tur ar to koalīciju sanāks, jo Krievijas un Rietumu skatījumi uz noregulējumu ir dažādi. Krievijas rīcība ir, maigi izsakoties, divkosīga
Viens viedoklis ir tāds,ka Rietumi atbalsta Krievijas iesaistīšanos Sīrijā un ir tikai priecīgi,ka pašiem nav jātērē militārais budžets bezjēdzīgiem uzlidojumiem,kas ir baigi dārgi.Labāk lai krievi pašaudās.Dumjie krievi tik "strādā"un plātās ar baltajiem gulbjiem un Kaspijas floti pa TV.Un arī priecīgi,ka ir "ieņēmušī vadošo lomu"cīņā ar terorismu.Lielākās problēmas taču ir Eiropai,sūdus ar muzlimiem savārīja Rietumi,vot i lai paši tiek ārā,lai savelk jostas un palielina mil.budžetu.Kas tur Krievijai būtu darāms,kāda viņiem daļa?Bet vajag taču paplātīties,padzīt propogandu!Nu tad arī lai superbagātā krievu tauta par to maksā.Ja saņemsies uz ground operations,tad imperiālisti būs pavisam starā-lai krievi skrien pa tuksnesi un karo mūsu vietā.Lai tik gatavojas,Obama uzreiz pateica- jeņķu zaldāti tur neies.Ja daži varoņi paši grib,tad laipni lūdzu-esat koalīcijā,mēs palīdzēsim uzcelt pieminekli jūsu kritušajiem!
Pagāšnedēļ biju Kijevā. Lūk, tā viņa izskatījās 17.nov. rītā:
Nekas tur neleicina par to, ka valstī kaut kur ir arī karš. Cilvēki tāpat brauc uz darbu, taisa sastrēgumus, pie kam, jaunu glaunu mašīnu tur rādījās vairāk, nekā Rīgā (!), un veikalā starp importa produkcijas mūsējo atradu tikai Pūres šokolādi:
Kāda depresija?Spridzina liekos elektrības mastus lai nebojā ainavu.Arī Krimā labi-elektrības padeve atjaunota,tikai nezin kāpēc šodien nav darba diena-pasludinājuši atpūtu.
Agrāk bija parasts runāt par proletārisko revolūciju vienā vai otrā attīstītā zemē kā par atsevišķu sevī noslēgtu lielumu, kas nostatīts pretim atsevišķai kapitāla nacionālai frontei kā savam antipodam. Tagad šis viedoklis nav vairs pietiekams. Tagad jārunā par pasaules proletārisko revolūciju, jo atsevišķās kapitāla nacionālās frontes kļuvušas par vienas ķēdes posmiem, ko sauc par imperiālisma pasaules fronti, kurai pretī jānostata visu zemju revolucionārās kustības kopējā fronte. Agrāk proletārisko revolūciju uzskatīja vienīgi par zināmas zemes iekšējās attīstības rezultātu. Tagad šis viedoklis jau nepietiekams. Tagad proletāriskā revolūcija jāuzskata vispirms par pretišķību attīstības rezultātu imperiālisma pasaules sistēmā, par pasaules imperiālistiskās frontes ķēdes pārraušanas rezultātu vienā vai otrā zemē. 24 J . S T A Ļ I N S Kur sāksies revolūcija, kur vispirms var tikt pārrauta kapitāla fronte, kādā zemē? Tur, kur vairāk attīstīta rūpniecība, kur proletariāts ir vairākumā, kur vairāk attīstīta kultūra, kur vairāk demokrātijas, — parasti atbildēja agrāk.
Nē, — iebilst Ļeņina revolūcijas teorija, — ne obligāti tur, kur rūpniecība vairāk attīstīta u. c. Kapitāla fronte pārtrūks tur, kur imperiālisma ķēde vājāka, jo proletāriskā revolūcija ir pasaules imperiālistiskās frontes ķēdes pārrāvuma rezultāts tās visvājākajā vietā, pie kam var izrādīties, ka zeme, kas sākusi revolūciju, zeme, kas pārrāvusi kapitāla fronti, kapitālistiski mazāk attīstīta nekā citas attīstītākās zemes, kas tomēr palikušas kapitālisma ietvaros. 1917. gadā pasaules imperiālistiskās frontes ķēde Krievijā izrādījās vājāka nekā citās zemēs. Tur tā arī pārtrūka, dodama izeju proletāriskajai revolūcijai. Kāpēc? Tāpēc, ka Krievijā vērtās plašumā vislielākā tautas revolūcija, kuras priekšgalā gāja revolucionārais proletariāts, kam bija tāds nopietns sabiedrotais kā miljoniem lielā zemniecība, kuru apspieda un ekspluatēja muižnieks. Tāpēc, ka tur revolūcijai pretī stāvēja tāds riebīgs imperiālisma pārstāvis kā carisms, kam nebija ne mazākā morāliskā svara un kas bija izpelnījies vispārēju iedzīvotāju naidu. Krievijā ķēde izrādījās vājāka, lai gan kapitālisma ziņā Krievija bija mazāk attīstīta nekā, teiksim, Francija vai Vācija, Anglija vai Amerika. Kur pārtrūks ķēde tuvākajā nākotnē? Taču atkal tur, kur tā vājāka. Ir iespējams, ka ķēde var pārtrūkt, teiksim, Indijā. Kāpēc? Tāpēc, ka tur ir jauns kaujiniecisks revolucionārs proletariāts, kam tāds sabiedrotais kā nacionālā atbrīvošanās kustība, — neapšaubāmi liels un neapšaubāmi nopietns sabiedrotais. Tāpēc, ka pretī revolūcijai tur stāv tāds visiem zināms pretinieks kā svešzemju imperiālisms, kam nav morāliska kredita un kas izpelnījies Indijas apspiesto un ekspluatēto masu vispārēju naidu.
Pilnīgi iespējams, ka ķēde var pārtrūkt arī Vācijā. Kāpēc? Tāpēc, ka faktori, kas darbojas, teiksim, Indijā, sāk darboties arī Vācijā, turklāt saprotams, ka milzīgā attīstības līmeņa starpība, kāda pastāv starp Indiju un Vāciju, nevar neatstāt savas iezīmes Vācijas revolūcijas gaitā un iznākumā. Lūk, tāpēc Ļeņins saka, ka: «Rietumeiropas kapitālistiskās valstis pabeigs savu attīstību uz sociālismu . . . nevis sociālismam vienmērīgi tais «nobriestot», bet gan9 dažām valstīm ekspluatējot citas valstis, ekspluatējot pirmo imperiālistiskajā karā uzvarēto valsti reizē ar visu Austrumu ekspluatēšanu. Bet, no otras puses, Austrumi galīgi nonākuši pie revolucionārās kustības tieši šī pirmā imperiālistiskā kara dēļ un galīgi ierauti kopējā vispasaules revolucionārās kustības virpulī» (sk. X X V I I sēj., 415. un 416. lpp.). īsāk: imperiālistiskās frontes ķēdei noteikti jāpārtrūkst tur, kur ķēdes posmi vājāki, un ne jau katrā gadījumā tur, kur kapitālisms attīstītāks, kur proletāriešu ir tik un tik procentu, bet zemnieku tik un tik, un tā tālāk. Lūk, tāpēc" statistiskie aprēķini par proletārisko iedzīvotāju procentu atsevišķā zemē zaudē to ārkārtējo nozīmi proletāriskās revolūcijas jautājuma izšķiršanā, kādu tiem labprāt piešķīra burta kalpi no II Internacionāles, kas nebija sapratuši imperiālismu un baidījās no proletāriskās revolūcijas kā no mēra.
Tālāk. II Internacionāles varoņi apgalvoja (un turpina apgalvot), ka starp buržuāziski demokrātisko revolūciju, no vienas puses, un proletārisko, no otras, atrodas bezdibenis vai, vismaz, Ķīnas mūris, kas atdala vienu no otras ar ilgāku vai īsāku intervālu, kad pie varas nākušā buržuāzija attīsta kapitālismu, bet proletariāts uzkrāj spēkus un gatavojas «izšķirīgai cīņai» pret kapitālismu. Šo intervālu parasti aprēķina daudzu gadu desmitu ilgu, ja ne vairāk. Vai maz jāpierāda, ka imperiālisma apstākļos šai Ķīnas mūra «teorijai» nav nekādas zinātniskas jēgas, ka tā ir un nevar būt nekas cits kā tikai buržuāzijas kontrrevolūcionārās iekāres aizsegs un izpušķojums. Vai maz 26 J . S T A Ļ I N S jāpierāda, ka imperiālisma apstākļos, kas sevi satur sadursmes un karus, «sociālistiskās revolūcijas priekšvakara» apstākļos, kad «ziedošais» kapitālisms pārvēršas par «mirstošu» kapitālismu (Ļeņins), bet revolucionārā kustība aug visās pasaules zemēs, kad imperiālisms savienojas ar visiem, bez izņēmuma, reakcionārajiem spēkiem, pat ar carismu un dzimtbūšanu, ar to padarīdams nepieciešamu koaliciju starp visiem revolucionārajiem spēkiem, sākot ar proletārisko kustību Rietumos līdz nacionālās atbrīvošanās kustībai Austrumos, kad feodālās dzimtbūšanas kārtības atlieku gāšana kļūst neiespējama bez revolucionāras cīņas pret imperiālismu, •— vai maz būtu jāpierāda, ka buržuāziski demokrātiskajai revolūcijai daudzmaz attīstītākā zemē šādos apstākļos jātuvinās proletāriskajai revolūcijai, ka pirmajai jāpāraug otrā. Krievijas revolūcijas vēsture skaidri un gaiši pierādīja, ka šī teze ir pareiza un neapstrīdama. Ne velti Ļeņins jau 1905. gadā, Krievijas pirmās revolūcijas priekšvakarā, savā brošūrā «Divas taktikas» tēloja buržuāziski demokrātisko revolūciju un sociālistisko apvērsumu kā divus vienas ķēdes posmus, kā Krievijas revolūcijas vēriena vienotu un veselu ainu:
«Proletariātam jāizdara līdz galam demokrātiskais apvērsums, pievienojot sev zemniecības masu, lai ar varu satriektu patvaldības pretošanos un paralizētu buržuāzijas svārstīšanos. Proletariātam jāveic sociālistiskais apvērsums, pievienojot sev iedzīvotāju pusproletārisko elementu masu, lai ar varu salauztu buržuāzijas pretošanos un paralizētu zemniecības un sīkburžuazijas svārstīšanos. Tādi ir proletariāta uzdevumi, kurus tik šauri iedomājas jauniskrieši visos savos prātojumos un rezolūcijās par revolūcijas vērienu» (sk. VIII sēj., 96. lpp.). Es pat nerunāju par citiem, vēlākiem Ļeņina darbiem, kur ideja par buržuāziskās revolūcijas pāraugšanu proletāriskajā izpaužas vēl reljefāk nekā «Divās taktikās», kā viens no Ļeņina revolūcijas teorijas stūrakmeņiem. Daži biedri, kā izrādās, domā, ka Ļeņins pie šīs idejas nonācis tikai 1916. gadā, ka līdz tam laikam viņš it kā uzskatījis, ka revolūcija Krievijā aizturēšoties buržuāziskos ietvaros, ka PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 27 vara tātad no proletariāta un zemniecības diktatūras orgāna rokām pāriešot buržuāzijas, bet nevis proletariāta rokās. Stāsta, ka šis apgalvojums esot ieviesies pat mūsu komunistiskajā presē. Man jāsaka, ka šis apgalvojums gluži nepareizs, ka tas nepavisam neatbilst īstenībai. Es varētu atsaukties uz pazīstamo Ļeņina runu partijas I I I kongresā (1905. g.), kur viņš proletariāta un zemniecības diktatūru, t. i., demokrātiskās revolūcijas uzvaru, kvalificēja ne par ««kārtības» organizāciju», bet gan par «kara organizāciju » (sk. VII sēj., 264. lpp.). Es tālāk varētu atsaukties uz pazīstamajiem Ļeņina rakstiem «Par pagaidu valdību» (1905. g.), kur viņš, tēlodams Krievijas revolūcijas izvēršanās perspektīvu, izvirza partijai uzdevumu «panākt to, lai Krievijas revolūcija būtu nevis dažu mēnešu, bet daudzu gadu kustība, lai tā panāktu ne vien augstāko varas orgānu sīku piekāpšanos, bet pilnīgu šo varas orgānu gāšanu»,A kur viņš, attīstīdams šo perspektīvu tālāk un saistīdams to ar revolūciju Eiropā, turpina: «Bet ja tas izdosies, — t a d . . . tad revolūcijas ugunsgrēks aizdedzinās Eiropu; buržuāziskajā reakcijā izmocījies Eiropas strādnieks savukārt sacelsies un parādīs mums «kā to dara»; tad Eiropas revolucionārais kāpinājums pretēji ietekmēs Krieviju un pārvērtīs dažu gadu revolūcijas laikmetu par vairāku gadu desmitu revolūcijas l a i k m e t u » . . . (sk. turpat, 191. lpp.).
Šai nozīmē zemnieku jautājums ir daļa no vispārīgā jautājuma par proletariāta diktatūru un, būdams tāds, ir viens no visaktuālākiem ļeņinismā jautājumiem. Vienaldzīgā un pat tieši negatīvā II Internacionāles partiju 44 J . S T A Ļ I N S izturēšanās pret zemnieku jautājumu nav izskaidrojama vienīgi ar īpatnējiem attīstības apstākļiem Rietumos. Tā izskaidrojama vispirms ar to, ka šīs partijas netic proletariāta diktatūrai, baidās no revolūcijas un nedomā vest proletariātu pie varas; bet kas baidās no revolūcijas, kas negrib proletāriešus vest pie varas, to nevar interesēt jautājums par proletariāta sabiedrotiem revolūcijā, — tam sabiedroto jautājums ir vienaldzīgs, neaktuāls. II Internacionāles varoņu ironiskā izturēšanās pret zemnieku jautājumu viņiem ir laba toņa pazīme, «īsta» marksisma pazīme. Patiesībā te nav ne grāna marksisma, jo vienaldzība pret tādu svarīgu jautājumu kā zemnieku jautājums proletāriskās revolūcijas priekšvakarā ir tikai proletariāta diktatūras noliegšanas otra puse, marksisma tiešas nodevības neapšaubāma pazīme. Jautājums tāds: vai revolucionārās iespējamības, kas slēpjas dziļi zemniecībā, tās zināmo eksistences apstākļu dēļ, jau izsmeltas vai nē, un ja nav izsmeltas, vai ir cerība, pamats izmantot šīs iespējamības proletāriskās revolūcijas labā, padarīt zemniecību, tās ekspluatēto vairākumu, no buržuāzijas rezerves, kāda tā bija Rietumu buržuāzisko revolūciju laikā un kāda tā paliek arī tagad, — par proletariāta rezervi, par tā sabiedroto? Uz šo jautājumu ļeņinisms atbild pozitīvi, t. i., atzīstot, ka zemniecības vairākuma rindās ir revolucionāras spējas un ka tās iespējams izmantot proletariāta diktatūras interesēs. Triju Krievijas revolūciju vēsture pilnīgi apstiprina ļeņinisma secinajumus šai ziņā. No tā izriet praktisks secinājums par darba zemniecības masu atbalstīšanu, obligāto atbalstīšanu viņu cīņā pret parādu jūgu un ekspluatāciju, viņu cīņā par atbrīvošanos no spaidiem un nabadzības. Tas, protams, nenozīmē, ka proletariātam jāatbalsta
2) Zemniecība buržuāziski demokrātiskās revolūcijas laikā. Šis periods aptver laika posmu no Krievijas pirmās revolūcijas (1905. g.) līdz otrai revolūcijai (1917. g. februāris), to ieskaitot. Šā perioda raksturīgā pazīme ir zemniecības atbrīvošanās no liberālās buržuāzijas ietekmes, zemniecības novēršanās no kadetiem, zemniecības pagrieziens uz proletariāta pusi, uz boļševiku partijas pusi. Šā perioda vēsture ir kadetu (liberālā buržuāzija) un boļševiku (proletariāts) cīņas vēsture par zemniecību. Šās cīņas likteni izšķīra domes periods, jo četru domju periods bija uzskates mācība zemniecībai, un šī mācība redzami parādīja zemniekiem, ka no kadetu rokām viņiem nedabūt ne zemi, ne brīvību, ka cars pilnīgi muižnieku pusē, bet kadeti pabalsta caru, ka vienīgais spēks, uz kura palīdzību var cerēt, ir pilsētas strādnieki, proletariāts. Imperiālistiskais karš tikai apstiprināja domes perioda mācību, pabeigdams zemniecības no vēršanos no buržuāzijas, pabeigdams liberālās buržuāzijas izolēšanu, jo kara gadi parādīja, cik velti, cik maldīgi cerēt dabūt mieru no cara un viņa buržuāziskajiem sabiedrotiem. Bez domes perioda uzskatāmajām mācībām proletariāta hegemonija nebūtu bijusi iespējama. Tā izveidojās strādnieku un zemnieku savienība buržuāziski demokrātiskajā revolūcijā. Tā izveidojās proletariāta hegemonija (vadība) kopīgā cīņā par carisma gāšanu, hegemonija, kas noveda pie 1917. gada Februāra revolūcijas. Rietumu buržuāziskās revolūcijas (Anglijā, Francijā, Vācijā, Austrijā) gāja, kā zināms, citu ceļu. Tur hegemonija revolūcijā nepiederēja vis proletariātam, kas sava vājuma dēļ nebija un nevarēja būt patstāvīgs politisks spēks, bet liberālajai buržuāzijai. Tur atbrīvošanos no dzimtbūšanas zemniecība neieguva vis no proletariāta, kas bija mazā skaitā un neorganizēts, bet no buržuāzijas rokām. Tur zemniecība gāja pret veco kārtību kopā ar liberālo buržuāziju. Tur zemniecība 46 J . S T A Ļ I N S bija buržuāzijas rezerve. Tāpēc r
Tāpēc revolūcija tur milzīgi nostiprināja buržuāzijas politisko svaru. Krievijā turpretim buržuāziskai revolūcijai bija tieši pretēji rezultāti. Krievijā revolūcija radīja nevis buržuāzijas kā politiska spēka nostiprināšanos, bet novājināšanos, nevis tās politisko rezervju pavairošanu, bet tās galvenās rezerves zaudēšanu, zemniecības zaudēšanu. Krievijā buržuāziskā revolūcija neizvirzīja vis pirmā vietā liberālo buržuāziju, bet revolucionāro proletariātu, sakļaudama ap to miljoniem lielo zemniecību. Ar to, starp citu, arī izskaidrojams tas fakts, ka buržuāziskā revolūcija Krievijā pārauga proletāriskā revolūcijā samērā īsā laikā. Proletariāta hegemonija bija dīglis un pārejas pakāpe uz proletariāta diktatūru. Kā izskaidrojama šī īpatnējā parādība Krievijas revolūcijā, kurai nav precedenta buržuāzisko revolūciju vēsturē Rietumos? No kurienes radusies šī īpatnība? Tā izskaidrojama ar to, ka buržuāziskā revolūcija Krievijā norisinājās attīstītākos šķiru cīņas apstākļos nekā Rietumos, ka Krievijas proletariāts ap šo laiku jau bija paspējis kļūt par patstāvīgu politisku spēku, kamēr liberālā buržuāzija, proletariāta revolūcionārisma iebiedēta, bija zaudējusi jebkādu līdzību revolūcionārismam (sevišķi pēc 1905. gada mācības) un stājās savienībā ar caru un muižniekiem pret revolūciju, pret strādniekiem un zemniekiem. Jāpievērš uzmanība šādiem apstākļiem, kas noteica Krievijas buržuāziskās revolūcijas īpatnību: a) Neredzētā Krievijas rūpniecības koncentrācija revolūcijas priekšvakarā. Zināms, piem., ka uzņēmumos ar strādnieku skaitu vairāk nekā 500 cilv. Krievijā strādāja 54°/o no visiem strādniekiem, kamēr tik attīstītā valstī kā Ziemeļamerikā līdzīgos uzņēmumos strādāja tikai 33% no visiem strādniekiem. Vai maz jāpierāda, ka jau šis apstāklis vien, pastāvot tādai revolucionārai partijai kā boļševiku partija, padarīja Krievijas strādnieku šķiru par valsts politiskās dzīves vislielāko spēku. PAR ĻEŅIN1SMA PAMATIEM 47 b) Ekspluatācijas nejēdzīgās formas uzņēmumos, plus cara opričņiku neciešamais policejiskais režīms, — apstāklis, kas katru nopietnāku strādnieku streiku padarīja par milzīgu politisku aktu un norūdīja strādnieku šķiru kā līdz galam revolucionāru spēku. c) Krievijas buržuāzijas politiskā nevarība, kas pēc 1905. g. revolūcijas kļuva par pakalpību carismam un tiešu kontrrevolūcionārismu, kas izskaidrojams ne vien ar Krievijas proletariāta revolūcionārismu, kurš meta Krievijas buržuāziju carisma skāvienos, bet arī ar šīs buržuāzijas tiešu atkarību no valsts pasūtījumiem. d) Visnejēdzīgāko un visneciešamāko dzimtbūšanas atlieku pastāvēšana uz laukiem, ko vēl papildināja muižnieka visvarenība, — apstāklis, kas iemeta zemniecību revolūcijas skāvienos.
e) Carisms, kas nomāca visu dzīvo un ar savu patvaļu padarīja vēl smagāku kapitālista un muižnieka slogu — apstāklis, kas apvienoja strādnieku un zemnieku cīņu vienotā revolucionārā straumē. f) Imperiālistiskais karš, kas visas šīs Krievijas politiskās dzīves pretišķības saliedēja dziļā revolucionārā krizē un piešķīra revolūcijai neticamu uzbrukuma spēku. Kur šādos apstākļos varēja griezties zemniecība? Pie kā meklēt atbalstu pret muižnieka visvarenību, pret cara patvaļu, pret postīgo karu, tas putināja tās saimniecību? Pie liberālās buržuāzijas? Bet tā ir ienaidnieks, — to liecināja visu četru domju ilggadīgā pieredze. Pie eseriem? Protams, eseri «labāki» par kadetiem, arī viņu programa «noderīga», gandrīz zemnieciska, bet ko gan var dot eseri, ja viņi domā balstīties vienīgi uz zemniekiem un ja viņi vāji pilsētā, kur pretinieks vispirms smeļ sev spēkus? Kur ir tas jaunais spēks, kas ne pret ko neapstāsies ne uz laukiem, ne pilsētā, kas droši dosies pirmās rindās cīņā ar caru un muižnieku, kas palīdzēs zemniecībai izrauties no parādu jūga, no zemes trūkuma, no spaidiem, no 48 J . S T A Ļ I N S kara? Vai vispār bija tāds spēks Krievijā? Jā, bija. Tas bija Krievijas proletariāts, kas savu spēku, savu prasmi cīnīties līdz galam, savu drošsirdību, savu revolūcionārismu bija parādījis jau 1905. gadā. Katrā ziņā cita tāda spēka nebija un to nebija kur ņemt. Lūk, tāpēc zemniecība, atīrusies no kadetiem un pieīrusies eseriem, nonāca reizē ar to pie nepieciešamības pakļauties tāda drosmīga revolūcijas vadoņa vadībai kā Krievijas proletariāts. Tādi ir apstākļi, kas noteica Krievijas buržuāziskās revolūcijas īpatnību. 3) Zemniecība proletāriskās revolūcijas laikā. Šis periods aptver laika posmu no Februāra revolūcijas (1917. g.) līdz Oktobra revolūcijai (1917. g.). Tas ir samērā īss periods, — pavisam astoņi mēneši, — bet šos astoņus mēnešus no masu politiskas izglītošanas un revolucionāras audzināšanas viedokļa var droši pielīdzināt parastās konstitucionālās attīstības veseliem gadu desmitiem, jo tie nozīmē astoņus revolūcijas mēnešus. Šā perioda raksturīgā pazīme ir zemniecības tālāka revolūcionizēšanās, tās vilšanās eseros, zemniecības atiešana no eseriem, jauns zemniecības pagrieziens uz tiešu sakļaušanos ap proletariātu kā vienīgo līdz galam revolucionāro spēku, kas spēj novest valsti līdz mieram. Šā perioda vēsture ir eseru (sīkburžuaziskā demokrātija) un boļševiku (proletāriskā demokrātija) cīņas vēsture par zemniecību, par zemniecības vairākuma iegūšanu. Šās cīņas likteni izšķīra koalicijas periods, kerenskisma periods, eseru un meņševiku atteikšanās no muižnieku zemes konfiscēšanas, eseru un meņševiku cīņa par kara turpināšanu, jūnija uzbrukums frontē, nāves sods kareivjiem, Korņilova sacelšanās. Ja agrāk, iepriekšējā periodā, revolūcijas pamatjautājums bija cara un muižnieku varas gāšana, tad tagad, periodā pēc Februāra revolūcijas, kad cara vairs nebija, bet nebeidzamais karš pavisam beidza nost valsts saimniecību, galīgi izputinādams zemniecību — par revolūcijas pamatjautājumu kļuva jautājums par kara likvidēšanu. Smaguma centrs redzami pārvietojās no PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM tīri iekšēja rakstura jautājumiem uz pamatjautājumu par karu. «Beigt karu», «izrauties no kara» — tas bija kopīgais izmocītās zemes un, vispirms, zemniecības kliedziens.
Bet lai izrautos no kara, bija jāgāž Pagaidu valdība, bija jāgāž buržuāzijas vara, bija jāgāž eseru un meņševiku vara, jo viņi un tikai viņi ieildzināja karu līdz «galīgai uzvarai». Praksē nebija citas izejas no kara, kā tikai gāžot buržuāziju. Tā bija jauna revolūcija, proletāriskā revolūcija, jo nosvieda no varas pēdējo, galēji kreiso imperiālistiskās buržuāzijas frakciju, eseru un meņševiku partiju, lai radītu jaunu, proletārisku varu, Padomju varu, lai noliktu pie varas revolucionārā proletariāta partiju, boļševiku partiju, revolucionāras cīņas partiju pret imperiālistisko karu par demokrātisku mieru. Zemniecības vairākums atbalstīja strādnieku cīņu par mieru, par Padomju varu. Citas izejas zemniecībai nebija. Citas izejas arī nevarēja būt. Kerenskisma periods tādējādi bija vislielākā uzskates mācība darba zemniecības masām, jo tas uzskatāmi parādīja, ka, eseru un meņševiku varai pastāvot, zemei no kara neizrauties, zemniekiem neredzēt ne zemi, ne brīvību, ka meņševiki un eseri atšķiras no kadetiem tikai ar saldām runām un viltīgiem solījumiem, bet patiesībā ietur to pašu imperiālistisko, kadetu politiku, ka vienīgā vara, kas spēj valsti izvest uz ceļa, var būt tikai Padomju vara. Tālākā kara ievilcināšana tikai apstiprināja šīs mācības pareizumu, pasteidzināja revolūciju un dzina miljoniem lielās zemnieku un kareivju masas uz tiešu sakļaušanos ap proletārisko revolūciju. Eseru un meņševiku izolācija kļuva neapšaubāms fakts. Bez koalicijas perioda uzskates mācībām proletariāta diktatūra nebūtu bijusi iespējama. Tādi ir apstākļi, kas atviegloja buržuāziskās revolūcijas pāraugšanas procesu proletāriskā revolūcijā. Tā izveidojās proletariāta diktatūra Krievijā.
4) Zemniecība pēc Padomju varas nostiprināšanās. Ja agrāk, revolūcijas pirmajā periodā, jautājums bija galveno tiesu par carisma gāšanu, bet pēc tam, pēc Februāra revolūcijas, jautājums vispirms bija par izeju no imperiālistiskā kara, gāžot buržuāziju, tad tagad, pēc pilsoņu kara likvidācijas un Padomju varas nostiprināšanās, — pirmā vietā izvirzījās saimnieciskās celtniecības jautājumi. Pastiprināt un attīstīt nacionalizēto industriju; šai nolūkā ar valsts regulētu tirdzniecību saistīt industriju ar zemnieku saimniecību; pārtikas repartīcijas (prodrazvjorstka) vietā likt pārtikas nodokli, lai pēc tam, pakāpeniski samazinot pārtikas nodokli, pārietu uz industrijas ražojumu apmaiņu pret zemnieku saimniecības produktiem; atdzīvināt tirdzniecību un attīstīt kooperāciju, iesaistot šai pēdējā miljoniem zemnieku, — lūk, kā Ļeņins tēloja saimnieciskās celtniecības kārtējos uzdevumus ceļā uz sociālistiskās ekonomikas pamatu celšanu. Saka, ka šis uzdevums varot izrādīties ne pa spēkam tādai zemnieciskai valstij kā Krievija. Daži skeptiķi saka pat, ka tas esot vienkārši utopisks, neizpildāms, jo zemniecība ir zemniecība, — tā sastāv no sīkražotājiem un tāpēc to nevar izmantot sociālistiskās ražošanas pamatu organizēšanai. Bet skeptiķi maldās, jo viņi neapsver dažus apstākļus, kuriem šai gadījumā ir izšķirīga nozīme. Apskatīsim galvenos no tiem. Pirmkārt. Nedrīkst jaukt Padomju Savienības zemniecību ar Rietumu zemniecību. Zemniecība, kas izgājusi triju revolūciju skolu, cīnījusies pret caru un buržuāzijas varu kopā ar proletariātu un ar proletariātu priekšgalā, zemniecība, kas saņēmusi zemi un mieru no proletāriskās revolūcijas rokām un tāpēc kļuvusi proletariāta rezerve, — šī zemniecība nevar neatšķirties no zemniecības, kas buržuāziskās revolūcijas laikā cīnījusies ar liberālo buržuāziju priekšgalā, kas saņēmusi zemi no šās buržuāzijas rokām un tāpēc kļuvusi buržuāzijas rezerve. Vai maz jāpierāda, ka padomju zemniecība, kas paradusi augsti PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 51 vērtēt politisku draudzību un politisku sadarbību ar proletariātu un kam par savu brīvību jābūt pateicīgai šai draudzībai un sadarbībai, — nevar nebūt ārkārtīgi labvēlīgs materiāls ekonomiskai sadarbībai ar proletariātu.
Engelss sacīja, ka «politiskās varas iekarošana sociālistiskai partijai kļuvusi par tuvas nākotnes darbu», ka, «lai to iekarotu, partijai vispirms jāiet no pilsētas uz laukiem un jākļūst stiprai uz laukiem» (sk. Engelsa «Zemnieku jautājums», 1922. g. izd.). Viņš to rakstīja pagājušā gadsimta 90-tos gados, domādams rietumu zemniecību. Vai maz jāpierāda, ka Krievijas komunisti, kuri šai ziņā veikuši kolosālu darbu triju revolūciju laikā, jau paguvuši iegūt uz laukiem tādu ietekmi un tādu atbalstu, par kādu mūsu rietumu biedri neuzdrošinās pat sapņot? Kā var noliegt, ka šis apstāklis pašā pamatā nevar neatvieglot ekonomiskās sadarbības nokārtošanu starp strādnieku šķiru un zemniecību Krievijā? Skeptiķi vienmēr runā par sīkzemniekiem kā par faktoru, kas ar sociālistisko celtniecību nav savienojams. Bet klausieties, ko Engelss saka par Rietumu sīkzemniekiem: «Mēs noteikti stāvam slkzemnieka pusē; mēs darīsim visu iespējamo, lai viņam būtu ciešamāka dzīve, lai atvieglotu viņam pāreju uz kopdarbību, ja viņš par to izšķirtos; bet tādā gadījumā, ja viņš vēl nebūs spējīgs par to izšķirties, mēs centīsimies viņam dot iespējami vairāk laika par to padomāt uz sava zemes stūrīša. Mēs tā darīsim ne vien tāpēc, ka uzskatām par iespējamu patstāvīgi strādājošā sīkzemnieka pārnākšanu mūsu pusē, bet arī tiešo partijas interešu dēļ. Jo lielāks būs zemnieku skaits, kuriem mēs neļausim noslīdēt līdz proletāriešiem un kurus mēs dabūsim savā pusē vēl kā zemniekus, jo ātrāk un vieglāk norisināsies sabiedriskā pārveidošana. Mums nebūtu nekāda labuma gaidīt ar šo pārveidošanu līdz tam laikam, kad kapitālistiskā ražošana viscaur attīstīsies līdz savām galīgām sekām, kad arī pēdējais sīkamatnieks un pēdējais sīkzemnieks būs kritis par upuri kapitālistiskai lielražošanai. No kapitālistiskās ekonomikas viedokļa var likties, ka materiālie upuri no sabiedriskiem līdzekļiem, kuri šai ziņā būs jānes zemnieku interesēs, ir zemē nosviesta nauda, bet patiesībā tā ir lieliska kapitāla izlietošana, tāpēc ka tā ietaupīs varbūt desmitkārt lielākas 52 J . S T A Ļ I N S sumas sabiedriskās pārveidošanas izdevumos vispār. Šai nozīmē tātad mēs varam būt ļoti devīgi attiecībā pret zemniekiem» (sk. turpat).
OKTOBRA REVOLŪCIJAS ĀRĒJA UN IEKŠĒJĀ SITUĀCIJA TRĪS ārēja rakstura apstākļi noteica to, ka proletāriskajai revolūcijai Krievijā samērā tik viegli izdevās satriekt imperiālisma važas un tādējādi gāzt buržuāzijas varu. Pirmkārt, tas apstāklis, ka Oktobra revolūcija sākās divu galveno imperiālistisko grupu, angļu un franču un austriešu un vācu, izmisuma cīņas periodā, kad šīm niknā savstarpējā cīņā aizņemtajām grupām nebija ne laika, ne līdzekļu pievērst nopietnu uzmanību cīņai ar Oktobra revolūciju. Šim apstāklim bija milzīga nozīme Oktobra revolūcijā, jo tas deva tai iespēju izmantot imperiālisma niknās iekšējās sadursmes savu spēku stiprināšanai un organizēšanai. Otrkārt, tas apstāklis, ka Oktobra revolūcija sākās imperiālistiskā kara gaitā, kad kaŗa izmocītās un pēc miera alkstošās darba ļaužu masas ar pašu notikumu loģiku bija novestas līdz proletāriskai revolūcijai kā vienīgajai izejai no ķaŗa. Šim apstāklim bija nopietnākā nozīme Oktobra revolūcijā, jo tas deva tai rokās varenu miera ieroci, atviegloja tai iespēju savienot padomju apvērsumu ar ienīstā kara izbeigšanu un tāpēc radīja plašas simpātijas tai kā. Rietumos ..strādniekiem, tā arī Austrumos starp apspiestajām tautām. Treškārt, spēcīga strādnieku kustība Eiropā un tas fakts, ka Rietumos un Austrumos brieda ilgstošā imperiālistiskā kara radītā revolucionārā, krize. Šim apstāklim revolūcijai Krievijā
sabiedrotos ārpus Krievijas tās cīņā pret pasaules imperiālismu. Bet bez ārējā rakstura apstākļiem Oktobra revolūcijai bija vēl vairāki labvēlīgi iekšēji apstākļi, kas atvieglināja tai uzvaru. No šiem apstākļiem par galveniem jāuzskata šādi: Pirmkārt, Oktobra revolūcijai bija Krievijas strādnieku šķiras milzīga vairākuma visaktīvākais atbalsts. Otrkārt, tai bija neapšaubāms nabadzīgās zemniecības un zaldātu vairākuma, atbalsts, kuri alka pēc miera un zemes. Treškārt, tās priekšgalā par vadošu spēku bija tāda pārbaudīta partija kā boļševiku partija, kas bija stipra ne vien ar savu pieredzi un gadiem kaldināto disciplīnu, bet arī ar milzīgiem sakariem ar darba ļaužu masām. Ceturtkārt, Oktobra revolūcijai bija tādi samērā viegli pārvarami ienaidnieki kā vairāk vai mazāk vājā krievu buržuazija, zemnieku «dumpju» galīgi demoralizētā muižnieku šķira un kara gaitā galīgi izbankrotējušās izlīdzēju partijas (meņševiku un eseru partija). Piektkārt, tās rīcībā bija jaunās valsts milzīgās platības, kur tā varēja brīvi manevrēt, atkāpties, kad to prasīja apstākļi, uzelpot, saņemties spēkos u. tml. Sestkārt, savā cīņā pret kontrrevolūciju Oktobra revolūcija varēja paļauties uz to, ka pašā valstī atradīsies pietiekami daudz pārtikas, kurināmā un izejvielu resursu. Šo ārējo un iekšējo apstākļu savienojums radīja to īpatnējo stāvokli, kas noteica Oktobra revolūcijas samērā vieglo uzvaru. Tas, protams, nenozīmē, ka Oktobra revolūcijai nebija savu mīnusu ārējās un iekšējās situācijas nozīmē. Kāda nozīme, piemēram, tādam mīnusam kā zināmā Oktobra revolūcijas vienatne, ka tai blakus un kaimiņos nebija nevienas padomju valsts, uz ko tā būtu varējusi balstīties? Nav šaubu, ka nākamā revolūcija, piemēram, Vācijā, šai ziņā atrastos izdevīgākā stāvoklī, jo tai kaimiņos ir tāda sava spēka ziņā nopietna padomju OKTOBRA REVOLŪCIJA UN KRIEVU KOMUNISTU TAKTIKA 95 zeme kā mūsu Padomju Savienība. Es pat nerunāju par tādu Oktobra revolūcijas mīnusu kā proletāriskā vairākuma trūkumu zemē. Bet šie mīnusi tikai pasvītro Oktobra revolūcijas iekšējo un ārējo apstākļu īpatnības milzīgo nozīmi, par ko bija runa iepriekš. Šo īpatnību nedrīkst aizmirst ne mirkli. Tā sevišķi jāatceras, analizējot Vācijas notikumus 1923. g. rudenī. Tā jāatceras vispirms Trockim, kas bez kādas izšķirības salīdzina Oktobra revolūciju ar revolūciju Vācijā un nevaldāmi šausta Vācijas kompartiju par tās patiesajām un šķietamajām kļūdām. « K r i e v i j a i » , saka Ļeņins, «1917. gada konkrētā, vēsturiski ārkārtīgi oriģinālā situācijā bija viegli sākt sociālistisko revolūciju, turpretī turpināt to un veikt to līdz galam Krievijai būs grūtāk nekā Eiropas valstīm. Man jau 1918. gada sākumā bija jāaizrāda uz šo apstākli, un divgadīgā pieredze pēc tam pilnīgi apstiprinājusi šās domas pareizumu. Tādu specifisku apstākļu kā: 1) iespēja savienot padomju apvērsumu ar strādniekus un zemniekus neticami izmocījušā imperiālistiskā kara izbeigšanu šā apvērsuma ceļā; 2) iespēja zināmu laiku izmantot nāvīgo cīņu starp divām pasaulē varenām imperiālistisko plēsoņu grupām, kas nevarēja apvienoties pret padomju ienaidnieku; 3) iespēja izturēt samērā ilgu pilsoņu karu, pa daļai zemes milzīgo apmēru un slikto satiksmes līdzekļu dēļ; 4) tik dziļas buržuāziski demokrātiskas revolucionāras kustības esamība zemniecībā, ka proletariāta partija pārņēma revolucionārās prasības no zemnieku partijas (sociālistu-revolūcionāru, partijas, kas savā vairumā bija asi naidīga boļševismam) un tūliņ realizēja tās tāpēc, ka proletariāts bija iekarojis politisko varu; — šādu specifisku apstākļu Rietumeiropā tagad nav un šādu vai tamlīdzīgu apstākļu atkārtošanās nav tik viegla. Lūk, kāpēc, starp citu, — vēl bez vairākiem citiem iemesliem, — sākt sociālistisko revolūciju Rietumeiropai grūtāk nekā mums» (sk. X X V sēj., 205. lpp.).
Šis citāts tikai jāsalīdzina ar iepriekš minētajiem citātiem no Ļeņina rakstiem par proletariāta diktatūru, lai saprastu, kāds bezdibenis atdala ļeņinisko proletariāta diktatūras teoriju no Trocka «permanentās revolūcijas» teorijas. Ļeņins runā par proletariāta un darba zemniecības slāņu savienību kā proletariāta diktatūras, pamatu. Trockim turpretī iznāk «proletāriskā avangarda» «naidīgas sadursmes» ar «plašām zemniecības masām». Ļeņins runā, ka proletariāts vada darba ļaužu un ekspluatēto masas. Bet Trockim iznāk «pretišķības strādnieku valdības stāvoklī atpalikušā zemē ar zemnieku iedzīvotāju milzīgā pārsvarā esošo vairākumu». Pēc Ļeņina domām revolūcija smeļ savus spēkus vispirms no pašas Krievijas strādniekiem un zemniekiem. Trockim turpretī iznāk, ka nepieciešamos spēkus var smelt vienīgi «proletariāta pasaules revolūcijas arēnā». Bet ko darīt, ja starptautiskajai revolūcijai ir lemts noseboties? Vai mūsu revolūcijai tad ir jebkāds cerību stariņš? Nekāda cerību stariņa Trockis neatstāja jo «pretišķības strādnieku valdības stāvoklī.. . var tikt atrisinātas vienīgi. .. proletariāta pasaules revolūcijas arēnā». Pēc šā plāna mūsu revolūcijai atliek tikai viena perspektīva: nīkuļot pašai savās pretišķībās un trūdēt pašā saknē, gaidot pasaules revolūciju. Kas ir proletariāta diktatūra pēc Ļeņina domām? Proletariāta diktatūra ir vara, kas balstās uz proletariāta un darba zemniecības masu savienības, lai «pilnīgi gāztu kapitālu », lai «galīgi nodibinātu un nostiprinātu sodālismu». Kas ir proletariāta diktatūra pēc Trocka domām? 1 P a s v ī t r o j u m s mans. J. St. OKTOBRA REVOLŪCIJA UN KRIEVU KOMUNISTU TAKTIKA 101 Proletariāta diktatūra ir vara, kas uzsāk «naidīgas sadursmes » ar «plašām zemniecības masām» un meklē «pretišķību» atrisinājumu vienīgi «proletariāta pasaules revolūcijas arēnā». Ar ko atšķiras šī «permanentās revolūcijas teorija» no pazīstamās meņševisma teorijas par proletariāta diktatūras idejas noliegšanu? Būtībā ne ar ko. Šaubu nevar būt. «Permanentā revolūcija» nav vienkārša zemnieku kustības revolucionāro iespēju nepietiekama novērtēšana. «Permanentā revolūcija» ir tāda zemnieku kustības nepietiekama novērtēšana, kas rada leņiniskās proletariāta diktātūras teorijas noliegšanu. Trocka «permanentā revolūcija» ir meņševisma paveids. Tā tas ir ar Oktobra revolūcijas pirmo īpatnību. Kādas ir Oktobra revolūcijas otras īpatnības raksturīgās pazīmes? Pētīdams imperiālismu, sevišķi kara periodā, Ļeņins nonāca pie likuma par kapitālistisko zemju nevienmērīgo, lēcienveidīgo ekonomisko un politisko attīstību. Pēc šā likuma jēgas uzņēmumu, trestu, rūpniecības nozaru un atsevišķu zemju attīstība norisinās nevis vienmērīgi, nevis reiz nodibinātā kārtībā, ne tā, ka viens trests, viena rūpniecības nozare vai viena zeme visu laiku ietu pa priekšu, bet citi tresti vai zemes konsekventi atpaliktu viena pēc otras, — bet gan lēcienveidīgi, ar pārtraukumiem vienu zemju attīstībā un ar lēcieniem uz priekšu citu zemju attīstībā. Pie tam atpalikušo zemju «gluži likumīgā» cenšanās paturēt vecās pozīcijas un tikpat «likumīgā » uz priekšu aizlēkušo zemju cenšanās sagrābt jaunas pozicijas rada to, ka imperiālistisko zemju militārās sadursmes ir nenovēršama nepieciešamība. Tā tas bija, piemēram, ar Vāciju, kas priekš pusgadsimta, salīdzinot ar Franciju un Angliju, bija atpalikusi zeme. Tas pats sakāms par Japānu, salīdzinot ar Krieviju.
Šis likums pamatojas uz to, ka: 1) «Kapitālisms pāraudzis par vispasaules sistēmu, kur neliela saujiņa «attīstītāko» zemju koloniāli apspiež un financiāli žņaudz milzīgo zemes iedzīvotāju vairākumu» (sk. priekšvārdu Ļeņina «Imperiālisma» izdevumam franču valodā, XIX sēj., 74. Ipp.). 2) «Šā «laupījuma» dalīšana notiek starp diviem trim visas pasaules vareniem, no galvas līdz kājām apbruņotiem plēsoņām (Amerika. Anglija, Japāna), kas ievelk savā karā sava laupījuma sadalīšanas dēļ visu zemi» (sk. turpat). 3) Pretišķību pieaugums vispasaules financiālās apspiešanas sistēmā un militāru sadursmju nenovēršamība rada to, ka pasaules imperiālisma fronte kļūst revolūcijai viegli ievainojama un šās frontes pārraušana atsevišķām zemēm — iespējama. 4) Šī pārraušana visticamāk var notikt tais punktos un tais zemēs, kur imperiālistiskās frontes ķēde ir vājāka, t. i, tur, kur imperiālisms vismazāk sagatavots, bet revolūcija var visvieglāk izvērsties. 5) Tāpēc sociālisma uzvara vienā zemē, pat ja šī zeme kapitālistiski ir mazāk attīstīta, kapitālismam saglabājoties citās zemēs, ja arī šīs zemes ir kapitālistiski attīstītākas, — pilnīgi iespējama un ticama. Tādi ir pāris vārdos Ļeņina proletāriskās revolūcijas teorijas pamati. Kāda ir Oktobra revolūcijas otra īpatnība? Oktobra revolūcijas otra īpatnība ir tā, ka šī revolūcija ir Ļeņina, proletāriskās revolūcijas teorijas praktiskas izlietošanas paraugs. Kas nav sapratis šo Oktobra revolūcijas īpatnību, tas nekad nesapratīs ne šās revolūcijas internacionālo dabu, ne tās kolosālo starptautisko spēku, ne tās īpatnējo ārējo politiku. OKTOBRA REVOLŪCIJA UN KRIEVU KOMUNISTU TAKTIKA 103 «Ekonomiskās un politiskās attīstības nevienmērība», saka Ļeņins, « i r neapšaubāms kapitālisma likums. No tā jāsecina, ka sociālisma uzvara ir iespējama sākumā nedaudzās vai pat vienā atsevišķā kapitālistiskā zemē. Šās zemes uzvarējušais proletariāts, ekspropriējis kapitālistus un noorganizējis pie sevis sociālistisku ražošanu, nostātos pret pārējo kapitālistisko pasauli, pievilkdams savā pusē citu zemju apspiestās šķiras, saceldams tās pret kapitālistiem, uzstādamies nepieciešamības gadījumā pat ar militāru spēku pret ekspluatātoru šķirām un to valstīm». Jo «brīva nāciju apvienošanās sociālismā nav iespējama bez vairāk vai mazāk ilgstošas, neatlaidīgas sociālistisko republiku cīņas pret atpalikušajām valstīm» (sk. XVIII sēj., 232. un 233. Ipp.). Visu zemju oportūnisti apgalvo, ka proletāriskā revolūcija var sākties — ja vispār, pēc viņu teorijas, tai kaut kur jāsākas — tikai rūpnieciski attīstītās zemēs, ka, jo rūpnieciski attīstītākas šīs valstis, jo lielākas ir izredzes uz sociālisma uzvaru, pie kam sociālisma uzvaras iespēju vienā zemē, turklāt vēl kapitālistiski maz attīstītā, viņi noliedz kā kaut ko pilnīgi neticamu. Ļeņins jau kara laikā, balstīdamies uz likuma par imperiālistisko valstu nevienmērīgo attīstību, nostata oportūnistiem pretī savu proletāriskās revolūcijas teoriju par sociālisma uzvaru vienā zemē, pat ja šī zeme kapitālistiski būtu mazāk attīstīta. Ir zināms, ka Oktobra revolūcija pilnīgi apstiprinājusi Ļeņina proletāriskās revolūcijas teorijas pareizumu. Kā nu ir ar Trocka «permanento revolūciju» no Ļeņina proletāriskās revolūcijas teorijas viedokļa? Ņemsim Trocka brošūru «Mūsu revolūcija» (1906. g.). Trockis raksta:
Mani deju kolektīva kolēģi vasarā bija Taizemē, arī tur kūrortā skanot krievu popsa, visapkārt krievu valoda, bet lielākais brīnums - kā varot tropu pludmalē dienas vidū, pašā karstumā gulēt zem saulessarga un leksēt šņabi! Vienkārši Vovans ar Dimonu krās naudu divus gadus un lidos uz tālākām vietām, bet neskatoties ne uz ko - Tagil ruļit!
Teрритории Малой Азии, на которой в 14 в. образовалось Турецкое государство, входила (полностью или в значительной части) в состав различных государственных образований древности и раннего средневековья (Хеттское царство, Лидия, Мидия, государство Ахеменидов, держава Александра Македонского, государство Селевкидов, Понтийское царство, Пергам, Рим Древний, Византия, Конийский султанат и др.). К 20-м гг. 14 в. на Северо-Западе Малой Азии сложилось феодальное княжество, названное по имени основателя династии Османа I Османским (Оттоманским). Складывавшуюся в этом государстве из различных тюркских племён и части местного автохтонного населения турецкую народность стали называть турками-османами. или по принуждению) все анатолийские княжества (бейлики), вплоть до Джаника (Самсун) на Северо-Востоке, Сиваса на Востоке, Карамана на Юго-Востоке. В нач. 15 в. в Анатолию вторгся с многочисленными войсками Тимур. В Анкарской битве 1402 султан Баязид 1 (правил в 1389 - 1402) потерпел поражение и попал в плен. Большая часть Анатолии распалась на прежние бейлики. В 1415 в Западной Анатолии и на Балканах вспыхнули антифеодальные, антиправительственные, народные восстания. Только после подавления этих восстаний и окончания междоусобной борьбы сыновей Баязида I Османское государство начало постепенно восстанавливаться. К 40-м гг. 15 в. турки-османы возобновили экспансию на Балканах. Султан Мурад II (правил в 1421- 1451) в 1444 и 1448 разбил т. н. крестоносные армии, пытавшиеся остановить движение турок, а его сын Мехмед II (правил в 1451-81) после почти двухмесячной осады взял Константинополь (29 мая 1453). Византийская империя прекратила своё существование, а Константинополь (Стамбул) стал столицей Османской империи. В 50-70-х гг. 15 в. была окончательно ликвидирована независимость Сербии, завоёваны Босния, Морея, Аттика, Трапезундская империя, установлен турецкий сюзеренитет над Крымским ханством и Валахией. К концу своего правления Мехмед II, сломив сопротивление Скандербега, захватил всю Албанию. Расширение земельного фонда повлекло за собой увеличение числа условных земельных пожалований - тимаров и зеаметов, владений султанов, членов султанской фамилии и высших сановников (хассов) и земель, принадлежавших мусульманскому духовенству (Вакф). Наибольшего территориального расширения Османская империя достигла в 16 в. при Селиме I (правил в 1512- 1520) и Сулеймане l Кануны (правил в 1520-66). В 1514-15 турки завоевали Армению, Курдистан и Северную Месопотамию до г. Мосула включительно. В 1516- 1517 в состав Т. были включены Сирия, Палестина, Египет, Хиджаз, в 1519 - часть Алжира. В 16 в. мощный османский флот контролировал почти весь Средиземноморский бассейн.
В 20 - 30-х гг. 14 в. турки завоевали последние владения Византии в Анатолии: Бурсу (1326), сделавшуюся первой столицей Турции, Никею (Изник), Никомедию (Измит). С самого начала Османское государство было военно-феодальным; основу господствующего класса составляли феодалы-воины (сипахи). Главным для них было завоевание новых территорий и прямое их ограбление. Сложившаяся в Османском государстве военно-ленная система землевладения способствовала дальнейшему расширению турецких завоеваний. Во 2-й пол. 14 в. были завоёваны Восточная Фракия, в т. ч. Адрианополь (Эдирне), ряд болгарских городов. В 1389 победа турок на Косовом поле сделала Сербию их данницей. Турецкие войска покорили Болгарское царство, Фессалию, Македонию, разбили в Никопольском сражении 1396 соединённые силы европейских рыцарей и подошли к Константинополю. К концу 14 в. в пределы Османского государства вошли
В 50-70-х гг. 15 в. была окончательно ликвидирована независимость Сербии, завоёваны Босния, Морея, Аттика, Трапезундская империя, установлен турецкий сюзеренитет над Крымским ханством и Валахией. К концу своего правления Мехмед II, сломив сопротивление Скандербега, захватил всю Албанию. Расширение земельного фонда повлекло за собой увеличение числа условных земельных пожалований - тимаров и зеаметов, владений султанов, членов султанской фамилии и высших сановников (хассов) и земель, принадлежавших мусульманскому духовенству (Вакф). Наибольшего территориального расширения Османская империя достигла в 16 в. при Селиме I (правил в 1512- 1520) и Сулеймане l Кануны (правил в 1520-66). В 1514-15 турки завоевали Армению, Курдистан и Северную Месопотамию до г. Мосула включительно. В 1516- 1517 в состав Т. были включены Сирия, Палестина, Египет, Хиджаз, в 1519 - часть Алжира. В 16 в. мощный османский флот контролировал почти весь Средиземноморский бассейн. В 1521 тур. войска завоевали Белград. В Мохачской битее 1526 они нанесли тяжёлое поражение венгро-чешским войскам, а затем захватили значительную часть Венгерского королевства. Новые землевладельцы уклонялись от военной службы, а в среде сипахи резко упала дисциплина. Упала также боеспособность войска, состоявшего на денежном жалованье, в особенности янычар, которые в нарушение старинных правил обзавелись семьями, стали превращаться в своеобразную социальную прослойку, использовавшую свои привилегии для занятий торговлей и ремёслами. Процесс разложения постепенно распространялся на всю феодальную верхушку. Нарастало недовольство в османском обществе, что нашло своё выражение в крупных восстаниях, происходивших в Анатолии в конце 16 - 1-й пол. 17 вв. (см. Джеляли). Первым внешним проявлением военной слабости Османской империи был разгром турецкого флота в сражении при Лепанто (1571). Ещё в 1569 Османская империя потерпела поражение и в войне с Россией. Тем не менее границы империи оставались в общем стабильными ещё более ста лет. Были даже новые приобретения - Кипр (1571), Тунис (1574), велись многочисленные войны против Ирана, Австрии, Польши, Венеции.
Эстония: как пишут учебники истории Написание единого учебника истории в России вызывает множество споров: спорят о том, нужен ли такой учебник, и как писать его, когда общество расколото в отношении собственного прошлого. Новый проект Русской службы Би-би-си - о том, что происходит в сфере преподавания истории в бывших советских республиках, о чем там дискутирует профессиональное сообщество историков, как государство проводит свою политику в отношении прошлого. Какие новые памятные даты появились в постсоветских республиках – с момента обретения ими независимости, что современные школьники знают о советском периоде истории их страны, какова мера успеха политики памяти и можно ли достичь окончательного консенсуса в отношении прошлого – все это на страницах bbcrussian. com. О том, что происходит в Эстонии, - материал Ирины Токаревой. О чем спорят в Эстонии: между Сталиным и Гитлером Чаще всего в современной Эстонии возникают дискуссии по поводу освещения в учебниках двух тем: аннексии Эстонии СССР в 1940-м году и участия эстонских солдат во Второй мировой войне преимущественно на германской стороне. Докторант института истории Таллинского университета, преподаватель истории и завуч таллиннской Ласнамяэской гимназии Игорь Копытин говорит, что у русских гимназистов эти темы вызывают интерес. "Зачастую поднимается вопрос о том, была ли оккупация или же речь идет о добровольном присоединении Эстонии к Советскому Союзу? Я согласен с тем, что оккупация не может длиться 50 лет. Была аннексия, после чего Эстонию ввели в состав СССР как союзную республику. Но добровольным присоединением никак нельзя назвать ввод на территорию страны войск другого государства и незаконные выборы в парламент, который и принял решение о присоединении. На карте Европы до 1940-го года было независимое государство Эстония, а затем оно исчезло", - говорит Копытин.
По его словам, участие эстонских солдат во Второй мировой войне на стороне Германии эстонские историки объясняют тем, что немецкая оккупация не выглядела такой отталкивающей, как советская. "О расстрелах евреев подавляющее большинство населения не знало, зато у многих советской властью были депортированы близкие. Так было не только в Эстонии, но в других странах, где люди были зажаты между Сталиным и Гитлером, как между молотом и наковальней и выбирали то из двух зол, которое казалось меньшим. Как иначе объяснить, что и сами русские воевали на стороне Гитлера – 600 тысяч русских, небывалое количество "предателей"? К тому же, эстонцы надеялись, что повторится ситуация 1918 года: когда одна власть уйдет, а другая еще не успеет вернуться, возникнет шанс для восстановления независимой Эстонии", - излагает точку зрения эстонских историков Копытин. Директор Нарвской Эстонской гимназии и преподаватель истории Ута Кроон-Ассафрей говорит, что эстонские школьники этим периодом интересуются меньше: "Это не такая давняя история, гимназисты довольно много знают об этом периоде из рассказов родителей и родственников, поэтому в ней нет элемента новизны". Свобода преподавания и "чувство эпохи"
Территория бывшего советского военного завода "Двигатель" в Таллине В местной русскоязычной прессе постоянно обсуждается вопрос о том, насколько верно в учебниках истории отражен советский период. Авторов пособий обвиняют в предвзятости. Историки настаивают на том, что история школьникам преподается "как есть" - без прикрас, а публичные споры о том или ином событии - следствие того, что разрушение исторических мифов - процесс всегда болезненный. Школьные учителя утверждают, что в процессе преподавания оказывается важным не сам учебник истории, а обсуждение различных взглядов на события в ходе свободной дискуссии, направляемой преподавателем. Игорь Копытин подчеркивает, что роль учителя в преподавании истории особенно велика после перехода школ в 2011 на новую общеобразовательную программу: "В основе преподавания предмета теперь лежит именно учебная программа, а не учебники, которые каждый учитель вправе выбирать сам".
Советский период в программе освещается достаточно широко: рассказывается о коллективизации, индустриализации, сталинском периоде, политической "оттепели", феномене диссидентства и плановой экономике. Во внешней политике СССР внимание уделяют Кубинскому кризису, Пражской весне и доктрине Брежнева, а также войне в Афганистане. "В учебниках могло бы быть больше фактов и меньше упора на "чувство эпохи", то есть на эмоции, переживаемые по поводу того или иного события конкретным человеком: история – не литература, а вот если нам не хватает фактов, то мы не сможем сделать и выводов о том, как оценивать, например, события Второй мировой войны. Но в последнее время хороших учебников становится больше – например, "История Балтийских стран" Андреса Казекампа", - рассказывает Ута Кроон-Ассафрей. "Новейшая история Эстонии изучается целым рядом ведущих историков Тартуского и Таллиннского университетов. Создан основополагающий труд "История Эстонии" в шести томах, последний из которых полностью посвящен новейшей истории", - рассказывает Игорь Копытин. "Во времена СССР страной руководили марионетки" "Во время Второй мировой войны эстонское общество разделилось: часть солдат воевала на немецкой стороне, часть на советской, часть – на финской, еще были "лесные братья", многие из которых продолжали сопротивляться советскому строю уже и после войны. В советское время были крупные депортации эстонцев. Положительные моменты – Олимпийские игры прошли в Таллине в 1980-м году и построили Таллинскую телебашню. Певческие праздники проходили и в советское время, но обучение в школах велось только на русском языке".
Bir kısmı enkaz gövde, rus bombardıman uçağı Su-24, düşürülen 24 kasım toprakları üzerinde, Suriye ile karşılaştı Türkiye. Bu konuda nasıl geçirir televizyon kanalı CNN söyledi cumhurbaşkanı Recep Tayyip Erdoğan. «Bazı parçaları düştü türk topraklarında ve yaralı iki vatandaş», — dedi devlet başkanı. Erdoğan vurguladı türk askeri anladım ulusal köken, uçağın sadece sonra o vuruldu, geri rapor eder TUS. Türk lideri olduğuna inanıyor bölgesinde konaklama suriyeli türkmen nerede uygulanmıştır vuruş, Hava-uzay gücü (BKC) Rusya, hiçbir militan radikal gruplama «İslami devlet» (IG, SÖYLEMİŞ, yasak RUSYA). O bir kez daha söyledi durum ile düşürülen bir bombacı Türkiye «cesaretlendiren, kendi sınır ve güvenlik». Benzer bir bakış açısı Erdoğan dile getirdi salı, 24 kasım, benzer görüştedir ABD başkanı Barack Obama ve amerikan askeri (ABD başkanı, uluslararası koalisyon karşı IG de dahil olduğu ve Türkiye, ama Washington'da bir iddia, ne bir eylem, türk pilotları ile ilgili rus Su-24 değildir etkinlikleri çerçevesinde koalisyon).
Arī Krimā labi-elektrības padeve atjaunota,tikai nezin kāpēc šodien nav darba diena-pasludinājuši atpūtu.
