forum.gif
Latvijas ekonomiskās aktivitāte, arī foto bizness
Jauns tematsAtbildēt fotoblog.ninja forums / diskusijas / Latvijas ekonomiskās aktivitāte, arī foto bizness
    Iet uz lapu
  1. <
  2. 1
  3. 2
  4. 3
  5. 4
  6. 5
  7. 6
  8. 7
  9. 8
  10. ...
  11. 14
  12. >
IerakstsAutors
Publicēts: 18.08.15 15:10
 citēt
Toties krievu humorists Svetļakovs(no Naša Raša)ar ģimeni dzīvo Bulduros,normāli iemācījies latviski un gaida Latvijas pilsonību.Nejauši gadījās šodien uz ielas parunāties.Šo kaut kā nevelkot tā krievu pasaule.:face-wink:
avatar
Publicēts: 18.08.15 15:32
 citēt
avatar
Publicēts: 18.08.15 22:07
 citēt
ak dies aplaimo tak šo idiotu ar kaut drusciņ veselā saprāta
avatar
Publicēts: 27.08.15 21:11
 citēt
Viena klauna cirka izrāde..
avatar
Publicēts: 02.09.15 09:45
 citēt
KVAA-II:Paziņa (veikala apsargs) pirmais noķēra "Imantas pedofīlu" - bijis prasts veikalu zaglis
Tikai tagad visi priekšnieki, Ķuzi ieskaitot - sacēluši lielu brēku - kas tas tipa viņu baigais nopelns
ierindas veikala apsargs vairāk ir izdarījis, lai tādi "kadri" nestaigātu brīvībā




no veikala apsardzes video - kadrs - ekskluzīvi priekš FOTOBLOG.LV


Ķip šitas pats?
www.facebook.com...
avatar
Publicēts: 11.09.15 11:22
 citēt
KVAA-II:šeit var runāt tikai šaurā specifiskā lokā - foto lauciņā
politikā labāk nelīst - pārāk daudz tur mēslu.....


Ko tu atkal dirs... :face-grin: :face-wink: :face-grin:
avatar
Publicēts: 15.09.15 15:05
 citēt
Tāda blamāža Aiskrauklei - būt par kvekšķa dzimto pilsētu!
avatar
Publicēts: 16.09.15 11:09
 citēt
Nu bļe...iet jau devītā lappuse,bet tā Latvija vēl nav bankrotējusi!Nu cik var gaidīt?
avatar
Publicēts: 26.09.15 00:32
 citēt
Karoč`, KVAA-II, še, aizrijies - ziņa gan ir no TVnet, bet vienalga tas ir drusku reālāks ziņu avots par tavu infopulku :D :D :D

apollo.tvnet.lv...
avatar
Publicēts: 26.09.15 18:55
 citēt
Tu lasīji, bet kaut kā pirkstiņš necēlās iepostēt, ko? Pārāk maz negatīvisma pieskaņas bija? Neviens rakstā nežēlojās, ka Brežņeva laikos bija labāk?
avatar
Publicēts: 13.10.15 23:09
 citēt
Tas, ka tu esi stulbs, sen nav noslēpums, bet tas, ka tev ar steigu ir jāiet ārstēties, ja gribi nākošo pavasari sagaidīt, tas ir pilnīgi noteikti.
Ja tev liekas, ka šis ir "drusku loģisks juridisks skaidrojums", tad es tiešām pazīstu dažus dakterīšus, kas var palīdzēt.

Базовое равенство советских людей состояло в том, что и вы (директор завода или простой водитель), и колхозник, и Генсек, и учитель, и геолог – равны в своём праве на «дивиденды», которые формируются благодаря отточенной работе всего государства.
И это было фундаментальное, неотчуждаемое право каждого гражданина Советского Союза. Право – получаемое им при рождении.

Es pilnīgi nopietni piedāvāju palīdzību, šī slimība progresē neticami strauji un sekas var izrādīties arī letālas.
avatar
Publicēts: 13.10.15 23:50 labots
 citēt
drusku loģiska bilde par PSRS laikiem



:bad_smile:
avatar
Publicēts: 14.10.15 00:31 labots
 citēt
negatIvs:drusku loģiska bilde par PSRS laikiem

:bad_smile:


Šeit vēl uzskatāmāka- rinda pie šņabja bodes "Daugaviņa" Ogrē. ...:face-grin:



Bildēts ar krievu panorāmas aparātu "Horizonts". Gadu gan precīzi vairs neatceros, bet vēl padumjlaiku- varētu būt 80-to g.g. beigas..
avatar
Publicēts: 14.10.15 01:22
 citēt
Eu Frīdi bilde super, īstais panorāmu pielietojums :face-smile: ielieciet to idiotu kvākšķi tai rindas galā un šams uzreiz lūgsies lai pārceļ šo atpakaļ uz mūsdienām :haha:
avatar
Publicēts: 26.10.15 21:14
 citēt
figņa... .PSRS vienkārši bankrotēja. Bankrotēja Sociālistiskā plānošanas un sadales sistēma, gan politiski, gan ekonomiski, gan ideoloģiski. Tas arī pa lielam viss, nevienam nekas speciāli nebija jānojauc. tagad, kā mākam, tā ejam tālāk. Atgriezties pagātnē nesanāks, lai vai kā dažiem gribētos, jo mainījies ir viss .... :bad_smile:
avatar
Publicēts: 26.10.15 21:17
 citēt
Tu tā dunduka linkus skaties?
avatar
Publicēts: 06.11.15 14:01
 citēt
KVAA-II:Vai arī Jūs ēdiet vecas desas ?
:face-grin:
http://apollo.tvnet.lv/zinas/mes-to-nojautam-pardeveja-pastasta-skebinosu-patiesibu-par-to-kas-patiesiba-notiek-veikalos/710669?utm_source=twitter&utm_campaign=admin_news&utm_medium=like_button

Nē,bļ...!Man piegādā paziņa-biznesmenis no Krievijas.Sankcionku.:face-glasses:
avatar
Publicēts: 09.11.15 20:57
 citēt
Latvijā plašas biznesa iespējas, vajag tik bīdīt lietas. Te drusku ideja, varbūt kāds varētu atvērt eksporta līniju, vai kādu sabiedriskās ēdināšanas iestādi www.horeca.lv...
avatar
Publicēts: 09.11.15 21:26
 citēt
vienīgi pēdējos gados stipri maz varžu palicis.
avatar
Publicēts: 09.11.15 21:42
 citēt
jāierīko fermas, Kvaa par vaislenieku
avatar
Publicēts: 09.11.15 22:34
 citēt
viņš jau nav riktīgs abinieks, vairāk uz autrumu jobu tendēts..
avatar
Publicēts: 13.11.15 18:44
 citēt
traki ir , ja no tādām vietām tiek liegta iespēja aizlaisties.... Krievijas centieni ierobežot bēgļu, no Krievijas plūsmu www.delfi.lv...
interesantākais, ka to prasa arī paši pilsoņi..... , nu gluži kā PSRS laikos[ po mnogotisjačnim prosbam truģašisja} .... :bad_smile:
avatar
Publicēts: 24.11.15 13:52
 citēt
Pirmsrevolūcijas periodā, daudzmaz mierīgas attīstības periodā,
kad II Internacionāles partijas bija valdošais spēks strādnieku
kustībā, bet parlamentārās cīņas formas uzlūkoja par
pamatformām, — šādos apstākļos partijai nebija un nevarēja
būt tās nopietnās un izšķirīgās nozīmes, kādu tā ieguva pēc
78 J . S T A Ļ I N S
tam, atklātu revolucionāru sadursmju apstākļos. Aizstāvēdams
II Internacionāli pret uzbrukumiem, Kautskis saka, ka II Internacionāles
partijas ir miera, bet nevis kara instruments, ka
tieši tāpēc tās izrādījās nespējīgas uzsākt kaut ko nopietnu
kara laikā, proletariāta revolucionāro akciju periodā. Tas gluži
pareizi. Bet ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka II Internacionāles
partijas neder proletariāta revolucionārajai cīņai, ka tās nav
proletariāta cīņas partijas, kas ved strādniekus pie varas, bet
vēlēšanu aparāts, kas piemērots parlamentu vēlēšanām un parlamentārai
cīņai. Ar to arī izskaidrojams fakts, ka II Internacionāles
oportūnistu kundzības periodā proletariāta politiskās
organizācijas pamats nebija vis partija, bet parlamenta frakcija.
Ir zināms, ka šai laikā partija patiesībā bija parlafrienta frakcijas
piedēklis un tai kalpojošs elements. Vai maz jāpierāda,
ka tādos apstākļos un ar tādu partiju priekšgalā nevarēja būt
ne runas par proletariāta sagatavošanu revolūcijai.
avatar
Publicēts: 24.11.15 13:53
 citēt
tomēr radikāli grozījās, iestājoties jaunam periodam.
Jaunais periods ir šķiru atklātu sadursmju periods, proletariāta
revolucionāru akciju periods, proletāriskās revolūcijas
periods, spēku tiešas sagatavošanas periods imperiālisma gāšanai,
proletariāta varas sagrābšanai. Šis periods izvirza proletariātam
jaunus uzdevumus visa partijas darba pārkārtošanai
jaunā, revolucionārā veidā, strādnieku audzināšanai revolucionārai
cīņai par varu, rezervju sagatavošanai un pievilkšanai,
savienībai ar kaimiņu zemju proletāriešiem, ciešu sakaru nodibināšanai
ar koloniju un atkarīgo zemju atbrīvošanās kustību
utt. u. tml. Domāt, ka šos jaunos uzdevumus var atrisināt
mierīgos parlamentārisma apstākļos izaudzināto sociāldemokrātisko
partiju spēkiem, — nozīmē nolemt sevi bezcerības izmisumam
un nenovēršamai sakāvei. Palikt ar šādiem uzdevumiem
uz pleciem, vecām partijām priekšgalā esot, — nozīmē nokļūt
pilnīgas atbruņotības stāvoklī. Vai maz jāpierāda, ka proletariāts
ar šādu stāvokli nevarēja samierināties.
No tā jaunas partijas nepieciešamība, cīnītājas partijas*
PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 79
revolucionāras partijas, kas pietiekami drošsirdīga, lai vestu
proletāriešus cīņā par varu, pietiekami pieredzējusi, lai orientētos
sarežģītos revolucionāros apstākļos, un pietiekami lokana,
lai ceļā uz mērķi izvairītos no visiem un visādiem zemūdens
akmeņiem.
Bez šādas partijas nevar pat domāt par imperiālisma gāšanu,
par proletariāta diktatūras iekarošanu.
Šī jaunā partija ir ļeņinisma partija.
Kādas ir šās jaunās partijas īpatnības?
1) Partija kā strādnieku šķiras priekšpulks. Partijai vispirms
jābūt strādnieku šķiras priekšpulkam. Partijai jāuzņem sevī
visi labākie strādnieku šķiras elementi, to pieredze, to revolūcionārisms,
to pašaizliedzīgā uzticība proletariāta lietai. Bet lai
būtu par īstenu priekšpulku, partijai jābūt bruņotai ar revolucionāru
teoriju, ar kustības likumu zināšanu, ar revolūcijas
likumu zināšanu. Bez tā viņa nespēj vadīt proletariāta cīņu,
vest sev līdzi proletariātu. Partija nevar būt īsta partija, ja tā
aprobežojas ar tā reģistrēšanu, ko pārdzīvo un domā strādnieku
šķiras masa, ja tā velkas stichiskās kustības astē, ja tā neprot
pārvarēt stichiskās kustības kūtrību un politisko vienaldzību,
ja tā neprot pacelties augstāk par proletariāta acumirkļa interesēm,
ja tā neprot pacelt masas līdz proletariāta šķiras
avatar
Publicēts: 24.11.15 13:53
 citēt
Es jau iepriekš runāju par strādnieku šķiras cīņas grūtībām,
par to, cik sarežģīti ir cīņas apstākļi, par stratēģiju un taktiku,
80 J . S T A Ļ I N S
par rezervēm un manevrēšanu, par uzbrukumu un atkāpšanos.
Šie apstākļi nav mazāk, ja ne vēl vairāk sarežģīti, kā kara
apstākļi. Kas spēj orientēties šais apstākļos, kas spēj dot proletāriešu
miljonu masām pareizu orientāciju? Neviena armija
karā nevar iztikt bez pieredzējuša štāba, ja tā negrib nolemt
sevi sakāvei. Vai nav skaidrs, ka proletariāts vēl jo vairāk
nespēj iztikt bez šāda štāba, ja tas negrib atdot sevi iznīcināšanai
saviem nāvīgākajiem ienaidniekiem? Bet kur ir šis štābs?
Šāds štābs var būt tikai proletariāta revolucionārā partija.
Strādnieku šķira bez revolucionāras partijas — ir armija bez
štāba. Partija ir proletariāta kaujas štābs.
Bet partija nevar būt tikai priekšpulks vien. Reizē ar to tai
jābūt šķiras pulkam, šķiras daļai, kas visām savas pastāvēšanas
saknēm cieši ar to saistīta. Atšķirība starp priekšpulku un
pārējo strādnieku šķiras masu, starp partijas biedriem un bezpartejiskajiem
nevar izzust, kamēr nav izzudušas šķiras, kamēr
proletariāts papildināsies ar pārnācējiem no citām šķirām,
kamēr strādnieku šķirai visumā nav iespējams pacelties līdz
priekšpulka līmenim. Bet
avatar
Publicēts: 24.11.15 13:54
 citēt
Bet partija vairs nebūtu partija, ja šī
atšķirība pārvērstos sakaru pārtraukšanā, ja partija noslēgtos
sevī un atrautos no bezpartejiskām masām. Partija nevar vadīt
šķiru, ja tā nav saistīta ar bezpartejiskām masām, ja nav saiknes
starp partiju un bezpartejiskām masām, ja šīs masas neatzīst
partijas vadību, ja partijai nav morāliska un politiska
kredīta masās. Nesen mūsu partijā uzņēma divi simti tūkstoš
jaunu biedru no strādnieku vidus. Ievērojams šeit tas apstāklis,
ka šie ļaudis ne tik daudz paši bija atnākuši partijā, kā tos
sūtīja turp visa pārējā bezpartejiskā masa, kas aktīvi piedalījās
jauno biedru uzņemšanā un bez kuras piekrišanas jaunus
biedrus vispār neuzņēma. Šis fakts liecina to, ka plašas bezpartejisko
strādnieku masas uzskata mūsu partiju par savu partiju,
par sev tuvu un dārgu partiju, kuras paplašināšanā un nostiprināšanā
tās dziļi ieinteresētas un kuras vadībai tās labprāt
uztic savu likteni. Vai maz jāpierāda, ka bez šiem neuztveŗa-
PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 81
miem morāliskiem pavedieniem, kas partiju saista ar bezpartejiskām
masām, partija nevarētu kļūt savas šķiras noteicējs
spēks. Partija ir nešķirama strādnieku šķiras daļa.
«Mēs — šķiras partija», saka Ļeņins, «un tāpēc gandrīz visai šķirai
{bet kara laikā, pilsoņu kara laikmetā, itin visai šķirai) jādarbojas mūsu
partijas vadībā, jāpiekļaujas mūsu partijai cik iespējams ciešāk, bet
būtu maņilovisms un «astē vilkšanās» domāt, ka jebkad, kapitālismam
pastāvot, gandrīz visa šķira vai visa šķira spētu pacelties līdz sava
priekšpulka, savas sociālistiskās partijas apziņai un aktivitātei. Vēl neviens
saprātīgs sociālists nav šaubījies par to, ka, kapitālismam pastāvot,
pat arodorganizācijas (kas primitīvākas, vieglāk pieejamas neattīstīto
slāņu apziņai) nespēj aptvert gandrīz visu vai visu strādnieku šķiru.
Tikai krāpt sevi, aizvērt acis mūsu grandiozo uzdevumu priekšā, sašaurināt
šos uzdevumus — nozīmētu aizmirst atšķirību starp priekšpulku
un visām masām, kas tiecas pie tā, aizmirst priekšpulka pastāvīgo
pienākumu celt augšup aizvien plašākus un plašākus slāņus līdz šim
augstajam līmenim» (sk. VI sēj., 205. un 206. lpp.).
2) Partija kā organizēts strādnieku šķiras pulks. Partija nav
tikai strādnieku šķiras priekšpulks vien. Ja tā tiešām grib vadīt
šķiras cīņu, tai reizē jābūt savas šķiras organizētam pulkam.
Partijas uzdevumi kapitālisma apstākļos ārkārtīgi lieli un dažādi.
Partijai jāvada proletariāta cīņa ārkārtīgi grūtos iekšējas
un ārējas attīstības apstākļos, tai jāved proletariāts uzbrukumā,
kad situācija prasa uzbrukumu, tai jāpasargā proletariāts no
stipra pretinieka trieciena, kad situācija prasa atkāpties, tai
jārada neorganizēto, bezpartejisko strādnieku miljonu masu
cīņā disciplīnas un plānveidības gars, organizētības un izturības
gars. Bet partija var veikt šos uzdevumus tikai tādā gadījumā,
ja tā pati ir disciplīnas un organizētības personifikācija, ja tā
pati ir organizēts proletariāta pulks. Bez šiem nosacījumiem
nevar būt pat runa par partijas īstenu vadību pār proletariāta
miljonu masām. Partija ir strādnieku šķiras organizēts pulks.
Doma par partiju kā organizētu veselu kopumu ir nostiprināta
mūsu partijas statūtu pirmā punkta pazīstamajā Ļeņina
formulējumā, kur
avatar
Publicēts: 24.11.15 13:54
 citēt
Ļeņina
formulējumā, kur partija uzskatīta kā organizāciju suma un
partijas biedri — kā partijas vienas vai otras organizācijas
82 J . S T A Ļ I N S
biedri. Meņševiki, kas iebilda pret šo formulējumu jau
1903. gadā, ieteica tā vietā savu pašieskaitīšanas «sistēmu» partijā,
«sistēmu» partijas biedra «titula» attiecināšanai uz katru
«profesoru» un «ģimnāzistu», katru «līdzjutēju» un «streikotāju
», kas šā vai tā pabalsta partiju, bet kas neiestājas un kas
negrib iestāties nevienā no partijas organizācijām. Vai maz
jāpierāda, ka šī oriģinālā «sistēma», ja tā būtu nostiprinājusies
mūsu partijā, nenovēršami būtu radījusi partijas pārpildīšanos
ar profesoriem un ģimnāzistiem un tās izviršanu izplūdušā,
bezveidīgā, dezorganizētā «veidojumā», kas pazūd «līdzjutēju»
jūrā, kas izdzēš robežu starp partiju un šķiru un sagāž partijas
uzdevumu pacelt neorganizētās masas līdz priekšpulka līmenim.
Nav pat ko runāt, ka ar šādu oportūnistisku «sistēmu»
mūsu partija nebūtu varējusi veikt strādnieku šķiras organizējošā
kodola lomu mūsu revolūcijas gaitā.
«No Martova viedokļa», saka Ļeņins, «partijas robeža paliek pavisam
nenoteikta, jo «katrs streikotājs» var «pasludināt sevi par partijas
biedru». Kāds labums no šādas izplūšanas? «Nosaukuma» plaša izplatīšana.
Tās ļaunums — dezorganizējošas idejas ieviešana par šķiras sajaukšanu
ar partiju» (sk. VI sēj., 211. lpp.).
Bet partija nav tikai partijas organizāciju suma. Partija ir
reizē ar to šo organizāciju vienota sistēma, to formāla apvienība
vienotā veselā ar augstākiem un zemākiem vadības orgāniem,
ar mazākuma pakļaušanos vairākumam, ar praktiskiem lēmumiem,
kas obligāti visiem partijas biedriem. Bez šiem nosacījumiem
partija nevar būt vesels organizēts kopums, kas spējīgs
realizēt plānveidīgu un organizētu strādnieku šķiras cīņas
vadību.
«Agrāk», saka Ļeņins, «mūsu partija nebija formāli organizēta v e sela
vienība, bet tikai atsevišķu grupu suma un tāpēc citādu attieksmju
starp šīm grupām kā idejiska ietekmēšana arī nevarēja būt. Tagad mēs
esam kļuvuši organizēta partija, un tas arī nozīmē varas radīšanu, ideju
autoritātes pārvēršanu par varas autoritāti, zemāko partijas instanču
pakļaušanos augstākām» (sk. turpat, 291. lpp.).
PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 83
Princips par mazākuma pakļaušanos vairākumam, princips
par partijas darba vadību no centra nereti ir iemesls svārstīgu
elementu uzbrukumiem, apvainojumiem «birokrātismā», «formālismā
» utt. Vai maz jāpierāda, ka partijas kā vienota kopuma
plānveidīgs darbs un strādnieku šķiras cīņas vadība bez šo principu
realizēšanas nebūtu iespējama. Ļeņinisms organizācijas
jautājumā ir šo principu neatlaidīga
avatar
Publicēts: 24.11.15 13:55
 citēt
Ļeņinisms organizācijas
jautājumā ir šo principu neatlaidīga realizēšana. Cīņu ar šiem
principiem Ļeņins dēvē par «krievu nihilismu» un «kundzisku
anarchismu», kas pelna, ka to izsmej un aizmet projām.
Lūk, ko saka Ļeņins par šiem svārstīgajiem elementiem savā
grāmatā «Solis uz priekšu»:
«Krievu nihilistam šis kundziskais anarchisms sevišķi raksturīgs.
Partijas organizācija viņam šķiet šausmīga «fabrika», daļas pakļautība
veselajam un mazākuma — vairākumam viņam šķiet «dzimtbūšanas
kārtība» . . . , darba dalīšana centra vadībā rada viņā traģikomiskas gaudas
par cilvēku pārvēršanu «ritenīšos un vītnītēs» . . . , partijas organizācijas
statūtu pieminēšana ir iemesls nicīgām grimasēm un nievājošai
piezīmei, ka varētu arī bez statūtiem...» «Liekas skaidrs, ka brēka par
izdaudzināto birokrātismu ir tikai aizsega neapmierinājumam ar centru
personālo sastāvu, ir vīģes lapiņa . . . Tu esi birokrāts, tāpēc ka kongress
tevi iecēlis nevis saskaņā ar manu gribu, bet pret to; tu esi formālists,
tāpēc ka tu balsties uz kongresa formālajiem lēmumiem, bet nevis uz
manu piekrišanu; tu rīkojies rupji mechaniski, jo atsaucies uz «mechanisko
» vairākumu partijas kongresā un neievēro manu vēlēšanos tikt
kooptētam; tu — patvaldnieks, tāpēc ka negribi nodot varu vecās siltās
kompānijas rokās»1 (sk. VI sēj., 310. un 287. lpp.).
3) Partija kā proletariāta šķiras organizācijas augstākā
forma.. Partija ir organizēts strādnieku šķiras pulks. Bet partija
nav vienīgā strādnieku šķiras organizācija. Proletariātam ir vēl
vesela virkne citu organizāciju, bez kurām tas nevar sekmīgi
cīnīties ar kapitālu: arodbiedrības, kooperatīvi, fabriku un rūpnīcu
organizācijas, parlamentu frakcijas, bezpartejiskas sieviešu
apvienības, prese, kultūras un izglītības organizācijas, jaunat-
1 Ir runa par A k s e l r o
avatar
Publicēts: 29.11.15 00:51
 citēt
Svarīgi izlasīt arī šo:



Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) (krievu: Союз Советских Социалистических Республик (CCCP)) bija totalitāra lielvalsts, kas pastāvēja Eirāzijas ziemeļos no 1922. līdz 1991. gadam. Izveidojās pēc Krievijas pilsoņu kara, sabrūkot Krievijas Republikai un visai varai koncentrējoties lielinieku partijas rokās — federatīvā valstī apvienojās KSFPR, UPSR, BPSR un AFPSR. PSRS konstitūcija 1936. gadā definēja valsts iekārtu kā proletariāta diktatūru, vēlāk — kā sociālistisko demokrātiju, kopš 1977. gada kā "attīstītu sociālismu". Padomju Savienība anektēja Latviju 1940. gada 5. augustā, bet bija spiesta atzīt tās neatkarību 1991. gada 6. septembrī.
Augstākā valsts varas institūcija bija Vissavienības padomju kongress, bet starplaikos — tā Prezidijs. Līdz ar 1936. gada konstitūcijas pieņemšanu, augstākā varas — likumdevēja un izpildvaras kontroles, — institūcija bija PSRS Augstākā Padome (AP) (krievu: Верховный совет CCCP) — parlaments, — kas sastāvēja no divām vienlīdzīgām palātām: Savienības padomes un Tautību Padomes. PSRS AP deputātus ievēlēja pilsoņi vispārējās vēlēšanās uz 4 gadiem (no 1988. gada decembra PSRS AP ievēlēja uz 5 gadiem PSRS Tautas deputātu kongress). Augstākā Padome iecēla Ministru Kabineta locekļus, Augstākās Tiesas tiesnešus, Ģenerālprokuroru. Gadā notika 2 kārtējās sesijas. Sesiju starplaikā augstākās valsts varas institūcijas funkcijas pildīja PSRS AP ievēlēts Prezidijs, kas sastāvēja no Priekšsēdētāja, 15 tā vietniekiem, sekretāra un 20 locekļiem. Juridiski valsts vadītājs bija PSRS AP Prezidija Priekšsēdētājs, bet 1990.-1991. gados — Valsts Prezidents.
avatar
Publicēts: 29.11.15 00:52
 citēt
Praksē tā bija "partejiska valsts" — konstitūcijā bija ietverta preambula par "komunistiskās partijas vadošo lomu", — vienīgā atzītā politiskā partija bija Padomju Savienības komunistiskā partija (PSKP), un partijas vara visciešākajā veidā saaugusi ar valsts varu. Komunistiskajai partijai piederēja varas monopols, tā bija pilnībā pārņēmusi visas valsts struktūras, uzurpējusi visas valsts funkcijas — tā vadīja un kontrolēja visas sabiedriskās dzīves jomas un visus pilsoņus. Rezultātā PSKP nebija vairs politiska, bet valstiska organizācija, kurai pakļāvās sabiedrības pārstāvniecības institūciju — Tautas deputātu padomju darbība. Partija monopolizēja visus masu saziņas līdzekļus, visu poligrāfisko bāzi. Tās vadībai bija pakļauta armija, drošības un represīvie orgāni.
Vara koncentrējās tā saucamās nomenklatūras rokās. Nomenklatūrā ietilpa gan politiskā elite, gan politizētā valsts pārvaldes aparāta augstākais, vidējais un daļēji pat zemākais slānis — arī arodbiedrību, komjaunatnes un vēl dažu citu institūtu vadošie funkcionāri (darbinieki). Nomenklatūra darbojās saskaņā ar birokrātijas standartiem, kuru pamatā bija nevis likumi, bet kompartijas radītās instrukcijas vai pat mutiski norādījumi. Nomenklatūra rekrutējās no dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem. Kaut arī tās darbinieku izvēlē pastāvēja visai liela dažādība, tomēr var izdalīt vairākas vispārējas prasības, kuras ievēroja kadru atlasē. Uz iekļaušanu nomenklatūras sistēmā varēja pretendēt tas:
kam bija politiskā ziņā "tīra” biogrāfija (pati persona bija absolūti lojāla varai, tai rados nebija "ekspluatatoru šķiru" pārstāvju);
kas pilnībā atzina valdošo ideoloģiju un kārtību;
kas savas darbības uzdevumus uztvēra caur politizētiem sabiedrības izpratnes stereotipiem;
kas savā darbībā vispirms ievēroja pārvaldes formālos nosacījumus, demonstrējot saprātīgu, nomenklatūras noteiktajām robežām atbilstošu, iniciatīvu.
Padomju nomenklatūras sistēmā notika kā horizontālā, tā arī vertikālā kadru rotācija. Horizontālā kadru pārvietošanās nomenklatūrā notika tad, kad darbinieks nebija ticis galā ar saviem pienākumiem, pieļāvis tā sauktos "ārkārtējos notikumus”, kuri turklāt kļuvuši par apspriešanas objektu ārpus noslēgtās nomenklatūras sabiedrības, vai arī pārkāpis varas etiķetes noteikumus. Rezultātā šis funkcionārs vairs nevarēja atrasties zināmā pozīcijā varas hierarhijā. T. i. par darba pienākumu nepildīšanu vai sliktu izpildi. Ja šādā gadījumā neizdevās atrast funkcionāra statusam atbilstošu amatu, tad tika radīta speciāli šim cilvēkam jauna pozīcija varas piramīdā (hierarhijā pakāpi zemāka par iepriekšējo), nereti citā pārvaldes apakšsistēmā. Virzība pa karjeras kāpnēm (vertikālā pārvietošanās) lielā mērā bija atkarīga no nomenklatūras iekšējās kārtības nosacījumu izpildes nekā no panākumiem vai neveiksmēm pārvaldes lēmumu izpildē attiecīgajā sabiedrības dzīves jomā.
Interesi iekļūt nomenklatūrā un taisīt karjeru noteica ne tikai vēlme iegūt politisko varu, bet arī zināmas sociālās un materiālās privilēģijas, jo padomju sistēmā eksistēja divi materiālo vērtību sadales un pārdales kanāli: atklātais, visai sabiedrībai pieejamais, un slēptais — nomenklatūras darbiniekiem pieejamais. Speciālā slēptā sadale ietvēra lielākajai sabiedrības daļai grūti vai vispār nesasniedzamo materiālo labumu un pakalpojumu piešķiršanu par salīdzinoši simbolisku samaksu ("speciālie" veikali ar daudz plašāku preču klāstu, dienesta automašīna, dienesta dzīvoklis, dienesta vasarnīca u.tml. Jo augstāk nomenklatūras hierarhijas piramīdā atradās funkcionārs, jo plašākas bija iespējas izmantot elitārās privilēģijas. Turklāt šī sistēma sekmēja nomenklatūras darbinieku atkarību no piederības pārvaldes aparātam — privilēģijas galvenokārt bija iespējams izmantot tikai tik ilgi, cik tika ieņemts atbilstošais amats: aizejot no amata, lielākā daļa tam pienākošos privilēģiju zuda. Tika izveidots visai noturīgs profesionālās politiskās karjeras ceļš — no komjaunatnes uz kompartiju.
avatar
Publicēts: 29.11.15 00:52
 citēt
Varas piramīda balstījās uz principu, kas aizgūts no militārās jomas: vadītājam tika dota liela, pat neierobežota vara (sevišķi pār pakļautajiem), bet viņš pats bija stipri atkarīgs (Staļina laikā — pilnīgi neaizsargāts) no varas piramīdas augstākiem slāņiem. Absolūta vara kulta laikā piederēja tikai vadonim, partijas ģenerālsekretāram — Staļinam. 60.—70. gados ģenerālsekretāri zaudēja savu vienpersonisko varu, tajā daloties ar partijas Centrālkomitejas Politbiroju. Staļina laikam raksturīgo uzticību vienai personai — vadonim, nomainīja uzticība bezpersoniskam, neidentificējamam partijas un valsts aparātam.
PSRS dominēja viena vadoņa princips. Lai arī pirmajos gados pēc Ļeņina un Staļina nāves, kā arī Hruščova gāšanas pastāvēja kolektīvās varas modelis un konstitūcijā noteiktā varas struktūra, parasti augstākā vara valstī piederēja PSKP vadītājam.
Vladimirs Ļeņins, 1917-1924. Ieņēma valdības vadītāja posteni. Sākot ar 1922 gadu aizvien sliktākās veselības dēļ faktiskajā valsts vadībā nepiedalījās.
Josifs Staļins, 1924-1953. Partijas ģenerālsekretārs no 1922. gada. Savu varu nostiprināja tikai dažus gadus pēc Ļeņina nāves.
Ņikita Hruščovs, 1953-1964. Izvirzījās kā pirmais starp Staļina mantiniekiem un galīgi nostipināja savu varu 1957. gadā.
Leonīds Brežņevs, 1964-1982. Līdz 70to gadu sākumam ietekmi dalīja ar valdības vadītāju Kosiginu un ceremoniālo valsts galvu Podgorniju.
Jurijs Andropovs, 1982-1984.
Konstantīns Čerņenko, 1984-1985.
Mihails Gorbačovs, 1985-1991. Nepārdomāto reformu dēļ zaudēja amatu.
avatar
Publicēts: 29.11.15 00:53
 citēt
Dažādos laika posmos PSRS sastāvēja no 4 līdz 16 Padomju Sociālistiskajām Republikām (PSR), no kurām dominējošā visās jomās bija KPFSR. Robežas un tajā ietilpstošo republiku un citu teritoriju sastāvs mainījās. Pēdējo lielāko teritoriālās aneksijas, tai skaitā Baltijas valstu, Polijas austrumu daļas, Besarābijas, Somijas austrumu daļas okupācijas īstenošanas rezultātā PSRS teritorija apmēram sakrita ar Krievijas impērijas teritoriju tās ziedu laikos — izņemot daļu Polijas, Somijas un Aļaskas.
Industrija bija attīstīta nevienmērīgi — relatīvi augsts līmenis tika sasniegts ieguves, metalurģijas, mašīnbūves, militārajā u.c. tā saucamajās „smagās rūpniecības” nozarēs, bet patēriņa priekšmetu un pakalpojumu ražošanā šis līmenis bija zems. Šī disproporcija noteica valstu militāro varenību un iedzīvotāju relatīvi zemo dzīves un patēriņa līmeni.
avatar
Publicēts: 29.11.15 00:53
 citēt
Pastāvēja uz valsts īpašuma balstīta stingra saimnieciskās dzīves centralizācija — t. s. komandekonomika. Privātpersonām nevarēja piederēt ražošanas līdzekļi (ražotnes, derīgo izrakteņu ieguves karjeri u.tml.) un dabas resursi, kas viss skaitījās "tautas īpašums". Bija atsevišķi īslaicīgi periodi (NEP laiks, kooperatīvu laiks), kad bija atļauta nosacīta individuāla uzņēmējdarbība, taču nebija atļauts izmantot citu personu algotu darbu lielākas peļņas gūšanai. Saimnieciskajā dzīvē noteicošie bija ideoloģiski un politiski apsvērumi, nevis ekonomiska lietderība. Tautsaimniecībā dominēja ārpusekonomiskas, uz ideoloģiskām direktīvām balstītas, politiskās vadības, plānošanas un piespiešanas metodes. Tautas vārdā ar "tautas īpašumu" un tās darba rezultātiem rīkojās nomenklatūra — partijas un valsts aparāta funkcionāri. Indivīdu personiskās vajadzības un intereses tika pakārtotas valsts labumam un valsts interesēm.
Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ideoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Visas sabiedrības dzīves jomas, ieskaitot izglītību, kultūru, zinātni un sportu bija pakļautas politiskai vadībai un kontrolei. Valdīja viena ideoloģija — marksisms-ļeņinisms — PSRS raksturīgs marksisma variants. Valsts iedzīvotājiem ikdienā bija publiski jādemonstrē šīs ideoloģijas atzīšana, apgūstot (studējot) un propagandējot to. Atbilstoši partijas vadības konkrētā brīža ideoloģiskajiem orientieriem (kuri bieži mainījās), tika noteikti mākslas un literatūras kritēriji, traktētas morāles un tiesību normas, dota kārtējā oficiālā vēstures interpretācija. Pastāvēja milzīgas atšķirības starp valdošo ideoloģisko orientāciju un sociālo realitāti, veicinot dubultmorāles iesakņošanos.
Raksturīga visu sabiedriskās dzīves izpausmju ideoloģiska (bieži arī politiska) polarizācija. Ļeņinisma ideoloģijas "ass” bija šķiriskuma princips jeb šķiriskā pieeja. Tā balstījās uz mācību par šķiru cīņu, kura turpinoties un pat saasinoties sociālisma apstākļos. Sociālisma iekārtā tās uzdevums esot bijušo ekspluatatoru šķiru apspiešana; šķiriski neapzinīgo elementu (zemniecības, inteliģences) piespiedu pāraudzināšana; jaunas morāles un disciplīnas jeb plašāk — "jauna padomju cilvēka" veidošana; vecās vai kapitālistiskās iekārtas palieku likvidēšana cilvēku apziņā. Šķiriskā pieeja radīja un uzturēja polāru — "melnbaltu” pasaules ainu. Visas sabiedriskās dzīves parādības tika klasificētas (dalītas) proletāriskās/buržuāziskās, sociālistiskās/kapitālistiskās, derīgās — padomju cilvēkam pieņemamās un kaitīgās jeb padomju cilvēkam naidīgās. No mazotnes centās cilvēkos ieaudzināt principu: „Kas nav ar mums — tas ir pret mums”. Aktīvi tika propagandēts naids, neiecietība pret "nepartejiski" domājošiem. Valstī tika kultivēts aizdomīgums, neuzticēšanās, denunciācija un slepena ziņu pienešana. Visaptverošās drošības institūcijas ("čeka”) realizēja totālu izsekošanu, citādi domājošo iebaidīšanu un vajāšanu. Tas viss tika pamatots ar kolektīvismu, partijas un tautas vienotību. 30.-50. gados par ideoloģisko un politisko represiju upuriem kļuva ne tikai atsevišķas personas, bet arī sociālas grupas un pat veselas tautas, kuras tika deportētas no to etniskās un vēsturiskās dzimtenes. Bailes no valsts vardarbības un represijām uzturēja nemitīga iekšējā un ārējā ienaidnieka tēla reproducēšana, kā arī nemitīgā cīņa ar „pagātnes paliekām” un iespējamo buržuāziskās ideoloģijās ieplūšanu padomju sistēmā.
Sabiedrībā dominēja politiska atsvešinātība, sabiedriska pasivitāte, bailes no valsts represīvajām iestādēm, plaši izplatīta bija autokrātijas kā neizbēgama ļaunuma pieņemšana, emocionāla pieķeršanās politiskajam līderim, aktīvs vai pasīvs atbalsts vadoņa kultam. Savukārt, ja indivīds par politiku neizteicās un neinteresējās, tikai pildīja obligātos sabiedriskos rituālus (specifiska "sabiedriskā" leksika valodā, piedalīšanās brīvprātīgi-obligātajos valsts svētku publiskajos gājienos, darba vietas sapulcēs, politinformācijās u.tml.), valsts varas politiskie un vardarbīgie aspekti to praktiski neskāra, līdz ar to lielākais pilsoņu vairums bija iemācījies visai ērti sadzīvot ar varu un tās totalitāro raksturu uzņēma kā pašsaprotamu
avatar
Publicēts: 29.11.15 00:54
 citēt
Lai risinātu tehnoloģiskās atpalicības un produktu trūkuma problēmas, PSRS bija nepieciešama attiecību uzlabošana ar Rietumvalstīm. PSRS bija nepieciešama tirdzniecība ar attīstītajām rietumvalstīm, tāpēc drīz pēc Leonīda Brežņeva nākšanas pie varas ar nozīmīgākajām Eiropas valstīm un ASV tika uzsākta attiecību normalizācija. Paralēli PSRS turpināja atbalstīt nacionālās atbrīvošanās kustības Trešajā pasaulē un cieši kontrolēt Austrumeiropas valstis.
Austrumeiropa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pakļautajās Austrumeiropas valstīs PSRS pieļāva nelielu brīvību, ja netika apdraudēta padomju sistēma. Rumānijas diktators Nikolaje Čaušesku veidoja neatkarīgu ārpolitiku un ekonomisko sadarbību ar Rietumiem. Kopš 1956. gada revolūcijas apspiešanas Janoša Kadara pārvaldītajā Ungārijā notika ekonomikas liberalizācija. Polijā zemniekiem netika uzspiesta kolektivizācija. Taču 1968. gada Prāgas pavasaris Čehoslovākijā apdraudēja padomju varas tālāku pastāvēšanu, tāpēc Varšavas līguma valstu bruņotie spēki to apspieda. Brežņeva doktrīna uzsvēra, ka komunistiskā partija ir atbildīga ne tikai par vienu valsti, bet arī par citām sociālisma valstīm, un ka neviena sociālistiskā valsts nedrīkst nostāties pret pārējām sociālistiskajām valstīm.
Ekonomiskā sadarbība starp Austrumeiropas valstīm nebija ekonomiski izdevīga. Ekonomiskajā stagnācijā slīgstošā PSRS vairs nevarēja atļauties uzturēt savus Austrumeiropas satelītus, kuros bija augstāks dzīves līmenis nekā pašā PSRS. Vairākas Austrumeiropas valstis sāka aizņemties līdzekļus Rietumos, lai uzlabotu savu dzīves stāvokli. Tas īpaši izpaudās Polijā, VDR un Rumānijā. Polijas valdības parāds ārzemju aizdevējiem pieauga no 7,4 miljardiem USD 1975. gadā līdz 21 miljardam 1980. gadā. Investīcijas rietumu tehnoloģijās nenesa gaidīto ražošanas produktivitātes pieaugumu, un noveda pie strādnieku nemieriem un Solidaritātes izveidošanās 1980. gadā, ko izdevās apspiest tikai 1981. gada 13. decembrī, ieviešot valstī kara stāvokli. PSRS samazināja lētas naftas piegādes VDR, Ungārijai, Bulgārijai un Čehoslovākijai, lai pārdodot naftu pasaules tirgū varētu finansiāli atbalstīt Poliju.[2]
Ķīna un Trešā pasaule[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
PSRS neveiksmīgi centās atjaunot 50. gadu beigās sabojātās attiecības ar Ķīnu. Pēc 1968. gada Prāgas pavasara apspiešanas Mao Dzeduns sāka baidīties par PSRS militāru uzbrukumu. Uz abu valstu robežas 1969. gadā vairākus mēnešus turpinājās militārās sadursmes. PSRS brīdināja, ka plāno atomtriecienu pa Ķīnas militārajiem centriem. Militārie draudi noveda pie minimālas attiecību normalizācijas, 1969. gada septembrī Kosiginam Pekinā tiekoties ar Džou Eņlaju. Līdz pat 1980. gadu sākumam PSRS pie robežas ar Ķīnu izvietoja lielus armijas, aviācijas un kara flotes spēkus.[3]
1966. gadā PSRS zaudēja ietekmi Ganā, tajā pašā laikā Indonēzijas armija iznīcināja komunistisko partiju. 1967. gadā Izraēla sakāva ar padomju ieročiem bruņotās arābu valstis. Piecus gadus vēlāk Ēģipte izraidīja padomju militāros padomniekus. Lai atgūtu ietekmi reģionā, PSRS sāka aktīvi atbalstīt radikālos režīmus Lībijā, Sīrijā un Irākā. Laikā no 1966-75. gadam PSRS jaunattīstības valstīm piegādāja ieročus 9,2 miljardu USD vērtībā. Laikā starp 1978. un 1982. gadu šis apjoms pieauga līdz 35,4 miljardiem USD.[2]
1975. gadā PSRS un Kuba sāka sniegt militāro atbalstu marksistiem Angolas pilsoņu karā. PSRS un Kuba arī atbalsta Etiopijas marksistus 1977.-78. gada karā pret Somāliju. Dienvidjemena izveidoja PSRS aviācijas un kara flotes bāzes.
Attiecības ar ASV[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Starptautiskā saspīlējuma atslābuma politika
Pēc milzīgām investīcijām bruņojuma attīstībā 60to gadu otrajā pusē, PSRS uzskatīja, ka tās militārā varenība ir nodrošinājusi tai līdzvērtīgu stāvokli ar ASV un abas valstis var atļauties uzlabot attiecības. Sākās atslābuma periods. Notika vairākas Brežņeva tikšanās ar ASV Prezidentiem Niksonu un Fordu. Abas valstis vienojās ne tikai ierobežot bruņošanos, bet arī attīstīt tirdzniecību. 1975. gadā beidzās Vjetnamas karš, notika kopīga ASV-PSRS kosmosa misija un tika parakstīta Helsinku vienošanās. Taču sadarbību sāka graut ASV un PSRS atšķirīgās intereses Trešās pasaules valstīs. Papildus Angolai, PSRS 1979. gada iebrukums Afganistānā un 1981. gada kara stāvokļa ieviešana Polijā abu valstu attiecības noveda līdz zemākajam punktam. Jaunievēlētais Prezidents Reigans bija izteikti pretpadomisks, palielināja militāro budžetu un sāka sniegt atbalstu pretpadomju cīnītājiem Trešajā pasaulē.
avatar
Publicēts: 29.11.15 00:54
 citēt
Literatūrā var sastapt visai atšķirīgus skaidrojumus PSRS sabrukumam.[nepieciešama atsauce] Šī procesa dziļāko cēloņu meklējumos iezīmējas divas polāras pozīcijas:
Pirmās pozīcijas pārstāvji uzskata, ka PSRS sabrukuma cēloņi atrodami pašā padomju totalitārajā valsts varas sistēmā, kura ar savu iesīkstējušo nomenklatūru, milzīgo birokrātiju, centralizēto plānošanu, administrēšanu u.t.t., nebija spējīga pielāgot sabiedrību mūsdienu apstākļiem. Atpalikusī, neefektīvā, izšķērdīgā komandekonomika zaudējusi sacensībā ar augstāk attīstīto Rietumu valstu ekonomiskajām sistēmām. Tukšie veikalu plaukti, pastāvīgais sadzīves preču deficīts neatbilda propagandai par panākumiem Pārtikas programmas realizācijā. Masu komunikāciju un informācijas tehnoloģiju attīstība pavērusi "dzelzs priekškaru” un devusi iespējas PSRS pilsoņiem uzzināt vairāk par dzīvi Rietumu attīstītajās valstīs, par tur pastāvošajām cilvēku brīvībām un izaugsmes iespējām, salīdzinot dzīves apstākļus abās sistēmās un idealizējot pēdējo, kas sagrāvusi to lojalitāti valstij.
Otru viedokli pārstāv komunisma idejas un padomju sistēmas aizstāvji. Viņuprāt sociālisma sistēmas sabrukumu izraisījuši nevis iekšēji, bet gan ārēji cēloņi — "kapitālistisko imperiālistu un cionistu sazvērestība" pret PSRS, kā arī Rietumu monopolu vēlme iegūt savā rīcība PSRS izejvielas — it sevišķi naftu un gāzi. Pēc PSRS apoloģētu domām, pati par sevi sociālisma ekonomika bijusi laba un dzīvotspējīga. Tā ļāvusi nodrošināt padomju valsts drošību un militāro varenību, kā arī "ne strauju, taču nepārtrauktu cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanos".
PSRS 80. gadu beigās aizsāktais politiskā režīma liberalizācijas process — pārbūve (kr. перестройка), — samazināja režīma kontroles stingrību pār politiskiem procesiem, pirmām kārtām — politisko cenzūru pār masu informācijas līdzekļiem. Līdz ar to pavērās iespējas plašākām opozicionārām aktivitātēm dažādos lielvalsts reģionos. Arī LPSR līdztekus vispārējai padomju ideoloģijas un totalitārisma kritikai, izvērsās opozicionārās kultūrvēsturiskās un ekoloģiskās aktivitātes — D. Īvāna un A. Snipa rosinātās "Daugavas kampaņa” un "Metro nē!", kuras mērķis bija apturēt valsts iespējas turpināt "vienotā nedalāmā tautsaimnieciskā kompleksa” izvērsumu, nerēķinoties ar ekoloģiskiem un kultūrvēsturiskiem apstākļiem. Šī darbība līdztekus citām aktivitātēm kultūras sfērā attīstīja nacionālās pašapziņas sabiedrisko dimensiju, kas sākotnēji gan vairāk bija saistīta ar vēsturiskās pieredzes apzināšanu (piem., staļinisma represijām) un centieniem atjaunot nacionālās simbolikas apriti masu apziņā. Līdzīgi procesi, gan mazākā mērā, norisa arī citos PSRS reģionos. Sākās plašāku sabiedrības slāņu iesaistīšana sociāli nozīmīgu lēmumu sagatavošanā un pieņemšanā, līdz beidzot arī centrālajai varai bija skaidrs, ka šādi valsts pastāvēt vairs nevar: vai nu bija piepeši parādījušos masu opozīciju jāapspiež represīvā ceļā, vai ko kardināli jāmaina valsts uzbūvē un ideoloģiskajās pamatnostādnēs.
Pēc tam, kad bijušās PSRS republikas bija vai nu pasludinājušas valstisko suverenitāti, vai starptautiski atzītā legālā formā izstājušās no PSRS (Baltijas valstis), Belovežas gāršā 1991. gada 8. decembrī Krievijas Federācijas, Ukrainas un Baltkrievijas Republikas vadītāji parakstīja "Vienošanos par Neatkarīgo Valstu savienības dibināšanu", kas patiesībā bija vienošanās par PSR Savienības pārtraukšanu. Zīmīgi, ka šo vienošanos parakstīja to valstu vadītāji, kas 1922. gadā bija dibinājuši PSRS, izņemot Aizkaukāza valstis, kas jau iepriekš bija pārtraukušas sadarbības līgumu.
avatar
Publicēts: 30.11.15 17:07
 citēt
KVAA-II:Episks citāts

Raimonds Pauls: es klausos diskusijas gan televīzijā, gan radio. Ko viņi tur runā!? Par to, kā attīstīt rūpniecību, kā kaut ko ražot, lai pārdotu? Nē! Vien tā ēšanās savā starpā

http://www.diena.lv/latvija/viedokli/pauls-briziem-atliek-vien-pasmaidit-un-paiet-mala-14121015?cp=1#comments

Tāds tādu nocitēja
avatar
Publicēts: 30.11.15 20:02
 citēt
KVAA-II:Episks citāts

Raimonds Pauls: es klausos diskusijas gan televīzijā, gan radio. Ko viņi tur runā!? Par to, kā attīstīt rūpniecību, kā kaut ko ražot, lai pārdotu? Nē! Vien tā ēšanās savā starpā

http://www.diena.lv/latvija/viedokli/pauls-briziem-atliek-vien-pasmaidit-un-paiet-mala-14121015?cp=1#comments


Klavierspēles improvizācija blūza skaņkārtā
Madara 4. August, 2015 461 skatījumi
Spēlēt klavieres pēc nošu pieraksta ir tāpat, kā gatavot pēc pavārgrāmatas - jau iepriekš zināmas sastāvdaļas un garša. Ja ir vēlme pēc jaunas pieredzes un sajūtām, tad atliek tikai improvizēt. Par klavierspēles improvizāciju esam rakstījuši jau iepriekš. Vēlies improvizēt džeza stilā?

Ja esi iesācējs džeza improvizācijā, tad iemācoties blūza skaņkārtu, ietaupīsi daudz laika jau pašā sākumā. To apgūstot, iespējams brīvi improvizēt jebkurā tonalitātē, radot fantastisku blūza noskaņu. Lai izprastu sekojošo informāciju, nepieciešams pārzināt intervālu uzbūvi, ko esam aplūkojuši šeit, kā arī akordu uzbūves principus, ko iespējams apskatīt šeit.blues_piano_2

Pentatoniskai skaņkārtai pievienojot vienu noti, tiek iegūta pentatoniskā blūza skaņkārta. Šo skaņkārtu parasti izmanto spēlējot blūzu, īpaši minorā.

Pentatoniskā blūza skaņkārta būvēta uz trīs dominantes akordiem. Piemēram C blūza gammā, šie trīs akordi ir C7 – F7 – G7. Šīs skaņkārtas apgūšana dažādās tonalitātēs sniegs iespēju improvizēt blūza stilā, kā arī šo skaņkārtu plaši iesaka izmantot džeza improvizācijā. Lai spēlētu, ieteicams izmantot kreiso roku akordu spēlei un ar labo roku spēlēt pentatoniskās blūza skaņkārtas notis. Tādā veidā iespējams kombinēt C blūza gammu ar C7, F7 un G7 akordiem. Tādā pašā veidā iespējams kombinēt G blūza gammu ar G7, C7 un D7 akordiem, kā arī jebkuras citas tonalitātes gammu.

Blūza skaņkārta ikvienā tonalitātē veidojas pēc noteiktas sistēmas: I pakāpe + m3; I pakāpe + t4; I pakāpe + pm5; I pakāpe + t5; I pakāpe + m7. Kā piemēru apskatīsim C (do ) minoru. Tā, kā C minorā pirmā pakāpe ir nots C, tad atliekot attiecīgo intervālus pēc iepriekš minētās sistēmas, C minora blūza skaņkārta izveidojas, kā C Eb F Gb G Bb C (skatīt attēlā zemāk). Jāpiebilst, ka vēl tā var tikt pierakstīta, kā C Eb F F# G Bb C, kur pieraksts atšķiras, bet skaņas nemainās.

Blūza skaņkārta C minorā

blues scale C

Improvizējot džeza stilā, nebaidies no disonantām (nesaskanīgām) skaņām. Skaņu disonanse džeza mūzikā piešķir noskaņu, krāsu un interesantas skaņas nianses.
avatar
Publicēts: 30.11.15 20:03
 citēt
Iesakām iepazīties ar blūza skaņkārtu ikvienā tonalitātē gan mažorā, gan minorā.

Pentatoniskās blūza skaņkārtas mažora gammas: formula = tonis + 0,5 toņi + pustonis + 1,5 toņi + tonis + 1,5 toņi

C: C, D, Eb, E, G, A, C
D: D, E, F, F#, A, B, D
E: E, F#, G, G#, B, C#, E
F: F, G, Ab, A, C, D, F
G: G, A, Bb, B, D, E, G
A: A, B, C, C#, E, F#, A
B: B, C#, D, D#, F#, G#, B

Pentatoniskās blūza skaņkārtas minora gammas : formula = 1,5 toņi + tonis + 0,5 toņi + 0,5 toņi + 1,5 toņi + tonis

C: C, Eb, F, F#, G, Bb, C
D: D, F, G, G#, A, C, D
E: E, G, A, A#, B, D, E
F: F, Ab, Bb, B, C, Eb, F
G: G, Bb, C, C#, D, F#, G
A: A, C, D, D#, E, G, A
B: B, D, E, F, F#, A, B

Tagad pamēģināsim kombinēt C, F un G minoru blūza skaņkārtas ar akordiem. Sāksim ar vienkāršāko – trijskaņiem. Spēlējot C minora trijskani, improvizē C minora blūza skaņkārtā. Tad pārejam uz F minora trijskani un improvizējam F minora blūza skaņkārtā, tāpat arī izmantojam G minoru. Tādā veidā iespējams pievienot jebkuru akordu attiecīgajā tonalitātē, kā arī izmantot citas tonalitātes, ne tikai C, F un G. Ievērojot iepriekš minētos pamatprincipus, tiek dota brīvība fantāzijai un iztēlei, jo tā ir improvizācija. Improvizācija nekad nekļūs vienmuļa un garlaicīga, ja spēsi kombinēt dažādas tonalitātes un akordus pēc iespējas interesantākos veidos.
avatar
Publicēts: 30.11.15 20:03
 citēt
Džeza akordi. Teorija.


Autors: Māris Plūme

Džeza akordi

Akordu aplikatūras ģitārai atrodamas šeit: Džeza akordi ģitārai. Akordu aplikatūras.

Lai varētu izprast džeza akordus un to uzbūvi, ir jātiek skaidrībā ar dažām pavisam vienkāršām lietām:
Par akordu sauc 3 vai vairāku dažāda augstuma skaņu kopskaņu. Ja skan tikai 2 skaņas, to sauc par intervālu.
Džezā un populārajā mūzikā akordus pieraksta, izmantojot septiņus lielos burtus:

Your ads will be inserted here by

Easy Plugin for AdSense.

Please go to the plugin admin page to
Paste your ad code OR
Suppress this ad slot.

A – la, B – si, C – do, D – re, E – mi, F – fa, G – sol;

Klāt pēc vajadzības liek arī diezu (#) vai bemolu (b).
A# – la diez, Eb – mi bemol, F# – fa diez, Bb – si bemol, utt.

Akorda pakāpes Do mažora tonalitātē:
Akordu pakāpes
avatar
Publicēts: 30.11.15 20:04
 citēt
Visbiežāk sastopamo akordu veidi:
Lai akordu uzbūve būtu vieglāk izprotama, visi akordi doti in C

Apzīmējums Nosaukums Skaņas Raksturojums
Mažora akordi:
C C mažora akords do, mi, sol Starp 1. un 2. akorda skaņu intervāls ir liela terca, tāpēc tas ir mažora akords (mažora trijskanis)
Cmaj7
C∆
CMA7 C maj (septiņi) do, mi, sol, si Mažora trijskanis, kuram pievienota mažora 7. pakāpe
Cmaj9
C∆9
CMA9 C maj deviņi do, mi, sol, si, re Maj septiņi akords ar pievienotu 9. pakāpi
Cmaj7#11
C∆#11 C maj septiņi diez vienpadsmit do, mi, sol, si, fa# Maj septiņi akords ar pievienotu paaugstinātu 11. pakāpi
C6 C seši do, mi, sol, la Mažora trijskanis, kuram pievienota 6. pakāpe
C6/9 C seši deviņi do, mi, sol, la, re Mažora trijskanis ar pievienotu 6. un 9. pakāpi
Cadd9 C ad deviņi do, mi, sol, re Mažora trijskanis ar pievienotu 9. pakāpi. Add akordos nav septīmas
Minora akordi:
Cm
C-
CMI C minora akords do, mib, sol Starp 1. un 2. akorda skaņu ir intervāls maza terca, tāpēc tas ir minora akords (minora trijskanis)
Cm7
C-7
CMI7 C minora septakords do, mib, sol, sib Minora trijskanis, kuram pievienota minora 7. pakāpe
Cm9
C-9
CMI9 C minora deviņi do, mib, sol, sib, re Minora septakords ar pievienotu 9. pakāpi
Cm11
C-11
CMI11 C minora vienpadsmit do, mib, (sol), sib, fa Minora septakords ar pievienotu 11. pakāpi. 5.pakāpe parasti netiek spēlēta
Cmmaj7
Cm∆
CmM7
CMI(MA7) C minora maj (septiņi) do, mib, sol, si Minora trijskanis, kuram pievienota mažora 7. pakāpe
Cm6
CMI6 C minora sešakords do, mib, sol, la Minora trijskanis, kuram pievienota mažora 6. pakāpe
Cm6/9 C minora seši deviņi do, mib, sol, la, re Minora trijskanis ar pievienotu 6. un 9. pakāpi
Cmadd9
C-add9
CMI(add9) C minora ad deviņi do, mib, sol, re Minora trijskanis ar pievienotu 9. pakāpi. Add akordos nav septīmas
Dominantes septakordu veidi:
C7 C (dominantes) septakords do, mi, sol, sib Mažora trijskanis, kuram pievienota minora 7. pakāpe
C9 C deviņi do, mi, sol, sib, re Mažora septakords, kuram pievienota 9. pakāpe
C11 C vienpadsmit do, mi, (sol), sib, fa Mažora septiņi ar pievienotu 9. un 11. pakāpi
C13 C trīspadsmit do, mi, sol, sib, re, (fa), la Mažora septakords, kuram pievienota 9. un 13. pakāpe. Teorētiski šajā akordā ietilpst arī 11. pakāpe, taču šo pakāpi parasti nespēlē
C7b5
C7-5 C septiņi bemol pieci do, mi, solb, sib Mažora septakords ar pazeminātu 5. pakāpi
C7#11 C septiņi diez vienpadsmit do, mi, sol, sib, re, fa# Mažora septakords ar pievienotu 9. un paaugstinātu 11. pakāpi
C7#5
C7+
C7 aug C septiņi diez pieci do, mi, sol#, sib Mažora septakords ar paaugstinātu 5. pakāpi
Caug
C+ C paplašinātais (augmented) do, mi, sol# Akords sastāv no lielām tercām. Pārvietojot akordu par lielu tercu uz augšu vai leju akords paliek tas pats, mainās tikai akorda apvērsums
C7b9
C7-9 C septiņi bemol devņi do, mi, sol, sib, reb Mažora septakords, kuram pievienota pazemināta 9. pakāpe
C7#9
C7+9 C septiņi diez devņi do, mi, sol, sib, re# Mažora septakords, kuram pievienota paaugstināta 9. pakāpe
C13b9
C13-9 C trīspadsmit bemol deviņi do, mi, sol, sib, reb, la Mažora septakords, kuram pievienotas 13. un pazemināta 9. pakāpe
C13#9 C trīspadsmit diez deviņi do, mi, sol, sib, re#, la Mažora septakords, kuram pievienota paaugstināta 9. un 13. pakāpe
C7b9b13
C7-9-13
(C7#5b9)
C7alt C septiņi bemol trīspadsmit (diez pieci) bemol deviņi do, mi, (sol#), sib, reb, lab Mažora septakords, kuram pievienotas pazemināta 13. pakāpe un pazemināta 9. pakāpe. 5.pakāpe parasti netiek spēlēta. Nereti šo akordu pieraksta kā mažora septakordu ar paaugstinātu 5. un pievienotu pazeminātu 9. pakāpi. Šis ir alterēts akords
C7#9b13
C7#9-13
C7#5#9
C7 alt C septiņi bemol trīspadsmit (diez pieci) diez deviņi do, mi, (sol#), sib, re#, lab Mažora septakords, kuram pievienotas pazemināta 13. pakāpe un paaugstināta 9. pakāpe. 5.pakāpe parasti netiek spēlēta. Nereti šo akordu pieraksta kā mažora septakordu ar paaugstibnātu 5. un pievienotu paaugstinātu 9. pakāpi. Šis ir alterēts akords
avatar
Jauns tematsAtbildēt
    Iet uz lapu
  1. <
  2. 1
  3. 2
  4. 3
  5. 4
  6. 5
  7. 6
  8. 7
  9. 8
  10. ...
  11. 14
  12. >

Mana info:

Forum saīsnes:

Meklēt
Kategorijas
Diskusijas

Šobrīd online (0):