Tikko pabeidzu iesācēju kursus pie Māra Kundziņa. Patika analītiskā pieeja, pietrūka praktiskā; individuālā pieeja arī varēja būt lielāka, bet varbūt pats pietiekami neuzbāzos. Lai arī personīgi pašam likās, ka lielākā daļa info jau kaut kur internetā sagrābstīta un it kā lasīta/zināma, bet kursi tomēr deva tādu struktūru/virzienu, kas palīdzēja pašam vairāk saprast, kas ir svarīgi, kam jāpievērš uzmanība, ko meklēt vēl un ar ko eksperimentēt.
Tagad nevaru izlemt vai vēlos turpināt otro kursu daļu (fotoakademija.lv...). Vai kāds, kas ir pabeidzis vairāk par vienu līmeni pie Kundziņa, varētu dalīties ar viedokli? Par praktisko daļu studijā un par to cik "mūsdienīga", ja tā var izteikties, ir Kundziņa pieeja digitālajai apstrādei?
andrisp: Vai kāds, kas ir pabeidzis vairāk par vienu līmeni pie Kundziņa, varētu dalīties ar viedokli?
Nē neesmu Kundziņu i tuvu redzējis, bet viņam ir grāmata kuru nav grūti sadabūt: www.ibook.lv... Ja Tu veltot šai grāmatai teiksim stundu laika un galvenais apskatoties attēlus grāmatas beigās (+mēģinot tos savilkt kopā ar tekstiem pašā grāmatā) negūsti sev atbildi ir vērts vai nav, tad ir pilnīgi vienalga uz kādiem kursiem ej - vari iet uz visiem.
To grāmatu pirms kursiem izlasīju un bildes arī pētīju. Es neteikšu, ka ļoti izbaudīju grafisko daļu grāmatas beigās, bet bija sajūta, ka saprotu, ko autors mēģina parādīt. Tāpat arī nospriedu, ka pēc šīs grāmatas nevar vērtēt Kundziņa spējas mācīt fotogrāfiju un apstrādi (grāmata tomār nav par fotogrāfiju un tā ir 10 gadus veca), bet tomēr tā IR viens no iemesliem, kāpēc vispār šeit prasu par Kundziņa digitālās apstrādes "mūsdienīgumu".
andrisp: (grāmata tomār nav par fotogrāfiju un tā ir 10 gadus veca)
Ja Tev šķiet, ka attēla veidošana/būve nav par fotogrāfiju, tad Tev jālasa divas citas grāmatas - kameras lietošanas pamācība kamerai un softa manuālis programmai (nav labākas fotošopa mācību grāmatas kā Adobes manuālis).
Grāmata ir par tēmu uz kā fotogrāfija balstās un tēma ir senāka par Jēzu - var neuztraukties, ka 10 gados kas zaudēs aktualitāti.
Tas jautājums uz kuru Tev, priekš sevis paša, jāatbild ir - vai tās autors pats ir ko sapratis no šīs tēmas un spējis pielietot savos darbos?
Vienā gadījumā Tev vairs nebūs jautājuma iet uz kursiem vai nē - un otrā gadījumā būs vienalga uz kādiem kursiem iesi.
Grāmatas vecumu un tematu pieminēju tikai saistībā ar to, ka apšaubu, ka vajadzētu izdarīt secinājumus par Kundziņa spējām mācīt attēla pēcapstrādi un praktisko darbu studijā šodien, mūsdienās, ņemot vērā, ka grāmatā ir publicētās izohēlijas tehnikā sataisītās puķīšu un kukainīšu bildes, kas, kā izskatās, Tavu prāt pilnīgi neilustrē par ko pati grāmata runā.
Kas attiecas par kameras un softu manuāļiem. Varbūt nedaudz šauju pār strīpu ar salīdzinājumu, bet par ārstu kļūt arī nevar izlasot medicīnas enciklopēdiju vai izstudējot magnētiskās rezonanses aparāta ražotāja manuāli.
Man sākotnējais jautājums bija ar ļoti praktisku ievirzi par to, ko varu sagaidīt no šādiem kursiem. No grāmatas negribu izdarīt secinājumus, jo tās saturs, lai cik ļoti arī fundamentāls fotogrāfijai un vizuālajai uztverei kā tādai, tomēr bija ļoti teorētiskis un brīžiem arī ezotērisks.
Tas, ko es gribētu no kursiem sagaidīt, lai tajos nevis stāsta tikai, kur kas jāspiež (jeb manuāļa atstāstīšana), bet gan sistemātiski, secīgi un praktiski arī iemāca KĀPĒC.
Tas, ko es gribētu no kursiem sagaidīt, lai tajos nevis stāsta tikai, kur kas jāspiež (jeb manuāļa atstāstīšana), bet gan sistemātiski, secīgi un praktiski arī iemāca KĀPĒC.
Ja Tu no cita cilvēka vēlies pilnu atbildi uz jautājumu "kāpēc", tad maksimums ko vari bildēt ir dokumentu foto un nozieguma vietas fotofiksēšana.
Ja tā tīri interesē attēlu apstrāde tad LV pasniedzējs ir un ļoti labs: www.digitalguru.lv...
Ja par vēl kādiem jautājumiem fotogrāfijā (kuri nav sausi tehniski) tad situācija ir savādāka un atbilde Tev jāatrod pašam.
"kāpēc" es nebiju domājis kā "kāpēc" vispār fotogrāfēt, bet gan drīzāk - kāpēc man izvēlēties to vai citu pieeju, un kāds no tās būs rezultāts.
Pēc Tava teiktā šobrīd vispār sanāk, ka tādas lietas kā skola, kursi, pasniedzēji ir pilnīgi bezjēdzīgi - visu taču var izlasīt instrukcijās, bet pārējais ir jāizdomā pašam, un neviens cits nevar palīdzēt tevi ievirzīt "pareizajā" virzienā (no pasniedzēja viedokļa, protams), vai atklāt kaut ko par ko tu iepriekš neesi iedomājies. Runājot par Tevis ieteikto pasniedzēju - ko viņš izstāsta vairāk par to, kas jau ir sarakstīts Photoshop manuālī vai jau ir pieejams n-variantos internetā?
Labi, man liekas, ka šobrīd saruna jau ir aizvirzījusies citur - bet sausais atlikums no Tevis ir, ka Kundziņs būtu vērtējams no tā, ko viņš pirms 10 gadiem sarakstījis grāmatā, kas nav tiešā veidā par fotogrāfiju un tās praktisko pusi (es te nedomāju tikai podziņas).
andrisp:..bet pārējais ir jāizdomā pašam, un neviens cits nevar palīdzēt tevi ievirzīt "pareizajā" virzienā (no pasniedzēja viedokļa, protams), vai atklāt kaut ko par ko tu iepriekš neesi iedomājies..
Diezgan precīzi esi nodefinējis to padarīšanu, manuprāt. Cilvēku ir samērā viegli apmācīt, bet grūti ko iemācīt. Vieglāk ir pašam mācīties, ja ir vēlme un ķēriens uz to.
Pēc Tava teiktā šobrīd vispār sanāk, ka tādas lietas kā skola, kursi, pasniedzēji ir pilnīgi bezjēdzīgi
Nekādā gadījumā - tas ir vienīgais jēdzīgais. Nav nekāda starpība starp pašmācītu ķirurgu un pašmācītu knipsētāju.
Cita lieta, ka čāpot atdot skolai savu laiku ir nopietns solis un nav slikti ja spēj izvērtēt uz kurieni iet (pareizāksakot ir traģiski ja to nespēj.)
Ja fotogrāfiju uztver kā kameras lietošanu un pēcapstrādi datorā, tad jā pilnīgi noteikti kameras rokasgrāmata un softa manuālis ir labākā literatūra - par instrumentiem neviens cits kā to veidotājs labāk neizstāsta.
Māri, nu nevajaga salīdzināt bildēšanu ar medicīnu. Ja meklē analoģijas, tad laikam tuvākais slīdzinājums būtu rakstītprasme. Tagad rakstītnepratēju un nebildētāju uz pasaules ir diezgan maz, taču ne katrs rakstītpratējs ir rakstnieks un ar to naudu pelna. Bet ne visi rakstnieki ir filoloģiju mācījušies. Ir daža laba dižpārdokļu rakstniece - mājsaimniece, un nekas, cilvēki vēl par brīnumu pērk grāmatas un lasa. Tapat ar bildēšanu, nav jāmācās fotogrāfija skolās, lai pārdotu bildes. Taču tas nenozīmē, ka nav jāmācās vispār.
Maris:Cita lieta, ka čāpot atdot skolai savu laiku ir nopietns solis un nav slikti ja spēj izvērtēt uz kurieni iet (pareizāksakot ir traģiski ja to nespēj.).
Diskusija neizvērtās gluži tādā formā kā biju iedomājies, tomēr paldies - sapratu, ka jāpadomā divreiz.
Maris:Cita lieta, ka čāpot atdot skolai savu laiku ir nopietns solis un nav slikti ja spēj izvērtēt uz kurieni iet (pareizāksakot ir traģiski ja to nespēj.).
Diskusija neizvērtās gluži tādā formā kā biju iedomājies, tomēr paldies - sapratu, ka jāpadomā divreiz.
Loģiski - tas ir Tavs laiks, Tava dzīve un Tava galva kuru riskē pieķēzīt - loģiski, ka pirms tāda soļa jāpadomā.
Citagaisma:Māri, nu nevajaga salīdzināt bildēšanu ar medicīnu.
Tas tad ja redz starpību starp pareizrakstību un literāta karjeru - šībera iznešanu un ķirurģiju. Knipsētā materiāla stiepšana karināt to pie sienas ārpus savas mājas spilgti ilustrē to, ka fotogrāfijas jomā cilvēki nespēj sakatīt kas ir kas.
Subjektīvais viedoklis par skolām, kas attiecas uz radošām lietām:
1) skolas, skolotāji utt., ir nepieciešami, lai iegūtu pamatzināšanas par lietām, kuras tajā konkrētajā dzīves periodā mēs nemākam, nesaprotam, bet mums interesē;
2) tajā momentā, kas sākās radošā lieta, tad vairs neviens skolotājs nepalīdzēs un skola;
3) ja ir jautājums - "Vai man to vajag?" Tātad NEVAJAG!
Manuprāt, ir dažādi fotoprakses/pasniegšanas aspekti, kuri mēdz dominēt tajos vai citos kursos un var būt (vai gluži pretēji- nebūt) svarīgi cilvēkam, kas nolēmis tos apmeklēt, proti-
1. laikmetīga domāšana-pieeja 2. sakarīgs studijas aprīkojums, darbs ar to 3. kritiska darbu izvērtēšana 4. dziļākas atklāsmes par tās pasaules uzbūvi, ko attēlojam ar fotoaparāta palīdzību jeb lietu dabu 5. labs tusiņš 6. tehnoloģiska perfekcija (apstrādē un uzņemšanā) 7. praktiskas metodes kā nopelnīt a foto (kā ar arodu/reklāmu/mākslu) 8. eksperimentāla pieeja 9. pozitīvs atbalsts visa veida radošai darbībai ar fotokameru
Uz M.K. ievadkursu es visvairāk attiecinātu 4. punktu, par apstrādi nezinu.
Ir gadījies apmeklēt kursus pie MK - gan I, gan II līmeni. Kā jau tika minēts - MK ir lādzīgs un pozitīvs cilvēks ar milzīgu zināšanu bagāžu. II līmenī darbs studijā un pēcapstrāde bija ~ 50:50. Man varbūt būtu gribējies mazliet vairāk saprast PS darbības loģiku konkrētu apstrādes piemēru vietā, bet cik saprotu, fotografēšana ir vairāk MK lauciņš, nekā darbs ar PS. Protams, apskatot gana daudz konkrētus piemērus, kaut kāda loģika jau arī sāk iezīmēties Otra lieta, kas pietrūka, bija kritiska mājas darbu izvērtēšana, bet runājot par alternatīvām, godīgi sakot, es nezinu, kur vēl varētu līdzīgus kursus apmeklēt, jo pamatkursu piedāvā visur kur, bet tālāk jau nav lielas izvēles, jā, ir portret.lv, bet tur cik zinu ~90% krieviski. Birutas Mageles skola, bet tas priekš hobija pa nopietnu, manuprāt...
Cafe_Racer: 2) tajā momentā, kas sākās radošā lieta, tad vairs neviens skolotājs nepalīdzēs un skola;
Tu runā par sākumskolām 6gadniekiem kur māca raksāmo pirkstos turēt?
Normālā skolā foto jomā nevar nemaz iestājeksāmenus izturēt bez "radošās lietas". Un tas ko tajās māca 95% ir saistīts ar "radošajām lietām".
Kā var iemācīt talantu? ja cilvēks neredz bildi, tad arī nekad neredzēs... var iemācīties visus kadra veidošanas likumus, tehnisko izpildījumu, bet ieraudzīt nevar iemācīt.
"ja cilvēks neredz bildi, tad arī nekad neredzēs..."
Nu... tieši Māris (Kundziņš kurš) varbūt jums arī kursos stāstīja kādu epizodi no savas radošās dzīves, kā viņš pēkšņi ieraudzīja dabā ideālo kadru un kas tā bija par ekstāzi... tā ka viss vēl jums priekšā!
Tu runā par sākumskolām 6gadniekiem kur māca raksāmo pirkstos turēt?
Normālā skolā foto jomā nevar nemaz iestājeksāmenus izturēt bez "radošās lietas". Un tas ko tajās māca 95% ir saistīts ar "radošajām lietām".
Kā var iemācīt talantu? ja cilvēks neredz bildi, tad arī nekad neredzēs... var iemācīties visus kadra veidošanas likumus, tehnisko izpildījumu, bet ieraudzīt nevar iemācīt.
Par talantu to sauc mājsaimnieces televizorā seriālus saskatījušās. Pārējie garus gadus čāpo uz skolu un mācās. Tu vari nosaukt kaut vienu pindzelmani kurš nebūtu sūri mācījies - bet tā tīri ar "talantu pa taisno no meža"?
Tā tikai Kundziņš ierauga dabā ideālo kadru un gāžas ekstāzē.
Tāpēc jau bildētāji ir tik jocīgi, ka masveidā nemācās.
a ko tas pindzelmanis skolā mācās? sava šedevra saturu vai tomēr tehniku kā pindzeli pareizi rokās noturē, kā krāsas pareizi uzjaukt? nevienā skolā nevienam nekad nemācītu uzpincelēt tik šausmīgi neglītu veceni kā monu līzu, bet tač tas trakas uzpindzelēja un kļuva par šedevru...
Cafe_Racer:a ko tas pindzelmanis skolā mācās? sava šedevra saturu vai tomēr tehniku kā pindzeli pareizi rokās noturē, kā krāsas pareizi uzjaukt? nevienā skolā nevienam nekad nemācītu uzpincelēt tik šausmīgi neglītu veceni kā monu līzu, bet tač tas trakas uzpindzelēja un kļuva par šedevru...
Nē vecīt pindzeli turēt tok nemāca
Leonardo čāpoja uz specializētu skolu 12 gadus (un bez tās nebūtu ne Līzes ne arī kāds ko zinātu par Leonardo - tikai LV fotogrāfi nemācās.
Tu vēljoprojām esi aicināts nosaukt nemācīto ģēniju... strādā nemuldi
Viens no svarīgākajiem mācību priekšmetiem mākslas augstskolās ir Kompozīcija, tur arī savienojas tehniskais (kā?) ar radošo (Ko? un Kāpēc?).
Šedevra radīšana parasti kā "priekšmets" nav iekļauta programmā, bet tas ,kā dažādos veidos skatīties uz pasauli (lietām, parādībām, cilvēkiem) ->atšķirt svarīgo no nesvarīgā->saredzēt/sajust->notvert un tad attēlot, izceļot nepieciešamo, visbiežāk, ir gan. (bet šeit protams arī svarīgi - kādā līmenī tas viss tiek mācīts/apgūts un diapazons var būt ļoti plašs, atkarībā no skolas/pasniedzējiem/cilvēka paša.
Tā vai citādi minētā procesa rezultātā veidojas kritiska spriestspēja, kas nozīmē, ka cilvēks pats spēj daudz labāk apzināties "kur graudi, bet kur - pelavas", nekā x gadus atpakaļ savā pirmajā mācību gadā.
Protams, viss iepriekšminētais nebūt neatceļ kategorijas draņkīgi/ labi/ izcili, tomēr vismaz nedaudz tās 'demistificē', jeb iedod bateriju, kas ļauj labāk ieraudzīt savu ideju visos tās aspektos, un kas nepieciešams, lai to realizētu, bet pārējais jau tad ir tehniski risināms jautājums, kaut arī spēja izvēlēties īstos instrumentus savas idejas paušanai un ar tiem prast apieties arī ir svarīga.
bet tas ,kā dažādos veidos skatīties uz pasauli (lietām, parādībām, cilvēkiem) ->atšķirt svarīgo no nesvarīgā->saredzēt/sajust->notvert un tad attēlot, izceļot nepieciešamo,.........
Nēē, nēē, nēē šādas runas ir provinces avīžu kultūrapskatniekiem vai tiem kas "mācās no nabas" - ir pavisam konkrētas sistēmas vispirms bāzētas uz "idejas veidotāja dzīšanu bezizejā" (jo tikai ideja ar kuru izlien no šķietamas bezizejas ir patiesi svaiga, asprātīga, orģināla) un pēc tam uz procesā radušos variantu atlasi, analīzi, apstrādi un pielietošanu vai noglabāšanu nākamiem projektiem.
Tā ar jūsmīgu skatu, pilnu krūti elpodami, apkārt pēc ideālā kadra blenž tikai literāro stāstu varoņi - normāli ļaudis mācās un pielieto sistēmas kuras veidotas gadu simtiem un tiek pilnvneidotas vēl šodien.
Maris: Par talantu to sauc mājsaimnieces televizorā seriālus saskatījušās. Pārējie garus gadus čāpo uz skolu un mācās. Tu vari nosaukt kaut vienu pindzelmani kurš nebūtu sūri mācījies - bet tā tīri ar "talantu pa taisno no meža"?
Tā tikai Kundziņš ierauga dabā ideālo kadru un gāžas ekstāzē.
Nu tas, kam piemineklis pie Dailes teātra - V.Irbe. Pāris gadus kaut kādus pindzeļmanu kursus izgājis, bet citādi - tumsoņa no meža Toties ir piemineklis
Es arī vienu droši nosaukšu, slaveno karikatūristu Gunāru Bērziņu, kā tajos laikos teica - autodidakts. Si-si-dra gan jau visi atceras, ja Dadža laikos vēl nav bijuši dzimuši.
Vēl saprastu jautājumu, ja nebūtu pirmos kursus izgājis. Patreiz ir sajūta, ka gribi atbildību par nākamajiem kursiem uz bloga pasažieriem novirzīt. Ieteica, aizgāju nepatika, skaidrs, kas vainīgs. Pasniedzēju - skolotāju var sajust no pāris nodarbībām, saproti vai nesaproti viņa stāstīto, saproti - der, nesaproti neder. Ja vēl runa par PS pamatiem, tad pilnīgi vienalga, jo pamati ir nemainīgi. Apstrādes skolas ir bezgala daudz un kad mācēsi piecos dažādos veidos , nebojājot attēlu izmainīt tā gaišumu, tad sapratīsi, kurai skolai gribi pieslieties.
Schneider:Es arī vienu droši nosaukšu, slaveno karikatūristu Gunāru Bērziņu, kā tajos laikos teica - autodidakts. Si-si-dra gan jau visi atceras, ja Dadža laikos vēl nav bijuši dzimuši.
Nebūs gluži pareizi , Berziņa skolotājs un iedvesmotājs bija slavenais pirmskara Latvijas Karikatūras lielmeistars Ernests Rirdāns , čalis ar kura karikatūrām bija pilnas gan Svari, Vecais Sikspārnis, jo seviški fronte iecienītā Tēvija Būdams Latviešu virsnieka dēls Berzīņs pats 16 gados pieteicās brīvprātīgi Latviešu leģionā un tur karojot vēlāk arī gūstā zimēja karikatūras. Tieši frontē iecienītā laikraksta Tēvija karikatūrists Ernests Rirdāns arī pēc paša Berziņa rakstītā esot viņa skolotājs un stila autors
Nu... par izglītību runājot, ja kāds iedomājas, ka var gan fotošedevrus, gan baznīcbildes uzlabot bez izglītības, tad jūs gūsiet pasules slavu, tieši tāpat kā tas tantuks ar šo:
Lai arī personīgi pašam likās, ka lielākā daļa info jau kaut kur internetā sagrābstīta un it kā lasīta/zināma, bet kursi tomēr deva tādu struktūru/virzienu, kas palīdzēja pašam vairāk saprast, kas ir svarīgi, kam jāpievērš uzmanība, ko meklēt vēl un ar ko eksperimentēt.
