Izvērsa plašu ēdnīcu tīklu ar pazeminātām izsniedzamo preču cenām («sabiedriskā ēdināšana»), organizēja strādnieku apgādes nodaļas («ORSus») rūpnīcās un fabrikās, izslēdzot no rūpnīcu apgādes tos elementus, kuriem nav nekādu sakaru ar rūpnīcu, pie kam vienā pašā Smagās rūpniecības tautas komisariāta sistēmā bija jāizslēdz ne mazāk kā 500 tūkstoš; šādu elementu. 850 J . S T A Ļ I N S Noorganizēja vienotu centralizētu īstermiņa kredīta banku — Valsts banku ar 2 tūkstoši 200 rajonu nodaļām uz vietas, kuras spēj financēt tirdznieciskās operācijas. Šo pasākumu rezultātā pārskata periodā mums ir: a) veikalu un kiosku tīkla pieaugums no 184 tūkstoš 662 vienībām 1930. gadā līdz 277 tūkstoš 974 vienībām 1933. gadā; b) jaunnodibināto apgabalu tirdzniecības bažu tīkls ar 1 tūkstoti 11 vienībām un starprajonu tirdzniecības bažu tīkls ar 864 vienībām; c) jaunnodibināto Strādnieku apgādes nodaļu tīkls ar 1 tūkstoti 600 vienībām; d) maizes tirdzniecības komerciālo veikalu tīkla pieaugums, kas tagad aptver 330 pilsētas; e) sabiedriskās ēdināšanas ēdnīcu tīkla pieaugums, kas tagad aptver 19 miljonus 800 tūkstoš patērētāju; f) preču apgrozības pieaugums valsts un kooperācijas līnijā, ieskaitot sabiedriskās ēdināšanas veikalus> no 18 miljardiem 900 miljoniem rubļu 1930. gadā līdz 49 miljardiem rubļu 1933. gadā. Būtu maldīgi domāt, ka ar visu šo padomju tirdzniecības izvēršanos pietiek, lai apmierinātu mūsu ekonomikas vajadzības. Gluži otrādi, tagad vairāk nekā jebkad kļūst skaidrs, ka pašreizējais preču apgrozības stāvoklis nespēj apmierināt mūsu vajadzības. Tāpēc uzdevums ir izvērst tālāk padomju tirdzniecību, iesaistīt šai darbā vietējo rūpniecību, pastiprināt kolchozu zemniecības tirdzniecību un gūt jaunus, izšķirīgus panākumus padomju tirdzniecības kāpinājuma sfērā. Tomēr jāatzīmē, ka nevar aprobežoties ar padomju tirdzniecības izvēršanu vien. Ja mūsu ekonomikas attīstība atkarīga no preču apgrozības attīstības, no padomju tirdzniecības attīstības, tad padomju tirdzniecības attīstība savukārt atkarīga no mūsu transporta, kā dzelzceļa un ūdensceļa, tā arī automobiļu transporta attīstības. Var notikt, ka preces ir, ka ir pilnīga iespēja izvērst preču apgrozību, bet transports netiek līdzi PĀRSKATA REFERĀTS PARTUAS XVII KONGRESAM 551 preču apgrozības attīstībai un atsakās pārvadāt kravas. Kā zināms, pie mums tas notiek diezgan bieži. Tāpēc transports ir tā šaurā vieta, pie kuras var paklupt un varbūt pat jau sāk klupt visa mūsu ekonomika un vispirms mūsu preču apgrozība. Tiesa, dzelzceļu transports ir palielinājis savu kravu apgrozību no 133,9 miljardi kilometrtonnām 1930. gadā līdz 172 miljardiem kilometrtonnām 1933. gadā. Bet tā ir par maz mums, pārāk maz mūsu ekonomikai. Ūdensceļu transports ir palielinājis savu kravu apgrozību no 45,6 miljarda kilometrtonnām 1930. gadā līdz 59,9 miljarda kilometrtonnām 193
Ūdensceļu transports ir palielinājis savu kravu apgrozību no 45,6 miljarda kilometrtonnām 1930. gadā līdz 59,9 miljarda kilometrtonnām 1933. gadā. Bet tas ir par maz, pārāk maz mūsu ekonomikai. Es jau nerunāju par automobiļu transportu, kura parks ir palielinājies no 8 tūkstošiem 800 (smagajiem un vieglajiem) automobiļiem 1913. gadā līdz 117 tūkstoš 800 automobiļiem 1933. gada beigās. Tas ir tik maz mūsu tautsaimniecībai, ka pat kauns par to runāt. Nevar būt šaubu, ka visi šie transporta veidi varētu strādāt daudz labāk, ja transporta orgāni nesirgtu ar zināmo slimību, ko dēvē par kancelejiski birokrātisku vadības metodi. Tāpēc, vēl bez tā, ka jāpalīdz transportam ar cilvēkiem un līdzekļiem, uzdevums ir izskaust transporta orgānos birokrātiski kancelejiskās attieksmes pret darbu un padarīt tos operatīvākus. Biedri! Mēs esam panākuši to, ka galvenie rūpniecības jautājumi ir atrisināti pareizi, un rūpniecība tagad stāv stingri uz kājām. Mēs esam panākuši to, ka arī galvenie lauksaimniecības jautājumi ir atrisināti pareizi, un lauksaimniecība — mēs to varam teikt atklāti — tagad arī stāv stingri uz kājām. Bet šos sasniegumus mēs varam zaudēt, ja mūsu preču apgrozība sāks klibot un ja izrādīsies, ka transports saista mums kājas. Tāpēc preču apgrozības izvēršana un transporta noteikta uzlabošana ir tas kārtējais un aktuālākais uzdevums, bez kura atrisināšanas mēs nespējam virzīties uz priekšu. 552 J . S T A Ļ I N S III PARTIJA Pāreju pie jautājuma par partiju. Šis kongress noris zem pilnīgas ļeņinisma uzvaras karoga, zem antijeņinisko nogrupējumu atlieku likvidācijas karoga. Ir sakauta un izklīdināta antiļeņiniskā trockistu grupa. Tās organizētāji tagad mētājas apkārt pa ārzemēm, pa buržuāzisko partiju sētmalām. Ir sakauta un izklīdināta antiļeņiniskā labējo novirznieku grupa. Tās organizētāji jau sen ir atteikušies no saviem uzskatiem un tagad visādi cenšas labot savus grēkus partijas priekšā. Ir sakauti un izklīdināti nacionālo novirznieku grupējumi. To organizētāji ir vai nu galīgi saliedējušies ar intervencionistisko emigrāciju, vai arī atzinuši savu vainu. Lielākā daļa no šīm antirevolūcionārām grupām bija spiesta atzīt partijas līnijas pareizumu un kapitulēja partijas priekšā. Ja XV kongresā vēl bija jāpierāda partijas līnijas pareizība un jācīnās pret zināmiem antiļeņiniskiem grupējumiem un XVI kongresā bija galīgi jāuzveic šo grupējumu pēdējie piekritēji, tad šai kongresā — nav ko pierādīt un, tā teikt, — nav arī ko sist. Visi redz, ka partijas līnija ir uzvarējusi. (Vētraini aplausi.) Ir uzvarējusi zemes industrializācijas politika. Tās rezultāti tagad ir redzami visiem. Ko var iebilst pret šo faktu? Ir uzvarējusi kulaku likvidācijas un vienlaidu kolektivizācijas politika. Tās rezultāti arī visiem ir redzami. Ko var iebilst pret šo faktu? Ir pierādīts ar mūsu zemes pieredzi, ka sociālisma uzvara vienā, atsevišķā zemē ir pilnīgi iespējama. Ko var iebilst pret šo faktu? Acīm redzams, ka visi šie panākumi un vispirms piecgades uzvara ir galīgi demoralizējuši un satriekusi pīšļos visus un visādus antiļeņiniskos grupējumus. PĀRSKATA REFERĀTS PARTIJAS XVII KONGRESAM 553 Jāatzīst, ka partija tagad ir tik cieši sakļauta kopā kā vēl nekad agrāk. (Vētraini, ilgi nerimstoši aplausi.) 1. IDEJISKI POLITISKĀS VADĪBAS JAUTĀJUMI Bet vai tas nozīmē, ka cīņa pabeigta un ka sociālisma tālākais uzbrukums atkrīt kā nevajadzīga lieta? Nē, nenozīmē. Vai tas nozīmē, ka partijā mums viss ir labā kārtībā, ka nekādu novirzienu tur vairs nebūs un — tātad — nu var atdusēties uz lauriem? Nē, nenozīmē. Partijas ienaidniekus, visu sugu oportūnistus, daždažādos nacionālnovirzniekus mēs esam sakāvuši. Bet viņu ideoloģijas paliekas vēl dzīvo atsevišķu partijas biedru galvās un nereti liek sevi just. Partiju nevar aplūkot kā kaut ko tādu, kas atrauta no apkārtējiem cilvēkiem. Tā dzīvo un darbojas apkārtējā vidē. Nav brīnums, ka partijā nereti ieplūst no ārienes neveselīgs noskaņojums. Un auglīgs pamats tamlīdzīgiem noskaņojumiem mūsu zemē, bez šaubām, ir, — kaut vai tāpēc vien, ka pie mums kā pilsētā, tā uz laukiem arvien vēl pastāv daži iedzīvotāju starpslāņi, kuri ir audzelīga vide šādiem noskaņojumiem.
Mūsu partijas XVII konference teica, ka viens no otras piecgades izpildīšanas galveniem politiskiem uzdevumiem ir — «pārvarēt kapitālisma atliekas ekonomikā un cilvēku apziņā». Tā ir gluži pareiza doma. Bet vai var teikt, ka mēs jau esam pārvarējuši visas kapitālisma atliekas ekonomikā? Nē, to nevar teikt. Vēl jo vairāk nevar teikt, ka mēs esam pārvarējuši kapitālisma atliekas cilvēku apziņā. To nevar teikt ne tikai tāpēc, ka cilvēku apziņa savā attīstībā atpaliek no viņu ekonomiskā stāvokļa, bet arī tāpēc, ka arvien vēl pastāv kapitālistiskais ielenkums, kas cenšas PSRS atdzīvināt un atbalstīt 554 J . S T A Ļ I N S kapitālisma atliekas ekonomikā un cilvēku apziņā un pret ko mums, boļševikiem, visu laiku jātur pulveris sauss. Saprotams, ka šīs atliekas nevar nebūt par labvēlīgu, auglīgu zemi sakauto antiļeņinisko grupu ideoloģijas atdzīvināšanai atsevišķu mūsu partijas biedru galvās. Pievienojiet tam vēl mūsu partijas biedru vairākuma ne visai augsto teorētisko līmeni, partijas orgānu vājo ideoloģisko darbu, mūsu partijas darbinieku pārmērīgo apkraušanos ar tīri praktisku darbu, kas viņiem nedod iespēju papildināt savu teorētisko bagāžu, — un jūs sapratīsit, no kurienes rodas tas juceklis dažos ļeņinisma jautājumos atsevišķu partijas biedru galvās, kurš nereti iekļūst mūsu presē un atvieglina sakauto antiļeņinisko grupu ideoloģijas palieku atdzīvināšanas darbu. Lūk, kāpēc nevar teikt, ka cīņa ir pabeigta un ka sociālisma uzbrukuma politika vairs nav vajadzīga. Varētu ņemt vairākus ļeņinisma jautājumus un ar tiem demonstrēt, cik sīksti vēl turas satriekto antiļeņinisko grupu ideoloģijas paliekas dažu partijas biedru vidū. Ņemsim, piemēram, jautājumu par bezšķiru sociālistiskas sabiedrības uzcelšanu. Partijas XVII konference pateica, ka mēs ejam uz bezšķiru sociālistiskas sabiedrības nodibināšanu. Saprotams, ka bezšķiru sabiedrība nevar rasties, tā sakot, pašplūsmes ceļā. Tā jāiekaro un jāuzceļ ar visu darba ļaužu pūliņiem — pastiprinot proletariāta diktatūras orgānus, izvēršot šķiru cīņu, iznīcinot šķiras, likvidējot kapitālistisko šķiru paliekas, cīņās pret ienaidniekiem — kā iekšējiem, tā ārējiem. Lieta liekas skaidra. Un tomēr, kas gan nezina, ka šās skaidrās un elementārās ļeņinisma tēzes deklarācija radījusi diezgan lielu jucekli galvās un neveselīgus noskaņojumus vienā partijas biedru daļā? Tezi par mūsu virzīšanos uz bezšķiru sabiedrību, kura tika dota kā lozungs, viņi sapratuši kā stichisku procesu. Un viņi sāka apsvērt: ja jau bezšķiru sabiedrība, tad tas nozīmē, ka var PĀRSKATA REFERĀTS PARTIJAS XVII KONGRESAM 555 pavājināt šķiru cīņu, var pavājināt proletariāta diktatūru un vispār darīt galu valstij, kam tuvākā laikā tik un tā ir jāatmirst. Un viņi bērnišķi jūsmoja, gaidīdami, ka drīz nebūs nekādu šķiru, — tātad nebūs šķiru cīņas, — tātad nebūs rūpju un uztraukuma, — tātad var nolikt ieročus un likties uz auss — gulēt, gaidot bezšķiru sabiedrības atnākšanu. (Vispārēji smiekli visā zālē.) Nevar būt šaubu, ka šis juceklis galvās un šie noskaņojumi kā divas ūdens piles līdzinās zināmiem labējo novirznieku uzskatiem, saskaņā ar kuriem vecajam pašplūsmes ceļā jāieaug jaunajā, un vienā skaistā dienā mums nemanot jāatrodas sociālistiskā sabiedrībā. Kā redzat, sakauto antiļeņinisko grupu ideoloģijas paliekas gluži labi spēj atdzīvoties un nebūt vēl nav zaudējušas savu dzīvīgumu. Saprotams, ka, ja šis juceklis uzskatos un šie neboļševistiskie noskaņojumi būtu ieviesušies mūsu partijas vairākumā, tad izrādītos, ka partija ir demobilizēta un atbruņota. Ņemsim tālāk jautājumu par lauksaimniecības arteli un lauksaimniecības komūnu. Tagad visi atzīst, ka artelis pašreizējos apstākļos ir vienīgi pareizā kolchozu kustības forma. Un tas ir pilnīgi saprotams: a) artelis pareizi saskaņo kolchoznieku personīgās, mājas dzīves intereses ar viņu sabiedriskām interesēm, b) artelis veiksmīgi pielāgo personīgās, mājas dzīves intereses — sabiedriskām interesēm, ar to atvieglinādams vakarējo individuālo zemnieku audzināšanu kolektīvisma garā.
Abiniekus cienījuši jau mūsu senči. Senie latvieši krupi dēvēja par mājas svētību, bet vardes – par dieva aitām. Ieviešoties kristīgajai ticībai un ticējumiem no Vācijas un Krievijas, abinieki sāka asociēties ar raganām, velniem un citām negatīvām parādībām.
Visas mūsu abinieku sugas ir iekļautas Bernes konvencijā par Eiropas augu, dzīvnieku un dabisko dzīvotņu aizsardzību. Pasaules Sarkanajā grāmatā iekļauti: lielais tritons, sarkanvēdera ugunskrupis un Eiropas jeb parastā kokvarde. Lielākā daļa mūsu abinieku sugu ir aizsargāti Eiropas savienības direktīvā 92/43 EEC.
Nosaukums «abinieki» atvasināts no šo dzīvnieku attīstības cikla: olas un kurkuļa stadiju viņi izdzīvo ūdenī, bet pieaugušie dzīvnieki pārceļas dzīvot uz sauszemes. Tātad viņu dzīve notiek abās vidēs: ūdenī un uz zemes.
Tritonu paviršs vērotājs var noturēt par ķirzaku. Daļēja līdzība tritonam ir ar ķirzaku, taču tikai ārēja. Ķirzakas pieder rāpuļu klasei. Visvieglāk šos dzīvnieciņus atšķirt, aplūkojot to ādu un vēdera krāsojumu. Ķirzaku āda ir sausa un klāta ar zvīņām, bet tritona āda ir valga un bez zvīņām. Tritona vēders ir spilgti oranžs, bet ķirzakām – pelēcīgs.
Mazais tritons (Triturus vulgaris) ir apmēram 9 cm garš dzīvnieks ar brūnganu muguru un dzeltenplankumainu vēderu. Tas bieži sastopams visā Latvijā. Visvieglāk pamanāms pavasarī – vairošanās periodā, kad uzturas ūdenī. Parasti mazais tritons izvēlas nelielas seklas ūdenstilpes ar stāvošu vai lēni tekošu ūdeni. Vēl redzamāku tēviņu dara visas muguras garumā izaugusī spurveida ādas kroka ar gaišzilu svītru un koši oranžu apmali. Šādi uzposies tēviņš dejo savas izredzētās priekšā, pagriezis pret to košos sānus. Beidzoties vairošanās periodam, ādas kroka pazūd un krāsojums kļūst neuzkrītošāks. Pēc tam mazie tritoni pārceļas uz sauszemi un kļūst par nakts dzīvniekiem. Tie uzturas mitrās un tumšās vietās – zem celmiem, zem akmeņiem, citu dzīvnieku raktajās alās u.tml. Rudenī mazie tritoni dodas ziemot. Par ziemošanas vietām izvēlas lapu kaudzes, dažādas alas un bieži arī pagrabus. Parasti ziemo turpat, kur mēdza uzturēties vasarā. Varbūt tieši košās krāsas dēļ cilvēki tritonus uzskata par indīgiem, taču tā nav. Ne mazais, ne lielais tritons nevar cilvēkam nodarīt nekādu ļaunumu.
Līdzīgs dzīvnieks ir lielais tritons (Triturus cristatus). Tas ir nedaudz lielāks par savu radinieku (apmēram 15 cm garš), ar melnu muguru un grumbuļainu ādu. Tēviņa muguras ādas krokai ir pārtraukums virs anālās atveres (mazā tritona tēviņam ādas kroka ir bez pārtraukuma). Lielais tritons sastopams retāk nekā mazais tritons. Vairojas vecupēs, kanālos un citās plašās, augiem bagātās ūdenstilpēs ar lēni tekošu un skaidru ūdeni. Tāpat kā mazais tritons, arī lielais tritons vasaras otrajā pusē pārceļas uz sauszemi, kur arī ziemo. Izvairās no cilvēka apdzīvotām teritorijām.
No bezastainajiem abiniekiem Latvijā sastopamas trīs krupju dzimtas Bufonidae sugas – parastais, zaļais un smilšu krupis. Dzimtas nosaukums radies, strīdoties diviem izciliem zinātniekiem – Linnejam un Bifonam (franciski – Buffon). Tā kā viņu attiecības nebija pārāk labas, abi centās «pagodināt» kolēģi, nosaucot viņa vārdā kādu pēc iespējas netīkamāku aprakstīto dzīvnieku (toreiz vēl zinātnieku aprindās tautas ticējumiem bija liels spēks).
Parasto krupi (Bufo bufo) ir redzējis gandrīz ikviens, jo tas ļoti bieži ir sastopams visā Latvijā. Parastais krupis var sasniegt 16 cm garumu. Tā mugura var būt dažādos brūni pelēkos toņos, vēders ir netīri balts ar tumšiem plankumiem, āda klāta kārpiņām. Ķermeņa virspusē aiz acīm krupim ir lieli indes dziedzeri jeb parotīdi. Inde pretēji iesīkstējušiem aizspriedumiem cilvēkam nav īpaši kaitīga. Indi krupji izmanto, lai aizstāvētos pret plēsējiem, indei ir nepatīkama garša, bet tā pretinieku nenogalina. Tādēļ arī cilvēkam varētu rasties dedzinoša sajūta un iekaisums, ja krupja vai kāda cita abinieka ādas sekrēts iekļūst acīs vai mutē. Arī kārpas krupis nevar pielaist. Kā zināms, kārpas cilvēkiem rodas no vīrusu infekcijas tāpat kā aukstumpumpas no herpes vīrusa, un šo vīrusu krupji noteikti nepārnēsā.
Parastais krupis vairojas ūdenstilpēs ar lēni tekošu vai stāvošu ūdeni un augiem – dīķos, ezeros, lielu ezeru līčos, vecupēs u.tml. Visu krupju ikri ir sakārtoti platās lentēs, ko tie iepin starp augiem vai vienkārši novieto uz grunts. Pārošanās notiek tāpat kā visiem pārējiem Latvijas bezastainajiem abiniekiem – augumā mazākais tēviņš uzrāpjas uz muguras mātītei un ar priekškājām to aptver. Reizēm pārošanās sākas jau uz sauszemes. Šādi divstāvīgi dzīvnieciņi lēnām čāpo uz ūdenstilpes pusi un diemžēl diezgan bieži iet bojā tieši cilvēka vainas dēļ. Ļoti daudz abinieku tiek sabraukti uz autoceļiem, jo, dodoties uz nārsta vietu, tiem jāšķērso ceļi. Liekas dīvaini, ka abinieki tā riskē, bet tam ir savs izskaidrojums. Abinieki ir ļoti seni dzīvnieki. Kopš paleozoja ēras – jau apmēram 300 miljonus gadu tie dodas nārstot un ziemot pa noteiktiem maršrutiem, bet tikai pēdējos pāris simt gados cilvēks abinieku ceļus aizšķērsojis ar savējiem. Dzīvnieki nespēj tik ātri mainīt instinktu diktētos noteikumus.
Krupji ir aktīvi naktī. Dienā tie uzturas zem dažādiem priekšmetiem (malkas, akmeņiem u.c.), zem augiem vai daļēji ierakušies zemē. Tādēļ, ja vēlas dārzā ieviest krupi, var izveidot tam mazu slēptuvīti no dēļa, kas pārlikts diviem akmeņiem, vai ko tamlīdzīgu. Ja krupim šī vieta iepatiksies, viņš dzīvos tur ilgi. Krupji savas iecienītās slēptuves pamet nelabprāt, ja vien tos pārāk bieži netraucē.
Ar krupi dārzā ir saistīts vēl kāds mīts – tas ēdot zemenes. Tā nav taisnība, jo krupis, tāpat kā visi Latvijas abinieki, pārtiek no dažādiem bezmugurkaulniekiem – kukaiņiem, sliekām, kailgliemežiem, pie tam abinieki skaidri saskata un medī tikai kustīgus objektus. Tātad krupis zemenes drīzāk apsargā, jo īstie zemeņu ēdāji parasti ir gliemeži.
Otra pie mums sastopama krupju suga ir zaļais krupis (Bufo viridis). Tas ir nedaudz mazāks par parasto krupi – līdz 12 cm garš. Tā mugura ir pelēkzaļa ar tumši zaļiem plankumiem (līdzīga armijas aizsargkrāsojumam), vēders gaiši pelēks. Uz muguras var būt sīki sarkani punktiņi. Āda klāta nelielām kārpiņām. Zaļais krupis Latvijā sastopams galvenokārt Daugavas baseina urbanizētajās teritorijās, arī Rīgā. Zaļais krupis ir aktīvs naktī, taču tas var sākt pastaigas jau pēcpusdienā. Tāpat kā parastais, arī zaļais krupis dienā slēpjas zem dažādiem priekšmetiem vai alās. Vairojas visdažādākajās ūdenstilpēs ar stāvošu vai lēni tekošu ūdeni.
Trešais Latvijas krupis ir smilšu krupis (Bufo calamita). Tas ir mazākais no Latvijas krupjiem – līdz 7 cm garš. Krupja mugura ir zaļgani pelēcīga ar tumšiem plankumiem. Pār muguru stiepjas raksturīga dzeltena gareniska svītra. Vēders ir netīri balts. Smilšu krupi viegli pazīt pēc tā īpatnējās gaitas. Ātri pārvietojoties, tas nelec, bet skrien sīkā riksī, augstu pacēlis ķermeni. Tāpēc angliski to sauc par skrējējkrupi – running toad. Smilšu krupis ir sastopams galvenokārt Latvijas centrālajā un rietumu daļā, arī visā Piejūras zemienē. Tas ir sastopams reti. Dzīvo galvenokārt vietās ar smilšainām augsnēm – kāpās, priežu silos, visbiežāk piejūras kāpās. Aktīvs naktī. Dienā krupis slēpjas iedobumos zem celmiem, paša raktajās alās, grauzēju, kurmju alās. Alās smilšu krupji arī ziemo. Par ziemošanas vietām noder arī akmeņu kaudzes un pagrabi. Smilšu krupji vairojas stāvošās ūdenstilpēs.
Ugunīgais nieciņš
Interesants Latvijas abinieks ir sarkanvēdera ugunskrupis (Bombina bombina), kas pieder apaļmēles krupju dzimtai Discoglossidae. Tas ir ļoti reti sastopams, turklāt ir īpaši uzmanīgs un uz sauszemes ieraugāms reti. Atradnes zināmas tikai Latvijas dienviddaļā. Tā garums ir līdz 4,5 cm. Mugura kārpaina, nelīdzena, tumši pelēka vai brūngani pelēka ar tumšiem plankumiem. Vēders melns ar koši oranžiem vai sarkaniem plankumiem. Dzīves aktīvo periodu tas pavada ūdenī, ne visai dziļās, aizaugušās ūdenstilpēs – vecupēs, grāvjos, dīķos, izvairoties no smilšainiem krastiem un stipras straumes. Ikrus pa vienam piestiprina pie ūdensaugiem. Ziemo uz sauszemes grauzēju alās, bedrēs, pagrabos.
Brūnais varžkrupis (Pelobates fuscus) ir sastopams visā Latvijas teritorijā, taču reti. Nosaukums varžkrupis nebūt nenozīmē, ka tas ir vardes un krupja krustojums (reizēm pat izglītotus cilvēkus dzird sakām, ka vardes un krupji radot kopīgus pēcnācējus – vardes esot mātītes, krupji – tēviņi). Varžkrupis ir abinieku suga, kas pēc izskata ir līdzīga gan vardei, gan krupim, taču nav ne varde, ne krupis, un tas ietilpst atsevišķā dzimtā Pelobatidae. Latīniski šī abinieka nosaukums nozīmē ‘dubļu rāpotājs’, jo visu dienu tas pavada, ieracies mitrā augsnē. Tā garums ir līdz 7 cm. Mugura ir brūngana ar tumšāk brūniem plankumiem, vēders gaiši pelēks, āda klāta retām kārpiņām. Īpaši raksturīga pazīme ir vertikālās acu zīlītes. Uz galvas starp acīm varžkrupim ir paliels ciets izcilnis. Vēl viena tikai šai Latvijas abinieku sugai raksturīga īpatnība – varžkrupju kurkuļi sasniedz pat 17 cm garumu, taču pēc metamorfozes uz sauszemes iznāk tikai 1–3 cm garš šīgadenis. Vairākās valodās šā dzīvnieka nosaukumā pieminēts ķiploks. Tas tādēļ, ka vieni dabas pētnieki uzskata, ka varžkrupis izdala ķiplokiem līdzīgu smaku, taču citi to apstrīd. Varžkrupis dod priekšroku lapkoku biotopiem ar vieglām augsnēm. Aktīvs krēslā un naktī, dienu pavada, ieracies zemē. Ierokas ļoti ātri. Uz pakaļkājām tam ir īpašs pielāgojums rakšanai – labi saskatāmi, lieli pēdas pauguri. Tādēļ angliski šo dzīvnieku sauc par lāpstkājkrupi – spadefoot toad. Ziemo augsnē, grauzēju vai kurmju alās. Slēptā dzīves veida dēļ grūti konstatējams.
Vēl pie mums sastopamas piecu sugu ģints Rana vardes. Tās nosacīti var iedalīt brūnajās un zaļajās vardēs. Kaut gan plānās un kailās ādas dēļ visām vardēm nepārtraukti jāatrodas ūdens tuvumā, brūnās – parastā un purva varde – dzīves lielāko daļu pavada uz sauszemes, bet trīs zaļo varžu sugas – ezera, dīķa un zaļā varde visu mūžu pavada ūdenī.
Abinieki ir pirmie un primitīvākie sauszemes mugurkaulnieki, kas vēl saglabājuši saistību ar ūdensvidi. Attīstības sākumā abinieki uzturas ūdenī, bet pieaugušie īpatņi – galvenokārt uz sauszemes (ūdenī tie parasti sastopami vairošanās periodā). No olām ūdenī izšķiļas kāpuri (kurkuļi). Tie tālāk attīstās ar pārvēršanos (metamorfozi). Kurkuļi elpo ar žaunām, viņiem nav kāju, bet ir aste. Pieaugušie abinieki savukārt elpo ar plaušām un caur ādu, tiem ir izveidojušās kājas. Abinieki ir aukstasiņu dzīvnieki, kam ķermeņa temperatūra atkarīga no apkārtējās vides temperatūras un tikai nedaudz pārsniedz to.
Abinieki izplatīti visā pasaulē (~2900 sugu), bet visvairāk to ir tropos un subtropos. Klasi iedala 3 kārtās – sliekabinieki jeb bezkāju abinieki (Apoda, izplatīti alās Āzijas, Āfrikas un Amerikas tropu joslā), astainie abinieki un bezastainie abinieki. Pēdējo divu kārtu pārstāvji sastopami arī pie mums. Latvijā konstatētas 13 abinieku sugas.
^ Astainie abinieki (Urodela syn. Caudata)
No astainajiem abiniekiem Latvijā sastopamas 2 salamandru (Salamandridae) dzimtas sugas – mazais tritons (Triturus vulgaris) un lielais tritons (T. cristatus). Tritoniem (tāpat arī citiem šīs kārtas pārstāvjiem) raksturīgi, ka gan pieaugušajiem, gan kāpuriem ir aste. Pavasarī nārsta laikā un vasarā tritoni uzturas ūdenstilpēs parasti ar lēni tekošu vai stāvošu un skaidru ūdeni – aizaugušos dīķos, ezeru piekrastēs, vecupēs, kanālos, karjeros, bet rudenī pārvietojas uz sauszemi, kur uzmeklē ziemošanai piemērotas vietas zem akmeņiem un koku celmiem, sūnās, zem nokritušām koku lapām. Tēviņiem nārsta laikā uz muguras un astes izveidojas spurveida ādas kroka. Tritoni pārtiek no planktona vežveidīgajiem un citiem sīkiem ūdens dzīvniekiem, piemēram, viņi iznīcina daudz odu kāpuru. Lielais tritons (ķermeņa garums līdz 16 cm) sastopams daudz retāk nekā mazais tritons (ķermeņa garums līdz 9 cm), tāpēc iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā.
^ Bezastainie abinieki (Anura syn. Ecaudata)
Bezastainie abinieki Latvijā pārstāvēti ar 5 dzimtām. No diskmēļu (Discoglossidae) dzimtas pie mums sastopams tikai sarkanvēdera ugunskrupis (Bombina bombina). Šie abinieki uzturas galvenokārt aizaugušos grāvjos un dīķos, bet pārziemo uz sauszemes. Raksturīga pazīme ir melnais ar oranžiem vai sarkaniem plankumiem un baltiem punktiņiem klātais vēders. Sastopams reti, tikai Latvijas dienviddaļā. Suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā.
Ar vienu sugu – brūno varžkrupi (Pelobates fuscus) – pārstāvēta arī varžkrupju (Pelobatidae) dzimta. Raksturīga varžkrupja pazīme ir tā, ka acu zīlītes ir vertikālas spraugas veidā. Specifisks ir arī ādas dziedzeru izdalītais sekrēts ar īpatnēju ķiplokiem līdzīgu smaržu. Dienā varžkrupis ierokas zemē vai atrod kādu paslēptuvi, bet aktīvs ir tikai naktī. Viņš ir ļoti jutīgs pret gaisa mitruma izmaiņām un, iestājoties sausam laikam, neatstāj paslēptuvi pat visu diennakti. Pieaugušie īpatņi pārtiek no kukaiņiem un to kāpuriem, zirnekļiem, tārpiem un gliemjiem. Latvijā brūnais varžkrupis sastopams reti, tāpēc arī šī suga ir iekļauta LSG (4. kategorijā).
Latvijā ir 3 krupju (dzimta Bufonidae) sugas. Parasto krupi (Bufo bufo) pazīst, droši vien ikkatrs, bet smilšu krupi (B. calamita) un zaļo krupi (B. viridis) redzējis tikai retais. Smilšu krupis ir mazāks par parasto krupi un to viegli atšķirt pēc raksturīgās dzeltenās svītras pāri mugurai. Dienu viņš pavada ieracies zemē. Uzturas galvenokārt stāvošu ūdeņu tuvumā, sausās, smilšainās vietās. Sastopams samērā bieži, sevišķi jūrmalas kāpu zonā. Zaļajam krupim mugura pelēcīga, klāta zaļiem plankumiem. Viņš mēdz uzturēties sausos, zāļainos krūmājos. Sausumu pārcieš labāk nekā citas abinieku sugas. Gan smilšu krupis, gan zaļais krupis iekļauti LSG (attiecīgi 2. un 3. kategorijā).
Visvairāk sugu – 5 – Latvijā pārstāv varžu (Ranidae) dzimtu. Pie mums sastopama ezera varde (Rana ridibunda), Lesona jeb dīķa varde (R. lessonae), parastā varde (R. temporaria), purva varde (R. arvalis) un zaļā varde (R. esculenta).
Vēl viena suga – parastā kokvarde (Hyla arborea) (dzimta Hylidae) jau tika uzskatīta par zudušu Latvijas faunai. Tomēr 20. gs. 90. gados uzsākta sekmīga kokvaržu aklimatizācija, tās mākslīgi inkubējot un pēc paaudzēšanas izlaižot piemērotos biotopos. Arī kokvarde iekļauta LSG (1. kategorijā).
Nu vispār jau zirnekļi arī senčiem ir skaitījušies par mājas gariņiem. Bet tas viegli isskaidrojams - ja zirneklis kur dzīvo, tas nozīmē, ka viņam tur ir ko ēst, bet kukaiņi istabā jau galīgi nau vēlami.
Šobrīd abinieku aprūpētāju lielākais lepnums ir planētājvaržu saime, kas zoodārza apmeklētājiem aplūkošanai pieejama vien pāris nedēļas. Tautā planētājvardes tiek dēvētas par lidojošajām vardēm, jo, pateicoties garajiem pirkstiem un plēvītēm starp tiem, tās var planēt no koka uz koku, veicot pat vairāku desmitu metru attālumu.
Šo varžu ceļš līdz jaunajai mājvietai Tropu mājā bijis gana ilgs - pirms pāris gadiem Varšavas Zoo tika pie planētājvardēm, bet ilgi viņas tur vis nav uzturējušās, jo poļi vardes uzticējuši Rīgas Zoo abinieku nodaļas darbiniekiem, lai tās tiktu pavairotas.
Vardes uz Rīgu atgādātas ar nosacījumu, ka tad, kad pasaulē nāks mazuļi, daļa vardulēnu tiks nosūtīti uz Varšavu. Tas arī tika izdarīts, bet Rīgas Zoo apmeklētājiem pirmo reizi ir iespēja skatīt vaigā divus gadus vecās planētājvardes, kas nemaz tik daudzos zoodārzos nav iespējams.
Planētājvaržu pavairošana ir tikai viens no gadījumiem, kad ārvalstu kolēģi pēc palīdzības vērsušies pie Rīgas Zoo darbiniekiem - pašmācības un eksperimentu ceļā Abinieku nodaļas vadītājai un viņas komandai uzkrāta liela pieredze un zināšanas, kas tiek novērtētas arī ārpus mūsu valsts robežām, bet visbiežāk konsultācijas tiek sniegtas tieši dažādu sugu pavairošanas jautājumos.
Abinieku pavairošana ir zoodārza Abinieku nodaļas galvenais uzdevums, jo no visiem mugurkaulniekiem tieši abinieki savvaļā ir visjutīgākie pret vidi un tāpēc visapdraudētākie. Rūpēties par varžu vairošanos nepieciešams arī tādēļ, ka vardes nedzīvo garu mūžu - lai nodrošinātu ilgstspējīgu ekspozīciju, nepieciešams atstrādāt vairošanas metodes.
Statistika par abiniekiem savvaļā ir biedējoša - no visām abinieku sugām trešā daļa ir apdraudēta vai jau sasniegusi kritisko robežu, kas nozīmē, ka tās var izzust jau tuvāko gadu desmitu laikā.
Savu lomu daudzu varžu sugu izzušanā spēlē tropu mežu straujā izciršana, kā arī vispārējais vides stāvoklis un izmaiņas tajā, un tāpēc zoodārzu uzdevums ir sugas saglabāt vismaz nebrīves populācijā.
Rīgas Zoo tādu sugu, kas savvaļā vairs nav sastopamas, nav, bet visapdraudētākās Rīgā dzīvojošajām vardēm ir mantellas, kas savvaļā šobrīd sastopamas tikai vienā vietā pasaulē - Madagaskarā.
Gādīgie milzu racējvaržu tēviņi un nekaitīgās indesvardes
Miesās brangākie abinieki Tropu mājā ir abi Ārfikas racējvaržu tēviņi, kuri vienā mītnē draudzīgi sadzīvo jau vairāk nekā trīs gadus. Šī ir viena no retajām vardēm, kam ir nopietni žokļi un asi zobi, un ir dzirdēts, ka tā var nokost pat cilvēka pirkstu, ja jūtas apdraudēta.
Par racējvardes plēsīgo dabu var pārliecināties, ja gadās klātienē redzēt tās maltīti - šī varde nesmādē ne kukaiņus, ne pelēnus, bet savvaļā tās ēd arī ķirzakas, putnus un neatsakās arī no savas sugas pārstāvjiem.
Lai gan pēc skata šīs vardes šķiet draudīgas un uz siltām jūtām nespējīgas, realitāte ir citāda, daudz aizkustinošāka - vairums abinieku par kurkuļiem neliekas ne zinis un mēdz pat savas atvases notiesāt, bet racējvaržu tēviņi savus mazuļus ļoti sargā.
Racējvaržu tēviņi pat var uzbrukt cilvēkiem vai citam apdraudējumam, lai izglābu savas atvases, bet, ja ūdenstilpne, kurā aug kurkuļi, sāk izsusēt, viņi rok grāvi uz kādu dziļāku vietu, lai kurkuļi varētu aizpeldēt un izglābties no drošas nāves.
Ar īpaši spilgti luminiscējošu krāsojumu abinieku mītnē izceļas indīgās vardes - dendrobati jeb indīgās bultindes vardes un indesvardes, bet tāpat Tropu mājā mitinās vēl citas indīgo varžu sugas.
Te gan abinieku aprūpētāja atklāj, ka zoodārzā dzīvojošās indīgās vardes cilvēka veselībai un dzīvībai bīstamas neesot - indīgas tās kļūst tikai savvaļā, kur pārtiek no indīgiem kukaiņiem, bet zoodārzā tās baro ar nekaitīgām mušiņām.
Iecienītākā izklaide - varžu atrašana
Lai gan paviršam vērotājam vardes var šķist ne no tiem aizraujošākajiem zoodārza iemītniekiem, Rīgas Zoo darbinieki aprēķinājuši, ka mazie terāriji, kur mitinās abinieki un kukaiņi, ir starp visilgāk aplūkotajām ekspozīcijām. Tā kā lielākā daļa abinieku ir nakts dzīvnieki, lielākā jautrība Tropu mājā sākas tieši tad, kad tiek izslēgta gaisma - pa dienu vardes atpūšas, bet līdz ar tumsas iestāšanos vardes sāk baroties, pāroties un citādi izklaidēties.
"Ja cilvēkiem radies iespaids, ka vardes tikai guļ, tad daudziem abiniekiem noteikti šķiet, ka mēs, cilvēki, to vien darām, kā guļam - kad viņas ir nomodā, cilvēki devušies pie miera,"
Schneider:Nu vispār jau zirnekļi arī senčiem ir skaitījušies par mājas gariņiem. Bet tas viegli isskaidrojams - ja zirneklis kur dzīvo, tas nozīmē, ka viņam tur ir ko ēst, bet kukaiņi istabā jau galīgi nau vēlami.
Kas tur interesants, tas, ka pa istabu rāpo blaktes un lidinās kodes ar sūdu mušām, var patikt tik kvekšķim. Krieviem tas noteikti ir citādāk, lai palasām Muhu Cokotuhu, tur tieši ektoparazīti - muša un ods ir tie pozitīvie varoņi iepretī zirneklim.
KVAA-II:Nopirku jau Venēras dienā - pats sev dāvanu. STEREO diktofonu Olympus WS-831 Jaunu, iepakojumā, ar garantiju un par vairumcenu, par ciks pats strādāju tirdzniecībā
vai "integrated USB stick" zīmējās uz to, ka kā kartē, tā atmiņas štociņā raksta?
KVAA-II:šodien ar Maskavas čomaku pēcpusdienā apbraukāsim veikalus, meklēsim MTB velo
tev, vajag ar elektro/gāzes/hujāzes/saules bačām un motoru. Turklāt normālu ķīniešu logo, savādāk sādžas jogai pazors. Kur tu mtbšņikam iebāzi šosejas ( ??? kādu pie velna ) slēdzi ir tīrā joga
NilsS: Kur tu mtbšņikam iebāzi šosejas ( ??? kādu pie velna ) slēdzi ir tīrā joga
Bildē ir Shimano TX35 pārslēdzējs ar garo kāju - tas ir universāls superbudžeta ( 6-7 eināri) slēdzis 6 ātrumu blokam (nu ne jau kasetei) - bērnu veļļuki, sūdīgi saliekamie, ļoti skumji mtb utt.
Kur tur šoseja? Sora laikam ir vislētākais šosejas slēdzis kuru reti kurš lieto, bet zem 25 tādu nedabūt.
A tā jau Shimano brīvi var miksēt mtb un šosejas slēdžus sākot no deviņniecēm kasetēm - pofog kādi šifteri un slēdži - regulējas labi.
Uz grīdas pagaidām linolejs - atradu savā pagrabā, palicies vēl no PSRS laikiem. Būs jāuzliek elektro lampas, jāapsiltina, jāuzbuvē sienas skapji, ar vagonku varbūt beigās apšūšu.
Adminiem tas liekas par sevišķi vērtīgu interneta skatuves makslas ampluā, tādēļ šeit jācenšas ar to sadzīvot kā ar dabisko radiācijas fonu vai lauciniekam ar cūkkūts smaku.
vajag ar elektro/gāzes/hujāzes/saules bačām un motoru.
