wiencmuzikanc:Sveiks, Haiduk, kā tur ir - ārpus fotobloga sienām? Pastāsti, mēs tak citur nemaz neejam...
Sveiks, sveiks, es jaf neesmu nekur pazudis, regulāri ienāku... pasmejos par pārgudrajiem... bet pārstāju nolaisties līdz pārgudro līmenim (starp citu komentos jaf te redzam visu to komandu gandrīz ) Atceros apmēram 6šus mēnešus pēc kvaa pazušanas un kvaaII parādīšanās rakstīju, ka cilvēku visvairāk nomoka izolācija, ignorēšana. Rakstīju, lai KvaaII tekstiem neatbild... šodien te lasu alibābu, pēc trim gadiem gvelž to pašu, par ko tas pajolitis toreiz mani izsmēja... OT tā iemesla dēļ uzrakstīju Vēl atvainojos... KvaaII veltīto topiku saskatīju, neieskatīju, gleznu arī viens uzcepis pēc krievu varianta- Rodina- matj zavjot Pieminekli taisiet, kur visi viņa drāstie KvaaII uz rokām nēsājat, tāpat, kā te saitā
nu jubilārs tikai lasa suminājumus , un velk ķeksīšus, cik kurš suminājis... Labi, kādu laiku jādod vārds pārgudrajiem, tā jaf daudz sarakstīju. Nākošo ierakstu uzrakstīšu te uz pieminekļa atklāšanu
Citādi sakot, vardarbīgās proletariāta revolūcijas likums, buržuāziskās valsts mašīnas salaušanas likums kā šādas revolūcijas priekšnoteikums, ir pasaules imperiālistisko zemju revolucionārās kustības neizbēgamais likums. Protams, tālā nākotnē, ja proletariāts uzvarēs svarīgākajās kapitālisma zemēs un ja tagadējais kapitālistiskais ielenkums nomainīsies ar sociālistisko ielenkumu, dažām kapitālistiskām zemēm, kuru kapitālisti «nelabvēlīgu» starptautisku apstākļu dēļ atzīs, ka lietderīgāk «labprātīgi» un nopietni piekāpties proletariāta priekšā, būs gluži iespējams arī «mierīgas» attīstības ceļš. Bet šis pieņēmums attiecas tikai uz tālu un varbūtēju nākotni. Tuvākajā nākotnē šādam pieņēmumam nav nekāda, gluži nekāda pamata. Tāpēc Ļeņinam taisnība, kad viņš saka: «Proletāriskā revolūcija nav iespējama bez buržuāziskās valsts mašīnas sagraušanas ar varu un tās atvietošanas ar jaunu» (sk. X X I I I sēj., 342. lpp.). 3) Padomju vara kā proletariāta diktatūras valsts forma. Proletariāta diktatūras uzvara nozīmē buržuāzijas apspiešanu, buržuāziskās valsts mašīnas salaušanu, buržuāziskās demokrātijas atvietošanu ar proletārisko demokrātiju. Tas ir skaidrs. Bet kādas ir organizācijas, ar kuru palīdzību veiks šo kolosālo darbu? Ka vecās proletariāta organizācijas formas, kas izaugušas uz buržuāziskā parlamentārisma pamata, nepietiekamas šādam darbam, — vai par to maz var būt šaubas. Kādas tad ir tās jaunās proletariāta organizācijas formas, kas spēj izpildīt buržuāziskās valsts mašīnas kaprača lomu, kas spēj ne vien salauzt šo mašīnu un ne vien buržuāziskās demokrātijas vietā 40 J. S T A Ļ I N S likt proletārisko demokrātiju, bet arī kļūt par proletāriskās valsts varas pamatu? Šīs jaunās proletariāta organizācijas formas ir Padomes. Kas ir Padomju spēks, salīdzinot ar vecajām organizācijas formām? Tas, ka Padomes ir visu aptvērējas proletariāta masu organizācijas, jo tās un tikai tās aptver visus strādniekus bez izņēmuma. Tas, ka Padomes ir vienīgās masu organizācijas, kas aptver visus apspiestos un ekspluatētos, strādniekus un zemniekus, zaldātus un matrožus, un kur masu cīņas politisko vadību masu avangards,
Luk, kāpēc Padomju vara ir valstiskas organizācijas jauna forma, kas principiāli atšķiras no vecās, buržuāziski demokrātiskās un parlamentārās formas, jauns valsts tips, kas pielāgots nevis darba ļaužu masu ekspluatācijas un apspiešanas uzdevumiem, bet uzdevumiem, kas tās pilnīgi atbrīvo no katras apspiešanas un ekspluatācijas, proletariāta diktatūras uzdevumiem. Ļeņinam taisnība, sakot, ka reizē ar Padomju varas rašanos «buržuāziski demokrātiskā parlamentārisma laikmets beidzies, sākusies jauna vispasaules vēstures nodaļa: proletāriskās diktatūras laikmets». Kas ir Padomju varas raksturīgākās pazīmes? Tas, ka Padomju vara ir visplašākā masu un visdemokrātiskākā valsts organizācija no visām iespējamām valsts organizācijām šķiru pastāvēšanas apstākļos, jo tā, būdama strādnieku un ekspluatēto zemnieku saiknes un kopdarbības arēna cīņā pret ekspluatātoriem un balstīdamās savā darbā uz šo saikni un šo kopdarbību, reizē ar to ir iedzīvotāju vairākuma vara pār mazākumu, šā vairākuma valsts, tā diktatūras izpausme. Tas, ka Padomju v#ra ir visinternacionālākā no visām šķiru sabiedrības valstiskām organizācijām, jo tā, iznīcinot ikkuru nacionālo apspiešanu un balstoties uz dažādu tautību darba ļaužu masu kopdarbību, reizē ar to atvieglo šo masu apvienošanu vienotā valstiskā savienībā. Tas, ka Padomju vara jau pēc savas struktūras atvieglo apspiesto un ekspluatēto masu vadību šo masu avangardam, proletariātam, — visciešāk saliedētam un visapzinīgākajam Padomju kodolam.
«Visu revolūciju un visu apspiesto šķiru kustību pieredze, 42 J . S T A Ļ I N S vispasaules sociālistiskās kustības pieredze mums māca, — saka Ļeņins, — ka tikai proletariāts spēj apvienot un vest sev līdzi izkliedētos un atpalikušos strādājošo un ekspluatēto iedzīvotāju slāņus» (sk. XXIV sēj., 14. lpp.). Padomju varas struktūra atvieglo šās pieredzes norādījumu realizēšanu. Tas, ka Padomju vara, apvienojot likumdevēju un izpildu varu vienotā valsts organizācijā un teritoriālo vēlēšanu apgabalu vietā liekot ražošanas vienības, rūpnīcas un fabrikas, — tieši saista strādniekus un vispār darba ļaužu masas ar valsts pārvaldes aparātiem, māca tās pārvaldīt zemi. Tas, ka tikai Padomju vara spēj atbrīvot armiju no pakļautības buržuāziskai pavēlniecībai un padarīt to no tautas apspiešanas ieroča, kāda tā ir buržuāziskā iekārtā, par ieroci tautas atbrīvošanai kā no savas, tā no svešas buržuāzijas jūga. Tas, ka «tikai padomju valsts organizācija spēj īsteni uz reizi sadauzīt un pilnīgi sagraut veco, t. i., buržuāzisko, ierēdniecisko un tiesu aparātu» (sk. turpat). Tas, ka tikai padomju valsts forma, kas saista darba ļaužu un ekspluatēto masu organizācijas pastāvīgā un obligātā līdzdalībā valsts pārvaldīšanā, spēj sagatavot to valstiskuma atmiršanu, kas ir viens no galvenajiem nākamās bezvalstiskās, komunistiskās sabiedrības elementierņ. Tādējādi Padomju Republika ir tā meklētā un beidzot atrastā politiskā forma, kuras ietvaros jānotiek proletariāta ekonomiskai atbrīvošanai, sociālisma pilnīgai uzvarai. Parīzes komūna bija šīs formas dīglis. Padomju vara ir tās attīstība un piepildījums. Lūk, kāpēc Ļeņins saka, ka: «Strādnieku, zaldātu un zemnieku deputātu Padomju Republika ir ne vien augstāka tipa demokrātisku institūtu f o r m a . . . , bet arī vienīgā1 forma, kas spēj nodrošināt vismazāk sāpīgu pāreju uz sociālismu» (sk. X X I I sēj., 131. lpp.).
ZEMNIEKU JAUTĀJUMS No šā temata es ņemu četrus jautājumus: a) jautājuma nostādne; b) zemniecība buržuāziski demokrātiskās revolūcijas laikā; c) zemniecība proletāriskās revolūcijas laikā; d) zemniecība pēc Padomju varas nostiprināšanās. 1) Jautājuma nostādne. Daži domā, ka galvenais ļeņinismā ir zemnieku jautājums, ka ļeņinismā izejas punkts ir jautājums par zemniecību, tās lomu, tās īpatnējo svaru. Tas ir gluži nepareizi. Galvenais jautājums ļeņinismā, tā izejas punkts, nav vis zemnieku jautājums, bet jautājums par proletariāta diktatūru, par tās iekarošanas nosacījumiem, par tās nostiprināšanas nosacījumiem. Zemnieku jautājums, būdams jautājums par proletariāta sabiedroto cīņā par varu, ir atvasināts jautājums. Šis apstāklis tomēr necik nemazina to nopietno aktuālo nozīmi, kāda tam, neapšaubāmi, ir proletāriskā revolūcijā. Ir zināms, ka nopietna zemnieku jautājuma izstrādāšana krievu marksistu rindās sākās tieši pirmās (1905. g.) revolūcijas priekšvakarā, kad jautājums par carisma gāšanu un proletariāta hegemonijas realizēšanu nostājās partijas priekšā visā augumā, bet jautājums par proletariāta sabiedroto gaidāmajā buržuāziskajā revolūcijā ieguva aktuālu raksturu. Tāpat zināms, ka zemnieku jautājums Krievijā ieguva vēl aktuālāku raksturu proletāriskās revolūcijas laikā, kad jautājums par proletariāta diktatūru, par tās iekarošanu un noturēšanu noveda pie jautājuma par proletariāta sabiedrotiem gaidāmajā proletāriskajā revolūcijā. Tas arī saprotams: kas iet un gatavojas ņemt varu, to nevar neinteresēt jautājums par saviem īstajiem sabiedrotiem.
