Jā... tajā laikā vēl bija daudz lietotāju, bet tagat...
Ja kas, varu pārdot divus telefona stabus, lietoti, no demontētās līnijas, ar kāšiem, izolatoriem, vienam vēl zemējuma drāc klāt. 100 € par abiem, tas ir vēl salīdzinoši lēti www.gandrs.lv... .
Ja arī ir trupējumi un plaisājumi, tad tie ir tikpat vērtīgi kā dišciltīgais pelējums uz Camambert vai Brie siera. Sony Handycam ir digitālā, ja gribi analogu un jūtuba topus, tev jāmeklē kinooperatoru ar 8 mm Cвема ОЧ-45 filmām.
Vēl - aiz pirts pakša ir vecas ganību dzeloņdrātes murskulis, ja domā dibināt kādu kolchozu pirmsākumu muzeju, tad derēs par eksponātu, veltītu laikiem pirms eleptriskā gana izgudrošanas.
Drāti apskatīšos ceturdien, tā man tik traucē pļaut zāli ap šķūni, bet mest prom žēl. Mans dīķis ir biš pa platu telefona stabiem, tur ir tik laipa, bet būs jābūvē vēl viena, jo pretējā krastā tika uzlikta jauna guļbaļķu pirtiņa, jādomā arī par lēcienu mārkā.
Ar tām peldošajām laipām un noteikto aukstumu virs ūdens neko nevar zināt. Kadrs no kāzām, kuras bildēju šovasar:
Zini, no kā tas slapums uz laipas? Saskrēja bars sagaidīt laivu ar jauno pāri, laipa tajā vietā ieliecās un iegrima, vairāki, arī es tai skaitā, bija līc potītēm ūdenī. Tad gan visi aizvācās prom, lai kaut jaunie varēt sausi tikt krastā.
Un, ja viens gals būs krastā, tad šāgada sausajā rudenī, līmenim dīķī nokrītot uz pusmetru, tā peldošā laipa pārvērtīsies par diezgan stāvu slīdkalniņu.
P A R Ļ E Ņ I N I S M A P A M A T I E M 1924. g. aprīļa sākumā Sverdlova universitātē lasītās lekcijas Ļ E Ņ I N A I E S A U K U M A M V E L T Ī J U J . S T A Ļ I N S ĻEŅINISMA pamati ir plašs temats. Lai to aptvertu, nepieciešama vesela grāmata. Vēl vairāk — nepieciešama vesela virkne grāmatu. Tāpēc dabiski, ka manas lekcijas nevar būt izsmeļošs ļeņinisma iztirzājums. Labākā gadījumā tās var būt tikai īss ļeņinisma pamatu konspekts. Tomēr es uzskatu par derīgu šo konspektu iztirzāt, lai dotu dažus pamata izejpunktus, kas nepieciešami ļeņinisma sekmīgai studēšanai. Iztirzāt ļeņinisma pamatus vēl nenozīmē iztirzāt Ļeņina pasaules uzskata pamatus. Ļeņina pasaules uzskats un ļeņinisma pamati apjomā nav viens un tas pats. Ļeņins ir marksists, un viņa pasaules uzskata pamats, protams, ir marksisms. Bet tāpēc nebūt nav jāsecina, ka ļeņinisma iztirzājums jāsāk ar marksisma pamatu iztirzāšanu. Iztirzāt ļeņinismu — nozīmē iztirzāt to īpatnējo un jauno Ļeņina darbos, ko Ļeņins ieguldījis marksisma kopīgā dārgumu krātuvē un kas dabiski saistīts ar viņa vārdu. Tikai šai nozīmē es savās lekcijās runāšu par ļeņinisma pamatiem. Tātad, kas ir ļeņinisms? Vieni saka, ka ļeņinisms ir marksisma piemērojums Krievijas īpatnējiem apstākļiem. Šajā apzīmējumā ir daļa patiesības, bet tas nebūt vēl neaptver visu patiesību. Ļeņins tiešām piemēroja marksismu Krievijas īstenībai un piemēroja to meistarīgi. Bet ja ļeņinisms būtu tikai marksisma piemērojums īpatnējiem Krievijas apstākļiem, tad ļeņinisms būtu tīri nacionāla un tikai nacionāla, tīri krieviska un tikai krieviska parādība. Mēs turpretī zinām, ka ļeņinisms ir internacionāla parādība, kam ir saknes visā starptautiskajā attīstībā, bet ne tikai krieviska parādība. Lūk, tāpēc es domāju, ka šis apzīmējums vienpusīgs. Otri saka, ka ļeņinisms ir X IX gadsimta 40-to gadu marksisma revolucionāro elementu atdzimšana, atšķirībā no vēlāko gadu marksisma kad tas it kā kļuvis mērens, nerevolucionārs. Ja atmetam šo muļķīgo un vulgāro Marksa mācības dalīšanu divās daļās, revolucionārajā un mērenajā, jāatzīst, ka pat šai gluži nepietiekamajā un nepilnīgajā apzīmējumā ir daļa patiesības. Šī daļa patiesības ir tā, ka Ļeņins patiešām atjaunoja marksisma revolucionāro saturu, kuru II Internacionāles oportūnisti bija iemūrējuši Bet tā ir tikai daļa patiesības. Visa patiesība par ļeņinismu ir tā, ka ļeņinisms ne tikai atjaunoja marksismu, bet spēra arī soli uz priekšu, attīstīdams marksismu tālāk jaunos kapitālisma un proletariāta šķiru cīņas apstākļos. Kas tad nu galu galā ir ļeņinisms? Ļeņinisms ir imperiālisma un proletāriskās revolūcijas laikmeta marksisms. Precīzāk: ļeņinisms ir proletāriskās revolūcijas teorija un taktika vispār, proletariāta diktatūras teorija un taktika it sevišķi, Markss un Engelss darbojās priekšrevolūcijas periodā (mēs te runājam par proletārisko revolūciju), kad vēl nebija attīstīta imperiālisma, periodā, kad proletārieši gatavojās revolūcijai, tai periodā, kad proletāriskā revolūcija vēl nebija tieša praktiska nenovēršamība. Turpretī Ļeņins, Marksa un Engelsa māceklis, darbojās attīstītā imperiālisma periodā, periodā, kad proletāriskā revolūcija vērtās plašumā, kad proletāriskā revolūcija bija jau uzvarējusi vienā valstī, sakāvusi buržuāzisko demokrātiju un atklājusi proletāriskās demokrātijas ēru, Padomju ēru. Lūk, kāpēc ļeņinisms ir marksisma tālākā attīstība. Parasti atzīmē ļeņinisma izcilo cīnītāja un izcili revolucionāro raksturu. Tas gluži pareizi. Bet šī ļeņinisma īpatnība izskaidrojama ar diviem iemesliem: pirmkārt, ar to, ka ļeņinisms cēlies no proletāriskās revolūcijas, kas nevarēja neuzspiest tam savu zīmogu; otrkārt, ar to, ka tas izaudzis un nostiprinājies sadursmēs ar II Internacionāles oportūnismu, cīņa pret kuru ir bijusi un ir nepieciešams priekšnoteikums sekmīgai cīņai ar kapitālismu. Nav jāaizmirst, ka starp Marksu un Engelsu, no vienas puses, un Ļeņinu, no otras puses, ir vesels II Internacionāles oportūnisma nedalītas kundzības laika posms, un šī oportūnisma nesaudzīga apkarošana nevarēja nebūt viens no svarīgākajiem ļeņinisma uzdevumiem.
ĻEŅINISMA VĒSTURISKIE PAMATI Ļeņiņisms izauga un izveidojās imperiālisma apstākļos, kad kapitālisma pretišķības bija sasniegušas augstāko pakāpi, kad proletāriskā revolūcija kļuva tiešas prakses jautājums, kad vecais periods — strādnieku šķiras sagatavošana revolūcijai — bija atdūries un pāraudzis jaunā, tieša uzbrukuma periodā kapitālismam. Ļeņins dēvēja imperiālismu par «mirstošo kapitālismu». Kāpēc? Tāpēc, ka imperiālisms noved kapitālisma pretišķības līdz pēdējai pakāpei, līdz galējai robežai, aiz kuras sākas revolūcija. Par vissvarīgākajām no šīm pretišķībām jāuzskata trīs pretišķības. Pirmā pretišķība — tā ir pretišķība starp darbu un kapitālu Imperiālisms ir monopolistisko trestu un sindikātu, banku un finanču oligarchijas visspēcība rūpnieciskās valstīs. Cīņā pret šo visspēcību strādnieku šķiras parastās metodes — arodbiedrības un kooperatīvi, parlamentārās partijas un parlamentārā cīņa — izrādījās pavisam nepietiekamas. Vai nu nododies kapitāla žēlastībā, nīkuļo pa vecam un grimsti, vai ķeries pie jauniem ieročiem — tā imperiālisms nostata jautājumu proletariāta miljonu masām. Imperiālisms noved strādnieku šķiru pie revolūcijas. Otra pretišķība — tā ir pretišķība starp dažādām financistu grupām un imperiālistiskām lielvalstīm to cīņā par izejvielu avotiem, par citu teritorijām. Imperiālisms ir kapitāla izvešana J . S T A Ļ I N S uz izejvielu avotiem, traka cīņa par šo avotu monopolistisku iegūšanu, cīna par jau sadalītās pasaules pārdalīšanu, cīņa, kuru ar sevišķu niknumu izcīna jaunās financistu grupas un lielvalstis, meklēdamas «vietu zem saules», pret vecajām grupāmjaņ lielvalstīm, kas cieši turas pie sagrābtā. Šī trakā ciņa starp dažādām kapitālistu grupām ievērojama tai ziņā, ka tā sevī ietver kā nenovēršamu elementu imperiālistiskus karus, karus par svešu teritoriju sagrābšanu. Šis apstāklis savukārt ievērojams tai ziņā, ka tas rada imperiālistu savstarpējo novājinašanos, kapitālisma pozīciju vājināšanos vispār, proletāriskās revolūcijas momenta tuvošanos, šīs revolūcijas praktisko nepieciešamību. Trešā pretišķība — tā ir pretišķība starp valdošo «civilizēto» nāciju saujiņu un pasaules koloniālo un atkarīgo tautu simtiem miljoniem. Imperiālisms ir ļoti plašo koloniju un atkarīgo zemju simtiem miljonu iedzīvotāju visnekaunīgākā ekspluatācija un visnecilvēcīgākā apspiešana. Virspeļņas izspiešana — tāds ir šīs ekspluatācijas un šīs apspiešanas mērķis. Bet, ekspluatējot šīs zemes, imperiālisms spiests būvēt tur dzelzceļus, fabrikas un rūpnīcas, rūpniecības un tirdzniecības centrus. Proletāriešu šķiras rašanās, turienes inteliģences rašanās, nacionālās pašapziņas atmoda, atbrīvošanās kustības pastiprināšanās — tādi ir šīs «politikas» nenovēršamie rezultāti. Par to skaidri un gaiši liecina revolucionārās kustības pastiprināšanās bez izņēmuma visās kolonijās un atkarīgajās zemēs. Šis apstāklis svarīgsj proletariātam tai ziņā, ka tas pašā saknē ārda kapitālisma pozicijas, pārvērzdams kolonijas un atkarīgās zemes no imperiālisma rezervēm par proletāriskās revolūcijas rezervēm. Tādas visumā ir galvenās imperiālisma pretišķības, kas veco «ziedošo» kapitālismu pārvērtušas par mirstošu kapitālismu. Pirms 10 gadiem notikušā imperiālistiskā kara nozīme, starp citu, tā, ka tas visas šīs pretišķības savāca vienā sainī un iemeta svaru kausā, paātrinot un atvieglinot proletariāta revolucionārās kaujas. IIHIIIIMIIIIIIIHIH III I I I PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 7 Citiem vārdiem, imperiālisms novedis ne tikai pie tā, ka revolūcija kļuvusi praktiski nenovēršama, bet arī pie tā, ka radušies labvēlīgi apstākļi tiešam uzbrukumam kapitālisma cietokšņiem. Tādi ir starptautiskie apstākļi, kas radīja ļeņinismu. Viss tas labi, mums teiks, bet kāds tam sakars ar Krieviju, kas taču nebija un nevarēja būt klasiska imperiālisma zeme? Kāds tam sakars ar Ļeņinu, kas strādāja vispirms Krievijā un Krievijai? Kāpēc taisni Krievija kļuva ļeņinisma šūpulis, proletāriskās revolūcijas teorijas un taktikas dzimtene? Tāpēc, ka Krievija bija visu šo imperiālisma pretišķību mezgla punkts.
Tāpēc, ka Krievija vairāk kā jebkura cita valsts bija grūta ar revolūciju, un tāpēc tikai tā spēja atrisināt šīs pretišķības revolucionārā ceļā. Sāksim kaut vai ar to, ka cariskā Krievija bija visvisādu spaidu perēklis — ir kapitālistisko, ir koloniālo, ir militāro — turklāt visnecilvēcīgākajā, visbarbariskākajā formā. Kas gan nezina, ka Krievijā kapitāla visspēcība saplūda ar carisma despotismu, krievu nacionālisma agresivitāte — ar carisma bendēšanas politiku attieksmē pret nekrievu tautām, veselu rajonu — Turcijas, Persijas, Ķīnas — ekspluatācija — ar šo rajonu sagrābšanu carisma rokās, ar karu aneksijas dēļ? Ļeņinam bija taisnība, sakot, ka carisms ir "militāri feodāls imperiālisms". Carisms bija visnegatīvāko, kvadrāta kāpināto imperiālisma īpašību centrs. Tālāk. Cara Krievija bija lielākā rietumu imperālisma rezerve ne tikai tai nozīmē, ka tā ļāva brīvi ieplūst ārzemju kapitālam, kas turēja savās rokās tādas izšķirīgas Krievijas tautsaimniecības nozares kā kurināmo un metalurģiju, bet arī tai nozīmē, ka tā rietumu imperiālistu labā varēja dot miljoniem kareivju. Atcerieties 12 miljonu lielo krievu armiju, kas lēja savas asinis imperiālisma frontēs, lai nodrošinātu ārkārtīgu peļņu angļu un franču kapitālistiem.
Tālāk. Carisms bija ne tikai imperiālisma sargsuns Eiropas austrumos, bet tas bija arī rietumu imperiālisma aģentūra simtiem miljonu procentu izspiešanai no iedzīvotājiem par aizdevumiem, kurus tam izsniedza Parīzē un Londonā, Berlīnē un Briselē. Beidzot, carisms bija rietumu imperiālisma uzticīgākais sabiedrotais Turcijas, Persijas, Ķīnas utt. sadalīšanā. Kas gan nezina, ka imperiālistisko karu carisms izcīnīja savienībā ar Antantes imperiālistiem, ka Krievija bija šā kara būtisks elements? Lūk, kāpēc carisma un rietumu imperiālisma intereses savijās un galu galā saplūda vienotā imperiālisma interešu kamolā. Vai rietumu imperiālisms varēja samierināties ar tāda varena atbalsta zaudēšanu Austrumos un tāda bagāta spēku un līdzekļu rezervuāra pazaudēšanu kā vecā, cariskā, buržuāziskā Krievija, neizmēģinot visus savus spēkus, lai izcīnītu nāvīgu cīņu ar revolūciju Krievijā, lai aizstāvētu un saglabātu carismu? Protams, ka nevarēja! Bet tāpēc jāsecina, ka tas, kas gribēja dot triecienu carismam, nenovēršami atvēzējās arī pret imperiālismu, — kas sacēlās pret carismu, tam bija jāsaceļas arī pret imperiālismu, jo tam, kas gāza carismu, bija jāgāž arī imperiālisms, ja tas tiešām domāja carismu ne tikai satriekt, bet arī galīgi iznīcināt. Revolūcija pret carismu tātad tuvinājās un tai bija jāpāraug revolūcijā pret imperiālismu, proletāriskā revolūcijā. Bet Krievijā jau cēlās vislielākā tautas revolūcija, kuras priekšgalā stāvēja visrevolucionārākais proletariāts pasaulē, kura rīcībā bija tāds nopietns sabiedrotais kā Krievijas revolucionārā zemniecība. Vai gan jāpierāda, ka šāda revolūcija nevarēja apstāties pusceļā, ka sekmju gadījumā tai bija jāiet tālāk, paceļot sacelšanās karogu pret imperiālismu?
Lūk, kāpēc Krievijai bija jākļūst par imperiālisma pretišķību mezgla punktu ne vien tai nozīmē, ka šīs pretišķības visvieglāk atklājās tieši Krievijā, to sevišķi nejēdzīgā un sevišķi PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 9 neciešamā rakstura dēļ, un ne tikai tāpēc, ka Krievija bija svarīgākais rietumu imperiālisma atbalsts, kas savienoja Rietumu finanču kapitālu ar Austrumu kolonijām, bet arī tāpēc, ka tikai Krievijā bija reāls spēks, kas spēja revolūcijas ceļā atrisināt imperiālisma pretišķības. Bet no tā jāsecina, ka revolūcija Krievijā nevarēja nekļūt proletāriska revolūcija, ka tā nevarēja jau savas attīstības pirmajās dienās neiegūt starptautisku raksturu, ka tā tādējādi nevarēja nesatricināt pasaules impeŗiālisma pašus pamatus. Vai krievu komunisti šādos apstākļos savā darbā varēja aprobežoties ar Krievijas revolūcijas šauri nacionāliem ietvariem? Protams, nē! Gluži otrādi, visi apstākļi, kā iekšējie (dziļā revolūcionārā krize), tā arī ārējie (karš), mudināja viņus savā darbā pārkāpt šīs robežas, uzsākt cīņu starptautiskajā arēnā, atsegt imperiālisma vātis, pierādīt kapitālisma sabrukuma nenovēršamību, satriekt sociālšovinismu un sociālpacifismu, beidzot gāzt savā zemē kapitālismu un izkalt proletariātam jaunus cīņas ieročus, proletāriskās revolūcijas teoriju un taktiku, lai atvieglotu visu zemju proletāriešiem kapitālisma gāšanu. Krievu komunisti citādi arī nevarēja rīkoties, jo tikai šādā ceļā varēja cerēt panākt starptautiskajos apstākļos zināmas pārmaiņas, kas spētu garantēt Krieviju pret buržuāziskās kārtības restaurāciju. Lūk, kāpēc Krievija kļuva ļeņiņisma šūpulis, bet krievu komunistu vadonis Ļeņins — tā radītājs.
Ar Krieviju un Ļeņinu te «gadījās» apmēram tas pats, kas pagājušā gadsimta 40-tos gados ar Vāciju un Marksu-Engelsu. Vācija toreiz, tāpat kā Krievija XX gadsimta sākumā, bija grūta ar buržuāzisko revolūciju. «Komunistiskajā manifestā» Markss toreiz rakstīja, ka: «Vācijai komunisti pievērš savu galveno uzmanību tāpēc, ka tā atrodas buržuāziskās revolūcijas priekšvakarā, tāpēc, ka tā šo apvērsumu izdarīs vispār progresīvākos Eiropas civilizācijas apstākļos, ar daudz attīstītāku proletariātu nekā Anglijā X V I I un Francijā X V I I I gadsimtā. Vācijas buržuāziskā revolūcija tātad var būt tikai tiešs proletāriskās revolūcijas prologs».
Citiem vārdiem, revolucionārās kustības centrs pārcēlās uz Vāciju. Nevar gandrīz būt šaubu, ka tieši šis apstāklis, ko Markss atzīmējis minētajā citātā, bija varbūtējs cēlonis tam, ka tieši Vācija kļuva zinātniskā sociālisma dzimtene, bet Vācijas proletariāta vadoņi — Markss un Engelss — tā radītāji. Tas pats, bet vēl vairāk, sakāms par Krieviju XX gadsimta sākumā. Krievija šai laikā atradās buržuāziskās revolūcijas priekšvakarā, šī revolūcija tai bija jāizdara, pastāvot progresīvākiem apstākļiem Eiropā un ar attīstītāku proletariātu nekā Vācijā (par Angliju un Franciju nemaz nerunājot), turklāt visi dati liecināja, ka šai revolūcijai bija jātop par proletāriskās revolūcijas raugu un prologu. Nevar uzlūkot par nejaušību to faktu, ka jau 1902. gadā, kad Krievijas revolūcija tikai dīga, Ļeņins savā brošūrā «Ko darīt?» rakstīja pareģa vārdus par to, ka: «Vēsture tagad izvirzījusi mums (t. i., Krievijas marksistiem. J. St.) tuvāko uzdevumu, kas ir visrevolucionārākais no visiem tuvākajiem jebkādas citas valsts proletariāta uzdevumiem»... ka «šā uzdevuma veikšana, ne vien Eiropas, bet arī Āzijas paša varenākā reakcijas balsta iznīcināšana, padarītu krievu proletariātu par starptautiskā revolucionārā proletariāta avangardu» (sķ. IV sēj., 382. lpp.). Citiem vārdiem, revolucionārās kustības centram bija jāpārvietojas uz Krieviju. Ir zināms, ka revolūcijas gaita Krievijā attaisnoja šo Ļeņina paredzējumu ar uzviju. Vai pēc visa tā jābrīnās, ka zeme, kas izdarījusi tādu revolūciju un kam tāds proletariāts, kļuva proletāriskās revolūcijas teorijas un taktikas dzimtene? Vai brīnums, ka šā proletariāta vadonis Ļeņins reizē ar to kļuva šās teorijas un taktikas radītājs un starptautiskā proletāriāta vadonis?
I I METODE Iepriekš jau teicu, ka starp Marksu un Engelsu no vienas puses, un Ļeņinu no otras, ir vesels II Internacionāles oportūnisma kundzības laika posms. Noteiktības labad man jāpiebilst, ka šeit nav runa par oportūnisma formālo kundzību, bet tikai par tā faktisko kundzību. Formāli II Internacionāles priekšgalā bija «īsti ticīgi» marksisti, «ortodoksi» — Kautskis un citi. Faktiski tomēr II Internacionāles galvenais darbs tika vadīts pa oportūnisma ceļu. Oportūnisti pielāgojās buržuāzijai savu pielāgošanās tieksmju un sīkburžuaziskās dabas dēļ, — «ortodoksi» atkal savukārt pielāgojās oportūnistiem «vienības saglabāšanas» interesēs ar oportūnistiem, «partijas iekšējā miera» interesēs. Rezultātā radās oportūnisma» kundzība, jo ķēde starp buržuāzijas politiku un «ortodoksu» politiku izrādījās noslēgta. Tas bija samērā mierīgas kapitālisma attīstības periods, tā sakot, pirmskara periods, kad imperiālisma katastrofiskās pretišķības nebija vēl paguvušas gluži skaidri atsegties, kad strādnieku ekonomiskie streiki un arodbiedrības attīstījās daudzmaz «normāli», kad vēlēšanu cīņa un parlamentu frakcijas deva «galvu reibinošus» panākumus, kad legālās cīņas formas cēla debesīs un ar legalitāti domāja «nokaut» kapitālismu, — vārdu sakot, kad II Internacionāles partijas aptaukojās un negribējās nopietni domāt par revolūciju, par proletariāta diktatūru, par masu revolucionāru audzināšanu. Viengabalainas revolucionāras teorijas vietā — pretrunīgas teorētiskas tēzes un teorijas gabaliņi, kas atrauti no dzīvās revolucionārās masu cīņas un kļuvuši par novecojušām dogmām. Izskata pēc, protams, atcerējās Marksa teoriju, bet tikai, lai izskaustu no tās dzīvo revolucionāro garu.
Revolucionāras politikas vietā — nevarīga filistrība un 12 J . S T A Ļ I N S aprēķināts polītikānisms, parlamentāra diplomātija un parlamentāras kombinācijas. Izskata pēc, protams, pieņēma «revolucionārus » lēmumus un lozungus, bet tikai tādēļ, lai pabāztu tos zem zaļā galdauta. Tā vietā, lai partiju audzinātu un apmācītu pareizai revolucionārai taktikai pēc pašas kļūdām — rūpīga sasāpējušo jautājumu apiešana, to notušēšana un noklusēšana. Izskata pēc, protams, neatteicās parunāt par sāpīgiem jautājumiem, bet tikai tādēļ, lai lietu izbeigtu ar kaut kādu «kaučukainu» rezolūciju. Lūk, kāda bija II Internacionāles seja, tās darba metode, tās arsenāls. Bet jau tuvojās jauns imperiālistisko karu un proletariāta revolucionāro sadursmju laika posms. Vecās cīņas metodes izrādījās gluži nepietiekamas un nevarīgas finanču kapitāla visspēcības priekšā. Bija nepieciešami jāpārbauda viss II Internacionāles darbs, visa tās darba metode, padzenot filistrību, trulumu, polītikānismu, renegātību, sociālšovinismu, sociālpacifismu. Bija nepieciešami jāpārbauda viss II Internacionāles arsenāls, Jāizmet viss sarūsējušais un novecojies, jāizkaļ jauna veida ieroči. Bez šādiem priekšdarbiem nebija nozīmes doties karā pret kapitālismu. Bez tiem proletariāts riskēja atrasties jaunu revolucionāru sadursmju priekšā nepietiekami bruņots vai pat vienkārši neapbruņots. Šis II Internacionāles Augija staļļu ģenerālpārbaudes un ģenerāltīrīšanas gods piekrita ļeņimsmam. Lūk, kādos apstākļos dzima un kaldina jās ļeņinisma metode. Kādas ir šīs metodes prasības?
Pirmkārt, II Internacionāles teorētisko dogmu pārbaude masu revolucionārās cīņas ugunī, dzīvās prakses ugunī, t. i., izjauktās vienības atjaunošana starp teoriju un praksi, plaisas likvidēšana starp tām, jo tikai tā var radīt īsteni proletārisku partiju,kas bruņota ar revolucionāru teoriju. PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 13 Otrkārt, II Internacionāles partiju polītikas pārbaude nevis pēc to lozungiem un rezolūcijām (kam nevar ticēt), bet pēc to darbiem, pēc to rīcības, jo tikai tā var iekarot un izpelnītiem proletārisko masu uzticību, Treškārt, visa partijas darba pārkārtošana uz jauniem revolucionāriem pamatiem,, audzina sagatavojot masas revolucionārai cīņai, jo tikai tā var sagatavot masas proletāriskai revolūcijai. Ceturtkārt, proletārisko partiju paškritika, to apmācība un audzināšana pēc viņu pašu kļūdām, jo tikai tā var izaudzināt īstus partijas kadrus un īstus partijas līderus. Tāds ir ļeņinisma metodes pamats un būtība. Kā šo metodi izlietoja praksē? II Internacionāles oportūnistiem ir virkne teorētisku dogmu, pēc kuru stabulītes viņi vienmēr danco. Ņemsim dažas no tām. Pirmā dogma: par apstākļiem, kādos proletariāts var ņemt varu. Oportūnisti apgalvo, ka proletariāts nevar un nedrīkst ņemt varu, ja pats valstī nav vairākumā. Pierādījumu nekādu, jo ne teorētiski, ne praktiski nav iespējams šo muļķīgo tezi attaisnot. Pieļausim, atbild Ļeņins kungiem no II Internacionāles. Bet ja nu izveidojušies tādi vēsturiski apstākļi (karš, agrārā krize utt), ka proletariāts, būdams, iedzīvotāju mazākums, spēj vienot ap sevi darba ļaužu masu milzīgo vairākumu, — kāpēc gan tas lai neņemtu varu? Kāpēc gan proletariātam neizmantot labvēlīgos starptautiskos un iekšējos apstākļus, lai pārrautu kapitāla fronti un paātrinātu vispārējo atrisinājumu? Vai Markss jau pagājušā gadsimta 50-tajos gados neteica, ka ar proletārisko revolūciju Vācijā būtu «lieliski », ja proletārisko revolūciju varētu atbalstīt, «tā sakot, ar zemnieku kara otru izdevumu»? Vai visiem un katram nav zināms, ka Vācijā proletāriešu tolaik bija samērā mazāk nekā, piemēram, Krievijā 1917. gadā? Vai Krievijas proletāriskās revolūcijas prakse neparādīja, ka šai II Internacionāles varoņu iemīļotai dogmai nav nekādas vitālas nozīmes proletariātam?
Vai nav skaidrs, ka revolucionārās masu cīņas prakse sit un satriec šo novecojušos dogmu? Otra dogma: proletariāts nevar noturēt varu, ja tam nav pie rokas pietiekama daudzuma gatavu kulturālu un administratīvu kadru, kas spēj noorganizēt zemes pārvaldi, — vispirms šie kadri jāsagatavo kapitālisma apstākļos, bet pēc tam jāņem vara. Pieļausim, atbild Ļeņins, bet kāpēc tad nevar ievirzīt lietu tā, lai vispirms ņemtu varu, radītu labvēlīgus apstākļus proletariāta attīstībai, bet pēc tam — septiņjūdžu soļiem dotos uz priekšu, lai paceltu darba ļaužu masu kulturālo līmeni, lai no strādniekiem sagatavotu plašus vadītāju un administrātoru kadrus? Vai tad Krievijas prakse nav parādījusi, ka vadītāju kadri no strādniekiem, proletariāta varai pastāvot, aug simtkārt ātrāk un pamatīgāk, nekā kapitāla varai pastāvot? Vai nav skaidrs, ka revolucionārās masu cīņas prakse bez žēlastības satriec arī šo oportūnistu teorētisko dogmu? Trešā dogma: vispārēja politiska streika metode proletāriātam neesot pieņemama, jo tā teorētiski nedibināta (sk. Engelsa kritiku), praktiski esot bīstama (varot dezorganizēt valsts saimnieciskās dzīves parasto gaitu, varot iztukšot arodbiedrību kases), nevarot, aizstāt parlamentārās cīņas formas, kas esot proletariāta šķiras cīņas galvenās formas. Labi, atbild ļeņinieši. Bet, pirmkārt, Engelss kritizēja nevis katru vispārēju streiku, bet tikai noteiktu vispārējā streika veidu, anarchistu vispārējo ekonomisko streiku, ko anarchisti izvirzīja proletariāta politiskās cīņas vietā, — kāds gan sakars ar to vispārēja politiska streika metodei? Otrkārt, kas un kur pierādījis, ka parlamentārā cīņas forma ir proletariāta galvenā cīņas forma? Vai gan revolucionārās kustības vēsture nerāda, ka parlamentārā cīņa ir tikai proletariāta ārpusparlamentārās cīņas organizēšanas skola un palīglīdzeklis, ka, kapitālismam pastāvot, strādnieku kustības pamatjautājumus izšķir ar spēku, ar proletārisko masu tiešu cīņu, ar viņu vispārējo streiku, ar viņu sacelšanos?
Treškārt, kur radies jautājums, ka parlamentārās PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM cīņas vietā liekama vispārēja politiska streika metode? Kur un kad vispārēja politiska streika piekritēji mēģinājuši parlamentārās cīņas formu vietā likt ārpusparlamentārās cīņas formas? Ceturtkārt, vai gan revolūcija Krievijā neparādīja, ka vispārējs politisks streiks ir vislielākā proletāriskās revolūcijas skola un neatvietojams līdzeklis visplašāko proletariāta masu mobilizēšanai un organizēšanai pirms uzbrukšanas kapitālisma cietokšņiem, — kāds gan sakars ar to filistriskām gaudām par saimnieciskās dzīves parastās gaitas dezorganizēšanu un arodbiedrību kasēm? Vai nav skaidrs, ka revolucionārās cīņas prakse satriec arī šo oportūnistu dogmu? Utt. u. tml. Lūk, tāpēc ļeņins teica, ka «revolucionārā teorija nav dogma», ka «tā galīgi izveidojas tikai ciešā sakarā ar īsteni masveidīgas un īsteni revolūcionāras kustības praksi» («Bērnišķīgā slimība»), jo teorijai jākalpo praksei, jo "teorijai jāatbild uz jautājumiem, kurus izvirza prakse («Tautas draugi»), jo tā jāpārbauda ar prakses datiem.
Kas attiecas uz II Internacionāles partiju politiskajiem lozungiem un politiskajiem lēmumiem, tad pietiek atcerēties notikumu ar lozungu «karš karam», lai saprastu, cik neīsta un cik sapuvusi politiskā prakse šīm partijām, kuras ar skanīgiem revolucionāriem lozungiem un rezolūcijām aizsedz savu pretrevolūcionāro darbu. Visiem vēl atmiņā II Internacionāles krāšņā demonstrācija Bāzeles kongresā, kur imperiālistiem piedraudēja ar visām sacelšanās šausmām, ja imperiālisti iedrošinātos sākt karu, un ar bargo lozungu «karš karam». Bet kas gan neatceras, ka pēc kāda laika, pirms paša kara sākuma, Bāzeles rezolūcija tika pabāzta zem zaļā galdauta, bet strādniekiem dots jauns lozungs — iznīcināt citam citu kapitālistiskajai tēvijai par slavu? Vai nav skaidrs, ka revolucionāri lozungi un rezolūcijas nav graša vērtas, ja tās neatbalsta darbiem? Jāsalīdzina tikai ļeņiniskā politika — pārvērst imperiālistisko karu par pilsoņu karu — ar II Internacionāles no16 J . S T A Ļ I N S devīgo politiku kara laikā, lai saprastu visu opprtūnisma politikāņu zemiskumu, visu ļeņinisma metodes lieliskumu. Nevaru šeit nepieminēt kādu vietu no Ļeņina grāmatas «Proletāriskā revolūcija un renegāts Kautskis», kur viņš nesaudzīgi šausta II Internacionāles līdera K. Kautska oportūnistisko mēģinājumu spriest par partijām nevis pēc to darbiem, bet pēc to papīru lozungiem un dokumentiem: «Kautskis ietur tipiski mietpilsonisku, filistrisku politiku, iedomādamies . . . it kā lozunga izvirzīšana maina stāvokli. Visa buržuāziskās demokrātijas vēsture atmasko šo ilūziju: tautas krāpšanai buržuāziskie demokrāti vienmēr izvirzījuši un vienmēr izvirza «lozungus», kādus tikai grib. Jautājums ir tas, lai pārbaudītu viņu neliekuļotību, lai ar vārdiem salīdzinātu darbus, lai neapmierinātos ar ideālistisku vai šarlatānisku frāzi, bet meklētu šķiras realitāti» (sk. X X I I I sēj., 377. lpp.). Es pat nerunāju par II Internacionāles partiju bailēm no paškritikas, par viņu manieri slēpt savas kļūdas, notušēt sāpīgos jautājumus, aizsegt savus trūkumus ar neīstu labklājības parādi, kas notrulina dzīvo domu un kavē partijas revolucionāro audzināšanu pēc viņas pašas kļūdām, manieri, ko Ļeņins izsmējis un pienaglojis pie kauna staba. Lūk, ko rakstīja Ļeņins par proletārisko partiju paškritiku savā brošūrā «Bērnišķīgā slimība»: «Politiskās partijas izturēšanās pret pašas kļūdām ir viens no svarīgākiem un pareizākiem kritērijiem tam, cik nopietna ir partija un kā tā īsteni veic savus pienākumus pret savu šķiru un pret darba ļaužu masām. Atklāti atzīt kļūdu, atsegt tās cēloņus, izanalizēt apstākļus, kas to radījuši, uzmanīgi apspriest līdzekļus, kā kļūdu izlabot — lūk, tā ir nopietnas partijas pazīme, lūk, tā ir savu pienākumu veikšana, lūk, tā ir šķiras un pēc tam arī masu audzināšana un apmācīšana» (sk. X X V sēj., 200. lpp.). Daži saka, ka savu pašu kļūdu atsegšana un paškritika bīstama partijai, jo pretinieks tās varot izlietot pret proletariāta partiju. Šādus iebildumus Ļeņins uzskatīja par nenopietniem un gluži nepareiziem. Lūk, ko viņš par to sacīja jau 1904. gadā, kad mūsu partija vēl bija vāja un niecīga, savā brošūrā «Solis uz priekšu»: PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM
«Viņi (t. i., marksistu pretinieki. J. St.) ļauni priecājas un ērmojas, vērodami mūsu strīdus; viņi, protams, centīsies izķert saviem nolūkiem atsevišķas vietas no manas brošūras, kas veltīta mūsu partijas trūkumiem un nepilnībām. Krievu marksisti jau pietiekami norūdīti kaujās, lai neapmulstu no šiem kniebieniem, lai, tos neievērojot, turpinātu savu paškritikas darbu un savu mīnusu nesaudzīgu atmaskošanu, kurus katrā ziņā un nenovēršami pārvarēs strādnieku kustības augšana» (sk. VI sēj., 161. lpp.). Tādas vispārējos vilcienos ir ļeņinisma metodes raksturīgās pazīmes. Tas, kas dots Ļeņina metodē, savos pamatos bija jau Marksa mācībā, kas, kā Markss teica, ir «savā būtībā kritiska un revolucionāra ». Tieši šis kritiskais un revolucionārais gars no sākuma līdz galam valda Ļeņina metodē. Bet būtu aplam domāt, ka Ļeņina metode vienkāršs tā atjaunojums, ko devis Markss. īstenībā Ļeņina metode ir ne tikai Marksa kritiskās un revolucionārās metodes, viņa materiālistiskās dialektikas atjaunojums, bet arī tās konkretizācij a un tālākā attīstība.
TEORIJA No šā temata es ņemu trīs jautājumus: a) par teorijas nozīmi proletāriskajai kustībai, b) par stichisma «teorijas» kritiku un c) par proletāriskās revolūcijas teoriju. 1) Par teorijas nozīmi. Daži domā, ka ļeņinisms ir prakses primāts pret teoriju tai nozīmē, ka galvenais tajā ir marksisma težu realizēšana, šo težu «izpildīšana», bet kas zīmējas uz teoriju, tad ļeņinisms šai ziņā esot it kā diezgan bezrūpīgs. Ir zināms, ka Pļechanovs ne vienu reizi vien zobojies par Ļeņina «bezrūpību» teorijas un sevišķi filozofijas ziņā. Tāpat zināms, ka daudzi mūsdienu ļeņinieši — praktiķi nav sevišķi labvēlīgi teorijai, it sevišķi tā bezgala daudzā praktiskā darba dēļ, ko 18 J . S T A Ļ I N S apstākļi viņus piespiež veikt. Man jāpaziņo, ka šāds vairāk nekā dīvains uzskats par Ļeņinu un ļeņinismu gluži nepareizs un nekādi neatbilst īstenībai, ka praktiķu tieksme atkratīties no teorijas runā pretim visam ļeņinisma garam un nes sevī lielas briesmas darbam. Teorija ir visu zemju strādnieku kustības pieredze, ņemta tās vispārējā veidā. Protams, teorija zaudē saturu, ja tā nesaistās ar revolucionāro praksi, gluži tāpat kā arī prakse kļūst akla, ja tā neapgaismo sev ceļu ar revolucionāro teoriju. Bet teorija var kļūt par vislielāko strādnieku kustības spēku, ja tā veidojas nepārtrauktā sakarā ar revolucionāro praksi, jo tā un tikai tā var dot kustībai noteiktību, orientācijas spēku un apkārtējo notikumu iekšējās sakarības izpratni, jo tā un tikai tā var palīdzēt praksei saprast ne tikai to, kā un kurp šķiras virzās tagadnē, bet arī to, kā un kurp tām jāvirzās tuvākajā nākotnē. Neviens cits kā Ļeņins teica un desmitām reižu atkārtoja pazīstamo tezi, ka: «Bez revolucionāras teorijas nevar būt arī revolucionāras kustības»1 (sk. IV sējumu, 380. Ipp.). Ļeņins vairāk nekā jebkurš cits saprata teorijas svarīgo nozīmi, sevišķi tādai partijai kā mūsējā, ievērojot to starptautiskā proletariāta avangarda cīnītāja lomu, kāda tai piekritusi, un ievērojot tos sarežģītos iekšējos un ārējos apstākļus, kādos tā atrodas. Nojauzdams šo mūsu partijas īpatnējo lomu jau 1902. gadā, viņš jau toreiz atzina par vajadzīgu atgādināt, ka: «Avangarda cīnītāja lomu var veikt tikai partija, kuru vada progresīva teorija» (sk. IV sēj., 380. Ipp.). Vai maz jāpierāda, ka tagad, kad Ļeņina pareģojums par mūsu partijas lomu jau kļuvis par īstenību, šī Ļeņina teze gūst sevišķu spēku un sevišķu nozīmi.
Varbūt par tās lielās nozīmes, kādu Ļeņins piešķīra teorijai, visspilgtāko izpaudumu būtu uzskatāms fakts, ka neviens cits PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 19 kā Ļeņins ķērās pie paša nopietnākā uzdevuma sakopot materiālistiskās filozofijas nozarē svarīgāko no tā, ko devusi zinātne periodā no Engelsa līdz Ļeņinam, un dot vispusīgu kritiku antimateriālistiskajām strāvām marksistu vidū. Engelss sacīja, ka «ar katru jaunu lielu atradumu materiālismam jāpieņem jauns veids». Ir zināms, ka šo uzdevumu savam laikam veica neviens cits kā Ļeņins savā ievērojamā grāmatā «Materiālisms un empīriokriticisms». Ir zināms, ka Pļechanovs, kas mīlēja pazoboties par Ļeņina «bezrūpību» filozofijā, neiedrošinājās pat nopietni ķerties pie šāda uzdevuma veikšanas. 2) Stichisma «teorijas» kritika jeb par avangarda lomu kustībā. Stichisma «teorija» ir oportūnisma teorija, strādnieku kustības stichisma dievināšanas teorija, teorija, kas faktiski noliedz strādnieku šķiras avangarda, strādnieku šķiras partijas vadošo lomu. Teorija, kas dievina stichismu, ir noteikti pret strādnieku kustības revolucionāro raksturu, tā ir pret to, lai kustība virzītos pa cīņas ceļu pret kapitālisma pamatiem, — tā ir par to, lai kustība ietu tikai pa «izpildāmu», kapitālismam «pieņemamu » prasību ceļu, tā ir pilnīgi par «vismazākās pretestības ceļu». Stichisma teorija ir trēdjūnisma ideoloģija. Stichisma dievināšanas teorija ir noteikti pret to, lai stichiskai kustībai piešķirtu apzinīgu, plānveidīgu raksturu, tā ir pret to, lai partija ietu strādnieku šķiras priekšgalā, lai partija celtu masas līdz apzinības līmenim, lai partija vestu sev līdzi kustību, — tā ir par to, lai apzinīgie kustības elementi nekavētu kustībai iet savu ceļu, tā ir par to, lai partija tikai uzklausītos masu stichisko kustību un vilktos tās astē. Stichisma teorija ir teorija, kas samazina apzinīgā elementa lomu kustībā, «astē vilkšanās» ideoloģija, katra oportūnisma loģiskais pamats.
Praktiski šī teorija, kas uznāca uz skatuves vēl pirms Krievijas pirmās revolūcijas, noveda pie tā, ka tās piekritēji, tā saucamie «ekonomisti», noliedza patstāvīgas strādnieku partijas nepieciešamību Krievijā, nostājās pret strādnieku šķiras revo2 0 J. S T A Ļ I N S PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 21 noteikti izskaidro Kautska kunga «ražošanas spēku teorija». Bet kas šai «teorijai» netic, tas nav marksists. Partiju loma? To nozīme kustībā? Bet ko gan partija var iesākt ar tādu izšķirošu faktoru kā «ražošanas spēku līmenis»? . . . Tādu marksisma falsifikācijas piemēru varētu uzrādīt veselu kaudzi. Vai maz jāpierāda, ka šis falsificētais «marksisms», kas aicināts apsegt oportūnisma kailumu, ir tikai tās pašas «astē vilkšanās» teorijas, pret kuru Ļeņins karoja jau priekš Krievijas pirmās revolūcijas, pārveidojums pēc Eiropas parauga. Vai maz jāpierāda, ka šīs teorētiskās falsifikācijas sagraušana ir priekšnoteikums īsteni revolucionāru partiju nodibināšanai Rietumos. 3) Proletāriskās revolūcijas teorija. Ļeņina proletāriskās revolūcijas teorija izveidojas no trim pamattēzēm. Pirmā teze.* Finanču kapitāla kundzība attīstītākajās kapitālisma zemēs; vērtspapīru emisija kā finanču kapitāla svarīgākā operācija; kapitāla izvešana uz izejvielu avotiem kā viens no imperiālisma pamatiem; finanču oligarchijas visspēcība kā finanču kapitāla kundzības rezultāts, — viss tas atsedz monopolistiskā kapitālisma rupji parazītisko raksturu, dara kapitālistisko trestu un sindikātu slogu simtreiz jūtamāku, stiprina strādnieku šķiras sašutuma pieaugumu pret kapitālisma pamatiem, pieved masas proletāriskai revolūcijai kā vienīgajam glābiņam (sk. Ļeņina «Imperiālisms»). No tā pirmais secinājums: revolucionārās krizes saasināšanāskapitālistiskajās zemēs, eksplozijas elementu pieaugums iekšējā, proletāriskajā frontē «metropolēs» Otra teze. Pastiprināta kapitāla izvešana uz koloniālajām un atkarīgajām zemēm; «iespaida sfēru» un koloniālo īpašumu paplašināšana, aptverot visu zemes lodi; kapitālisma pārvēršana vispasaules sistēmā, kur saujiņa «attīstītāko» zemju financiāli verdzina un koloniāli apspiež zemes iedzīvotāju milzīgo vairākumu — viss tas, no vienas puses, padarīja lūcionāro cīņu par carisma gāšanu, sludināja trēdjūnistisko politiku kustībā un vispār nodeva strādnieku kustību liberālās buržuāzijas hegemonijā. Vecās «Iskras» cīņa un «astē vilkšanās» teorijas spīdošā kritika Ļeņina brošūrā «Ko darīt?» ne vien satrieca tā saucamo «ekonomismu», bet radīja arī teorētiskus pamatus īstenai revolucionārai Krievijas strādnieku šķiras kustībai. Bez šās cīņas bija velti pat domāt par patstāvīgas strādnieku partijas nodibināšanu Krievijā un par tās vadošo lomu revolūcijā. Bet stichisma dievināšanas teorija nav tikai krieviska parādība vien. Tā visplašākos apmēros izplatīta, tiesa, mazliet citādā formā, bez izņēmuma visās II Internacionāles partijās. Es šeit domāju II Internacionāles līderu novazāto, tā saucamo «ražošanas spēku» teoriju, kas visu attaisno un visus samierina, kas konstatē faktus un izskaidro tos pēc tam, kad tie jau visiem apnikuši, un, konstatēdama, ar to arī apmierinās. Markss teica, ka materiālistiskā teorija nevar aprobežoties ar pasaules izskaidrošanu, ka tai tā arī jāpārveido. Bet Kautskim un Ko. nav nekādas daļas par to, viņiem labāk tīk palikt pie Marksa formulas pirmās daļas. Lūk, viens no daudzajiem šās «teorijas» izlietošanas piemēriem. Stāsta, ka pirms imperiālistiskā kara II Internacionāles partijas draudējušas pieteikt «karu karam», ja imperiālisti iesāks karu. Stāsta, ka pašā kara priekšvakarā šīs partijas pabāzušas zem zaļā galdauta lozungu «karš karam» un realizējušas pretēju lozungu par «karu par imperiālistisko tēviju». Stāsta, ka šīs lozungu maiņas rezultāts bijis miljoni upuru no strādnieku vidus. Bet būtu maldīgi domāt, ka šeit būtu vainīgie, ka kāds būtu kļuvis neuzticīgs strādnieku šķirai vai to nodevis. Nekā tamlīdzīga! Viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Pirmkārt, tāpēc, ka Internacionāle ir nevis kara, bet «miera instruments».
No šejienes otrs secinājums: revolucionārās krizes saasināšanās koloniālajās zemēs, sašutuma elementu pieaugums pret imperiālismu ārējā, koloniju frontē. Trešā tēze. «Iespaida sfēru» un koloniju atrašanās monopolistiskā valdījumā; dažādo kapitālistisko valstu nevienmērīgā attīstība, kas rada ārprātīgu cīņu par pasaules pārdalīšanu starp valstīm, kas jau sagrābušas teritorijas, un starp valstīm, kas vēlas dabūt savu «tiesu»; imperiālistiskie kari kā vienīgais līdzeklis atjaunot izjaukto «līdzsvaru», — viss tas veicina trešās frontes, frontes starp kapitālistiem, pastiprināšanos, kas vājina imperiālismu un atvieglina divu pirmo frontu, revolucionāri proletāriskās un koloniju atbrīvošanas frontes, apvienošanos pret imperiālismu (sk. «Imperiālisms»). No šejienes trešais secinājums: karu nenovēŗšamība, imperiālismam pastāvot, un neizbēgama koalicij a starp proletārisko revolūciju Eiropā un koloniālo revolūciju Austrumos vienotā revolūcijas pasaules frontē pret imperiālisma pasaules fronti. Visus šos secinājumus Ļeņins apvieno vienā vispārējā kopsecinājumā, ka «imperiālisms ir sociālistiskās revolūcijas priekšvakars »1 (sk. X I X sēj., 71. Ipp.). Saskaņā ar to mainās arī pati pieeja jautājumam par proletārisko revolūciju, revolūcijas raksturu, tās apjomu, tās dziļumu, revolūcijas schēma vispār. Agrāk proletāriskās revolūcijas priekšnoteikumu analīzi parasti izdarīja no vienas vai otras atsevišķas zemes ekono- 1 P a s v ī t r o j u m s mans. J. St. PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 23 miskā stāvokļa viedokļa. Tagad šī pieeja nav vairs pietiekama. Tagad jautājums jāapskata no visu vai vairākuma zemju ekonomiskā stāvokļa viedokļa, no pasaules saimniecības stāvokļa viedokļa, jo atsevišķas zemes un atsevišķas nacionālās saimniecības tagad vairs nav sevī noslēgtas vienības, tās kļuvušas par vienas ķēdes posmiem, kuru sauc par pasaules saimniecību, jo vecais «kulturālais» kapitālisms ir pāraudzis imperiālismā, bet imperiālisms ir vispasaules sistēma, kur saujiņa «attīstītāko» zemju financiāli verdzina un koloniāli apspiež zemes iedzīvotāju milzīgo vairākumu. Agrāk bija parasts runāt par proletāriskās revolūcijas objektīvo noteikumu esamību vai neesamību atsevišķās zemēs vai, noteiktāk, — vienā vai otrā attīstītā zemē. Tagad šis viedoklis nav vairs pietiekams. Tagad jārunā par revolūcijas objektīvo noteikumu pastāvēšanu visā pasaules imperiālistiskās saimniecības sistēmā kā vienotā kopumā, pie kam dažu atsevišķu, rūpniecības ziņā nepietiekami attīstītu zemju ietilpšana šai sistēmā nevar būt nepārvarams šķērslis revolūcijai, ja sistēma kopumā vai, pareizāk, — tā kā sistēma kopumā jau nobriedusi revolūcijai.
Es varētu tālāk atsaukties uz zināmo, 1915. gada novembrī publicēto Ļeņina apcerējumu, kur viņš raksta: «Proletariāts cīnās un pašaizliedzīgi cīnīsies par varas iekarošanu, par republiku, par zemes konfiskāciju... par «neproletārisko tautas masu» piedalīšanos buržuāziskās Krievijas atbrīvošanā no militāri feodālā «imperiālisma» (= carisma). Un šo buržuāziskās Krievijas atbrīvošanu no carisma, no muižnieku varas pār zemi proletariāts izlietos nekavējoties1 , ne lai palīdzētu pārtikušajiem zemniekiem viņu cīņā pret laukstrādniekiem, bet lai savienībā ar Eiropas proletāriešiem izdarītu sociālistisku revolūciju» (sk. XVIII sēj., 318. lpp.). 1 P a s v ī t r o j u m s mans. J. St. 28 J . S T A Ļ I N S Es varētu beidzot atsaukties uz zināmo vietu Ļeņina brošūrā «Proletāriskā revolūcija un renegāts Kautskis», kur viņš, atsaukdamies uz iepriekšējo citātu no «Divām taktikām» par Krievijas revolūcijas vērienu, nonāk pie šāda secinājuma: «Notika taisni tā, kā mēs teicām. Revolūcijas gaita apstiprinājusi mūsu sprieduma pareizumu. Sākumā kopā ar «visu» zemniecību pret monarchiju, pret muižniekiem, pret viduslaiku iekārtu (un par tik revolūcija paliek buržuāziska, buržuāziski demokrātiska). Pēc tam kopā ar nabadzīgo zemniecību, kopā ar pusproletāriātu, kopā ar visiem ekspluatētiem pret kapitālismu, tai skaitā pret lauku bagātniekiem, kulakiem, spekulantiem, un par tik revolūcija kļūst sociālistiska. Mēģināt uzcelt mākslīgu Ķīnas mūri starp vienu un otru, atdalīt tās vienu no otras ar kaut ko citu, izņemot proletariāta sagatavošanas pakāpi un tā apvienošanas pakāpi ar nabadzīgo zemniecību, ir vislielākā marksisma sakropļošana, tā vulgārizēšana, atvietošana ar liberālismu» (sk. X X I I I sēj.? 391. Ipp.). Liekas, diezgan. Labi, mums teiks, bet kāpēc tad Ļeņins tādā gadījumā apkaroja «permanentās (nepārtrauktās) revolūcijas» ideju? Tāpēc, ka Ļeņins ieteica «izsmelt» zemniecības revolucionārās spējas un līdz pēdējam izlietot tās revolucionāro enerģiju, lai pilnīgi likvidētu carismu, lai pārietu uz proletārisko revolūciju, kamēr «permanentās revolūcijas» piekritēji nesaprata zemniecības nopietno lomu Krievijas revolūcijā, nepietiekami novērtēja zemniecības revolucionārās enerģijas spēku, nepietiekami novērtēja Krievijas proletariāta spēku un spējas vest sev līdzi zemniecību un tādējādi apgrūtināja zemniecības atbrīvošanu no buržuāzijas ietekmes, zemniecības sakļaušanu ap proletariātu. Tāpēc, ka Ļeņins ieteica vainagot revolūciju ar varas pāreju proletariāta rokās, kamēr «permanentās» revolūcijas piekritēji domāja sākt tieši ar proletariāta varu, nesaprazdami, ka ar to viņi aizver acis pret tādu «sīkumu» kā dzimtbūšanas paliekas un neņem vērā tādu nopietnu spēku kā Krievijas zemniecība, nesaprazdami, ka šāda politika var tikai aizkavēt zemniecības iekarošanu proletariāta pusē.
Ļeņins tātad karoja ar «permanentās» revolūcijas piekritējiem nevis nepārtrauktības jautājuma dēļ, jo Ļeņins pats pieturējās pie nepārtrauktās revolūcijas viedokļa, bet gan tāpēc, ka viņi nepietiekami novērtēja zemniecības lomu, kas ir proletariāta vislielākā rezerve, un nesaprata proletariāta hegemonijas ideju. «Permanentās» revolūcijas ideja nav jauna ideja. Pirmoreiz to izvirzīja Markss 40-to gadu beigās savā pazīstamajā «Uzrunā» «Komunistu savienībai» (1850. g.). No šā dokumenta mūsu «permanentieši» arī ņēmuši ideju par nepārtraukto revolūciju. Jāpiezīmē, ka, paņēmuši šo ideju no Marksa, mūsu «permanentieši » to mazliet pārgrozīja un pārgrozīdami to «samaitāja», padarīdami praktiskai lietošanai nederīgu. Bija vajadzīga Ļeņina prasmīgā roka, lai izlabotu šo kļūdu, lai Marksa ideju par nepārtraukto revolūciju ņemtu tās tīrā veidā un padarītu to par vienu no savas revolūcijas teorijas stūrakmeņiem. Lūk, ko savā «Uzrunā» saka Markss par nepārtraukto revolūciju pēc tam, kad viņš uzskaitījis vairākas revolucionāri demokrātiskas prasības, kuru izkarošanai viņš aicina komunistus: «Tai laikā, kad demokrātiskie sīkburžuji, realizēdami iespējami lielāku iepriekš pieminēto prasību skaitu, grib iespējami ātrāk pabeigt revolūciju, mūsu intereses un mūsu uzdevumi prasa padarīt revolūciju nepārtrauktu līdz tam laikam, iekām visām kaut cik mantīgām šķirām nebūs atņemta kundzība, iekām proletariāts nebūs iekarojis valsts varu, iekām proletāriešu asociācijas ne tikai vienā zemē, bet visās valdošās pasaules zemēs nebūs attīstījušās tiktāl, ka konkurence starp šo zemju proletāriešiem izbeigsies, un iekām proletāriešu rokās nebūs koncentrēti vismaz izšķirīgie ražošanas spēki».
Citiem vārdiem sakot: a) Markss nebūt neieteica sākt revolūciju 50-to gadu Vācijā tieši ar proletārisko varu, pretēji mūsu krievu «permanentiešu» plāniem; b) Markss ieteica tikai vainagot revolūciju ar proletārisko valsts varu, soli pa solim nogrūžot no varas augstumiem vienu 30 J . S T A Ļ I N S buržuāzijas frakciju pēc otras, lai, sasniedzot proletariāta varu, pēc tam iedegtu revolūciju visās zemēs — pilnīgā saskaņā ar visu to, ko mācīja Ļeņins un ko viņš realizēja mūsu revolūcijas gaitā, sekodams savai teorijai par proletārisko revolūciju imperiālisma apstākļos. Iznāk, ka mūsu krievu «permanentieši» ne vien nav pietiekami novērtējuši zemniecības lomu Krievijas revolūcijā un proletariāta hegemonijas idejas nozīmi, bet arī vēl pārgrozījuši (pasliktinādami) Marksa «permanentās» revolūcijas ideju, padarīdami to praksei nederīgu. Lūk, tāpēc Ļeņins izsmēja mūsējo «permanentiešu» teoriju, dēvēdams to par «oriģinālu» un «lielisku» un apvainodams viņus negribēšanā «padomāt par to, kādu iemeslu dēļ dzīve veselus desmit gadus gājusi šai lieliskai teorijai garām» (Ļeņina apcerējums uzrakstīts 1915. gadā, 10 gadus pēc «permanentiešu» teorijas parādīšanās Krievijā, — sk. XVIII sēj., 317. Ipp.). Lūk, tāpēc Ļeņins uzskatīja šo teoriju par pusmeņševistisku, sacīdams, ka tā «ņem no boļševikiem aicinājumu uz izšķīrēju revolucionāru proletariāta cīņu un uz tā politiskās varas iekarošanu, bet no meņševikiem — zemniecības lomas «noliegšanu » (sk. Ļeņina rakstu «Par divām revolūcijas līnijām», turpat). Tā tas ir ar Ļeņina ideju par buržuāziski demokrātiskās revolūcijas pāraugšanu proletāriskajā, par buržuāziskās revolūcijas
Slēpju nūjas...
Tad gan visi aizvācās prom, lai kaut jaunie varēt sausi tikt krastā. 
