Tālāk. Agrāk revolūcijas uzvaru vienā zemē uzskatīja par neiespējamu, domājot, ka buržuāzijas uzvarēšanai nepieciešama visu attīstītāko zemju vai, katrā ziņā, lielākās daļas tādu zemju proletāriešu kopīga akcija. Tagad šis viedoklis vairs neatbilst īstenībai. Tagad jāpamatojas uz šādas uzvaras iespējamību, jo dažādo kapitālistisko zemju nevienmērīgais un lēcienveidīgais attīstības raksturs imperiālisma apstākļos, katastrofisko pretišķību attīstīšanās pašā imperiālismā, kuras rada nenovēršamus PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 31 karus, revolucionārās kustības pieaugums visās pasaules zemēs, — viss tas dara proletariāta uzvaru atsevišķās zemēs ne vien iespējamu, bet arī nepieciešamu. Krievijas revolūcijas vēsture tam ir tiešs pierādījums. Turklāt tikai nepieciešami atcerēties, ka buržuāziju var sekmīgi gāzt vienīgi tai gadījumā, ja pastāv daži gluži nepieciešami nosacījumi, bez kuriem proletariātam nav ko domāt par varas ņemšanu. Lūk, ko saka Ļeņins par šiem nosacījumiem savā brošūrā «Bērnišķīgā slimība»: «Revolūcijas pamatlikums, kuru apstiprinājušas visas revolūcijas un, sevišķi, visas trīs Krievijas revolūcijas XX gadsimtā, lūk, ir šāds: revolūcijai nepietiek, lai ekspluatētās un apspiestās masas apzinātos neiespējamību dzīvot pa vecam un prasītu pārgrozības; revolūcijai nepieciešams, lai ekspluatātori nevarētu dzīvot un valdīt pa vecam. Tikai tad, kad «apakšas» negrib veco un kad «augšas» nevar pa vecam, tikai tad revolūcija var uzvarēt. Citādi šī patiesība izsakāma vārdiem: revolūcija nav iespējama bez vispārnacionālas krizes (kas skar kā ekspluatētos, tā ekspluatātorus)1. Tātad, lai revolūcija notiktu — pirmkārt, jāpanāk, lai strādnieku vairākujns (vai vismaz apzinīgo, domājošo, politiski aktīvo strādnieku vairākums) pilnīgi saprastu apvērsuma nepieciešamību un būtu gatavs tā labā doties nāvē; otrkārt, lai valdošās šķiras pārdzīvotu valdības krizi, kas ierauj politikā pat visatpalikušākās masas..., novājina valdību un dod revolucionāriem iespēju to ātri gāzt» (sk. X X V sēj., 222. Ipp.). Bet gāzt buržuāzijas varu un nodibināt proletariāta varu vienā zemē — vēl nenozīmē nodrošināt pilnīgu sociālisma uzvaru. Nostiprinājis savu varu un vezdams sev līdzi zemniecību, uzvarējušās zemes proletariāts var uzcelt un tam jāuzceļ sociālistiskā sabiedrība. Bet vai tas nozīmē, ka ar to pašu viņš sasniegs pilnīgu, galīgu sociālisma uzvaru, t. i., vai tas nozīmē, ka tikai ar vienas zemes spēkiem tas var galīgi nostiprināt sociālismu un pilnīgi garantēt zemi no intervencijas un tātad arī no restaurācijas? Nē, nenozīmē. Tam nepieciešama revolūcijas uzvara vismaz dažās zemēs.
Tāpēc revolūcijas attīstīšana 1 P a s v ī t r o j u m s mans. J. St. 32 J . S T A Ļ I N S un atbalstīšana citās zemēs ir svarīgs uzvarējušās revolūcijas uzdevums. Tāpēc uzvarējušās zemes revolūcijai nav jāuzskata sevi par sevī noslēgtu lielumu, bet par atbalstu, par līdzekli proletariāta uzvaras paātrināšanai citās zemēs. Ļeņins šo domu izteicis divos vārdos, sacīdams, ka uzvarējušās revolūcijas uzdevums ir realizēt «maksimu no tā, kas iespējams vienā zemē, lai attīstītu, pabalstītu, modinātu revolūciju visās zemēs» (sk. XXIII sēj., 385. Ipp.). Tādas vispārējos vilcienos ir Ļeņina proletāriskās revolūcijas teorijas raksturīgās pazīmes.
PROLETARIĀTA DIKTATŪRA No šī temata es ņemu trīs pamatjautājumus: a) proletariāta diktatūra kā proletāriskās revolūcijas ierocis; b) proletariāta diktatūra kā proletariāta kundzība pār buržuāziju; c) Padomju vara kā proletariāta diktatūras valsts forma. 1) Proletariāta diktatūra kā proletāriskās revolūcijas ierocis. Jautājums par proletariāta diktatūru vispirms ir jautājums par proletāriskās revolūcijas galveno saturu. Proletāriskā revolūcija, tās kustība, tās vēriens, tās sasniegumi kļūst miesa un asinis tikai ar proletariāta diktatūru. Proletariāta diktatūra ir proletāriskās revolūcijas ierocis, tās orgāns, tās svarīgākais atbalsta punkts, kas radīts tādēļ, lai, pirmkārt, apspiestu gāzto ekspluatātoru pretošanos un nostiprinātu savus sasniegumus, otrkārt, lai novestu proletārisko revolūciju līdz galam, novestu revolūciju līdz pilnīgai sociālisma uzvarai. Uzvarēt buržuāziju, gāzt tās varu revolūcija spēs arī bez proletariāta diktatūras. Bet apspiest buržuāzijas pretošanos, saglabāt uzvaru un virzīties tālāk uz sociālisma galīgo uzvaru revolūcija vairs nespēj, ja tā zināmā savas attīstības pakāpē nenodibinās proletariāta diktatūras veidā speciālu orgānu kā savu galveno balstu. PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 33 «Revolūcijas pamatjautājums ir jautājums par varu» (Ļeņins). Vai tas nozīmē, ka šeit jāaprobežojas ar varas ņemšanu, ar tās sagrābšanu? Nē, nenozīmē. Varas ņemšana ir tikai sākums. Buržuāzija, kas nogāzta vienā zemē, daudzu iemeslu dēļ vēl ilgi ir stiprāka nekā proletariāts, kas to nogāzis. Tāpēc viss jautājums ir, lai noturētu varu, lai to nostiprinātu, lai to padarītu neuzvaramu. Kas vajadzīgs šā mērķa sasniegšanai? Tam nepieciešami veikt vismaz trīs galvenos uzdevumus, kas stājas proletariāta diktatūras priekšā «otrā dienā» pēc uzvaras: a) salauzt revolūcijas nogāzto un ekspropriēto muižnieku un kapitālistu pretošanos, likvidēt viņu visus un visādus mēģinājumus atjaunot kapitāla varu; b) organizēt celtniecību tādā garā, lai vienotu ap proletariātu visus darba ļaudis, un veikt šo darbu tādā virzienā, kas sagatavotu šķiru likvidāciju, iznīcināšanu; c) apbruņot revolūciju, organizēt revolūcijas armiju cīņai pret ārējiem ienaidniekiem, cīņai pret imperiālismu. Proletariāta diktatūra ir vajadzīga tādēļ, lai realizētu, veiktu šos uzdevumus. «Pāreja no kapitālisma uz komunismu», saka Ļeņins, « i r vesels vēsturisks laikmets. Kamēr tas nav nobeigts, ekspluatātoriem nenovēršami paliek cerība uz restaurāciju, un šī cerība pārvēršas par restaurācijas mēģinājumiem. Un pēc pirmās nopietnās sakāves gāztie ekspluatātori, kas savu gāšanu negaidīja, tai neticēja, nepieļāva pat domas par to, ar desmitkārtīgu enerģiju, ar ārprātīgu kaislību, simtkārt pieaugušu naidu metas kaujā par zaudētās «paradīzes» atgūšanu, par savām ģimenēm, kas dzīvoja tik bezrūpīgi un ko tagad «vienkāršu ļaužu vazaņķi» nolemj izputināšanai un nabadzībai (vai «vienkāršam» darbam.. . )• Bet aiz ekspluatātoriem kapitālistiem velkas plaša sīkburžuazijas masa, par kuru visu zemju gadu desmitu vēstures pieredze liecina, ka tā ļogās un svārstās, Šodien seko proletariātam, rītu baidās no apvērsuma grūtībām, krīt panikā jau pie pirmās strādnieku sakāves vai pussakāves, nervozē, svaidās, činkst, bēguļo no vienas nometnes otrā» (sk. X X I I I sēj., 355. lpp.). Bet buržuāzijai ir savs pamats darīt restaurācijas mēģinājumus, jo vēl ilgu laiku pēc savas gāšanas tā ir stiprāka nekā proletariāts, kas to gāzis.
Kur slēpjas gāztās buržuāzijas spēks? Pirmkārt, «starptautiskā kapitāla spēkā, buržuāzijas starptautisko sakaru spēkā un izturībā» (sk. X X V sēj., 173. lpp.). Otrkārt, tai apstāklī, ka «ilgu laiku pēc apvērsuma ekspluatātori nenovēršami saglabā daudz milzīgu faktisku priekšrocību: viņiem paliek nauda (naudu uzreiz nevar iznīcināt), kaut kāds kustams īpašums, bieži vien prāvs, paliek sakari, organizācijas un pārvaldīšanas prasme, visu pārvaldīšanas «noslēpumu» (ieražu, paņēmienu, līdzekļu, iespējamību) zināšana, paliek daudz augstāka izglītība, tuvums augstākam techniskam personālam (kas dzīvo un domā buržuāziski), paliek nesalīdzināmi lielāka prasme kara lietās (tas ļoti svarīgi) un tā tālāk, un tā tālāk» (sk. X X I I I sēj., 354. lpp.). Treškārt, «ieraduma spēkā, sīkražošanas spēkā. Jo pasaulē diemžēl vēl palicis ļoti un ļoti daudz sīkražošanas, bet sīkražošana rada kapitālismu un buržuāziju pastāvīgi, ik dienas, ik stundas, stichiski un masu apjomā» . . . jo «iznīcināt šķiras — nozīmē ne vien padzīt muižniekus un kapitālistus, — to mēs paveicām samērā viegli, — tas nozīmē arī iznīcināt sīkos precu ražotājus, bet tos nevar padzīt, tos nevar apspiest, ar viņiem jāsadzīvo, tos var (un vajag) pārveidot, pāraudzināt tikai ar ļoti ilgu, lēnu, uzmanīgu organizatorisku darbu» (sk. X X V sēj., 173. un 189. lpp.). Lūk, tāpēc Ļeņins saka, ka: «Proletariāta diktatūra ir vispašaizliedzīgākais un visnesaudzīgākais jaunās šķiras karš pret varenāku ienaidnieku, pret buržuāziju, kuras pretošanās desmitkāršota ar tās gāšanu», ka «proletariāta diktatūra ir neatlaidīga, asiņaina un bezasiņaina, vardarbīga un mierīga, militāra un saimnieciska, pedagoģiska un administratīva cīņa pret vecās sabiedrības spēkiem un tradicijām» (sk. turpat, 173. un 190. lpp.). Vai maz jāpierāda, ka veikt šos uzdevumus īsā laikā, paveikt visu to dažos gados — nekādi nav iespējams. Tāpēc proletariāta diktatūra, pāreja no kapitālisma uz komunismu nav jāuzskata par ātri pārejošu periodu vairāku «visrevolucionārāko» aktu un PAR ĻEŅ1NISMA PAMATIEM 35 dekrētu veidā, bet par veselu vēsturisku laikmetu, pilnu ar pilsoņu kariem un ārējām sadursmēm, neatlaidīgu organizatorisku darbu un saimniecisku celtniecību, uzbrukumiem un atkāpšanos, uzvarām un sakāvēm. Šis vēsturiskais laikmets nepieciešams ne tikai tādēļ, lai radītu saimnieciskus un kulturālus priekšnoteikumus pilnīgai sociālisma uzvarai, bet arī tādēļ, lai dotu proletariātam iespēju, pirmkārt — audzināt un norūdīt sevi kā spēku, kas spējīgs pārvaldīt valsti, otrkārt — pāraudzināt un pārveidot sīkburžuaziskos slāņus tādā virzienā, kas nodrošina sociālistiskās ražošanas organizēšanu. «Jums jāpārdzīvo», sacīja Markss strādniekiem, — «15, 20, 50 gadu ilgi pilsoņu kari un starptautiskas kaujas ne tikai tādēļ, lai pārgrozītu pastāvošās attieksmes, bet arī lai paši pārveidotos un kļūtu spējīgi politiskai kundzībai» (sk. K. Marksa un F. Engelsa rakstu V I I I sēj., 506. lpp.). Turpinādams un attīstīdams tālāk Marksa domu, Ļeņins raksta: «Proletariāta diktatūras laikā būs jāpāraudzina miljoni zemnieku un sīko saimnieķeļu, simti tūkstoši kalpotāju, ierēdņu, buržuāzisko inteliģentu, jāpakļauj tie visi proletāriskai valstij un proletāriskai vadībai, jāpārvar viņos buržuāziskās ieražas un tradicijas», tāpat kā nepieciešami būs « . . . jāpāraudzina . . . ilgstošā cīņā uz proletariāta diktatūras pamatiem arī paši proletārieši, kas paši no saviem sīkburžuaziskiem aizspriedumiem neatbrīvojas uz reizi, ar brīnumu, ar dievmātes pavēli, ar lozunga, rezolūcijas, dekrēta pavēli, bet tikai ilgā un grūtā masu cīņā ar sīkburžuaziskiem masu ietekmējumiem» (sk. X X V sēj., 248. un 247. lpp.).
2) Proletariāta diktatūra kā proletariāta kundzība pār buržuāziju. Jau no sacītā redzams, ka proletariāta diktatūra nav vienkārša personu maiņa valdībā, «kabineta» maiņa u. tml., atstājot neaizskartu veco ekonomisko un politisko kārtību. Visu zemju meņševiki un oportūnisti, kas baidās no diktatūras kā no uguns un izbailēs samaina diktatūras jēdzienu ar «varas iekarošanas» jēdzienu, parasti «varas iekarošanu» pārvērš «kabineta » maiņā, jaunas valdības nākšanā pie varas ar tādiem 36 J . S T A Ļ I N S ļaudīm kā Seidemanis un Noske, Makdonalds un Hendersohs. Vai maz jāpaskaidro, ka šīm un līdzīgām kabinetu maiņām nav nekā kopīga ar proletariāta diktatūru, ar īsta proletariāta īstas varas iekarošanu. Makdonaldu un Šeidemaņu atrašanās pie varas, atstājot veco buržuāzisko kārtību, viņu, tā sakot, valdības nevar būt nekas cits kā kalpotājs aparāts buržuāzijas rokās, kā imperiālisma vašu sega, kā ierocis buržuāzijas rokās pret apspiesto un ekspluatēto masu revolucionāro kustību. Viņas, šīs valdības, vajadzīgas kapitālam kā aizklājs, kad bez aizklāja tam neērti, neizdevīgi un grūti apspiest un ekspluatēt masas. Protams, šādu valdību rašanās ir pazīme tam, ka «pie viņiem tur» (t. i., pie kapitālistiem), «uz Šipkas» nav mierīgi, bet šāda veida valdības ar visu to tomēr nenovēršami paliek izpušķotas kapitāla valdības. No Makdonalda vai Šeidemaņa valdības līdz proletariāta varas iekarošanai tikpat tālu kā no zemes līdz debesīm. Proletariāta diktatūra nav vis valdības maiņa, bet jauna valsts, ar jauniem varas orgāniem centrā un uz vietām, proletariāta valsts, kas radusies uz vecās valsts, buržuāzijas valsts, drupām. Proletariāta diktatūra rodas nevis uz buržuāziskās kārtības pamata, bet tās laušanas gaitā, pēc buržuāzijas gāšanas, muižnieku un kapitālistu ekspropriācijas gaitā, galveno ražošanas rīku un līdzekļu sociālizācijas gaitā, proletariāta vardarbīgas revolūcijas gaitā. Proletariāta diktatūra ir revolucionāra vara, kas balstās uz vardarbību pret buržuāziju.
Valsts ir mašīna valdošās šķiras rokās savas šķiras ienaidnieku pretestības apspiešanai. Šai ziņā proletariāta diktatūra būtībā ne ar ko neatšķiras no kuras katras citas šķiras diktatūras, jo proletariāta valsts ir mašīna buržuāzijas apspiešanai. Bet te ir viena būtiska atšķirība. Tā ir tāda, ka visas līdz šim pastāvējušās šķiru valstis ir bijušas ekspluatātoriskā mazākuma diktatūra pār ekspluatējamo vairākumu, kamēr proletariāta diktatūra ir ekspluatējamā vairākuma diktatūra pār ekspluatātorisko mazākumu. PAR ĻEŅI1MISMA PAMATIEM 37 īsāk: proletariāta diktatūra ir likuma neaprobežota un uz vardarbību balstīta proletariāta kundzība pār buržuāziju, kundzība, kurai ir darba ļaužu un ekspluatēto masu simpātijas un atbalsts («Valsts un revolūcija»). No tā izriet divi pamatsecinājumi: Pirmais secinājums. Proletariāta diktatūra nevar būt «pilnīga » demokrātija, demokrātija visiem, ir bagātiem, ir nabagiem, proletariāta diktatūrai «jābūt jaunā veidā demokrātiskai — priekš1 proletāriešiem un nemantīgiem vispār, un jaunā veidā diktatoriskai, — pret1 buržuāziju...» (sk. XXI sēj., 393. lpp.). Kautska un Ko. spriedelējumi par vispārīgu vienlīdzību, par «tīru» demokrātiju, par «pilnīgu» demokrātiju utt. ir buržuāzisks aizsegs tam neapšaubāmajam faktam, ka ekspluatēto un ekspluatātoru vienlīdzība neiespējama. «Tīrās» demokrātijas teorija ir imperiālistisko laupītāju pieradinātās un uzturētās strādnieku šķiras virsotnes teorija. Tā radīta tādēļ, lai nosegtu kapitālisma vātis, izpušķotu imperiālismu un dotu tam morālisku spēku cīņā pret ekspluatēto masām. Nav un nevar būt, kapitālismam pastāvot, īstas «brīvības» ekspluatētiem, kaut vai tāpēc, ka telpas, tipogrāfijas, papīra noliktavas utt., kas nepieciešamas «brīvību» izlietošanai, ir ekspluatātoru privilēģija. Nav un nevar būt, kapitālismam pastāvot, īstas ekspluatēto masu piedalīšanās valsts pārvaldīšanā, kaut vai tāpēc, ka kapitālisma apstākļos pat ar visdemokrātiskāko kārtību valdības neieceļ vis tauta, bet Rotšildi un Stinnesi, Rokfelleri un Morgani. Demokrātija, kapitālismam pastāvot, ir kapitālistiska demokrātija, ekspluatātoriskā mazākuma demokrātija, kas balstās uz ekspluatētā vairākuma tiesību ierobežošanu un vērsta pret šo vairākumu. Tikai proletariāta diktatūrai pastāvot, iespējamas īstas «brīvības» ekspluatētiem un patiesa proletāriešu un zemnieku līdzdalība zemes pārvaldīšanā.
Demokrātija, proletariāta diktatūrai pastāvot, ir proletāriska demokrātija, 1 P a s v ī t r o j u m s mans. J. St. 38 J . S T A Ļ I N S ekspluatētā vairākuma demokrātija, kas balstās uz ekspluatātoriskā mazākuma tiesību ierobežošanu un vērsta pret šo mazākumu. Otrs secinājums. Proletariāta diktatūra nevar rasties buržuāziskās sabiedrības un buržuāziskās demokrātijas mierīgas attīstības rezultātā, — tā var rasties tikai buržuāziskās valsts mašīnas, buržuāziskās armijas, buržuāziskā ierēdņu aparāta, buržuāziskās policijas salaušanas rezultātā. «Strādnieku šķira nevar vienkārši ņemt gatavu valsts mašīnu un laist to darbā pati savos nolūkos», saka Markss un Engelss «Komunistiskās partijas manifesta» priekšvārdā. — Proletāriskajai revolūcijai ir « . . . n e v i s jānodod birokrātiski militārā mašīna no vienām rokām otrās, kā tas bija līdz šim, bet tā jāsalauž... tāds ir priekšnoteikums katrai īstai tautas revolūcijai kontinentā», — saka Markss savā vēstulē Kūgelmanim 1871. gadā. Marksa ierobežojošā frāze par kontinentu deva iemeslu visu zemju oportūnistiem un meņševikiem izkliegt, ka Markss acīm redzot esot pieļāvis iespēju, ka buržuāziskā demokrātija varētu mierīgi attīstīties par proletārisku demokrātiju vismaz dažās zemēs, kas neietilpst Eiropas kontinentā (Anglijā, Amerikā). Markss patiešām pieļāva šādu iespējamību un viņam bija pamats pieļaut to pagājušā gadsimta 70. gadu Anglijai un Amerikai, kad vēl nebija monopolistiskā kapitālisma, nebija imperiālisma un šais zemēs, to īpatnējo attīstības apstākļu dēļ, vēl nebija attīstīta militārisma un birokrātisma. Tā tas bija pirms attīstīta imperiālisma rašanās. Bet pēc tam, 30—40 gadus vēlāk, kad stāvoklis šais zemēs bija grozījies pašos pamatos, kad imperiālisms bija attīstījies un aptvēris bez izņēmuma visas kapitālistiskās zemes, kad militārisms un birokrātisms bija radies arī Anglijā un Amerikā, kad Anglijas un Amerikas mierīgas attīstības īpatnējie apstākļi bija izzuduši, — ierobežojumam, kas attiecās uz šīm valstīm, bija jāatkrīt pašam no sevis. «Tagad», saka Ļeņins, «1917. gadā, pirmā lielā imperiālistiskā kara laikmetā, šis Marksa ierobežojums atkrīt. Ir Anglija, ir Amerika. PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 39 — lielākās un pēdējās visā pasaulē — angļu-sakšu «brīvības» pārstāves militārisma un birokrātisma trūkuma nozīmē, pilnīgi noslīdējušas visas Eiropas birokrātiski militāro iestāžu netīrajā, asiņainajā purvā, kuras visu sev pakļauj, visu ar sevi nomāc Tagad ir Anglijā, ir Amerikā «katras īstas tautas revolūcijas priekšnoteikums» ir «gatavās» «valsts mašīnas» (kas tur 1914.—1917. gadā izgatavota līdz «eiropiskai», vispārimperiālistiskai pilnībai), salaušana, sagraušana» (sk. X X I sēj., 395. lpp.).
STRATĒĢIJA UN TAKTIKA No šā temata es ņemu sešus jautājumus: a) stratēģija un taktika kā zinātne par proletariāta šķiras cīņas vadību; b) revolūcijas etapi un stratēģija; c) kustības uzplūdi un atplūdi un taktika; d) stratēģiskā vadība; e) taktiskā vadība; f) reformisms un revolūcionārisms. 1) Stratēģija un taktika kā zinātne par proletariāta šķiras cīņas vadību. II Internacionāles kundzības periods bija lielāko tiesu proletārisko armiju formēšanas un apmācīšanas periods daudzmaz mierīgas attīstības apstākļos. Tas bija parlamentārisma kā galvenās šķiru cīņas formas periods. Jautājumi par šķiru lielajām sadursmēm, par proletariāta gatavošanos revolucionārām kaujām, par proletariāta diktatūras iekarošanas ceļiem toreiz, kā likās, nebija aktuāli. Uzdevums bija, — izlietot 64 J . S T A Ļ I N S visus legālās attīstības ceļus proletārisko armiju formēšanai un apmācīšanai, izlietot parlamentārismu, piemērīgi apstākļiem, kuros proletariāts palika un kuros viņam, kā likās, bija jāpaliek opozicijas stāvoklī. Vai maz jāpierāda, ka šādā periodā un ar šādu proletariāta uzdevumu izpratni nevarēja būt ne viengabalainas stratēģijas, ne izkoptas taktikas. Bija fragmenti, atsevišķas domas par taktiku un stratēģiju, bet taktikas un stratēģijas nebija. II Internacionāles nāves grēks nav tas, ka tā savā laikā piekopa parlamentāro cīņas formu izlietošanas taktiku, bet tas, ka tā pārvērtēja šo formu nozīmi, uzskatīdama tās gandrīz vai par vienīgajām, bet kad iestājās atklātu revolucionāru kauju periods un jautājums par ārpusparlamentārām cīņas formām nostājās pirmā vietā, II Internacionāles partijas novērsās no jaunajiem uzdevumiem, nepieņēma tos. Tikai nākamajā periodā, proletariāta atklāto akciju periodā, proletāriskās revolūcijas periodā, kad jautājums par buržuāzijas gāšanu kļuva tiešas prakses jautājums, kad jautājums par proletariāta rezervēm (stratēģija) kļuva viens no visaktuālākiem jautājumiem, kad visas cīņas un organizācijas formas — ir parlamentārās, ir ārpusparlamentārās (taktika) — parādījās pilnīgi noteikti, — tikai šai periodā varēja tikt izstrādāta viengabalaina proletariāta cīņas stratēģija un izkopta taktika. Marksa un Engelsa ģeniālās domas par taktiku un stratēģiju, kuras II Internacionāles oportūnisti bija iemūrējuši, Ļeņins izvilka dienas gaismā tieši šai periodā. Bet Ļeņins neaprobežojās ar atsevišķu Marksa un Engelsa taktikas težu atjaunošanu. Viņš tās attīstīja tālāk un papildināja jaunām domām un tēzēm, apvienodams visu to vienā proletariāta šķiras cīņas vadības noteikumu un vadošo principu sistēmā. Tādas Ļeņina brošūras kā «Ko darīt?», «Divas taktikas», «Imperiālisms», «Valsts un revolūcija», «Proletāriskā revolūcija un renegāts Kautskis», «Bērnišķīgā slimība», bez šaubām, būs vērtīgākais ieguldījums marksisma kopīgajā dārgumu glabātavā, tā revolū- PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 65 cionārajā arsenālā. Ļeņinisma stratēģija un taktika ir zinātne par proletariāta revolucionārās cīņas vadību. 2) Revolūcijas etapi un stratēģija. Stratēģija ir proletariāta galvenā trieciena virziena noteikšana, pamatojoties uz zināmu revolūcijas etapu, attiecīga revolucionāro spēku (galveno un otras šķiras rezervju) novietošanas plāna izstrādāšana, cīņa par šī plāna veikšanu visā zināmā revolūcijas etapā. Mūsu revolūcija jau pārdzīvojusi divus etapus un pēc Oktobra apvērsuma iegājusi trešajā etapā. Saskaņā ar to mainījusies stratēģija.
4) Stratēģiskā vadība. Revolūcijas rezerves ir: tiešas: a) zemniecība un vispār savas valsts starpslāņi, b) kaimiņzemju proletariāts, c) revolucionārā kustība kolonijās un atkarīgajās zemēs, d) proletariāta diktatūras iekarojumi un ieguvumi, — no kā daļēji proletariāts, atstājot sev spēku pār68 J . S T A Ļ I N S svaru, var pagaidām atsacīties, lai tā uzpirktu stipru pretinieku un iegūtu atelpu, un netiešas: a) savas valsts neproletārisko šķiru pretišķības un konflikti, kurus proletariāts var izmantot pretinieka vājināšanai, savu rezervju stiprināšanai, b) pretišķības, konflikti un kari (piem., imperiālistiskais karš) starp proletariāta valstij naidu? am buržuāziskam valstīm, kurus proletariāts var izmantot savā uzbrukumā vai manevrējot piespiestas atkāpšanās gadījumā. Par pirmā veida rezervēm nav vērts plašāk runāt, jo to nozīme saprotama visiem un katram. Kas attiecas uz otra veida rezervēm, kuru nozīme ne vienmēr skaidra, tad jāsaka, ka dažreiz tām pirmšķirīga nozīme revolūcijas gaitā. Vai maz var noliegt milzīgo nozīmi, kāda bija, piemēram, konfliktam starp sīkburžuazisko demokrātiju (eseri) un liberāli monarchistisko buržuāziju (kadeti) pirmās revolūcijas laikā un pēc tās, kuram, bez šaubām, bija sava loma zemniecības atbrīvošanā no buržuāzijas ietekmes. Vēl mazāk pamata noliegt kolosālo nozīmi, kāda bija nāvīgajam karam starp galvenam imperiālistu grupām Oktobra apvērsuma periodā, kad savstarpējā karā aizņemtiem imperiālistiem nebija iespējas koncentrēt spēkus pret jauno Padomju varu, bet proletariāts taisni tādēļ guva iespēju tieši ķerties pie savu spēku organizēšanas, pie savas varas nostiprināšanas un sagatavot Kolčaka un Deņikina sagrāvi. Jādomā, ka tagad, kad pretišķības starp imperiālistu grupām arvien vairāk padziļinās un kad jauns karš starp tām kļūst nenovēršams, proletariātam šāda veida rezerves gūs arvien nopietnāku nozīmi. Stratēģiskās vadības uzdevums ir pareizi izlietot visas šīs rezerves revolūcijas galvenā mērķa sasniegšanai zināmā tās attīstības etapā. Kāda ir pareiza rezervju izlietošana? Dažu nepieciešamu nosacījumu izpildīšana, no kuriem par galvenajiem nosacījumiem jāuzskata šādi: PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 69 Pirmkārt. Revolūcijas galveno spēku koncentrēšana izšķirīgajā brīdī pretinieka visvārīgākajā punktā, kad revolūcija jau nobriedusi, kad uzbrukums pilnā sparā, kad sacelšanās klaudzina pie durvīm un kad rezervju pievilkšana avangardam ir izšķirīgs panākumu nosacījums. Par piemēru, kas demonstrē šādu rezervju izlietošanu, var uzskatīt partijas stratēģiju 1917. g. aprīļa — oktobra periodā. Neapšaubāmi, ka šai periodā pretinieka visvārīgākais punkts bija karš. Neapšaubāmi, ka tieši šajā, kā galvenā jautājumā, partija savāca ap proletārisko avangardu visplašākās iedzīvotāju masas. Partijas stratēģija šai periodā bija virzīta uz to, lai, ar manifestācijām un demonstrācijām apmācot avangardu akcijām ielās, reizē ar to pievilktu avangardam rezerves caur Padomēm aizmugurē un zaldātu komitejām frontē. Revolūcijas iznākums parādīja, ka rezervju izlietošana bija pareiza.
Malacis Bildes!Es gan nespēju tik garu pat iesākt lasīt ,bet ne jau lasīšanai tas ielikts.Varde uz mutes!:face-winkavaj rīkot gonkas-kurš spēj pārrakstīt īso vēstures kursu J.V.Staļina redakcijā!
Partija kā proletariāta diktatūras ierocis. Partija ir proletariāta organizācijas augstākā forma. Partija ir galvenais vadošais princips proletāriešu šķirā un šās šķiras organizācijās. Bet no tā nebūt nav jāsecina, ka partiju var uzskatīt par pašmērķi, par sevī noslēgtu spēku. Partija ir ne vien proletāriešu šķiras apvienības augstākā forma, — tā ir reizē ar to ierocis proletariāta rokās, lai iekarotu diktatūru, kad tā vēl nav iekarota, lai nostiprinātu un paplašinātu diktatūru, kad tā jau iekarota. Partija savā nozīmē nevarētu pacelties tik augsti un tā nevarētu pārsniegt visas pārējās proletariāta organizācijas formas, ja proletariāts nestāvētu varas jautājuma priekšā, ja imperiālisma apstākli, karu nenovēršamība. esošā krize neprasītu visu proletariāta spēku koncentrāciju vienā 86 J . S T A Ļ I N S punktā, visu revolucionārās kustības pavedienu sakopošanu vienā vietā, lai gāztu buržuāziju un iekarotu proletariāta diktatūru. Partija proletariātam vajadzīga vispirms kā savs kaujas štābs, kas nepieciešams sekmīgai varas satveršanai. Vai maz jāpierāda, ka. bez partijas, kas spēj pulcināt ap sevi proletariāta masu organizācijas un cīņas gaitā centralizēt visas kustības vadību, proletariāts Krievijā nebūtu varējis nodibināt savu revolucionāro diktatūru. Bet partija vajadzīga proletariātam ne tikai diktatūras iekarošanai, tā viņam vēl vairāk vajadzīga, lai diktatūru noturētu, to nostiprinātu un paplašinātu sociālisma pilnīgas uzvaras interesēs. «Tagad, droši vien, jau gandrīz
«Tagad, droši vien, jau gandrīz katrs redz», saka Ļeņins, «ka boļševiki nebūtu noturējušies pie varas ne tikai 2% gadus, bet pat 2V2 mēnešus bez visstingrākās, patiešām dzelzs disciplīnas mūsu partijā, bez visas strādnieku šķiras masas vispilnīgākā un pašaizliedzīgākā atbalsta tai, t. i., bez visa, kas šai šķirā ir domātspējīgs, godīgs, pašaizliedzīgs, iespaidīgs, spējīgs vest sev līdzi vai aizraut atpalikušos slāņus» (sk. X X V sēj., 173. lpp.). Bet ko nozīmē «noturēt» un «paplašināt» diktatūru? Tas nozīmē radīt proletāriešu miljonu masās disciplīnas un organizētības garu; tas nozīmē radīt proletāriešu masās saliedē jumu un barjeru pret sīkburžuaziskās stichijas un sīkburžuazisko ieradumu ārdošo ietekmi; tas nozīmē pastiprināt proletāriešu organizatorisko darbu sīkburžuazisko slāņu pāraudzināšanai un pārveidošanai; tas nozīmē palīdzēt proletariāta masām izaudzināt sevi par spēku, kas spēj iznīcināt šķiras un sagatavot apstākļus sociālistiskās ražošanas organizēšanai. Bet visu to nav iespējams veikt bez partijas, kas stipra savā sakļautībā un disciplīnā. «Proletariāta diktatūra», saka Ļeņins, «ir neatlaidīga cīņa, asiņaina un bezasiņaina, vardarbīga un mierīga, militāra un saimnieciska, pedagoģiska un administratīva, pret vecās sabiedrības spēkiem un tradīcijām. Miljonu un desmitu miljonu ieradumu spēks — visbriesmīgākais spēks. Bez dzelžaini stipras un cīņā norūdītas partijas, bez partijas, kurai uzti- PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 87 cas viss, kas godīgs zināma šķira, bez partijas, kas prot sekot masu noskaņojumam un ietekmēt to, sekmīgi veikt tādu cīņu nav iespējams» (sk. X X V sēj., 190. lpp.). Partija proletariātam vajadzīga tādēļ, lai iekarotu un noturētu diktatūru. Partija ir proletariāta diktatūras ierocis. Bet no tā jāsecina, ka ar šķiru izzušanu, ar proletariāta diktatūras atmiršanu, jāatmirst arī partijai. 5) Partija kā gribas vienība nav savienojama ar frakciju pastāvēšanu. Proletariāta diktatūra nav iekarojama un noturama bez partijas, kas stipra ar savu saliedē jumu un dzelzs disciplīnu. Bet dzelzs disciplīna partijā nav domājama bez gribas vienības, bez pilnīgas un noteiktas visu partijas biedru darbības vienības. Tas, protams, nenozīmē, ka ar to noliegta uzskatu cīņas iespējamība partijā. Gluži otrādi, dzelzs disciplīna nevis noliedz, bet paredz kritiku un uzskatu cīņu partijā. Tas vēl jo mazāk nozīmē, ka disciplīnai jābūt «aklai». Gluži otrādi, dzelzs disciplīna nevis noliedz, bet paredz apzinīgu un labprātīgu pakļaušanos, jo tikai apzinīga disciplīna var būt tiešām dzelzs disciplīna. Bet pēc tam, kad uzskatu cīņa pabeigta, kritika izsmelta un lēmums pieņemts, visu partijas biedru gribas vienība un darbības vienība ir tas nepieciešamais nosacījums, bez kura nav domājama ne vienota partija, ne dzelzs disciplīna partijā.
Viena no Oktobra revolūcijas īpatnībām ir tā, ka tā ir klasisks ļeņiniskās proletariāta diktatūras teorijas realizējams. Daži biedri domā, ka šī teorija ir tīri «krieviska» teorija, kas attiecas vienīgi uz Krievijas īstenību. Tas ir nepareizi. Tas ir gluži nepareizi. Runādams par neproletārisko šķiru darba ļaužu masām, ko vada proletariāts, Ļeņins domā ne vien krievu zemniekus, bet arī darba ļaužu elementus Padomju Savienības malienēs, kas vēl nesen bija Krievijas kolonijas. Ļeņins nemitīgi atkārtoja, ka bez savienības ar šīm citu tautību masām Krievijas proletariāts nespēs uzvarēt. Savos rakstos par nacionālo jautājumu un runās Kominternes kongresos. Ļeņins ne vienreiz vien teica, ka pasaules revolūcijas uzvara nav iespējama bez revolucionāras savienības, bez attīstītāko zemju proletariāta revolucionāra bloka ar apspiestajām verdzināto koloniju tautām. Bet kas tad ir kolonijas, ja ne tās pašas apspiestās darba ļaužu masas, un vispirms darba zemniecības masas? Kam nav zināms, ka jautājums par koloniju atbrīvošanu būtībā ir jautājums par neproletārisko šķiru darba ļaužu masu atbrīvošanu no finanču kapitāla sloga un ekspluatācijas? Bet no tā jāsecina, ka ļeņinisķā proletariāta,<iadiktatūras teorija nav vis tīri «krieviska» teorija, bet teorija, kas obligāta visām zemēm. Boļševisms nav tikai Krievijas parādība. «Boļševisms », — saka Ļeņins — «ir taktikas paraugs visiem» (sk„. XXIII sēj., 386. lpp). Tādas ir Oktobra revolūcijas pirmās īpatnības raksturīgās pazīmes. Kā tad nu ir ar Trocka «permanentās revolūcijas» teoriju no šās Oktobra revolūcijās īpatnības viedokļa? Neizteiksimies tuvāk par Trocka poziciju 1905. gadā, kad viņš «vienkārši» bija aizmirsis zemniecību kā. revolucionāru spēku, izvirzīdams lozungu «bez cara, bet valdība strādnieku », t. i., lozungu par revolūciju bez zemniecības. Pat Radekam, šim «permanentās revolūcijas» diplomātiskam aizstāvim, ir tagad jāatzīst, ka «permanentā revolūcija» 1905. gadā nozīmēja OKTOBRA REVOLŪCIJA UN KRIEVU KOMUNISTU TAKTIKA 99 «lēcienu gaisā» projām no īstenības. Tagad acīm redzot visi atzīst, ka ar šo «lēcienu gaisā» nav vērts vairāk nodarboties. Tāpat neizteiksimies tuvāk par Trocka poziciju kara laikā, teiksim, 1915. gadā, kad viņš savā rakstā «Cīņa par varu», pamatodamies uz to, ka «mēs dzīvojam imperiālisma laikmetā», ka imperiālisms «nostata nevis buržuāzisko nāciju pretī vecajam režīmam, bet proletariātu — buržuāziskai nācijai», nonāca pie secinājuma, ka zemniecības revolucionārai lomai jāsamazinās, ka zemes konfiskācijas lozungam nav vairs tās nozīmes, kāda tam bija agrāk. Ir zināms, ka, iztirzādams šo Trocka rakstu, Ļeņins viņu toreiz apvainoja «zemniecības lomas» «noliegšanā», teikdams, ka «Trockis īstenībā palīdz Krievijas liberālajiem strādnieku politiķiem, kas ar zemniecības lomas «noliegšanu» saprot nevēlēšanos sacelt zemniekus uz revolūciju » (sk. XVIII sēj., 318. lpp.). Pāriesim labāk pie Trocka vēlākajiem darbiem šai jautājumā, pie tā perioda darbiem, kad proletāriskā diktatūra jau bija paguvusi nostiprināties un kad Trockim bija iespējams darbos pārbaudīt savu «permanentās revolūcijas» teoriju un izlabot savas kļūdas. Ņemsim Trocka 1922. gadā uzrakstīto «Priekšvārdu» grāmatai «1905. gads». Lūk, ko šai «Priekšvārdā» Trockis saka par «permanento revolūciju»:
«Tieši laika posmā starp 1905. gada 9. janvāri un oktobra streiku autoram izveidojās tie uzskati par Krievijas revolucionārās attīstības raksturu, kas dabūja «permanentās revolūcijas» teorijas nosaukumu. Šis dīvainais nosaukums izteica to domu, ka Krievijas revolūcija, kuras priekšā ir tieši buržuāziski mērķi, tomēr nevarēs pie tiem apstāties. Revolūcija nespēs citādi atrisināt savus tuvākos buržuāziskos uzdevumus kā vien, dodama varu proletariātam. Bet šis pēdējais, saņēmis varu savās rokās, nevarēs revolūcijā ierobežot sevi buržuāziskos ietvaros. Gluži otrādi, tieši savas uzvaras nodrošināšanai proletāriskaj am avangardam jau pašā savas kundzības sākumā būs dziļi jāielauzās ne vien feodālā, bet arī buržuāziskā īpašumā. Pie tam viņš nonāks naidīgās sadursmēs ne vien ar visiem buržuāzijas nogrupējumiem, kas viņu atbalstīja viņa revolucionārās cīņas sākumā, bet arī ar plašām zemniecības masām, ar kuru palīdzību viņš nācis pie varas. Pretišķības strād100 J . S T A Ļ I N S nieku valdības stāvoklī atpalikušā zemē ar zemnieku iedzīvotāju lielo vairākumu varēs tikt atrisinātas vienīgi starptautiskā mērogā, proletariāta pasaules revolūcijas arēnā»1. Tā saka Trockis par savu «permanento revolūciju».
«Bez Eiropas proletariāta tiešas valstiskas palīdzības Krievijas strādnieku šķira nespēs noturēties pie varas un padarīt savu pagaidvaldīšanu par ilgstošu sociālistisku diktatūru. Par to nevar šaubīties nevienu mirkli». Par ko runā šis citāts? Nu par to, ka sociālisma uzvara vienā zemē, šai gadījumā Krievijā, nav iespējama «bez Eiropas 104 J . S T A Ļ I N S proletariāta tiešas valstiskas palīdzības», t. i., pirms Eiropas proletariāts nav iekarojis varu. Kas kopīgs šai «teorijai» un Ļeņina tēzei par sociālisma uzvaras iespēju «vienā atsevišķā kapitālistiskā zemē»? Skaidrs, ka nekā kopīga te nav. Bet pieļausim, ka šai Trocka brošūrā, kas izdota 1906. g., kad grūti bija apzīmēt mūsu revolūcijas raksturu, neviļus iekļuvušas kļūdas un ka tā pilnīgi vairs neatbilst Trocka uzskatiem vēlākā periodā. Aplūkosim otru Trocka brošūru, viņa «Miera programu», kas nāca klajā priekš 1917. g. Oktobra revolūcijas un kas tagad (1924. g.) ir iespiesta no jauna grāmatā «1917». Šai brošūrā Trockis kritizē Ļeņina proletāriskās revolūcijas teoriju par sociālisma uzvaru vienā zemē un nostata tai pretī Eiropas Savienoto Valstu lozungu. Viņš apgalvo, ka sociālisma uzvara, vienā zemē nav iespējama, ka sociālisma uzvara ir iespējama vienīgi kā uzvara vairākās galvenās Eiropas zemēs (Anglijā, Krievijā, Vācijā), kas apvienojas Eiropas Savienotās Valstīs, vai arī tā nemaz nav iespējama. Viņš tieši saka, ka «uzvarīga revolūcija Krievijā vai Anglijā nav domā jama bez revolūcijas Vācijā un otrādi». «Vienīgais kaut cik konkrētais vēsturiskais apsvērums pret Savienoto Valstu lozungu», saka Trockis, «bija formulēts Šveices «Sociāldemokrātā » (toreizējais boļševiku centrālais orgāns. J. St.) šādā frāzē: «Ekonomiskās un politiskās attīstības nevienmērība ir neapšaubāms kapitālisma likums». No tā «Sociāldemokrāts» secināja, ka sociālisma uzvara ir iespējama vienā zemē un ka tāpēc nav nekādas vajadzības proletariāta diktatūru katrā atsevišķā valstī saistīt ar Eiropas Savienoto Valstu dibināšanu. Ka dažādu zemju kapitālistiskā attīstība nav vienmērīga, tas ir gluži neapstrīdams apsvērums. Bet pati šī nevienmērība ir ļoti nevienmērīga. Anglijas, Austrijas, Vācijas vai Francijas kapitālistiskais līmenis nav vienāds. Bet, salīdzinot ar Āfriku un Āziju, visas šīs valstis ir kapitālistiskā «Eiropa», kas nobriedusi sociālai revolūcijai. Ka nevienai zemei savā cīņā nav «jāgaida» uz citām, — tā ir elementāra doma, ko derīgi un nepieciešami atkārtot, lai paralēlas internacionālas darbības idejas vietā neliktu nogaidītajās internacionālas bezdarbības ideju. Negaidīdami uz citiem, mēs sākam un turpinām OKTOBRA REVOLŪCIJA UN KRIEVU KOMUNISTU TAKTIKA 105 cīņu uz nacionāliem pamatiem pilnīgā pārliecībā, ka mūsu iniciatīva ierosinās cīņu citās zemēs; bet ja nu tas nenotiktu, tad veltīgi domāt — to liecina ir vēstures pieredze, ir teorētiski apsvērumi — ka, piemēram, revolucionārā Krievija varētu noturēties konservatīvās Eiropas priekšā vai sociālistiskā Vācija varētu palikt izolēta kapitālistiskā pasaulē».
Kā redzat, mūsu priekšā ir tā pati teorija par sociālisma uzvaru vienā laikā galvenās Eiropas zemēs, kura kā likums noliedz Ļeņina revolūcijas teoriju par sociālisma uzvaru vienā zemē. Nav vārdam vietas, ka pilnīgai sociālisma uzvarai^ pilnīgai garantijai pret vecās kārtības atjaunošanu ir nepieciešamas vairāku zemju proletāriešu kopīgas pūles. Nav vārdam vietas, ka, ja mūsu revolūciju nebūtu atbalstījis Eiropas proletariāts, Krievijas proletariāts nebūtu varējis noturēties pret kopīgo spiedienu, gluži tāpat, kā, ja Rietumu revolucionāro kustību nebūtu atbalstījusi Krievijas revolūcija, šī kustība nebūtu varējusi attīstīties tādā tempā, kādā tā sāka attīstīties pēc proletariāta diktatūras nodibināšanās Krievijā. Nav vārdam vietas, ka atbalsts mums vajadzīgs. Bet kāds ir Rietumeiropas proletariāta atbalsts mūsu revolūcijai? Eiropas strādnieku simpatijas mūsu revolūcijai, viņu gatavība izjaukt imperiālistu intervencijas plānus, — vai viss tas ir atbalsts, nopietna palīdzība? Bez vārda runas, jā. Bez šāda ne tikai Eiropas strādnieku, bet arī koloniālo un atkarīgo zemju atbalsta, bez šādas palīdzības proletariāta diktatūrai Krievijā būtu klājies grūti. Vai līdz šim ir pieticis ar šām simpātijām un ar šo palīdzību, kopā ar mūsu Sarkanās Armijas spēku un Krievijas strādnieku un zemnieku gatavību, dzīvību ziedojot, aizstāvēt sociālistisko tēviju, — vai ar visu to ir pieticis, lai atsistu imperiālistu uzbrukumus un iekarotu sev nepieciešamos apstākļus nopietnam celtniecības darbam? Jā, ir pieticis. Vai šīs simpātijas aug vai mazinās? Bez šaubām, aug. Vai tādējādi mums ir labvēlīgi apstākļi ne tikai lai virzītu
Rietumeiropas strādniekus, tā arī apspiestās Austrumu tautas? Jā, ir. Par to skaidru valodu runā Krievijas proletariāta diktatūras septiņgadīgā vēsture. Vai var noliegt, ka pie mums jau sācies varens darba kāpinājums? Nē, nevar noliegt. Kāda nozīme pēc visa tā var būt Trocka izteicienam, ka revolucionārā Krievija nebūtu spējīga noturēties pret konservatīvo Eiropu? Tam var būt tikai viena nozīme: pirmkārt, Trockis nesajūt mūsu revolūcijas iekšējo varenumu; otrkārt, Trockis nesaprot tā morāliskā atbalsta neatsveramo nozīmi, ko Rietumu strādnieki un Austrumu zemnieki sniedz mūsu revolūcijai; treškārt, Trockis neuztver to iekšējo nespēku, kas tagad saēd imperiālismu. Aizraudamies ar Ļeņina proletāriskās revolūcijas teorijas kritiku, Trockis neviļus ir galīgi pats sevi sakāvis savā brošūrā «Miera programa», kas iznāca 1917. g. un tika iespiesta no jauna 1924. g. Bet varbūt ka arī šī Trocka brošūra ir novecojusi, kaut kā dēļ vairs neatbilzdama viņa tagadējiem uzskatiem? Ņemsim Trocka vēlākos darbus, kas sarakstīti pēc proletāriskās revolūcijas uzvaras vienā zemē, Krievijā. Ņemsim, piemēram, Trocka 1922. gadā uzrakstīto «Pēcvārdu» brošūras «Miera programa» jaunajam iespiedumam. Lūk, ko viņš raksta šai «Pēcvārdā»: «Vairākas reizes «Miera programa» atkārtotais apgalvojums, ka nacionālos ietvaros proletāriskā revolūcija nevar beigties ar uzvaru, dažiem lasītājiem varbūt šķitīs apgāzts ar mūsu Padomju Republikas gandrīz piecgadīgo pieredzi. Bet šāds secinājums būtu nepamatots. Tas fakts, ka strādnieku valsts noturējusies pret visu pasauli vienā zemē un turklāt atpalikušā, liecina par proletariāta kolosālo spēku, kas citās, attīstītākās, civilizētākās zemēs spēs veikt patiešām brīnumus. Bet, aizstāvējuši sevi politiski un militāri kā valsti, mēs neesam nonākuši pie sociālistiskās sabiedrības radīšanas un pat neesam tai tuvojušies . . . Tik ilgi, kamēr pārējās Eiropas valstīs vara pieder buržuāzijai, mums cīņā pret ekonomisko izolētību jāmeklē izlīgumi ar kapitālistisko OKTOBRA REVOLŪCIJA UN KRIEVU KOMUNISTU TAKTIKA 107 pasauli; tai pašā laikā ar pārliecību var teikt, ka labākā gadījumā šie izlīgumi var mums palīdzēt sadziedēt šādas vai tādas ekonomiskas brūces, spert vienu vai otru soli uz priekšu, bet ka īstens sociālistiskās saimniecības kāpinājums Krievijā būs iespējams vienīgi pēc proletariāta uzvaras1 galvenajās Eiropas valstīs». Tā runā Trockis, acīm redzami grēkodams pret īstenību un neatlaidīgi cenzdamies glābt «permanento revolūciju» no galīga sabrukuma. Lai kā arī grozies, iznāk, ka pie sociālistiskās sabiedrības radīšanas mēs ne tikvien kā «neesam nonākuši», bet pat ne «tai tuvojušies». Vienam otram, kā izrādās, ir bijušas cerības uz «izlīgumiem ar kapitālistisko pasauli», bet arī no šiem izlīgumiem, izrādās, nekas neiznāk, jo, lai kā arī grozies, bet «īstu sociālistiskās saimniecības kāpinājumu» nepanāksi, iekām proletariāts nebūs uzvarējis «galvenajās Eiropas valstīs». Nu, bet tā kā Rietumos uzvaras vēl nav, tad Krievijas revolūcijai atliek «izvēle»: vai nu satrūdēt pašā saknē, vai arī deģenerēties par buržuāzisku valsti. Ne velti, lūk, jau divus gadus Trockis runā par mūsu partijas «pārdzimšanu». Ne velti pagājušā gadā Trockis pareģoja mūsu valsts «bojā eju». Kā saskaņot šo dīvaino «teoriju» ar Ļeņina teoriju par «sociālisma uzvaru vienā valstī»? Kā saskaņot šo dīvaino «perspektīvu» ar Ļeņina perspektīvu par to, ka jaunā ekonomiskā politika dos mums iespēju «uzcelt sociālistiskās ekonomikas pamatus»?
Tādi ir divi galvenie fakti, kas atspoguļo padomju miera politikas sekmes. Būtu tomēr nepareizi domāt, ka pārskata periodā viss pie mums norisinājies gludi. Nē, ne viss pie mums norisinājies gludi. Atcerieties kaut vai spiedienu no Anglijas puses, mūsu eksportam uzlikto embargo, mēģinājumu iejaukties mūsu iekšējās darīšanās un pārbaudīt mūs šai ziņā, — izmēģināt mūsu pretestības spēku. Tiesa, no šā mēģinājuma nekas neiznāca, un embargo pēc tam tika atcelts, bet šo uzbrukumu nepatīkamie nogulšņi arvien vēl liek sevi just visās lietās, kas skar attiecības starp Angliju un PSRS, tai skaitā arī sarunās par tirdzniecības līgumu. Un šos uzbrukumus PSR Savienībai nevar PĀRSKATA REFERĀTS PARTIJAS XVII KONGRESAM 519 uzskatīt par nejaušību. Ir zināms, ka viena daļa Anglijas konservatīvo nevar dzīvot bez šādiem uzbrukumiem. Un tieši tāpēc, ka tie nav nejauši, mums jāņem vērā, ka arī turpmāk viņi atkārtos uzbrukumus PSRS, radīs dažāda veida draudus, mēģinās tai kaitēt un tml. Nevar neņemt vērā arī attieksmes starp PSRS un Japānu, kuras būtu nopietni jāuzlabo. Japānas atteikšanās parakstīt neuzbrukšanas paktu, kas Japānai vajadzīgs ne mazāk kā PSRS, lieku reizi pasvītro, ka mūsu attieksmju sfērā ne viss ir labā kārtībā. Tas pats sakāms par sarunu pārtraukšanu Austrumķīnas dzelzceļa jautājumā, kas notika nevis PSRS vainas pēc, kā arī par to, ka japāņu aģenti uz Austrumķīnas dzelzceļa rīkojas gluži nepieļaujami, nelikumīgi arestē padomju darbiniekus uz Austrumķīnas dzelzceļa utt. Es pat nerunāju par to, ka viena daļa Japānas militārpersonu atklāti propagandē presē kara nepieciešamību ar PSRS un Piejūras apgabala sagrābšanu, pie kam otra militārpersonu daļa to skaidri redzami apsveic, bet Japānas valdība tā vietā, lai apsauktu kara kūdītājus, izliekas, it kā tas uz viņu neattiektos. Nav grūti saprast, ka tamlīdzīgi apstākļi nevar neradīt bažu un nedrošības atmosfēru. Protams, mēs arī turpmāk neatlaidīgi piekopsim miera politiku un centīsimies uzlabot attieksmes ar Japānu, jo mēs gribam uzlabot šīs attieksmes. Bet ne viss te atkarīgs no mums. Tāpēc mums reizē ar to jādara viss, lai norobežotu mūsu zemi pret pārsteigumiem un būtu gatavi to aizsargāt no uzbrukumiem (Vētraini aplausi.) Kā redzat, līdztekus mūsu miera politikas sekmēm mums ir arī virkne negatīvu parādību. Tāds ir PSRS ārējais stāvoklis.
Mūsu ārējā politika ir skaidra. Tā ir miera uzturēšanas un tirdzniecisko sakaru pastiprināšanas politika ar visām zemēm. PSRS nedomā apdraudēt nevienu un — vēl jo vairāk — nedomā uzbrukt nevienam. Mēs esam par mieru un aizstāvam miera lietu. Bet mēs nebaidāmies no draudiem un esam gatavi 520 J S T A Ļ I N S atbildēt ar triecienu uz kara kūdītāju triecienu. (Vētraini aplausi.) Kas grib mieru un cenšas pēc lietišķiem sakariem ar mums, to mēs vienmēr pabalstīsim. Bet tie, kas mēģinās uzbrukt mūsu zemei, — dabūs iznīcinošu pretsitienu, lai turpmāk viņiem nebūtu patikas bāzt savu cūkas purnu mūsu padomju sakņu dārzā. (Vētraini aplausi.) Tāda ir mūsu ārējā politika. (Vētraini aplausi.) Mūsu uzdevums ir arī turpmāk ar visu neatlaidību un konsekvenci ieturēt šo politiku. II TAUTSAIMNIECĪBAS KĀPUMA TURPINĀŠANĀS UN PSRS IEKŠĒJAIS STĀVOKLIS Pievēršos jautājumam par PSRS iekšējo stāvokli. Raugoties no PSRS iekšējā stāvokļa viedokļa, pārskata periods rāda arvien izvērstāka kāpinājuma ainu tiklab tautsaimniecības, kā arī kultūras sfērā. Šis kāpinājums nebija tikai vienkāršs kvantitatīvs spēku uzkrājums. Šis kāpinājums ievērojams ar to, ka tas ir radījis principiālas pārgrozības PSRS struktūrā un radikāli mainījis zemes izskatu. PSRS šai periodā ir pārveidojusies pašos pamatos, nokratīdama no sevis atpalicības un viduslaiku tērpu. No agrāras zemes tā kļuvusi par industriālu zemi. No sīku individuālu lauku saimniecību zemes tā ir kļuvusi par kolektivizētu, lielu, mechanizētu lauku saimniecību zemi. No tumšas, lasīt un rakstīt nepratējas un nekulturālas zemes tā ir kļuvusi — pareizāk, kļūst — par lasīt un rakstīt pratēju kulturālu zemi, kas apklāta ar milzīgu augstskolu, vidus- un zemāko skolu tīklu, kuras darbojas PSRS tautību valodās. Radītas jaunas ražošanas nozares: darbagaldu būvniecība, automobiļu rūpniecība, traktoru rūpniecība, ķīmiskā rūpniecība, motoru būvniecība, lidmašīnu būvniecība, kombainu būv- PĀRSKATA REFERĀTS PARTIJAS XVII KONGRESAM 521 niecība, spēcīgu turbīnu un ģeneratoru, kvalitatīvā tērauda, dzelzs kausējumu, sintētiskā kaučuka, slāpekļa, mākslīgo šķiedru utt. u. tml. ražošana. (Ilgi aplausi.)
Šneiderkungs neriktīgi atskaņoja krievu vārdu- nevis "katonka", bet "katanka" (no vārda "катать") - ja pareizi atceros latviski- īpašos ruļļu darbagaldos karsti valcēta (rullēta) stieple (stienis). Var patulkot pats- piemēram
Friidis:Šneiderkungs neriktīgi atskaņoja krievu vārdu- nevis "katonka", bet "katanka" (no vārda "катать")...
Tavu blamāžu... bet biju domājis, ka krievu valodu pārvaldu vēl labāk par vietējiem bloga putļerovciem, kopā paņemtiem... Ja tu no manis to pievāksi, varēsi drāst kapeikas arī tālāk, man pietiks ar izjusti un sirsnīgi pateiktu "Paldies tev, ak labo cilvēk!"
Nu ļoti jauki, sāku justies kā Brūss Viliss Armagedonā vai tas večuks lidotājs no Neatkarības dienas, kuri izglāba pasauli no bojāejas. Kad plāno braukt kaukur pa Līvānu apkaimi, paziņo, gan jau pa diviem to visu sarullēsim/samīcīsim līdz bagāžniekāieliekamam izmēram.
avaj rīkot gonkas-kurš spēj pārrakstīt īso vēstures kursu J.V.Staļina redakcijā!
