TĀ Ir dīvaina vieta — ārkārtīgi neparasta un interesanta. Pie mums mājās nekā tamlīdzīga nav. Visi ļaudis ir nenormāli, pārējie dzīvnieki visi nenormāli, Zeme ir nenormāla, un pati daba arī nenormāla Cilvēks ir gaužām brīnumaina lieta. Savā labākajā veidā viņš atgādina nolakotu zemākās kategorijai eņģeli, bet kad ir pa īstam slikts, tad tas ir kas neiedomājams, vārdos grūti izsakāms; vienmēr, visur un visā viņš ir parodija. Un tomēr viņš vienā mierā nemaz neliekuļodams, sauc sevi par «cildenāko dieva radījumu. Stāstu jums skaidru patiesību. Un tā viņam nav nekāda jauna ideja viņš to sludinājis un tai ticējis visos laikos. Ticējis tai, un neviens no visas šīs cilts vēl ne reizi nav ievērojis, cik tā smieklīga. Bez tam — man jālūdz jūs atkal saturēties — viņš uzskata sevi par Radītāja mīluli. Viņš tic, ka Radītājs ar viņu lepojas, tic pat tam, ka Radītājs viņu mīl, mīl līdz neprātam, neguļ naktis, par viņu jūsmodams; jā, un ari stāv par viņu nomodā un sarga no likstām. Šis savādnieks lūdz Viņu un domā, ka Viņš klausās. Vai tā nav dīvaina ideja? Un iesvaida vēl savas lūgšanu ar uzkrītoši kailiem un rupjiem glaimiem un iedomājas, ka Viņš sēž un ņurrā aiz labsajūtas, klausoties tamlīdzīgus aplamus slavinājumus. Katru dienu šis radījums skaita pātarus, mēģinādams izkaulēt palīdzību, žēlsirdību un aizsardzību, un lūdzoties tic un cer, kaut gan līdz šim laikam viņa lūgšanas visas līdz pēdējai palikušas bez atbildes. Taču tāds ikdienējs apvainojums, ikdienēja neveiksme neatņem viņam drosmi — viņš tik lūdzas tālāk. šajā neatlaidībā ir kaut kas gandrīz vai lielisks. Man jūs vēlreiz jālūdz saturēties: viņš domā, ka tiks debesīs! Cilvēkam ir algoti skolotāji, kas šo pasaciņu stāsta. Viņi stāsta arī par pekli un mūžīgajām elles ugunīm, kur cilvēks nokļūšot, ja neievērošot Baušļus. Kas ir Baušļi? Ļoti interesanta lieta. Savā laikā es jums par tiem pastāstīšu.
«NEESMU jums stāstījis par cilvēku ne mazāko nepatiesību.» Jums man jāpiedod, ja šie vārdi manās vēstulēs dažreiz atkārtosies; gribu, lai jūs pret maniem stāstiem izturētos ar vajadzīgo nopietnību, bet jūtu, ka gadījumā, ja es būtu jūsu vietā un jūs manā, man laiku pa laikam derētu šāds atgādinājums, citādi mana ticība varētu izsīkt. Jo nemirstīgam garam cilvēkā viss liekas dīvains. Uzskati par lietām mums ir citādi, mēra izjūta — ne uz to pusi kā viņam, bet vērtību nojēgumi — tik pretēji, ka par spīti mūsu lielajām garīgajām spējām diez vai pats apdāvinātākais no eņģeļiem jebkad spēs līdz galam izprast viņa viedokli. Te būs raksturīgs piemērs: viņš iztēlojies paradīzi, neietilpnādams tajā augstāko no visām savām baudām — ekstāzi, kas ikviena viņa cilts (tāpat kā mūsējās) piederīgā sirdī ieņem pašu pirmo vietu, — dzimumsakarus. Te nu cilvēku varētu pielīdzināt ceļiniekam, kas, nonācis svelmainā tuksnesī, patlaban taisās izlaist garu, bet tad izdzird glābēja balsi, kura piesola visu ilgoto, lūgdama atteikties tikai no kaut kā viena, — un ceļinieks atsakās no ūdens! Cilvēka paradīze ir uz mata tāda pati kā viņš: dīvaina, interesanta, pārsteidzoša, groteska. Tajā, goda vārds, nav atradusies vieta nekam, ko cilvēks patiesi augstu vērtē. Tā sastāv vienīgi no izpriecām, kas te, uz Zemes, cilvēkam pagalam nepatīk, un tomēr viņš ir cieši pārliecināts, ka paradīzē tas būs tieši viņa gaumē. Vai nav jocīgi? Vai nav interesanti? Un nedomājiet, ka es pārspīlēju, es to nedaru. Minēšu jums faktus. Vairākums cilvēku nedzied, vairākums cilvēku neprot dziedāt, vairākums cilvēku neparko nepaliks tur, kur citi dzied, ja dziedāšana turpināsies ilgāk par divām stundām. Ievērojiet to. No simt cilvēkiem labi ja divi prot spēlēt kādu mūzikas instrumentu, un tai pašā simtā neatradīsies pat četri, kam gribētos to iemācīties. Arī šo lieciet aiz auss. Daudzi cilvēki skaita lūgšanas, bet lielākajai tiesai to nepatīk darīt. Tikai nedaudzi purpina garos pātarus, pārējie izvēlas ko īsāku. Nedomājiet, ka visiem, kas iet uz baznīcu, patiktu turp iet. Četrdesmit deviņiem cilvēkiem no piecdesmit Svētdienas ievērošana ir gaužām apnicīgs un garlaicīgs pienākums. Divas trešdaļas no tiem, kas svētdienās tup baznīcā, pagurst, kad dievkalpojums vēl nav ne pusē, bet pārējie — pirms tas beidzas. Pats priecīgākais visiem ir brīdis, kad garīdznieks paceļ rokas, lai dotu svētību. Visu baznīcu pāršalc klusa atvieglojuma nopūta, kurā skaidri jaušama pateicība. Nav nācijas, kas nenoskatītos augstprātīgi uz visām pārējām nācijām. . Nav nācijas, kas neizjustu pret pārējām nepatiku. Nav tādas baltās nācijas, kas nenicinātu visas pārējās nācijas ar jebkuru ādas krāsu un neapspiestu tās, kad vien var. Baltie nemēdz saieties ar «melnajiem velniem», nedz arī ar tiem precēties. Viņi nelaiž tos savās skolās un baznīcās. Visa pasaule neieredz ebrejus un cieš viņus tikai tad, ja viņiem ir nauda. Lūdzu jūs visus šos faktus labi iegaumēt.[1] Tālāk. Nav tāda normāla cilvēka, kuram patiktu troksnis. Turpretī visiem, kā normāliem, tā nenormāliem, patīk dažādība. Vienmuļa dzīve viņiem ātri apnīk.
Katrs cilvēks atbilstoši intelektuālajām spējām, kas viņam piešķirtas, pastāvīgi un nepārtraukti vingrina prātu, un šie vingrinājumi ir varen būtiska, vērtīga un svarīga viņa dzīves sastāvdaļa. Kā visneattīstītākajam, tā arī visizglītotākajam cilvēkam piemīt kāda kripata dotību, un viņš izjūt lielu apmierinājumu, tās parādot, pierādot un pilnveidojot. Palaidnis, kas pārspēj savu biedru rotaļās, sajūsmas pilns vingrinās tikpat cītīgi kā skulptors, gleznotājs, pianists, matemātiķis un visi pārējie. Neviens no viņiem nevarētu justies laimīgs, ja viņa talantam liegtu izpausties. Tagad nu jūs dzirdējāt visus faktus. Jūs zināt, kas cilvēkiem patīk un kas nepatīk. Un, raugiet, cilvēce izgudrojusi paradīzi pēc savas saprašanas, pilnīgi bez kāda cita palīdzības: miniet, kāda tā ir! Deru, ka neuzminēsiet, kaut arī lauzītu galvu pusotra tūkstoša mūžību! Pats asākais prāts, kāds vien jums vai man pazīstams, to nespētu, lai arī pūlētos piecdesmit miljonu mūžību. Lai iet, es jums to pastāstīšu. 1. Vispirms atgādināšu jums pārsteidzošo faktu, ar kuru sāku, proti: kaut gan cilvēks, tāpat kā nemirstīgie, krietni vien augstāk par visiem citiem priekiem, dabiski, stāda dzimumsakarus, tomēr viņš nav ierādījis tiem vietu savā paradīzē! Viņu jau satrauc pati doma par tiem; iespēja šos sakarus baudīt dara viņu traku; nonācis šādā stāvoklī, viņš ir gatavs likt uz spēles ir dzīvību, ir labo slavu, ir visu — pat savu muļķīgo paradīzi, lai tikai izmantotu gadījumu un sasniegtu gaužām brīnišķo kulmināciju. No jaunības dienām līdz pusmūžam kā vīrieši, tā sievietes bez mazākā izņēmuma savienošanās aktu stāda augstāk par visām citām baudām, kopā ņemtām, un tomēr, kā jau teicu, tam nav atradusies vieta viņu paradīzē, to aizstāj lūgšana. Jā, šo aktu viņi vērtē bezgala augstu, taču, tāpat kā visi citi tā dēvētie cilvēku «labumi», tas ir bezgala nožēlojams. Pat visideālākajā gadījumā šis akts viņiem ir neiedomājami īss, tas ir, raugoties no nemirstīgas būtnes viedokļa. Kas attiecas uz tā atkārtošanu, tad tajā cilvēks ir tik ierobežots, ka … nē, nemirstīgie to galīgi nespēs saprast. Mēs, kas baudām minēto tīksmi un tās augstāko ekstāzi bez pārtraukuma un apstājas gadsimtiem ilgi, nekad nebūsim spējīgi pa īstam un ar piedienīgo līdzjūtību izprast, cik drausmīgi nabagi cilvēki ir attiecībā uz visu, kas saistās ar šo bagātīgo dāvanu, kura, piemītot kādam tik plašā mērā kā mums, padara visus pārējos priekus par tik nenozīmīgiem, ka par tiem nav vērts pat muti dzisināt. 2. Cilvēku paradīzē visi dzied. Cilvēks, kas Zemes virsū nav dziedājis, tur dzied; cilvēks, kas Zemes virsū to nav pratis, tur tiek apveltīts ar šo māku. Un šai vispārējai dziedāšanai nav nejaušs, gadījuma raksturs; tā neapklust ne mirkli; ik dienas tā turpinās no rīta līdz vakaram, pa divpadsmit stundām pēc kārtas. Un neviens nemūk projām, kaut gan virs Zemes tāda vieta būtu tukša jau pēc divām stundām. Un dziedāt dzied tikai korāļus. Nē, kur nu — vienu vienīgu korāli. Vārdi allaž ir vieni un tie paši, skaitā apmēram desmit. Korālī nav ne jausmas no ritma vai dzejiskuma: «Ozianna, ozianna, ozianna, Kungs Dievs Cebaot, alelūja, alelūja, alelūja, cššš, bum! … A-ā-ā!» 3. Tai pašā laikā visi kā viens spēlē arfas — visi šie miljonu miljoni! — lai gan uz Zemes neatrastos pat divdesmit no tūkstoša, kuri prastu spēlēt mūzikas instrumentus vai gribētu to iemācīties. Iedomājieties šo apdullinošo skaņu viesuli — miljonu miljoniem balsu, kas brēc visas reizē, un miljonu miljoniem arfu, kas ļerina tām pretī! Sakiet man: vai tas nav briesmīgi, vai tas nav riebīgi, vai tas nav nejēdzīgi? Un atcerieties: tā ir slavas teikšana, komplimenti, glaimi, zemošanās! Vai gribat zināt, kas ir ar mieru panest tādus dīvainus, trako nama cienīgus aurus? Un kas tos ne tikai pacieš, bet par tiem priecājas un līksmo, kas tos gaida un pat pieprasa? Aizturiet elpu! Tas ir dievs! Es gribu teikt, cilvēku cilts dievs. Viņš sēž tronī, divdesmit četru dižciltīgāko augstmaņu, kā arī citu galminieku pulka ielenkts, nolūkojas uz saviem sajūsmā trakojošajiem pielūdzējiem, kas aizņem nebeidzamu jūdžu lielu platību, un smaida un ņurrā aiz labsajūtas, un apmierināts māj uz ziemeļiem, austrumiem un dienvidiem, — esmu gatavs derēt, ka visā bezgalīgajā Visumā vēl neviens nav izdomājis muļķīgāku un naivāku ainu.
Nav grūti noģist, ka šīs paradīzes izgudrotājs nav to izdomājis pats, bet paraugam vienkārši paņēmis ceremonijas no kādas niecīgas monarhijas, kas sameklēta nez kur austrumu pažobelēs. Neviens normāls baltādainais cilvēks nevar paciest troksni. Un tomēr viņi vienā mierā pieņem šādu paradīzi — itin nemaz nedomājot, neprātojot, nepētot — un pat no sirds vēlas turp nokļūt! Dziļi dievbijīgi sirmgalvji lielāko daļu sava laika veltī sapņiem par laimīgo dienu, kad atstās Zemes dzīves rūpes un sāks baudīt minētās vietas svētlaimi. Tai pašā laikā skaidri redzams, cik tā viņu acīs nereāla un cik maz viņi patiesībā tai tic: ne velti viņi nepavisam negatavojas milzīgajai pārmaiņai — nevienu jūs neredzēsiet vingrināmies arfas spēlē, nevienu nedzirdēsiet arī dziedam. Kā jau redzējāt, šo neparasto kumēdiņu mērķis ir teikt slavu — slavu, ko pauž korālis, slavu, kas izteicas ceļu locīšanā. Tas aizstāj «baznīcu». Turpretī te, zemes virsū, cilvēki nespēj panest lielas dievkalpojumu devas: stunda un ceturksnis — tas ir lielākais — un arī ne biežāk par reizi nedēļā. Tas ir, svētdienās. Vienā dienā no septiņām, un pat šādos apstākļos viņi pēc savas dieva pielūgšanas ceremonijas pārāk neilgojas. Bet ko viņiem sola paradīze? Dievkalpojumu, kas ilgs mūžīgi mūžam, un Svētdienu, kura nekad nebeigsies! Viņiem ātri apnīk pat šejienes īsā svētdiena, kas nāk tikai reizi nedēļā, un tomēr viņi kāro, lai tā vilktos mūžīgi; viņi sapņo par to, runā par to, savā prātiņā iedomājas, ka tīri vai alkst pēc svētlaimes, kuru tā sola, aizkustinošā vientiesībā iztēlojas, ka tādā paradīzē būs pagalam laimīgi. Un tas viss notiek tāpēc, ka viņi vispār nespēj domāt: viņiem tikai šķiet, ka viņi domā. Patiesībā viņi domāt nemaz nav spējīgi; no desmit tūkstošiem cilvēku neatradīsies pat divi, kam būtu ar ko domāt. Bet kas attiecas uz iztēli… Palūkojieties uz viņu paradīzi! Viņi to pieņem, atzīst un par to sajūsminās. Tā vien pietiek, lai jūs gūtu izsmeļošu priekšstatu par viņu saprātu. 4. Viņu paradīzes autors sabāž tur bez kādas izvēles visas nācijas. Un turklāt uz pilnīgas vienlīdzības pamata; neviena nav nedz augstāka, nedz zemāka par otru; visiem jābūt «brāļiem», jāturas kopā kā salipušiem, kopā jāskaita pātari, kopā jālerina arfas, kopā jāvelk ozianna — gan baltajiem, gan melnādainajiem, gan ebrejiem, gan visiem pārējiem, atšķirības nav galīgi nekādas. Te, uz Zemes, visas nācijas nīst cita citu, pie tam nav tādas, kura nenīstu ebrejus. Un tomēr ikviens dievbijīgs indivīds šo paradīzi dievina un par varas mākti grib turp nokļūt. Pavisam neliekuļoti. Un, kad uznāk svētā jūsma, viņam rādās, ka viņš to vien alkst kā ietikt tur, krist visām Zemes ciltīm ap kaklu un tik spiest tās pie savām krūtīm! Cilvēks nudien ir tīrais brīnums! Man gribētos zināt, kas viņu izdomājis. 5. Katram cilvēkam uz Zemes piemīt sava tiesa saprāta, vai nu liela, vai maza; un viņš lepojas ar to, lai kāda tā ari būtu. Viņa sirds pildās ar pašapziņu, arī dzirdot savas cilts lielo domātāju vārdus, un viņam ļoti tīk klausīties stāstus par to lieliskajiem sasniegumiem. Jo viņu dzīslās rit vienas asinis, un, iemantojot slavu sev, šie domātāji padarījuši slavenu arī viņu. «Redziet, ko spēj cilvēka saprāts!» viņš izsaucas un uzskaita visu laikmetu gudros vīrus, atsaucot atmiņā nemirstīgās grāmatas, ko tie dāvājuši pasaulei, tehnikas brīnumus, kurus tie izdomājuši, un visu slavas spožumu, kādā tie ietērpuši zinātni un mākslu; to priekšā cilvēks noņem cepuri, tikpat kā uzlūkodams karaļus, un neliekuļoti apliecina tiem visdziļāko un sirsnīgāko cieņu, kādu vien spēj izgudrot viņa līksmes pilnā sirds, tā paceldams saprātu augstāk par visu, kas vien ir viņa pasaulē, un nosēdinādams to tronī augšā pie debesu velves kā augstāko valdnieku, kam nedrīkst ne pirksta piedurt. Taču pēc tam viņš safabricē paradīzi, kurā nav atrodama pat nožēlojama drusciņa saprāta! Jūs teiksiet, ka tas ir dīvaini, jocīgi, nesaprotami. Un tomēr tā, kā es saku, patiešām ir — kaut arī tas izklausītos neticami. Šis pilnīgi neliekuļotais saprāta pielūdzējs, kas pelnīti vērtē augstu tā diženo lomu te, Zemes virsū, izdomājis reliģiju un paradīzi, kuras neciena saprātu, necildina to, nedod par to ne plika vērdiņa, vārdu sakot, nepiemin pat, ka tāds pastāv.
JūS jau būsiet ievērojuši, ka cilvēciskā būtne ir īsts dīvainis. Pagātnē viņš atzinis (novalkājis un izmetis atkritumos) simtiem dažādu reliģiju; arī tagad viņam krājumā ir simtiem visvisādu ticību, un katru gadu viņš laiž klajā ne mazāk par trim jaunām. Es šos skaitļus varētu vēl palielināt, tik un tā nepārsniedzot faktu robežas. Vienu no viņa pamatreliģijām sauc par kristiānismu. Tās īss apskats, manuprāt, varētu jūs ieinteresēt. šī ticība visai sīki izklāstīta grāmatā, kas ietver divus miljonus vārdu un saucas «Vecā un Jaunā Derība». Tai ir arī cits nosaukums — «Dieva Vārds». Jo kristietis uzskata, ka ikvienu vārdu šai grāmatā diktējis dievs — tas pats, par kuru jums jau stāstīju. Sī grāmata ir trakoti interesanta. Tajā ir brīnišķi dzejiskas vietas, pāris tīri labu fābulu, vairākas asiņainas vēsturiskas hronikas, dažas derīgas pamācības, bezgala daudz piedauzību un vesels lērums melu. Minētā bībele galvenokārt sastādīta no citu — senāku bībeļu fragmentiem, kas nodzīvojušas savu mūžu un pārvērtušās pīšļos. Tādējādi tai nepārprotami trūkst jebkuras oriģinalitātes. Trīs četri svarīgākie un pārsteidzošākie notikumi, kas tur aprakstīti, minēti jau iepriekšējās bībelēs; tāpat no tām aizgūti visi labākie likumi un priekšraksti; tagadējā bībelē parādās tikai divas jaunas lietas: pirmkārt, elle un, otrkārt, tā īpašā paradīze, par kuru es jums jau stāstīju. Ko lai darām? Ja ticēsim, tāpat kā cilvēki, ka abas šīs drausmīgās vietas izdomājis Dievs, tad līdz ar to nepelnīti apvainosim viņu; ja turpretī nospriedīsim, ka tās izdomājuši paši cilvēki, tad nepelnīti apvainosim tos. Ko tur runāt, nepatīkama dilemma, jo ne viena, ne otra puse mums nekā ļauna nav darījusi. Lai vienā rāvienā to izbeigtu, izvēlēsimies: apvienosim spēkus ar cilvēkiem un uzvelsim visu šo nepatīkamo nastu — gan paradīzi, gan elli, gan bībeli, gan visu pārējo viņu dievam. Var jau būt, ka tas nav ne taisni, ne godīgi, taču, ja atceras viņu paradīzi un to, cik centīgi tā piepildīta ar visu, kas cilvēkam pretīgs, tad vienkārši nav iespējams ticēt, ka to izgudrojuši paši cilvēki. Un, kad es jums pastāstīšu par elli, šī doma jums liksies vēl mazāk ticama, un jūs, bez šaubām, iesauksieties: nē, cilvēks tak nevarēja sagatavot tādu vietu ne sev, ne kādam citam; tas vienkārši nav iespējams.
Viņu vientiesīgā bībele stāsta par pasaules Radīšanu. Kā radīšanu? Vai Visuma? Tieši tā — Visuma. Un sešu dienu laikā! To veicis dievs. Par «Visumu» viņš to nesauca — tas ir moderns vārds. Dievs visu savu uzmanību veltījis Zemei un taisījis to piecas dienas, bet pēc tam? Pēc tam vienā dienā izmanījies saražot divdesmit miljonus sauļu un astoņdesmit miljonus planētu! Un kam tās viņam ievajadzējušās? Lai apgādātu šo mazītiņo rotaļpasaulīti ar gaismu. Tas bija viņa vienīgais mērķis; cita viņam nebija. No divdesmit miljoniem vienai (vismazākajai) bija jāapgaismo šī lodīte dienā, bet pārējām — jāpalīdz vienam no neskaitāmajiem Visuma mēnešiem mazināt tās tumsību naktīs. Viņš neapšaubāmi loloja pārliecību, ka, tikko pirmoreiz norietēs mazā saulīte, tūlīt jaunizceptās debesis noklāsies ar mirdzošo zvaigžņu dimantu miriādēm; bet patiesībā pirmā zvaigzne aizdegās pie tumšās debess velves tikai tad, kad pēc šīs ievērības cienīgās nedēļas iespaidīgajiem darbiem bija aizritējis trīs ar pusi gadu[2]. Tad tikai parādījās pirmā zvaigznīte un sāka vientulīgi mirkšķināt savu actiņu. Vēl pēc trim gadiem izlīda otra. Divatā tās mirgoja vairāk nekā četrus gadus, kad tām piebiedrojās trešā. Pirmajam gadsimtam ejot uz galu, šo drūmo debesu milzīgajos plašumos labi ja varēja saskaitīt divdesmit piecas zvaigznes. Arī tūkstoš gadu beigās ar redzamo zvaigžņu skaitu vēl nevarēja lielīties. Ja toreiz būtu bijis teleskops, tad pat tajā pēc viena miljona gadu labi ja varētu saskatīt pusi no tagadējās debesu rotas, un vajadzēja vēl miljonu gadu, lai, vulgāri izsakoties, otra puse sekotu pirmās piemēram. Bet, tā kā tajos laikos teleskopu vēl nebija, tad šo spīdekļu parādīšanās palika nepamanīta. Nu jau trīssimt gadu kristiešu astranomi zina, ka viņu dievība nav radījusi zvaigznes šo vērā liekamo sešu dienu laikā, bet vai nu astronoms kristietis ies par to gari un plaši muti vārstīt. To nedara arī kristiešu garīdznieki. Savā Grāmatā dievs neskopodamies cildina paša varenos darbus, šai sakarā lietojot visaugstāko stilu, kāds vien viņam ir pie rokas, pierādīdams, ka pilnīgi pamatoti jūt visai dziļu cieņu pret lielām lietām; taču visam tam par spīti viņš izgatavojis miljoniem kolosālu sauļu, kuru pienākums ir apgaismot apburoši maziņo lodīti, kaut gan būtu vajadzējis šīs lodītes maziņajai saulītei likt dejot pēc lielo stabules. Savā Grāmatā viņš piemin Arktūru — jūs to atcerēsieties, mēs tur reiz bijām iegriezušies. Tas ir tikai naktslampiņa Zemei! Bet šī milzīgā lode taču ir piecdesmit tūkstošu reižu lielāka par Zemes sauli un līdzinās tai tikpat daudz, cik melone katedrālei. Tomēr svētdienas skolā bērnus joprojām māca, ka Arktūrs radīts, lai palīdzētu apgaismot Zemi, un bērns, augdams lielāks, joprojām tic tam pat tad, kad jau sen atklājis, ka saskaņā ar varbūtības likumu diezin vai tā būtu varējis būt. šī grāmata un tās kalpi apgalvo, ka Visums esot sešus tūķstošus gadu vecs. Vienīgi pēdējo simt gadu laikā zinātkāro mācīto -vīru prātam izdevies konstatēt, ka tā vecums ir tomēr tuvāks simt miljoniem gadu. šo Sešu Dienu laikā dievs radīja cilvēku un pārējos dzīvniekus. Viņš radīja vīrieti un sievieti un nometināja tos kopā ar citiem radījumiem skaistā dārzā. Viņi visi tur dzīvoja apmierināti un laimīgi, baudīdami mūžīgu jaunību, taču tad notika nelaime. Dievs bija brīdinājis vīrieti un sievieti, ka viņi nedrīkst ēst kāda koka augļus. Un, lai cik dīvaini tas arī būtu, piebildis, ka, apēduši tos, viņi noteikti miršot. Es saku «lai cik dīvaini tas ari būtu» tāpēc, ka viņi vēl nekad nebija redzējuši nāvi un, protams, nespēja saprast, par ko dievs runā. Un ne viņš, ne ari kāds cits dievs nebūtu varējis šiem naivajiem bērniem izskaidrot, par ko ir runa, neparādot uzskatāmu piemēru. Vārds pats par sevi viņiem bija tikpat nesaprotams kā jaunpiedzimušam zīdainim.
Drīz pie viņiem paslepus ieradās kāda čūska, pie tam tā nevis līda, bet gāja kājām jo tāds toreiz esot bijis čūsku paradums. Čūska TEICA KA AIZLIEGTAIS AUGLIS PILDĪŠOT VIŅU TUKŠāS GALvas ar zināšanām. Tad viņi šo augli apēda, kas ir pilnīgi dabiski jo cilvēks ir radīts zinātkārs, turpretī garīdznieks, tāpat kā dievs, kuru viņš atdarina un pārstāv zemes virsū jau no sākta gala uzņēmies misiju traucēt cilvēkam izzināt it visu derīgo. Ādams un Ieva nogaršoja aizliegto augli, un viņu miglainajā saprātā tūlīt ielija milzīgi spoža gaisma. Viņi ieguva zināšanas. Vai noderīgas? Nebūt ne — viņi vienkārši uzzināja, ka ir viens rīcības veids, ko dēvē par labu, un otrs, ko dēvē par ļaunu, kā arī iemācījās paši ļauni rīkoties. Pirms tam viņi to neprata. Tāpēc ikviena viņu rīcība līdz šim mirklim bija tīra, nevainīga, bezgrēcīga. Tagad turpretī viņi iemācījās darīt ļaunu — un ciest no tā; nu viņi iemantoja arī to, ko Baznīca sauc par visdārgāko mantu, proti, Tikumiskās Jūtas kas atšķir cilvēku no zvēra un paceļ viņu augstāk, nevis nostāda zemāk par zvēru, kā pēc taisnības pienāktos jo cilvēka domas ir netīras un grēcīgas turpretī zvēra-tīras un bezgrēcīgas. Citiem vārdiem runājot apzināti sabojātu pulksteni te vērtē augstāk par to kas nemaz nevar sabojāties. Baznīca joprojām slavina Tikumiskās jūtas kā cilvēka cildenāko īpašību, lai gan ļoti labi zina, ka dievs par tām bijis nepārprotami nelāgos ieskatos un parastajā neveiklībā darījis, ko varējis, lai viņa laimīgie Bērni Paradīzes Dārzā pie tām netiktu. Tātad Ādams un Ieva tagad zināja, kas ir ļaunums un kā to darīt. Viņi zināja, kā veikt visvisādus nelabus darbus, tai skaitā pašu galveno — to, kas, taisnību sakot, dievam arī bija prātā. Runa ir par dzimumsatiksmes mākslu un noslēpumu. Ādamam un Ievai tas likās lielisks atklājums, un nabaga jaunieši, pārstājuši bezmērķīgi klaiņāt apkārt, nodevās tam ar visu kvēli, aiz līksmes vai gavilēdami. * Svētlaimīgās dzīres vēl netuvojās galam, kad viņi izdzirda, ka dievs, izgājis savā parastajā pēcpusdienas pastaigā, soļo pa krūmājiem, un šausmīgi nobijās. Kāpēc? Tāpēc, ka bija kaili. Agrāk viņi to nebija zinājuši. Toreiz viņiem bija vienalga un dievam tāpat. Tajā neaizmirstamajā brīdī dzima netikumība, ko daži cilvēki līdz šim laikam vērtē visai augstu, kaut gan, protams, nevarētu paskaidrot — kāpēc. Ādams un Ieva uzradās pasaulē kaili, nepazīdami kauna, — kaili un sirdsskaidri; un tāpat nākuši un nāk pasaulē visi viņu pēcteči. Nāk kaili, nepazīstot kauna, ar skaidrām sirdīm. Nāk tikumiski. Netikumība un netīras domas viņiem jāiegūst no citiem — tā ir vienīgā iespēja. Pirmais mātes kristietes pienākums ir iedvest savam bērnam netīras domas, un viņa neatstāj šo pienākumu novārtā. Viņas puisēns izaug, kļūst par misionāru un dodas pie nevainīgajiem mežoņiem un civilizētajiem japāņiem iedvest šīs netīrās domas tiem. Tā nu arī tie kļūst netikumīgi, sāk slēpt savus ķermeņus un vairs nepeldas kopā kaili. Cilvēku pieņemtajam rīcības veidam, ko nepamatoti godina par tikumību, nav vienota standarta, un tāds tam arī nevar būt, jo tas ir pretrunā ar dabu un saprātu — tātad mākslīgs izdomājums, kas pakļaujas jebkurai iegribai, jebkurai neveselīgai kaprīzei. Tā, piemēram, Indijā smalka dāma slēpj seju un krūtis, bet kājas, sākot no pašiem gurniem, atstāj kailas, turpretī smalka eiropiešu dāma slēpj kājas un atsedz seju un krūtis. Zemēs, ko apdzīvo vientiesīgie mežoņi, smalka eiropiešu dāma drīz vien f pierod, ka pieaugušie iezemieši staigā pilnīgi pliki, un to kailums vairs neaizvaino viņas jūtas. Astoņpadsmitajā gadsimtā kāds smalks franču grāfs un grāfiene, kas nebija pat attāli radinieki, pēc kuģa bojā ejas vienā naktsveļā tika izmesti neapdzīvotā salā-, kur drīz pazaudēja ari šo apģērba gabalu. Kaunēties sava kailuma viņi kaunējās — nedēļu. Pēc tam tas viņus vairs neuztrauca un beidzot pilnīgi piemirsās. Jūs ne reizes neesat redzējuši apģērbtu cilvēku. Jāteic, ka tas nav absolūti nekāds zaudējums.
Jopcik, izskatās, ka trako mājai pievilkuši internetu Eu, veči! Kas te notiek? Vai kāds ir uzlauzis kontus un šādi izklaidējas, jeb točna kādam ir aizgājis ciet??
Sādža Sādža (kr. деревня) - neliela, samērā kompakti apdzīvota vieta ārpus pilsētas. Izveidojās vēlajos viduslaikos pēc lielģimeņu sairšanas, sakarā ar tradīciju tēva zemi sadalīt vienādos gabalos dēliem. Īpaši izplatīts apmetnes veids Austrumeiropā (Krievijas dienvidos dēvēta par staņicu). Sākotnēji "sādža" nozīmēja mežā nolīstu aramzemi. XVI gs. - aramzemes gabals ar dzīvojamo māju, t.i. saimniecība, bet vēlāk vairākas dzīvojamās mājas ar tām piederīgiem aramzemes gabaliem, pļavām un mežu. Jaunajos laikos - neliela zemnieku apmetne bez savas baznīcas. Attīstoties amatniecībai un transporta infrastruktūrai, daļa sādžu pārauga miestos. Mūsdienu Latvijas teritorijā izveidojās vēlajos viduslaikos Austrumlatvijā. Līdz ar to sādžai raksturīga blīva apbūve (līdz XIX gs. neregulāra, t.s. "kaudzes sādžas", vēlāk ugunsdrošības apsvērumu dēļ, saskaņā ar valsts regulām veidoja t.s. "rindu sādžas" jeb "ielu sādžas"). Ar t.s. "šņorēs" katrai ģimenei sadalītu lauksaimniecības zemi ārpus sādžas (sādžā, kuru veidoja 5-7 sētas, varēja būt vairāk nekā 100 šņoru). Ganības parasti bija koplietošanā. Lielākā daļa sādžu tika likvidētas XX gs. pirmajā pusē, agrārreformas ceļā sadalot zemi un izveidojot viensētu saimniecības.
Teritorijas vēsturiskā attīstība Teritorijas attīstības vēsture politisko un sociālekonomisko notikumu kontekstā RNP teritorija atrodas Latgales augstienes centrālajā daļā, un tā ir ar ezeriem bagātākā Latvijas daļa, tāpēc ieguvusi nosaukumu „zilo ezeru zeme”. Pirms aptuveni 11 000 gadiem, kad zeme atbrīvojās no ledus segas, tagadējās Latvijas teritorijā ienāca arī pirmie iedzīvotāji, kas apmetās pie ezeriem, jo tur visvieglāk bija iegūstama pārtika – zivis, ūdensputni un citi savvaļas dzīvnieki, kas bieži vien uzturējās ūdeņu tuvumā. Pirmie ienācēji Latvijas teritorijā ienāca gar Daugavu un, domājams, gar jūras krastu no dienvidiem, dienvidaustrumiem. RNP tuvākās līdz šim senākās zināmās cilvēku apmešanās vietas bijušas pie Ludzas ezera, pie Lubānas ezera un Zvidzē pirms 5-6 tūkstošiem gadu. Tieši RNP senākās līdz šim zināmās cilvēku dzīves vietu pazīmes bijušas Krāslavas rajona Ezernieku pagasta Jurkovā pie Ežezera (Jurkovas senkapi (Turku kalns)). Tās datējamas ar neolīta beigām (apmēram 1600 gadu pirms Kr.). Ar šo pašu vai nedaudz jaunāku laiku (bronzas laikmeta sākumu) datējama arī senlietu savrupatradumu vieta pie Dravniekiem (Krāslavas raj. Andrupenes pag.). Bronzas laikmeta beigās (ap 500. gadu pirm Kr. un senākajā dzelzs laikmetā (1. gs.)) apdzīvotības blīvums pieauga arī tagadējā parka teritorijā. Zināms, ka nocietinātas apmetnes bijušas Balteņu pilskalnā (Rēzeknes raj. Čornajas pag.) un Zeļenopoles Karātavu kalnā (Viseļņicā) – pilskalnā. Agrajā dzelzs laikmetā (2.-4. gs.) sakarā ar vietējās dzelzs ieguvi un zemkopības strauju ieviešanos, cilvēki no ezeru un upju krastiem pārvietojās uz lauksaimniecībai vairāk piemērotajām zemienēm. Arī Rāznas un citu ezeru apkārtne tika atstāta; šajā periodā tiek turpināts dzīvot vien jau iepriekšējos periodos izmantotajās dzīvesvietās Jurkovā u.c.
Latgaļus par patstāvīgu baltu etnisko vienību var uzlūkot, sākot ar vidējo dzelzs laikmetu (5.-9. gs.), kad vairāku gadsimtu laikā tagadējās Austrumlatvijas teritorijā konsolidējās kultūras, ko raksturoja apbedīšana gan uzkalniņos, gan līdzenajos kapos. Latgaļu etnoģenēzē zināma loma bija arī austrumbaltu ciltīm un Baltijas somu pārstāvjiem. Šīs konsolidācijas rezultātā latgaļi, sākot ar 10. gs., apdzīvoja tagadējās Vidzemes austrumu daļu un Latgali. Latgaļu vārds pirmo reizi rakstītajos avotos minēts 11. un 12. gs. mijā Senās Krievzemes hronikā „Pagājušo gadu stāsts”. Vēlā dzelzs laikmeta (9.-12. gs.) otrajā pusē notika latgaļu zemju apvienošanās process, kura rezultātā izveidojās valstiskās struktūras – Jersikas un Kokneses kņazistes un Tālavas un Atzeles zemes. Valstiskās struktūras administratīvās sistēmas mazākā vienība bija ciems, kas sastāvēja no vairākām savrupām sētām. Vairāki ciemi apvienojās pilsnovadā, kura centrā atradās nocietināta vieta – pilskalns. Pilsnovadi apvienojās jau minētajās valstiskajās struktūrās. Visu latgaļu zemju apvienošanās procesu pārtrauca vācu krustnešu iebrukums 13. gs. Taču gan ģeogrāfiskais tuvums, gan centieni kontrolēt Daugavas sauszemes un ūdensceļu, gan vēlme iegūt meslus noteica arī Senās Krievzemes kņazu centienus kontrolēt un nostiprināties latgaļu zemēs. Notika savstarpēji karadraudžu sirojumi. Šie sakari veicināja arī kristietības izplatību latgaļu zemēs. Par to liecina rakstītie avoti, piemēram, Indriķa hronika, kurā
minēts, ka pareizticības konfesijas centri ir Jersikā un Koknesē. Par kristietības izplatīšanos liecina arī arheoloģiskajos izrakumos atrastie krustiņi. No latgaļu zemēm visietekmīgākā un lielākā bija Jersika ar centru Jersikas pilskalnā, ko 13. gs. pēc Indriķa hronikas ziņām jau var apzīmēt par pilsētu. Kādreizējās Jersikas kņazistes teritorijā, kurā ietilpa vismaz deviņi pilsnovadi, atrodas arī Rāznas nacionālais parks. Pie lielākajiem pilskalniem ar apmetnēm varētu būt bijuši arī agrāko pilsnovadu centri. Šāds centrs, iesējams, bijis Vecslobodas pilskalns Kaunatas pagastā, Bondaru pilskalns Mākoņkalna pagastā, Stalidzānu Svilušais kalns (Kara kapi) – pilskalns Andrupenes pagastā. Salīdzinot ziņas par arheoloģijas pieminekļiem RNP, var secināt, ka no visiem līdz šim zināmajiem 50 objektiem, kas atrodas valsts aizsardzībā, 32 ir datējami. No šiem objektiem vislielākais skaits (17) attiecas tieši uz vēlo dzelzs laikmetu, kad latgaļu zemes sasniedza vislielāko uzplaukumu. 13. gs. vācu iebrukuma un krusta karu laikā latgaļu teritorijas tika pakļautas un sadalītas starp bīskapu un ordeni. Spēcīgākā un lielākā bija Livonijas ordeņa valsts, kas pastāvēja no 13. gs. sākuma līdz 16. gs. vidum. No latgaļu apdzīvotās teritorijas ordeņvalsts sastāvā ietilpa tās dienvidaustrumu daļa līdz robežām ar Polockas kņazisti un Novgorodas – Pleskavas zemi. Te pirmā zināmā ordeņa komturija atradusies Rāznas ezera apkārtnē ar centru Padebešu kalnā. Pirmās netiešās ziņas par šo mūra pili ir no 13. gs. sešdesmitajiem gadiem. Taču vēlāk, līdz ar Dinaburgas pils uzcelšanu pie Daugavas 13. gs. astoņdesmitajos gados, Padebešu kalna pils (Volkenbergas pils) savu stratēģisko nozīmi zaudēja. Par Volkenbergas pils ārējo izskatu 13. gs. grūti spriest, jo šajā laikā vēl nebija izveidojies noteikts nocietinājumu būvju tips. Pieļaujams, ka pils teritorijai tika veidota mūra aizsargsiena, kuras plānojums bija neregulārs un sekoja dabiskajam reljefam.
Daļu no iekarotajām zemēm Livonijas valstī sākotnēji izlēņoja iepriekšējiem īpašniekiem – vietējiem vasaļiem, taču ar laiku vietējo vasaļu skaits ievērojami samazinājās. Krusta karu rezultātā notika arī formāla katoļticības ieviešana, bet 16. gs. pirmajā pusē Livoniju skāra arī reformācijas kustība. Livonijas valsts laikā no (13. gs. sākuma līdz 16. gs. vidum) Latgalē lauku apvidos galvenā dzīvesvieta joprojām bija ciems. Daļa to iedzīvotāju bija saimnieki, kuriem bija zemes īpašumi, daļa bija kalpi – bezzemnieki. Bija arī nebrīvie iedzīvotāji – drelļi. Ar 14. gs. sākās līdz tam brīvo zemnieku piesaistīšana zemei. 15. gs. līdz ar nodevām, kas bija jāmaksā muižai, pieauga arī klaušu daudzums. 16. gs. dzimtbūšanas normas vēl vairāk nostiprinājās un saglabājās līdz pat 19. gs. Pēc Livonijas kara (1558. – 1583. g.) latgaļu zemes nonāca Polijas – Lietuvas valsts sastāvā, bet pēc poļu – zviedru kara (1600. – 1629.) Vidzeme nonāca Zviedrijas pakļautībā, bet Latgale palika Polijas – Lietuvas sastāvā, tāpēc tur vēl vairāk nostiprinājās katolicisms. Šāda situācija saglabājās līdz 1772. gadam, kad Latgale nonāca Krievijas varā. Sākotnēji Latgale tika pievienota Pleskavas guberņai, bet vēlāk – Vitebskas guberņai. 18. gs. Latgales lauku apdzīvotās vietas dalījās divās grupās – zemes īpašnieku apmetnes (muižas, pusmuižas, ciemi u. c.) un dzimtzemnieku apmetnēs – sādžās un viensētās. Rēzeknes apriņķī sādžā vidēji bija piecas sētas. Lielākā daļa zemes
piederēja muižniekiem, neliela daļa – valstij, baznīcām, klosteriem. Visas lauku apdzīvotās vietas skaitījās kāda zemes īpašuma sastāvā. Sākotnēji muižas kā apdzīvotas vietas centrs bija kungu māja ar augļudārzu. Celtnes bija no koka, arhitektoniskais izveidojums tām bija diezgan radniecīgs vietējām celtnēm, tās visai maz atšķīrās no zemnieku mitekļiem. Vēlākos gadsimtos muižu arhitektūrā atspoguļojās tās tendences un stili, kas parādījās citur Eiropā. Muižu būvniecību sekmēja to īpašnieku centieni iemiesot savu esamību, parādīt savu varu, iespējas un dzimtas izcelsmi. Viens no muižu uzplaukuma periodiem bija 19. gs. sākums un 20. gs. sākums, kad bija izplatīts eklektisma stils – pagājušo gadsimtu stilu izmantojums. Īpaši populārs bija neogotikas stils, izmantoja arī neorenesanses iezīmes. Populārs kļuva t.s. vasarnīcu stils, kad par atdarināšanas vērtām šķita Šveices zemnieku dzīvojamās mājas. Taču Latgalē muižu arhitektūras attīstību vairāk sekmēja nevis muižniecība kopumā, bet gan atsevišķu muižnieku dzimtu pārstāvju darbība un ieguldījums, mākslinieciskā gaume un intereses. Spilgts piemērs tam ir Lūznavas muižas (Lūznavas pag.) īpašniece Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķa profesora S. Kerbedza meita Jevgēnija, kas izvērsa plašu filantropisko darbību, uzturēja kontaktus ar Itāliju un Poliju, interesējās par mākslu. Lūznavas muižas dzīvojamā ēka, kas celta 20. gs. sākumā, vairāk atbilst savrupmājas tipam ar jūgendstila iezīmēm. Tā celta no sarkaniem ķieģeļiem, cokolstāvs veidots no plēstiem laukakmeņiem. Muižas visai sarežģītais arhitektoniskais risinājums, šķiet, atspoguļo pašas muižas īpašnieces mākslinieciskos priekšstatus. Par viņas mākslinieciskajām interesēm liecina arī tas, ka Lūznavas muižā bijusi ievērojama mākslas darbu kolekcija, kas veidojās no ārzemju ceļojumu laikā iegādātajiem priekšmetiem. Muižā vasarās uzturējās arī vairāki poļu gleznotāji un tēlnieki, kas tur arī strādājuši un devuši savu ieguldījumu telpu interjera izveidē. Latgalē, tāpat, kā citos Latvijas novados, latvieši bija zemnieku tauta. Latgalē dominēja mazas, 5 – 10 ha lielas zemnieku saimniecības. Kā lokālu savdabību var uzskatīt dzīvošanu ciemos. Ciemā zemnieka sētas ēkas – dzīvojamā māja, kūts, klētstika izvietotas cieši blakus ar galiem pret ceļu, pagalmu norobežoja sēta ar vārtiem. Dzīvojamā māja parasti bija vientelpas dūmistaba ar neapkurināmu priekštelpu. Dūmi krāsns kurināšanas laikā izplūda pa logiem un durvīm. Dūmvadi krāsnīm parādījās tikai 19. gs. otrajā pusē. Riju un pirti kā ugunsnedrošas ēkas būvēja atstatu no dzīvojamām ēkām.
Lūznavas muiža gan ir atjaunota, bet ir viens "bet" - ārpuse autentiska, bet iekšā ar mūzdienu materiāliem. Lēni, bet krietni abzinīgāk notiek Arendoles muižas atjaunošana, tur apmetumam netiek lietots cements, viss tik ar kaļķu javu, arī logu stikli un podiņu krāsnis tiek savāktas Rīgas veco namu eiroremontu vietās no būvgružiem. arendolesmuiza.wordpress.com...
Starp citu - kā pareizi ieminējās lietotājs NilsS, tad lodžiju pārbūve vai krāsošana, kas maina ēkas fasādi, ir jāsaskaņo likumdošanā noteiktajā kārtībā. Pēc pagājušā gada izmaiņām likumos, nav vienmēr obligāts tehniskais projekts un būvatļauja, bet mazos remontiņos pietiek arī ar apliecinājuma karti vienkāršotai telpu grupas atjaunošanai ar/bez lietošanas veida maiņu. Schneideram netīkamais personāžs salicis tik daudz bildīšu par savu veikumu būvdarbos uz lodžijas, ka pēc skata pa logu var pieļaut, ka remontējamā lodžija ir divpadsmitstāvenē, kas atrodas aiz biroju ēkas Brīvības gatvē 410. Dzīvokļa Nr. nav obligāti jāzin, pietiks, ja uzrakstīsiet, ka pastaigājaties zem loga ar sunīti un sunītim, ieraugot to melno ruberoidu, piemetas žagas. Tātad - ja kādam ir nepārvarams ienaids pret personāžu, tad izvelciet no kadastrs.lv precīzu mājas adresi, apskatiet reālajā, kurā stāvā, rakstiet iesniegumu Rīgas būvvaldei un ja sūdzība nebūs anonīma, tad visvarenais sūdzmaņu (Iesniegumu) likums piespiedīs atbildīgajiem ierēdņiem iesnieguma būtību izskatīt un sūdzmanim rakstiski mēneša laikā atbildēt. likumi.lv... Sūdzības būvvaldei nav nekādas ļa-ļa kļauziņas foruma administratoram, tās ir apturējušas miljoniem vērtus projektus un sagādājušas būvētājiem miljonos mērāmus zaudējumus. Man pašam gan šķiet, ka stāsti par lodžiju, motorolleriem un jogelēšanu ir pietiekoši uzjautrinoša lasāmviela, kas atdzīvina jau tā pārāk drūmi nopietno realitāti. Pie tam vēl par velti, nav nekādi seriāla abonementi jāpērk
Dzīve PSRS bija kā zem kupola, ierobežota Tagad cilvēki tikuši "vaļā" no ķēdes, attiecīgi uzvedās kā suņi, kas norāvušies no ķēdes un dara ko grib ir pasaulē sajukums nav kontroles, ir bardaks
Latvijas K(b)P CK birojs atzīmē, ka pēdējā laikā republikā kļuvuši biežāki teroristiski un diversiju akti no bijušo aizsargu, buržuāziski fašistisko nacionālistu un citu bandītisko elementu puses pret partijas - padomju darbiniekiem, kā arī pret zemniekiem, kas nupat saņem zemi no padomju varas, un viņu saimniecībām. 6-jā novembrī bandīti uzbruka sarkanarmiešiem Jermocāna ģimenes mājai (Abrenes apriņķa Tilžas pagasta Vectilžas ciems), kā rezultātā tika nogalināts Jermocānu 11 gadus vecais dēls, otrs - 14 gadus vecais dēls - un sieva ievainoti, visas ēkas nodedzinātas. Šai pašā pagastā Grizvas ciemā blakus savai mājai nogalināts nabadzīgais zemnieks Skrabis un viņa sieva par to, ka viņi saņēma zemi no padomju varas. Zarečjes mājās tika zvēriski noslepkavota zemnieku Gorbunova ģimene 4 cilvēku sastāvā, bet mājas nodedzinātas par to, ka Gorbunova bija padomju varas orgānu nostiprināšanas aktīviste. Abrenes apriņķa Viļakas pagastā bandgrupa izdemolēja Kazanskas skolas telpas, saplēsa visu padomju valdības vadoņu portretus, brīdinot pie tam skolotāju, ka, ja viņa turpinās audzināt bērnus komunistiskā garā, tad tiks iznīcināta, bet skola nodedzināta. 4-jā decembrī tika veikts uzbrukums Jēkabpils apriņķa Mēmeles pagasta izpildkomitejai, kā rezultātā tika nogalināts iznīcinātāju1 bataljona kaujinieks. 1944. gada 10-jā decembrī Rēzeknes apriņķī (Makašēnu pagasts, Šariku ciems) tiks nogalināts desmitsētu2 pilnvarotais b. Latiševs, nopietni ievainota viņa sieva, kā arī dzīvoklī nogalināts bijušais zemnieks P. K. Miglenieks. Tajā pašā pagastā 14. decembrī bandgrupa uzbruka desmitsētu pilnvarotā M. P. Brivņa saimniecībai, pie kam nogalināta mājā esošā 12- gādīgā meita Olga, ievainota viņa sieva un 2-gadīgais dēls Staņislavs. 20-jā decembrī Daugavpils apriņķa Aizkalnes pagastā PSRS Augstākās Padomes deputāta un Daugavpils izpildkomitejas priekšsēdētāja b. Lurina māsas mājā tika iesviesta granāta, kā rezultātā viens cilvēks tika nogalināts, bet smagi ievainotā Lurina māsa nomira operācijas laikā. (..).3
1 Iznīcinātāju bataljoni - 1944.-1953. gadā militarizēti formējumi, kas VDTK un IeTK vadībā tika izmantoti cīņai pret t. s. “bandītiem”. Bataljoni tika veidoti apriņķos, bet pagastos darbojās vadi. 2 Desmitsētu pilnvarotais jeb demitnieks - 10 māju pārzinis, pildīja pagasta izpildu komitejas uzdevumus, rūpējās, lai viņa pārziņā esošās saimniecības laikus izpildītu pārtikas, malkas u. c. nodevas. 3 Tālāk lēmumā norādīts, ka arī Rīgā “nav ieviesta īsta kārtība”, notiek laupīšanas un “huligāniskas darbības”; seko LK(b)P CK uzdevumi IeTK, VDTK, Rīgas garnizona priekšniekam un Rīgas kara komandantam, republikas prokuroram, IeTK karaspēka kara prokuroram, LK(b)P komitejām “pienācīgas kārtības ieviešanā”, cīņā pret “bandītiem”. 4 Jānis Kalnbērziņš - LK(b)P, LKP CK 1. sekretārs 1940.-1959. gadā. 5 Vilis Lācis - rakstnieks, 1940.-1946. gadā LPSR TKP, 1946.-1959. gadā - LPSR MP priekšsēdētājs. 6 Augusts Eglītis - LPSR iekšlietu tautas komisārs, ministrs. 7 Alfons Noviks - LPSR Valsts drošības tautas komisārs 1944.-1946. gadā. Valsts drošības ministrs 1946.-1953. gadā. Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas tiesāts. Miris cietumā. 8 LK(b)P CK Sevišķais sektors.
Padomju Savienībā Komunistiskā partija ieņēma īpašu vietu valsts varas sistēmā, visā sabiedriskajā iekārtā. Tā ne tikai pildīja politiskas partijas funkcijas, bet ar savu iestāžu starpniecību faktiski vadīja un kontrolēja visu valsts, saimniecisko iestāžu un sabiedrisko organizāciju darbību. Tā tas bija arī Latvijā. Kā toreiz rakstīja Brūno Kalniņš: “Partijas un tās visu aptverošais aparāts ir vienīgais noteicošais faktors šodienas Latvijā”, bet LKP Centrālās komitejas biroja locekļi “īstie valdnieki šodienas Latvijā”, protams, tanī apmērā, cik to atļauj LKP pakļautība Maskavas politbirojam.”
1 Līdz Latvijas neatkarības atgūšanai daudzi no LKP dokumentiem nebija pieejami pētniekiem, jo glabājās tā saucamajā “sevišķajā mapē”. Tajā atradās partijas Centrālās komitejas, apriņķu, rajonu, pilsētu komiteju slepenie lēmumi un to sagatavošanas gaitā izmantotie materiāli - dažādu iestāžu, visbiežāk Valsts drošības komitejas, Iekšlietu ministrijas, prokuratūras ziņojumi un paskaidrojumi. Tikai pēdējos gados šie materiāli nonāk zinātniskajā apritē.
2 Starp citiem “sevišķā mape” ietvēra daudz dokumentu par LKP, LPSR varas, drošības iestāžu cīņu pret t. s. “buržuāzisko nacionālismu” un tā paudējiem, t. s. “bandītiem” - latviešu nacionālajiem partizāniem, pretpadomju pagrīdes cīnītājiem, stihisku pretpadomju uzstāšanās gadījumu dalībniekiem. Šie materiāli sniedz diezgan izvērstu ieskatu par latviešu nacionālo spēku pretestību komunistiskajam režīmam. Tā vērsās pret visu padomju varas sistēmu, tās priekšrakstiem un varas simboliem, komunistisko ideoloģiju, pakāpeniskās rusifikācijas procesu. Parasti partijas dokumentos minētā tematika formulēta kā cīņa pret “buržuāzisko nacionālismu”, par “politiskās modrības paaugstināšanu”, “politiskā darba pastiprināšanu”. Pie kam, kā atzīmēja Ā. Šilde, “buržuāziskā nacionālista” birka kļuva par kopapzīmējumu visiem tiem, kuri traucēja “padomju iekārtas un sociālistiskās ideoloģijas norisi un vēlamo attīstību”.
3 Nacionālo pretestību komunistiskajam režīmam parasti visuzskatāmāk ataino dažādi ziņojumi LKP vadošajām iestādēm un šo iestāžu lēmumu konstatējošās daļas. Tāpēc arī lasītājiem piedāvātajā dokumentu kopā galvenokārt ievietoti izraksti no partijas iestāžu lēmumu konstatējošās daļas, izlaistos fragmentus, kuros parasti izklāstīti šo iestāžu izvirzītie uzdevumi zemākstāvošām partijas un citām iestādēm un organizācijām, īsi atreferējot parindēs. Jāņem vērā, ka LKP iestādes vadījās pēc šauri partijiskiem, dogmatiskiem uzskatiem par sabiedriskajiem procesiem, tajos iesaistītajām personām, nebija ieinteresētas atspoguļot Latvijas iedzīvotāju patieso noskaņojumu, attieksmi pret padomju varu. Tāpēc LKP dokumenti ievaddaļā obligātās frāzes par Padomju Latvijas darbaļaužu saliedēšanos ap Komunistisko partiju nonāk krasā pretrunā ar tālāk tekstā minētajiem faktiem par “buržuāzisko nacionālistu” darbību un viņu ietekmi tautā; tāpēc dokumentos, kur minēti dati par “bandītu”, “buržuāzisko nacionālistu” kaitējumu padomju varas atbalstītājiem, nekas nav teikts par padomju varas iestāžu, konkrēto darbinieku un aktīvistu darīto kaitējumu nacionāli domājošajiem iedzīvotājiem. Tā dokumenti savdabīgā veidā sniedz liecības ne tikai par “buržuāzisko nacionālistu”, bet arī par pašas LKP, citu LPSR institūciju darbību.
Atlasītie desmit “sevišķās mapes” dokumenti kārtoti hronoloģiskā secībā pēc to tapšanas laika. Tie visi, izņemot dokumentu Nr. 2, tulkoti no krievu valodas. Lai radītu pēc iespējas precīzāku priekšstatu par LKP dokumentos lietoto valodu (precīzāk būtu teikt - sava veida partijas aparāta žargonu) pēc iespējas saglabātas oriģinālvalodā esošās izteiksmes veida īpatnības. Ģeogrāfisko vietu, nosaukumu, uzvārdu rakstībā sekots oriģināltekstam, labotas tikai acīmredzamas pārrakstīšanās kļūdas. Saglabāts arī latviešu uzvārdu nekonsekventais lietojums dažādos locījumos krievu valodā rakstītajos dokumentos. Dokumentos bieži minētie saīsinājumi uzrādīti īpašā sarakstā publikācijas nobeigumā. Ja saīsinājums ir vienreizējs, tā atšifrējums dots kvadrātiekavās. Parindes piezīmēs dotas īsas ziņas par pirmo reizi dokumentu kopā minētajiem LKP un valsts iestāžu darbiniekiem, ja pēc teksta nav skaidrs šo personu sabiedriskais stāvoklis, turpmāk ziņas vairs neatkārtojot.
Latvijas PSR teritorijas atbrīvošanas no vācu fašistiskajiem okupantiem laikā un pēc tam pēc IeM ziņām nelegālā stāvoklī pārgājuši 20 079 cilvēki. Bez tam turpmākajā periodā (pamatā 1949. gadā) nelegālā stāvoklī pārgāja 114 cilvēku. Tādā kārtā IeM orgāni pavisam ir uzskaitījuši 20 193 nelegālā stāvoklī pārgājušus un Latvijas teritorijā slēpjošos latviešu buržuāziskos nacionālistus. Pēc savas sociāli politiskās pagātnes šo personu ievērojama daļa ir bijuši kulaki, visdažādāko buržuāziski nacionālistisko partiju un fašistisko organizāciju, tāpat arī vācu izlūkošanas, pretizlūkošanas un soda orgānu locekļi. Lielu skaitu no nelegālā stāvoklī pārgājušo vidus veidoja arī personas, kas izvairījās no dienesta padomju armijas bruņotajos spēkos. Ar mērķi vest aktīvu bruņoto cīņu pret padomju varu nelegāļi radīja nacionālistiskas bruņotas bandgrupas un pat veselus bandformējumus. Atsevišķu bruņotu bandu skaitliskais sastāvs sasniedza 400-500 cilvēku. Reizē ar personām, kas pārgājušas nelegālā stāvoklī, nacionālisti pretpadomju mērķiem izmantoja arī savus legāli dzīvojošos domubiedrus, kas sniedza nelegāļiem visdažādāko palīdzību un sekmēja viņu slēpšanos no padomju varas orgāniem. Bruņoto bandgrupu pretpadomju nacionālistiskā darbība izpaudās kā teroristisku aktu veikšana pret vietējo padomju - partijas aktīvu, padomju organizāciju un uzņēmumu sagraušana, kolhozu fermu izlaupīšana, padomju pilsoņu aplaupīšana, kā arī visdažādāko pretpadomju lapiņu un proklamāciju izplatīšana.Periodā no 1944. gada līdz 1953. gada oktobrim bruņoti bandu dalībnieki Latvijas teritorijā nogalinājuši: 1. Padomju pilsoņus - 1070 cil[vēkus]; 2. IeM karaspēka kareivjus - 259 cil[vēkus]; 3. IeM orgānu darbiniekus - 111 cil[vēkus]; 4. Iznīcinātāju b[ataljonu] kaujiniekus - 199 cil[vēkus]; Pavisam - 1639 cilvēkus. Ievainojuši: 1. Padomju pilsoņus - 281 cilvēku 2. IeM karaspēka kareivjus - 222 cilvēkus 3. IeM orgānu darbiniekus - 46 cilvēkus 4. Iznīcinātāju b[ataljonu] kaujiniekus - 109 cil[vēkus]. Pavisam - 568 cilvēkus. Tai pašā periodā bandīti veica 2659 bruņotas laupīšanas. Latviešu nacionālisti vairākkārt mēģināja Latvijas PSR teritorijā radīt nacionālistiskās pagrīdes un tās bruņoto bandu centralizētu vadību, taču IeM orgāni viņu nodomus savlaicīgi atklāja un viņu radītie “centri” tika likvidēti. Reizē ar Latv[ijas] PSR IeM veikto bruņoto apspiešanu un galveno bandformējumu sagrāvi, milzīga loma bandītiskās nacionālistiskās pagrīdes demoralizēšanā bija bijušā Latvijas PSR iekšlietu ministra b. Eglīša aicinājumam avīzē “Cīņa”2 1945. gada 12. septembrī, kura rezultātā 1945.-1948. gada laikā legalizējās vairāk kā 10 tūkstošus cilvēku. Taču tika konstatēts, ka daļa legalizējušos bandītu, dzīvojot legāli, no jauna nodibināja noziedzīgus sakarus ar darbojošamies bandītiem, bet daži no viņiem otrreiz pārgāja nelegālā stāvoklī un ar ieročiem rokās turpināja bruņotu cīņu pret padomju varu Latvijā. Šai sakarā ievērojama daļa legalizējušos bandītu tika izsūtīta aiz Latvijas PSR robežām, bet aktīvākie arestēti un notiesāti.Latvijas PSR IeM orgāni pagājušo 9 gadu laikā veikuši ievērojamu darbu nacionālistiskās pagrīdes un tās bruņoto bandu atklāšanā un likvidācijā.Tā no 1944. gada oktobra līdz 1953. gada 5. oktobrim likvidēti bandgrupu dalībnieki, bandīti - vieninieki un nelegāļi:
1. Nogalināti čekistu un karaspēka operāciju laikā - 2422 cilvēki 2. Arestēti - 7342 cilvēki 3. Legalizēti - 10238 cilvēki
Izraksts no LKP CK biroja LĒMUMA “Par pasākumiem republikas darbaļaužu politiskās modrības paaugstināšanā”
Padomju Latvijas darbaļaudis, tāpat kā visa padomju tauta, cieši saliedēti ap Komunistisko partiju un Padomju valdību, guvusi ievērojamus panākumus rūpniecības, lauksaimniecības un kultūras attīstībā. Visi partijas un valdības īstenotie politiskie un saimnieciskie pasākumi rod vienprātīgu republikas strādnieku, kolhoznieku un darba inteliģences atbalstu. Jaunu politisku un saimniecisku pacēlumu izsauca PSKP CK janvāra plēnuma lēmums par kārtējā Padomju Savienības Komunistiskās partijas XXII kongresa sasaukšanu un tālāko lauksaimniecības kāpinājumu. Republikas rūpniecības un transporta uzņēmumos, celtnēs, kolhozu un sovhozu laukos ciešā sadraudzībā strādā latvieši, krievi un citu mūsu daudznacionālās valsts tautību pārstāvji, vairojot mūsu sociālistiskās Dzimtenes varenību un slavu. Neraugoties uz darbaļaužu audzināšanas darba ievērojamu uzlabošanos, republikā pagājušajā gadā notika virkne naidīgu nacionālistisku izpausmju. Pieaudzis PSRS un LPSR valsts karogu noraušanas gadījumu skaits valsts svētku dienās, nemazinās naidīgas attieksmes uzkurināšana pret krievu tautības personām. Biežāki kļuvuši nacionālistisko elementu aicinājumi uz fiziku izrēķināšanos ar komunistiem un padomju darbiniekiem. Uz ārzemēm tiek sūtīts vairāk niknu pretpadomju vēstuļu.1 Kaut arī izplatīto pretpadomju lapiņu skaits ir samazinājies, taču tām bijis asāks, naidīgāks raksturs. Nacionālistisko noskaņojumu republikā pamatā veido vecās buržuāziskās inteliģences paliekas, bijušie fašistiskā režīma Latvijā ideologi, tos atbalsta un uzkurina bijušie bruņoto nacionālistisko bandu, pagrīdes pretpadomju organizāciju un grupu dalībnieki un citi naidīgie elementi, kas atgriezušies no ieslodzījuma un specnometinājuma vietām. Neatslābst centieni aktīvi ideoloģiski ietekmēt jaunatni, mēģinājumi ievilkt jaunatnes svārstīgos elementus aktīvā cīņā pret padomju varu. Pēdējā laikā savu darbību aktivizējuši baznīcas kalpi, īpaši katoļu garīdznieki, sektanti un baptisti, kulta kalpotāju vidū ir ievērojams skaits personu, kas izcietušas sodu par pretvalstiskiem noziegumiem. Baznīcas kalpi un sektanti nežēlo pūles, lai paplašinātu savu ietekmi iedzīvotājos, īpaši jaunatnē. Antireliģiskais darbs un zinātniski ateistiskā propaganda republikas pilsētās un laukos vēl noris vāji. Daudzos uzņēmumos, kolhozos, sovhozos un mācību iestādēs atstāts novārtā audzināšanas darbs jaunatnes vidū. Tā rezultātā jaunatnes vidē nereti izplatās naidīgs nacionālistisks noskaņojums. 1960. gadā atklātas 5 pretpadomju jaunatnes grupas pilsētās: Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un Bauskas rajonā. Šīs grupas pamatā veidojās no jauniešiem, kas strādāja celtniecības organizācijās, sīkos uzņēmumos, arteļos, no vidējo mācību iestāžu vecāko klašu skolēniem un jauniešiem, kas nav iesaistīti sabiedriskā darbā.
Naidīga noskaņojuma izplatīšanos ievērojami veicina latviešu emigrantu nacionālistiskās organizācijas un centri, kas atrodas ārzemēs un mēģina īstenot aktīvu ideoloģisku iedarbību uz republikas iedzīvotājiem. Emigrantu naidīgos radioraidījumus var brīvi uztvert republikas rajonos. Arvien pieaugošo republikas iedzīvotāju sarakstīšanos ar radiem un paziņām emigrācijā, pretpadomju emigrantu organizācijas cenšas izmantot naidīgiem mērķiem. Arvien pieaugošajā ārzemnieku, to vidū latviešu emigrantu skaitā, kas kā tūristi un radinieki privāti apmeklē republiku, ierodas arī naidīgi elementi, kuri tāpat cenšas veikt naidīgu darbību. Visas šīs graujošās darbības ietekmē un sakarā ar dažu republikas valsts aparāta darbinieku buržuāziskā nacionālisma izpausmes faktiem2 1960. gadā republikā bija atsevišķas teroristiskas izpausmes, kas vērstas pret partijas un padomju aktīvu. 1960. gada novembrī 1944. gadā dzimušais Krustpils rajona sovhoza “Vietalva” strādnieks Egīls Baumanis, 1916. gadā dzimušā bijušā hitleriskās armijas SS karaspēka leģionāra, padomju pilsoņu arestos aktīvu dalību ņēmušā Jāņa Jirgena ietekmē nolūkā nogalināt kolhoza “Uzvaras rīts” partijas organizācijas sekretāru Franci Bižānu ar medību bisi divreiz izšāva viņa mājas logā. Baumanis un Jirgens ir arestēti un notiesāti. 1961. gada janvārī Antons Cukurs ar šāvienu no bises ievainoja kolhoza “Dzirkstele” partijas organizācijas sekretāri un priekšsēdētāja vietnieci Nadeždu Novikoku. 1960. gada oktobrī Bauskas rajonā arestēta bruņota pretpadomju grupa, ko vadīja Juris Ziemelis, kulaka dēls, agrāk sodīts par pretpadomju darbību, kurš bija nodomājis noslepkavot kolhoza “Gaisma” priekšsēdētāju Laugali un kolhoznieku Švekli, kuri uzstājās kā liecinieki viņa pirmajā lietā, kā arī Oktobra Sociālistiskās revolūcijas 43. gadadienas svinību dienās uzspridzināt Bauskā tribīni. Tiesas sēdē Ziemelis nekaunīgi paziņoja: “Nav tālu tas laiks, kad plūdīs komunistu asins upes”. Pēdējos gados no ieslodzījuma vietām republikā atgriezušies ap 50 tūkst[ošiem] cilvēku, amnestētu un savu sodu izcietušu, tai skaitā agrāk tiesātu par kontrrevolucionāriem noziegumiem, kā arī no republikas izsūtīto bijušo kulaku un viņu ģimenes locekļu. Vairums šo personu iesaistījušās ražošanas darbībā un apzinīgi izpilda savus pilsoņa pienākumus. Taču dažas no viņām, kas ļaunprātīgi noskaņotas pret padomju varu, cenšas grupēt ap sevi politiski nelīdzsvarotas personas, apmelo padomju īstenību, atklāti izsaka naidīgu, teroristisku noskaņojumu. Latvijas KP CK atzīmē, ka daudzas pilsētu, rajonu partijas komitejas nav līdz galam izdarījušas visus nepieciešamos secinājumus no PSKP CK norādījumiem vēstulē “Par revolucionārās modrības paaugstināšanu”3 un pievērsušās šo svarīgo jautājumu risināšanai kā īslaicīgai kampaņai, neveic sistemātisku un neatlaidīgu darbu politiskās modrības paaugstināšanā, necenšas panākt visu partijas pirmorganizāciju lomas paaugstināšanu republikas darbaļaužu politiskās audzināšanas pastiprināšanā, nacionālistiski noskaņoto naidīgo elementu darbības atmaskošanā un izskaušanā.
KVAA-II:mājās ir kāds 1990 gada žurnals, kur VDK šefs Trubiņš pieminēts arī
ABINIEKU VAIROŠANĀS
Abinieki ir šķirtdzimumu dzīvnieki. Uzbūves ziņā abinieku un zivju vairošanās orgāni ir līdzīgi. Mātītēm olnīcas un tēviņiem sēklinieki atrodas ķermeņa dobumā.
Pēc ziemas guļas visi abinieki (ar retiem izņēmumiem) salasās saldūdeņos. Vairākumam abinieku apaugļošanās ir ārēja. Mātītes dēj olas ūdenī, un tēviņi uz tām izlaiž šķidrumu ar spermatozoīdiem. Pēc apaugļošanās olās attīstās dīgļi. Abinieku olām ir biezs, caurspīdīgs apvalks, kas pasargā tās no bojājumiem, neļauj savstarpēji pārāk satuvināties un vienlaikus uzlabo skābekļa piekļūšanu. Olas ir melnas, tāpēc labi absorbē saules staru siltumu. Varžu olas salīp lielās pikās, krupju – garos pavedienos. Tritoni novieto atsevišķas olas uz ūdensaugu lapām vai kātiem. No olām sķiļas kāpuri. Augšanas un attīstības laikā ar abinieku kāpuriem notiek lielas izmaiņas. Varžu un krupju kāpuriem – kurkuļiem – pakāpeniski pazūd aste, izmainās galvas un vidukļa forma, attīstās kājas. No olu izdēšanas brīža līdz kāpura pārvēršanās (metamorfozes) beigām, kad izveidojies pieaudzis dzīvnieks, paiet aptuveni divi trīs mēneši.
Tēviņiem raksturīga riesta “dziedāšana”, un to balsi pastiprina rezonatori. Dažādiem varžu sugu tēviņiem tie atrodas dažādās vietās.
Abinieki (Amphibia) ir senākā sauszemes mugurkaulnieku — četrkājaiņu — klase, kuriem joprojām saglabājušās ūdens priekšteču pazīmes. To individuālajā attīstībā ir raksturīga vides maiņa: attīstības sākuma stadijas noris ūdenī, un kāpurs, kurš pielāgojies dzīvei ūdenī, pārvēršas (metamorfozē) pieaugušā dzīvniekā, kas dzīvo uz sauszemes. Abiniekus (arī rāpuļus) pēta zooloģijas apakšnozare — herpetoloģija. Abiniekiem ir ļoti plašs izplatības areāls. Tie nav sastoapami tikai Arktikā un Antarktīdā. Lielākā sugu daudzveidība vērojama tropos, daudz mazāka tā ir mērenā klimata joslā.[1] Mūsdienās eksistē tikai 3 abinieku kārtas: bezastainie abinieki, bezkājainie abinieki un astainie abinieki. Pārējās abinieku kārtas ir izmirušas.
Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] Abinieki ir poikilotermi (aukstasiņu) dzīvnieki, t.i. to ķermeņa temperatūra ir nepastāvīga un atkarīga no ārējās vides temperatūras. Abinieku eksistence stipri atkarīga arī no apkārtējās vides mitruma. To nosaka ādas elpošanas lielā nozīme abinieku dzīvē, kas papildina, bet dažkārt pilnīgi aizvieto nepilnīgo plaušu elpošanu. Kailā abinieku āda vienmēr ir mitra, jo skābekļa difūzija var notikt tikai caur ūdens plēvīti. Iztvaikošana no ādas virsmas pastāvīgi pazemina ķermeņa temperatūru, tāpēc iztvaikošanas dēļ ķermeņa temperatūra parasti ir par 2—3° zemāka par vides temperatūru (stipri sausā gaisā līdz pat 8—9°). Tā kā abinieki tik stipri atkarīgi no mitruma un temperatūras, to gandrīz nemaz nav tuksnešos un piepolārās zemēs, turpretī virzienā uz ekvatoru abinieku sugu skaits stipri pieaug, un mitrajos un siltajos tropu mežos to ir ārkārtīgi daudz. Dažādām abinieku sugām ādas elpošanai ir atšķirīga nozīme. Ūdenī pastāvīgi dzīvo tie abinieki kuriem gāzu apmaiņa — elpošana notiek gandrīz tikai caur ādu (piem. Usūrijas nagainais tritoni un Semirečjes varžzobji). Netālu no ūdensbaseiniem dzīvo zaļās vardes, kas vairāk nekā 50% nepieciešamā skābekļa uzņem, elpojot caur ādu. Sauszemes abinieki ir gandrīz visi krupji, kuriem no ķermeņa virsmas iztvaiko divreiz mazāk ūdens nekā zaļajām vardēm. Daži sauszemes abinieki ievērojamu daļu laika pavada, ierakušies zemē (piemēram, varžkrupji). Virkne sugu dzīvo kokos (piemēram, kokuvardes). Abinieku ādas uzbūvei ir vēl viena ekoloģiska īpatnība - šīs klases pārstāvji nav spējīgi dzīvot sāļā ūdenī, ja tā koncentrācija pārsniedz 1,0— 1,5%, jo tad osmotiskais līdzsvars novirzās no normas.
Vairošanās un attīstības laiks un vieta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] Pēc ziemas guļas visi abinieki (ar retiem izņēmumiem) salasās saldūdeņos. Drīz mātītes sāk nērst olas. Daļa no abiniekiem (parastā varde un purva varde) olas nērš labi sasilstošā seklā ūdenī netālu no krasta, citi (zaļās vardes) olas dēj lielākā dziļumā, visbiežāk uz ūdensaugiem. Varžu olas salīp lielās pikās, krupju - garos pavedienos. Tritoni novieto atsevišķas olas uz ūdensaugu lapām vai kātiem. Vairākumam abinieku apaugļošanās ir ārēja. Tēviņi izlaiž ūdenī šķidrumu ar spermatozoīdiem. Pēc apaugļošanās olās attīstās dīgļi. Abinieku olām ir biezs, caurspīdīgs apvalks, kas pasargā tās no mehāniskiem bojājumiem, neļauj savstarpēji pārāk satuvināties un vienlaikus uzlabo skābekļa piekļūšanu. Bez tam dzidrais apvalks, līdzīgi lēcai, sakopo augošajam dīglim nepieciešamos saules starus. Olas ir melnas, tāpēc labi absorbē saules staru siltumu.
uldeens:Administratīvās komisijas piespriestā soda apmēra apmaksa neatbrīvo no pienākuma veikt patvaļīgās būvniecības seku novēršanu vai iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu.
Dixlafoss:Nilam, protams, žetons par flooudu, nosmējos līks
Šī, vecīt, ir viena nopietna tēma! Atbildīga, nepabaidīšos šī vārda. Tā ka, biedri, ir jāstrādā, jo tikai strādājot var ko sastrādāt, nestrādājot nebūs nekā! Fblogam šīs nav tās vieglākās dienas, taču ne jau viegluma meklējam, mums jārod nopietnas atbildes uz fundamentāliem jautājumiem!!! Kā piemēram varžu vairošanās dinamika fotosaitos, kvākšķienu piesaiste vidējam degvielas patēriņaa koeficientam Latvijas adminastratīvajā teritorijā, balkonu izvarošanas un lodžiju piesmiešanas mākslai, kā arī Vispārējai Republikas Motorollerizācijai! Perspektīvā ir redzemi vēl nopietnāki izaicinājumi
KVAA-II:Patvaļīga būvniecība jeb Rīga (skatīt veloceliņa bildi) arī iekļuvusi dizaineru izdomas foto
http://ofigenno.cc/smeshnye-oshibki-dizaynerov
Pornogrāfija
Pornogrāfija (grieķu: πόρνη, pórni - "prostitūta", γράφω, graphein - "rakstīt") ir cilvēka ķermeņa un dzimumattiecību attēlojums grāmatās, attēlos, statujās, kinofilmās un citos plašsaziņas līdzekļos, kura mērķis ir izraisīt uzbudinājumu.[1] Atšķirība starp pornogrāfiju un erotiku lielā mērā ir subjektīva, ko galvenokārt nosaka sabiedrības standarti. Senajā Grieķijā pornogrāfija bija jebkurš mākslas vai literārais darbs, kas atainoja prostitūtu dzīvi. Tur arī radās nosaukums "pornogrāfija", jo prostitūtas grieķu valodā sauc par pórni.
Kā atbrīvoties no pornogrāfiskas atkarības un tās sekām?
Pornogrāfijas vilinājums, atkarības simptomi. Ceļš uz brīvību.
T umšā, aukstā vakarā nav nekā labāka kā sēdēt pie kamīna un raudzīties ugunī. Sakraut krietnu malkas kaudzīti un ļaut tai izdegt, izplatot siltumu un mājīgumu. Silti, relaksējoši un romantiski. Taču, ja šo uguni atbrīvotu no kamīna un noliktu istabas vidū, tas kļūtu iznīcinošs. Tas nodedzinātu māju un iznīcinātu visu un visus, kas tajā atrodas. Sekss ir kā šī uguns. Kamēr tas izpaužas laulības sargājošajā ietvarā, sekss ir veselīgs, patīkams un romantisks. Pornogrāfija iznes seksu ārpus šī konteksta.
Liels bizness...
Pornogrāfija ir bizness, kas pelna lielu naudu, neraizējoties par sekām. Šī biznesa pārstāvji ir gatavi dot visu, kas cilvēkiem liek atgriezties un to atkal pirkt. "Pagājušajā gadā Holivudā tika saražotas 11000 pornogrāfiskas filmas, un tikai 400 parastās filmas, kā arī 70000 pornogrāfiskas interneta mājas lapas." (Žurnāls "New York Times", 2001. gada 20. maija izlaidums, raksts "Naked Capitalists")
Seksa tēls pornogrāfijā...
Viena no vissvarīgākajām mentālās vides sastāvdaļām ir veselīga izpratne par to, kas mēs esam kā seksuālas būtnes. Ja šī apziņa ir izkropļota, tiek izkropļota arī mūsu būtības ļoti nozīmīga daļa. Pornogrāfiskā kultūra apgalvo, ka sekss, mīlestība un tuvība ir viens un tas pats. Pornogrāfijā cilvēki stājas seksuālās attiecībās ar svešiniekiem – cilvēkiem, kurus ir pirmoreiz sastapuši. Visu nosaka apmierinājums. Lai to sasniegtu, nav svarīgi, kā ķermeni es izmantoju. Pornogrāfija apgalvo, ka seksu var dabūt jebkurā laikā, vietā, ar jebkuru un bez jebkādām sekām.
Pornogrāfijas seklās pieejas problēma ir tā, ka attiecības nebalstās uz seksu, bet uz apņemšanos, rūpēm un savstarpēju uzticēšanos. Šādā kontekstā sekss, tāpat kā uguns kamīnā, ir brīnišķīgs. Esot kopā ar kādu, kurš tevi mīl un pieņem, ar kādu, kurš ir apņēmies pavadīt ar tevi kopā visu mūžu, kādu, kuram tu vari atdoties pilnīgi, tu piedzīvo seksa neatkārtojamo vienreizību.
No pornogrāfijas tu nevari uzzināt patiesību par seksu. Tā nenodarbojas ar patiesību. Pornogrāfija nav domāta izglītošanai, bet pārdošanai. Tādēļ pornogrāfija stāsta jebkādus melus, kas tikai piesaista publiku. Pornogrāfija pārtiek no meliem par seksu, sievietēm, laulību un daudzām citām lietām. Aplūkosim dažus no šiem meliem, lai saprastu, cik ļoti tie var sajaukt dzīvi un attiecības.
Meli Nr.1 – Sievietes ir zemāki radījumi
Sievietes žurnālā "Playboy" tiek sauktas par zaķīšiem, padarot viņas par jaukiem mīlīgiem dzīvnieciņiem vai "rotaļu biedrenēm" – rotaļlietām. Žurnāls "Penthouse" viņas sauc par "pets" (mājdzīvnieki). Pornogrāfija bieži aplūko sievietes kā dzīvniekus, rotaļlietas vai ķermeņa daļas. Daži pornogrāfiskie izdevumi un filmas rāda tikai sievietes ķermeni vai dzimumorgānus, bet ne seju. Doma, ka sievietes varētu būt cilvēciskas būtnes ar savām domām un jūtām nav populāra.
Meli Nr.2 – Sievietes ir "sports"
Dažos sporta žurnālos ir "peldkostīmu numurs", liekot domāt, ka sievietes ir sava veida sports. Pornogrāfijā sekss ir spēle un spēlē ir "jāuzvar", "jāpieveic", vai jāsavāc punkti. Vīrieši, kas piekrīt šādam uzskatam, labprāt runā par "sieviešu kolekcionēšanu". Viņi vērtē savu vīrišķību pēc tā, cik "uzvaras" viņiem ir bijušas. Katra sieviete, kuru es iegūstu, ir vēl viena trofeja uz plaukta, vēl viena zīmotne pie krūtīm, kas apliecina manu vīrietību.
Meli Nr.3 – Sievietes ir īpašums
Mēs visi esam redzējuši attēlus ar spoži pulētiem auto un skaistu meiteni uz pārsega, kas vēsta: "Nopērc vienu un tu dabūsi abas." Smagā pornogrāfija to attīsta vēl tālāk. Tā noliek sievietes apskatei kā preci katalogā, izrādot visus sīkumus, lai pircējs varētu būt pilnīgi drošs, ko viņš pērk. Tāpēc nav jābrīnās, ka daudzi jauni vīrieši uzskata, ka tad, ja ir aizveduši meiteni vakariņās, viņiem ir tiesības pieprasīt arī seksu, jo pornogrāfija apgalvo, ka sievietes var nopirkt.
Meli Nr.4 – Sievietes vērtība ir atkarīga no viņas ķermeņa pievilcības
Pornogrāfija ņirgājas par mazāk pievilcīgām sievietēm. Viņas tiek sauktas par suņiem, vaļiem, cūkām vai vēl ko nievājošāku tikai tādēļ, ka neatbilst "perfektās" sievietes tēlam. Pornogrāfijai neinteresē sievietes prāts vai personība, tikai viņas ķermenis.
Meli Nr. 5 – Sievietēm patīk, ja viņas paņem ar varu
"Kad viņa saka nē, viņa domā jā", – ir tipisks pornogrāfijas teiciens. Sievietes tiek attēlotas kā izvarošanas upuri, kas sākumā pretojas, bet pēc brīža viņām tas iepatīkas. Pornogrāfija māca vīriešiem izklaidēties aizskarot un fiziski ietekmējot sievietes.
Pornogrāfija ir pilna ar nicinošiem izteicieniem par sievietēm. Tiek rādīts, kā sievietes tiek mocītas un pazemotas neskaitāmos perversos veidos un ka viņām tas patīk. Vai šāda izturēšanās liecina par cieņu pret sievieti? Par mīlestību? Jeb tas ir naids un nicinājums pret sievietēm, ko veicina pornogrāfija?
Meli Nr.7 – Maziem bērniem jānodarbojas ar seksu
Viens no vislabāk pārdotajiem pornogrāfijas tēliem ir seksa ar "bērniem" imitācija. Sievietes tiek "noformētas" tā, lai izskatītos pēc mazām meitenēm (zirgastes, sandales, spēļu lācīši). Šo filmu un multeņu vēsts: ir normāli, ja pieaugušie iesaista seksā bērnus. Tas liek skatītājam uztvert bērnus kā seksa objektus.
Meli Nr.8 – Pretlikumīgs sekss ir kaifs
Pornogrāfijā tiek izmantoti arī nelegāli vai bīstami elementi, lai padarītu to "interesantāku", ar to veicinot uzskatu, ka sekss tikai tad ir aizraujošs, ja tas ir neparasts, nelegāls vai bīstams.
Meli Nr.9 – Prostitūcija ir izklaide
Pornogrāfijā prostitūcija tiek attēlota kā aizraujoša nodarbošanās. Patiesībā daudzas no sievietēm, kas tiek izmantotas pornogrāfiskās filmās, ir no mājām pamukušas meitenes, kas iekritušas seksa verdzības slazdā. Daudzas no viņām jau bērnībā ir seksuāli izmantotas. Dažas ir inficētas ar neārstējamām STS, kas ir ļoti lipīgas. Viņas parasti nomirst jaunas. Daudzas kļūst par narkomānēm, jo tas ir vienīgais veids, kā aizmirsties.
Secinājumi...
Pornogrāfija iedzīvojas no jaunu sieviešu izpostītiem likteņiem un iepin savos tīklos vīriešus, kuri, pērkot šo produktu, iztērē milzum daudz laika UN naudas.
Varbūt mēs domājam, ka tas, ko redzam un dzirdam, mūs neietekmē. Tomēr mēs visi atzīstam, ka laba mūzika, labas filmas un labas grāmatas ceļ mūsu dzīves kvalitāti. Tās izklaidē, izglīto, mudina un iedvesmo. Tāpat kā pozitīvas lietas mūs ietekmē labvēlīgi, pornogrāfija atstāj uz mums negatīvu iespaidu.
Tēli ne vienmēr ir neitrāli. Tie mūs pārliecina. Pārdevēji zina, ka tad, ja viņi spēs nolikt tev acu priekšā ļoti pārliecinošu sava produkta tēlu kādā ļoti emocionālā brīdī, tas iegulsies tavā zemapziņā. Reklāmu speciālisti pat spēj paredzēt, tieši par cik vairāk tu nopirksi viņu produktu, ja redzēsi attiecīgo reklāmu. Reizēm skatītāji pat neievēro produkta nosaukumu. Kompānija "Hershey's" samaksāja milzu naudu tikai lai viņu konfekte "Reese's Pieces" uz dažām sekundēm parādītos filmā "E.T. (Citplanētietis)", un pārdošanas apjomi vienā mirklī daudzkāršojās. Kādēļ? Tādēļ, ka emocijas, kas rodas, vērojot šo mazo zēnu sniedzoties pretim citplanētietim tika pārnestas uz konfektes vizuālo tēlu. Ja pāris sekunžu laikā parādīts produkts, pat ja tas nav uzmanības centrā, var ietekmēt cilvēku rīcību, iedomājies, kādu iespaidu atstāj filma, kas ar seksuāli uzbāzīgiem tēliem piesaista visu tavu uzmanību ekrānam pusotras stundas garumās.
Kā tas var ietekmēt...
Kādas idejas pornogrāfija iefiltrē tavās smadzenēs? Ja tur nemitīgi tiek piegādātas aplamas idejas, tavs prāts var tikt piesārņots tādā mērā, ka tas var nopietni ietekmēt tavu dzīvi.
PORNOGRĀFISKA ATKARĪBA
Pornogrāfijas vilinājums...
Ne katrs, kurš skatās pornogrāfisku filmu, kļūst atkarīgs. Daži vienkārši piesavinās aplamas idejas par sievietēm, seksu, laulību un bērniem. Tomēr dažiem viņu izjūtās būs radies atvērums, pa kuru atkarībai ir iespēja ienākt un sākt savu postošo darbu. Pornogrāfijas ražotājiem tiešām nav nekas pretī, ja tu kļūsti pilnībā atkarīgs no viņu produkcijas. Bizness taču zeļ un plaukst. Dr. Viktors Klains ir noteicis atkarības veidošanās stadijas: atkarība, eskalācija, jūtu notrulināšanās un realizācija. Esmu ievērojis, ka pirms pirmās ir vēl viena stadija – agrīnā saskarsme. Aplūkosim šīs stadijas katru atsevišķi:
Vairums puišu, kas kļūst atkarīgi no pornogrāfijas, ar to ir saskārušies agrīnā vecumā. Viņi kā bērni ir redzējuši pornogrāfiskus tēlus un tas ir atstājis neizdzēšamu iespaidu uz viņu psihi.
PORNOGRĀFISKA ATKARĪBA
Tu atkal un atkal atgriezies pie pornogrāfijas. Tā kļūst par tavas dzīves sastāvdaļu. Tu esi uzķēries uz tās āķa un nevari apstāties.
ESKALĀCIJA
Tu sāc meklēt arvien smagāku pornogrāfiju. Tu pievērsies materiāliem, kas agrāk tev uzdzina riebumu. Tagad tev tie liekas aizraujoši.
JŪTU NOTRULINĀŠANĀS
Tu sāc palikt vienaldzīgs pret pornogrāfiskiem tēliem. Vissmagākais porno tevi vairāk neuzbudina. Tu izmisīgi centies piedzīvot iepriekšējo satraukumu, bet tev tas neizdodas.
REALIZĀCIJA
Šajā stadijā vīrieši izdara izšķirīgu lēcienu un sāk realizēt redzētos tēlus dzīvē. Daži destruktīvos veidos pārceļ redzēto un savas fantāzijas uz reāliem cilvēkiem.
Vai es esmu atkarīgs...
Ja tu savā dzīvē saskati kādas no iepriekšminētajām pazīmēm, ir pēdējais brīdis spiest uz bremzēm. Vai pornogrāfija arvien vairāk sāk kontrolēt tavu dzīvi? Vai tev ir grūti no tās atteikties? Vai tu atgriezies pie tās atkal un atkal?
Ko lai es daru...
Pirmais ir atzīt, ka tā ir problēma. Tici man, tas nav nekas neparasts vai nedzirdēts. Miljoniem vīriešu visā pasaulē atrodas kādā no iepriekšminētajām stadijām. Tas nav nekas pārsteidzošs. Pornogrāfijas industrija ir iztērējusi miljardiem dolāru, lai noķertu tevi savos tīklos. Vai tas tevi šokē, ka viņiem ir panākumi? Dažiem varbūt to visu pastiprina arī pagātnē piedzīvotā seksuālā izmantošana vai agrīna saskarsme ar seksuālām lietām. Lai cīnītos ar šo atkarību, tev noteikti ir vajadzīga palīdzība.
Tev ir vajadzīgs kāds, kurš tev palīdzētu šīs atkarības važas lauzt. Iziešana atklātībā ir absolūti nepieciešama. Visdrīzāk bez tās tava atkarība nebūs pārvarama. Tas nenozīmē, ka ikvienam tavā apkārtnē ir jāzina, par tavu problēmu. Izvēlies kādu, kuram tu vari uzticēties, kurš konsultē vīriešus, kam ir problēmas ar atkarībām – mācītājs, jauniešu grupas vadītājs vai garīgais padomdevējs. Kādu, kuram tu vari pilnībā uzticēties, justies droši un kuram ir zināma pieredze šajā jomā, lai viņš nejustos pārsteigts.
Eu, veči! Kas te notiek? Vai kāds ir uzlauzis kontus un šādi izklaidējas, jeb točna kādam ir aizgājis ciet?? 
