Sveiki, mana paziņa nav lietas kursā par vecajiem fotokrāmiem, kas ir saglabājušies kambara dziļumos. Viņai žēl mest ārā, prasa vai ir kāds, kas nevēlas par simbolisku naudu vai ar kādu citu labumu iemainīt.
Varbūt kāds šeit zin, ko varētu iesākt ar šīm detaļām.
Mans pirmais fotolaboratorijas (drīzāk foto-vannas istabas, citur vietas dzīvoklī nebija) piederums. Tagad tik var pasmīnēt un nopūsties, cik liels čakars bija toreizējā bilžu taisīšanas tehnoloģija.
Es tadu nopirku pec sludinajuma SS pa 5Eiro. Isskataijas cemondancika kā jauns. Pec ta, 2 dienas patereju lai nomazgatu nost to sadalijušos paralonu. Vairak pa 5Eir nav verts. Izmantoju ka letu turetaju ja kas japarfoči ar telefonu.. Nopirku velāk vel 2 ari pa 5Eur gabalā ar čomiem parfočet ar mobilku visadas monetas darglietas.. TIKAI del tas dalas kas TURETAJS un viss
Friidis:Mans pirmais fotolaboratorijas (drīzāk foto-vannas istabas, citur vietas dzīvoklī nebija) piederums. Tagad tik var pasmīnēt un nopūsties, cik liels čakars bija toreizējā bilžu taisīšanas tehnoloģija.
Nu labi saprotu ar šo hlamu + atejā + sliktu kameru, optiku, filmu, papīru... Bet vēlāk strādājot iekšlietu orgānos Tev nebija normālāka tehnika un materiāli?
Es ar mēsliem ņēmos pamatskolā un rezultāti bija drausmīgi, bet gadus padsmit atpakaļ ar Ilford materiāliem, Durstu un Rodenštoka optiku līdz 18x24cm kopijas vienkārši dievīgas + ar polietilēna bāzes papīru tas ir arī ātri un precīzi. Jā virs A4 prasās iebetonēt visu sistēmu + vakumplati zem papīra + visas izrietošās sekas no ilgākas ekspozīcijas.
Vienīgi jā - laba tehnika un materiāli nerisināja putekļu problēmu - šauro kadru kopējot ar visām antistatiskām birstēm, pūšamiem utt. vienalga bija pa putekļa krikšiem, emulsijas skrāpējumiem - no 6x6 salīdzinoši varēja dabūt 18x18 kvadrātiņu kā asaru... Velkot lielāku mikrobi parādījās atkal.
Mans pirmais bija УПА-1, kuram mazās 6V spuldzītes, blīvākiem negatīviem vispār nespīdēja cauri. Toties parocīgā mazā čumodāniņā un sarkanais lukturis klāt. Lielākā problēma bija pēc darba salikt kopā, lai pabāztu zem gultas, jo mūžīgi kaukas nebija vietā, tādēļ vāks negāja ciet.
Maris: Nu labi saprotu ar šo hlamu + atejā + sliktu kameru, optiku, filmu, papīru... Bet vēlāk strādājot iekšlietu orgānos Tev nebija normālāka tehnika un materiāli?
Runa jau ne tik daudz par tehnisko pusi, bet gan laika patēriņu. Nestrīdēšos- katram savi tarakāni galvā (vaļasprieki), bet vismaz man žēl tērēt laiku tam "vecajam labajam" analogajam procesam, ja var vienkārši "ieštepselēt fočuku kompī" un visnotaļ komfortablos apstākļos iegūt visnotaļ pieklājīgas bildes...
Un vēl- jāatceras arī "riebuma faktors"- ja pārdesmit gadu diendienā vairumā jākopē neinteresantas dienesta bildes, brīvajos brīžos un savam priekam to nekādīgi vairs negribas darīt...
Tad fotogrāfija savam priekam tev sākās tik ar digitālo ēru? Bet par riebuma faktoru neticu - drīzāk, ka tieši galdnieks, kurš 8 stundas no vietas sit kopā neinteresantus ķeblīšus, pārnācis mājās, pa vakariem veidos mākslinieciskus kokgriezumus.
Šneider- te nav jēga līdzības un īpašu loģiku meklēt- katrs savos vaļaspriekos trako pa savam.
Man tā sagadījās- digi-ēras sākums apmēram sakrita ar iespēju dzīvajā ieraudzīt un dabūt savā īpašumā kautko labāku par Zenitu ar Heliosu- 1993.g. Zviedrijā komandējumā kolēģi uzdāvināja Minoltas SRT komplektu ar 28,50 un 135 mm Rokkoriem. Kad sajūti prieku par attēla tehnisko kvalitāti, parādās arī kaučkāds stimuls uzbildēt ko interesantāku. Bildēts "dēļ vajadzības" jau tika gana sen un daudz- no 60-to gadu vidus (kāzas-bēres-dropes-kristības utt utml.)
Bet bik nopietnāka interese par kādu "mākslas" saturu bildēs parādījās tikai līdz ar iestāšanos "ER Foto". Protams, visa tā dalība ER Foto un Fotoblogā šo to deva kaučkādai radoši- tehniskai izaugsmei, bet ļāva arī pārliecināties, ka mākslinieks neesmu un nebūšu- vnk jācenšas bildēt tā, lai pašam nebūtu kauns un draugiem/radiem/paziņām interesanti. Pie tā arī palieku, jo sevišķi, ja tagad tā tehnoloģiskā puse man, vecam sliņķim neprasa liekas pūles.
Schneider: galdnieks, kurš 8 stundas no vietas sit kopā neinteresantus ķeblīšus, pārnācis mājās, pa vakariem veidos mākslinieciskus kokgriezumus.
Vot pa šito jāsit ar reikām pa pirkstiem līdz uz otru pusi atlokās... ergonomisku beņki līdz sirmai galvai neiemācās uztaisīt, bet graizīt no bārza kroplībām šaušalīgus sumpurņus un debīlas "rozes" stenderēs - to kaut nakts vidū. Protams to visu vēl jāapsvilina kā nokautu cūku un 100x jānolako...
Trimdā uz dāņu fabrīķi šitos līkročus... un ja nelīdz, tad slīcināt tās nolāpītās lakas mucā.
Vai tik Maris ar Hugo nav viena persona, ka tik sinhroni raksta? Jautājums vienam - kādā delīrija murgā redzēja izdaiļoto slotas kātu un atejas vāku, otram - kurš te kuru ir pilnvarojis noteikt mākslinieciskuma kritērijus un soda mērus?
Hugo, beidz dzert, skaidrā prātā vajadzētu apjēgt, kas ir slotas kāts un atejas vāks. Preiļos pirms 13 gadiem no tehnisko šķidrumu dzeršanas palika dzelteni, bet Rīgā, kā redzams, tā kaite atnākusi tik tagad un smagākā formā - nošķiebj smadzenes. Hugo, šis te
Schneider:Vai tik Maris ar Hugo nav viena persona, ka tik sinhroni raksta? Jautājums vienam - kādā delīrija murgā redzēja izdaiļoto slotas kātu un atejas vāku, otram - kurš te kuru ir pilnvarojis noteikt mākslinieciskuma kritērijus un soda mērus?
KarlovichAtLIDO:Porolons ir arguments pret jebkuru cenu
Nezinu par argumentu BET tas ir kā smalkas smiltis ar līmi. Par 5Eur nopirku pilnīgi jaunu neatvertu čomodanu , atveru KĀ JAUNS bet apakšā un no saniem salipis tas sadalijies porolons nacas burtiski pa centimetram mazgat to nost ar skidinataju un vēlāk ar ziepēm Pāris dienas aizņema..
Man bija krievu laika testera bleķa futrālī platas un biezas porolona amortizācijas loksnes, tas bija stāvējis gadus 30, kad atvēru, izrādījās, ka porolons izšķīdis nearkonenomazgājamā masā. Ja bleķa kasti izdevās attīrīt ar 646. šķīdinātāju, tad testera korpusa plastmasa tajā šķīst. Nolādēju visu pasauli, kamēr dabūju nost ar rupju lupatu, benzīnu un ziepes arī noderēja, jo uz ziepainas virsmas tik traki nesmērējas.
Pāris dienas aizņema..
