Jums nav sajūta, ka foto kā tāds ir zaudējis jēgu? Skatos, ka reģistrējos fotoblogā gandrīz 20 gadus atpakaļ, kad, lai iegūtu foršu bildi, bija jābūt pacietībai, veiksmei, tehnikai. Tagad, savā galerijā ir tūkstošiem bilžu, bet vienas bildes vērtība ir nekāda. Foto tagad ir vairāk kā veids, kā neaizmirst savu dzīvi.
Atverot šo lapu pārņem nenormāla nostaļģija, atmiņas par sajūtām fotografējot, kas vairs nebūs nekad... Kādreiz bija motivācija skriet uz purvu sagaidīt saullēktu, tagad izvelc, noknipsē un ej tālāk.
Vai arī vēl sliktāk, ej, ieraugi bildējami situāciju, un padomā "nu kur es šito likšu, man jau ir līdzīgas bildes, da nu nafig nevilkšu fotoaparātu ārā no somas", un ej tālāk....
Jums taisnība, kungi! Reizēm patiesi sajūta - viss jau ir nobildēts. Bez tam uz cilvēku ar fotoaparātu publiskās vietās nupat jau skatās ar nesapratni, kā uz izrakteni. Lētā telefonbilžu ēra pārņēmusi.
Nav taču svarīgi, ar kādu tehniku savas olas bildē! Būtiskais ir iecere, kompozīcija, gaisma, stāsts, ko vēlies ar to pavēstīt skatītājam, kurš, skatoties šajā, fotomākslinieka radītajā brīnumā, projicējot tajā savu pieredzi, rada jaunu pasauli!
Fotogrāfija ir tikai tas, kas izdrukāts uz papīra - ko var paņemt rokā, ierāmēt, piekārt pie sienas, uzdāvināt, utt. Tātad - kaut kas reāls, sataustāms. Datorā ir faili, kuri var pazust jebkurā brīdī. Un nav taisnība, ka viss ir nobildēts - atveriet acis, ieslēdziet smadzenes un pakustiniet kājas, bildes būs. Nav svarīgi - fotoaparāts vai mobilais telefons, tas ir tikai rīks fotogrāfijas iegūšanai, man apmēram 10% izdrukāto fotogrāfiju ir ar mobilo telefonu, vecu modeli ar 12MP
‘’Fotogrāfija ir tikai tas, kas izdrukāts uz papīra ‘’- absurds! Kā lai saucam to, kas tiek saukts par dagerotipu, tas, ko apskatām uz ekrāna, un kas arī iegūts ar gaismas un optikas palīdzību?
Atceros, kā ap 2000 gadu gāju uz foto salons, lai mani nobildē ar primitīvs bet CIPARU ziepju trauks, un bilde iedeva 1,44mB disketē, divas versijas, standarta un samazināta apjoma
