Pēdējo reizi sab. transportu iekš LV - eļektričku mēģināju lietot pāris gadus atpakaļ, atsaucoties uz kaut kādu tur akciju - kakciju, valdības tirliņu draudzīgo aicinājumu: "Ņefig sēdēt korķos vienam pašam iekš personālā kāra, bet labāk ir braukt draudzīgi bariņā iekš sabtransa." Domāts darīts. Tā kā nākamajā dienā bija man paredzēta strādāšana 5min. gājiena attālumā no Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas, tad padomāju -kāpēc gan nē un nolēmu braukt ar elektrisko vilcienu. Tik tiešām, kāpēc celties pusstundu agrāk un svilināt benžu korķī, maxāt par pārkingu, ja var ar sabiedrisko ātrāk un ērtāk. Tā nu es no rīta pirms plkst. astoņiem priecīgs, ka domāju zaļi, kātoju tos nieka 500m uz staciju ar prieku izbaudīdams svaigo - 15 grādu vēso ziemas gaisu. Nopirku biļetīti, izgāju uz perona, cilvēku bariņš uz perona jau tā nekas - kā rokkoncertā pie skatuves 15 min. pirms sākuma. Atmetu šubas, ir tak rīts, visi dodas uz darbu, LDZ nestrādā muļķi, zina, ka garais sastāvs vaidzīgs. Lūk arī taurēdams nāk mans vilciens sniega vērpetēs ietinies kā Santaklausa kamanas. Un tad... saņēmu 1. triecienu - vilciena sastāvā ir tikai 4 vagoni!!!! Ir 8.00 no rīta un vilcieni kurēe tik reizi puss stundā, bet tiem ir viss Jelgavas proletariāts jāaizved uz galvaspilsētu, līdz ar to iebraucot manā stacijā vagoni jau ir pārpildīti. Vilciens apstājas, uz perona sanākušie kā matroži 1917. dadā metās uzbrukumā. Uzbrukuma vilnis ienes mani vagonā. Nopriecājos, ka soma ar portatīvo un papīreim joprojām ir pie manis un nav dezintegrējusies. Vagonā karstums vājprātīgs, sviedri sāk tecēt kā pirtī, bet saspiestība tāda, ka nevar ne roku pakustināt nemaz nerunājot par kādas mēteļa pogas atpogāšanu. Apkārtstāvošo un cieši klāt piespiedušos pasažieru izelpā jūtams viss aromātu diapazons no sīpolu un ķiploku līdz lētu papirosu un alkohola peregara dvingai. Tā nu cenšoties neelpot, vai vismaz to nedarīt caur degunu uzsāku šo Golgātas ceļu mierinot sevi ar domu, ka Viņš ir cietis daudz vairāk. Pēkšņi dažus metru no manis kāds bāls jaunēklis saļimst zaudējis samaņu. Sākas rosība. Tuvākstāvošie viņu tur un lūdz kādam iedot sēdvietu. Sēdošie savukārt tēlo, ka ir ļoti iegrimuši kosmiska mēroga problēmu risināšanā un savās domās atrodas kaut kur ne uz šīs planētas. Beidzot pēc maķ -peremaķ vārdu apmaiņas sēdvieta ir atrasta, jaunēkli nosēdina. Kāds mēģina atvērt logu. No vagona otra gala atskan padzīvojušas kundzes rēciens "ņeotkrivajķe akno, u meņa uši baoļnije." Sākas bļaustīšanās satrp studenta reanimācijas un ziloniski taurējošās tantes ausu aizstāvjiem. Reanimācijas atbalstītāji uzvar, logs tiek atvērts, vagonā ieplūst skābeklis un students sāk atgūties. Es arī cenšos saelpoties atlikušajam ceļam, jo logs tiek atkal vērts ciet. Labi, ka jau drīz ir dzirdama Daugavas tilta dunoņa, solot man, ka galamērķis ir tuvu un es nokļūšu brīvībā. Kopš tā brauciena vēlme brīvprātīgi izmantot sabiedrisko transportu LV man ir zudusi neatgriezeniski. Labāk stundu klausos Zanes Penezes blondo čivināšanu radio 101 ēterā sēžot korķī, nekā 25 minūtes pavadu domās dungojot "Uz Sibīrij' man jāaizbrauc..."
biju pāsteigta, cik sab tr bija tukšs!!!! 16 - 17tos ta vakarāa!!! Ij braucu no Dzirciema ielas līdz Biķernieku ielai - ppus Rīgai cauri! Mani tik samānīja, ka e-talonus varot nopirkt arī statoilos - a vot i ņifiga!!!!
negativs, ar mazdu viss ok - atdevu tik meistaram uz profilaktisko apskati, sakarā ar nākamnedēļas pārbraucieniem dažādiem ;-) un solīja atdot tikai rītvakar ...
Man arī pirms dažiem gadiem bija uznākusi luste paprovēt sabiedrisko transportu. It kā jau nebija slikti - 15 min pastaigas vaigā gaisā līdz stacijai, 50 min var kaut ko palasīt, tad ieiet Narvesenā, paņemt lielo Cafe Latte, iziet stacijas laukumā, iekāpt kantora mikriņā un ļauties, lai šoferis ved tālāk, kur nu kuro reizi.
Eksperimentu pārtraucu pēc trešā brauciena, galvenā problēma - gaisa trūkums. Pēdējā pile bija ļoti sasvīdis un ilgi nemazgājies jaunēklis ap 160 kg dzīvsvarā, kas aizrautīgi notiesāja manā tuvumā 4 hamburgerus, šļakstīdamies ar majonēzi, salātiņiem, siekalām un sviedriem. Kas par smaku!
dansiga:taisījos jau pārorientēties uz sab.tr .... bet pārdomāju .... un kam mav viiriec, kurš pārvietojas ar sab tr? Liks man arī ar to pārvietoties ;-ppppp
bet veci noķert sab. transportā, varētu būt stipri lētāk, kā iet pie Meijera, traukties pa tusoniem
nu bet kurš tad vel nesās uz Meijeru un kaut kādiem tusoniem!??!! nav ko runāt vispārīgi .... visu pasuali nesalāpīsi ;-pppp ..... (trulā demagoģija ... rrrrrrrrrrrrrrrr)
dansiga:taisījos jau pārorientēties uz sab.tr .... bet pārdomāju .... un kam mav viiriec, kurš pārvietojas ar sab tr? Liks man arī ar to pārvietoties ;-ppppp
trakāk, ja brauc ar ričuku, un otrai pusei ar liek to pašu. po izbrauciens pa pilsētu, vai kruīzs uz 75 km es tādu vīru zinu
dansiga:taisījos jau pārorientēties uz sab.tr .... bet pārdomāju .... un kam mav viiriec, kurš pārvietojas ar sab tr? Liks man arī ar to pārvietoties ;-ppppp
trakāk, ja brauc ar ričuku, un otrai pusei ar liek to pašu. po izbrauciens pa pilsētu, vai kruīzs uz 75 km es tādu vīru zinu
Pēdējo reizi sab. transportu iekš LV - eļektričku mēģināju lietot pāris gadus atpakaļ, atsaucoties uz kaut kādu tur akciju - kakciju, valdības tirliņu draudzīgo aicinājumu: "Ņefig sēdēt korķos vienam pašam iekš personālā kāra, bet labāk ir braukt draudzīgi bariņā iekš sabtransa." Domāts darīts. Tā kā nākamajā dienā bija man paredzēta strādāšana 5min. gājiena attālumā no Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas, tad padomāju -kāpēc gan nē un nolēmu braukt ar elektrisko vilcienu. Tik tiešām, kāpēc celties pusstundu agrāk un svilināt benžu korķī, maxāt par pārkingu, ja var ar sabiedrisko ātrāk un ērtāk. Tā nu es no rīta pirms plkst. astoņiem priecīgs, ka domāju zaļi, kātoju tos nieka 500m uz staciju ar prieku izbaudīdams svaigo - 15 grādu vēso ziemas gaisu. Nopirku biļetīti, izgāju uz perona, cilvēku bariņš uz perona jau tā nekas - kā rokkoncertā pie skatuves 15 min. pirms sākuma. Atmetu šubas, ir tak rīts, visi dodas uz darbu, LDZ nestrādā muļķi, zina, ka garais sastāvs vaidzīgs. Lūk arī taurēdams nāk mans vilciens sniega vērpetēs ietinies kā Santaklausa kamanas. Un tad... saņēmu 1. triecienu - vilciena sastāvā ir tikai 4 vagoni!!!! Ir 8.00 no rīta un vilcieni kurēe tik reizi puss stundā, bet tiem ir viss Jelgavas proletariāts jāaizved uz galvaspilsētu, līdz ar to iebraucot manā stacijā vagoni jau ir pārpildīti. Vilciens apstājas, uz perona sanākušie kā matroži 1917. dadā metās uzbrukumā. Uzbrukuma vilnis ienes mani vagonā. Nopriecājos, ka soma ar portatīvo un papīreim joprojām ir pie manis un nav dezintegrējusies. Vagonā karstums vājprātīgs, sviedri sāk tecēt kā pirtī, bet saspiestība tāda, ka nevar ne roku pakustināt nemaz nerunājot par kādas mēteļa pogas atpogāšanu. Apkārtstāvošo un cieši klāt piespiedušos pasažieru izelpā jūtams viss aromātu diapazons no sīpolu un ķiploku līdz lētu papirosu un alkohola peregara dvingai. Tā nu cenšoties neelpot, vai vismaz to nedarīt caur degunu uzsāku šo Golgātas ceļu mierinot sevi ar domu, ka Viņš ir cietis daudz vairāk. Pēkšņi dažus metru no manis kāds bāls jaunēklis saļimst zaudējis samaņu. Sākas rosība. Tuvākstāvošie viņu tur un lūdz kādam iedot sēdvietu. Sēdošie savukārt tēlo, ka ir ļoti iegrimuši kosmiska mēroga problēmu risināšanā un savās domās atrodas kaut kur ne uz šīs planētas. Beidzot pēc maķ -peremaķ vārdu apmaiņas sēdvieta ir atrasta, jaunēkli nosēdina. Kāds mēģina atvērt logu. No vagona otra gala atskan padzīvojušas kundzes rēciens "ņeotkrivajķe akno, u meņa uši baoļnije." Sākas bļaustīšanās satrp studenta reanimācijas un ziloniski taurējošās tantes ausu aizstāvjiem. Reanimācijas atbalstītāji uzvar, logs tiek atvērts, vagonā ieplūst skābeklis un students sāk atgūties. Es arī cenšos saelpoties atlikušajam ceļam, jo logs tiek atkal vērts ciet. Labi, ka jau drīz ir dzirdama Daugavas tilta dunoņa, solot man, ka galamērķis ir tuvu un es nokļūšu brīvībā. Kopš tā brauciena vēlme brīvprātīgi izmantot sabiedrisko transportu LV man ir zudusi neatgriezeniski. Labāk stundu klausos Zanes Penezes blondo čivināšanu radio 101 ēterā sēžot korķī, nekā 25 minūtes pavadu domās dungojot "Uz Sibīrij' man jāaizbrauc..."
es domāju, ka tikai Lunis ir spējīgs šādus palagus te pierakstī! bet kopumā, nedaudz pārspīlēti šķiet... kaut gan, var jau bū... es ar ļoti reti izmantoju sab.trans., jo iespēju robežās staigāju kājām!
negatIvs:jo garāks ceļš, jo lielākas iespējas sastapt vēlamo ......
Nez, nez, pirms 2 gadiem, dodoties uz kādu ezeru Latgales pusē, iemēģināju garāko dzelzceļa maršrutu LV teritorijā - Rīga-Zilupe... Nepilnas 5h vilcienā un nekā īpaši interesanta
Vienīgais bija dīvaini pēdējās pāris stacijas braukt vagonā vienai pašai, lielākā daļa Ludzā izkāpa...
