content6-foto.inbox.lv... nebiju tik gudrs, lai spētu izvairīties no šīs gaļasmašīnas, bet biju tik gudrs, lai tiktu pie samērā vieglas dzīves - pietika ar elementārām automehāniķa zināšanām lai būtu pirmais solists autojomā starp ap 300 Kaukāza un Āzijas izcelsmes zullīšiem un nepagāja ilgs laiks, kā tiku pie pulka 1. autiņa. var teikt ka ieguvu rūdījumu visai dzīvei - dienas minimums nobraukti 350km un iespējams tieši šis rūdījums man pieļāva vēl nesen bez atpūtas nobraukt pāri 2000km tāpat kā arī dāvana, sačakarētā mugura, ko atcerēties atlikušo mūžu. šoreiz ne par piederību kādai pārliecībai vai kādai varai, pārsvarā mēs bijām visi puiši vienādi - izrauti no savas vides, mājām un varmācīgi iegrūsti mums svešos un arī bieži nepieņemamos apstākļos un tikumos. Par tiem, kuri izturēja un saglabāja sevi! 1983 - 1985 tā arī nemācēju sakarīgi bilžuku pielikt...
Keltainen, labi teikts: Par tiem, kuri izturēja un saglabāja sevi. 25 12, 1964 - 29.12. 1967. Pēdējie trīsgadnieki. Virspavēlniekam (šķiet - Jazovs), bija jumts aizbraucis - tika iesaukti visi, kuriem vēl nebija pilni 25-i gadi, arī no augstskolām (izņēmums - ar militāro katedru). Viļņā, Ziemeļu pilsētiņas (barikāžu laika "slavenā" Severnij gorodok) satikās puiši no LM akadēmijas ( I. Adiens, 3 kurss, gleznošana), LV konservatorijas (ebreju puisis, Maskavas Čaikovska jauno vijolnieku konkursa laureāts, uzvārdu neatceros), grupa no Viļņas konservatorijas. Zināma mērā paveicās - puse iesaukuma bijām no Rīgas, otra puse - Ļeņingradas puiši. Daudzi - bijušās aristokrātijas pēcteči. Ātri sapratāmies. Kad vēlāk motomaršutu laikā bijām ciemos, sirma māmiņa teica: Pirms atnāca Lielinieki. mēs lietojām sudraba galda piederumus... Par šodienu. Manuprāt, ļoti neviennozīmīgi jāvērtē obligātā dienesta likvidēšana. Profu kontingents nepieciešams (NATO prasība), tikai daudz mazskaitlīgāks. Obligāto dienestu izgājušie, kuri vēlas, būtu normāls papildinājums spēka struktūrām, t.sk. policijai un ugunsdzēsējiem. Vecie kadri reiz būs jānomaina ar jauniem, komunistu laiku niķus neapguvušiem. Šodienas realitāte - no skolas sola un māmiņas aprūpes nākušie - nekāds spožais papildinājums nebūs.
Bet es 1972.gada maijā braucu mājās no saulainās Skabaristānas (Pleskavas) pēc divu gadu (pirmais iesaukums) dienesta desanta divīzijas autorotā. Nesen znotam rādīju savu dembeļa albumu, šim afgāņos nebija laika savu uztaisīt.
Voldemort, diez vai 64. gadā aprakstītos mēslus kāds Jazovs taisīja, zemu vēl sēdēja. Cik nu atminu, augstākais pahans tad bija Rodions Maļinovskis, pasaules lielākajā sādžā 1966. gada rudenī pat redzēju viņa komandēto parādi, laikam pēdējo. Tad uznira Grečko. Jazovu, būdams tālu no tās kompānijas, sāku dzirdēt tikai 80to otrā pusē, Mihdama Husbačova vai kā viņu tur sauca, laikos. Šis pie mums rekrūšu ķeršanas mēģināja sarīkot, bet maz kas sanāca, vēlāk sapučojās un bikucīt pat atsēdēja.
orks:Voldemort, diez vai 64. gadā aprakstītos mēslus kāds Jazovs taisīja, zemu vēl sēdēja. Cik nu atminu, augstākais pahans tad bija Rodions Maļinovskis, pasaules lielākajā sādžā 1966. gada rudenī pat redzēju viņa komandēto parādi, laikam pēdējo. Tad uznira Grečko. Jazovu, būdams tālu no tās kompānijas, sāku dzirdēt tikai 80to otrā pusē, Mihdama Husbačova vai kā viņu tur sauca, laikos. Šis pie mums rekrūšu ķeršanas mēģināja sarīkot, bet maz kas sanāca, vēlāk sapučojās un bikucīt pat atsēdēja.
Manā laikā bija Ustinovs Dmitrijs Fjodorovičš un Ogarkovs kaut kāds tur arī tusēja.Tas bij uz 70.beigām.
viecha – Usķinovs tika par boļševiku kara ministru, kad Grečko nolika plinti un aizvēra maujamo. Tas process iznāca romantisks, jo vietu laikam bij iecerējis Varšavas līguma voisku virsaitis Jakubovskis (stāstīja, ka esot dikti inteliģents, iz dvuh slov tri mata), bet šim taisni nelaikā gadījās autokatastrofa. Vēl vienam maršalam arī kaut kāda līdzīga ķeza un par ministru uzplaukst nevis maršals, kā ierasts, bet jau stipri politizējies Dmitrijs Fjodorovičs. Situācija laikam autoriem izskatījās nestabila un papildus drošībai maršala zvaigzni piekāra sev arī pats Iļjičs Otrais, tajā laikā vēl diezgan ņiprs intrigants. Ogarkovs ilgi un dikti bija ģenerālštāba boss.
orks:viecha – Usķinovs tika par boļševiku kara ministru, kad Grečko nolika plinti un aizvēra maujamo. Tas process iznāca romantisks, jo vietu laikam bij iecerējis Varšavas līguma voisku virsaitis Jakubovskis (stāstīja, ka esot dikti inteliģents, iz dvuh slov tri mata), bet šim taisni nelaikā gadījās autokatastrofa. Vēl vienam maršalam arī kaut kāda līdzīga ķeza un par ministru uzplaukst nevis maršals, kā ierasts, bet jau stipri politizējies Dmitrijs Fjodorovičs. Situācija laikam autoriem izskatījās nestabila un papildus drošībai maršala zvaigzni piekāra sev arī pats Iļjičs Otrais, tajā laikā vēl diezgan ņiprs intrigants. Ogarkovs ilgi un dikti bija ģenerālštāba boss.
Da kāda starpība?Atceros vēl tāds Ahromejevs bija....Bet Ustinovs bija labs!Riktīgs politbiroja marazmatiķis.Bija aprakstīts,ka šim kļūdas dēļ padevuši uz tribīni runu nokopētu nedaudz nepareizi-divas pirmās lappuses,divas otrās un tā līdz galam!Nu tipa birojā kļūdījušies.Nu un Dmitrijs Fjodorovičs to protams nepamanījis un lasījis referātu pilnai kongresu nama zālei divreiz ilgāk-katru lappusi pa divi lāgi!A tur zāle pilna ar pulkvežiem un ģenerāļiem-visi uzmanīgi klausās un pieraksta...un visi baidās ko teikt lai gan jūt ka labi nav,uz bufeti gribas.Redz kā služba nav cukurs!
Usķīnovs... Usķīnovs vēl nebija nekāds miņistr oborōni, kad ritēja manas nekrietnā kareivja gaitas šajā ienaidnieka armijā (skat.attiecīgo galeriju). Sadzina arī mūs no Galējiem ziemeļiem uz Severodvinskas slepeno objektu (vēl šodien ziņās tāda, kā krievs baida Pasauli ar savām raķetēm, kuras stumj ārā no šī objekta (MIK saucās- montāžno-izpitāķeļnij-kompļeks), jo 75-tais gads bija pēdējais, kurā vēl drīkstēja, saskaņā ar starptautiskjiem līgumiem kaut ko tādu būvēt). Tak vot... skatos, atlido helikopteri , izlien bars zelta pagonās un treniņbiksēs (nu, urlas kādās staigā- tās ar strīpām) un viens civilajā uzvalciņā- tas tas Usķīnovs... svarīgs tāds... nostādīja mūs ierindā, šis iet garām un izsaka pateicības runu, kādi mēs malači, ka iegriezām viņu pataloģisko baiļu avotam- amerikāņiem... runas beigās bija jābļauj, ka kalpojam padumjajai savienībai... var tikai minēt jūsu padevīgā kalpa pateicības izsaucienus...
Keltainen:nebiju tik gudrs, lai spētu izvairīties no šīs gaļasmašīnas ...
tā jau šķita, ka ... nāc nu, Žučka, re kā mēs dakteri apmānījām!, bet TIK glupi visi dakteri nekādi nevarēja būt - daļa domāja, ka ja labāk izliekās par dullu, nekā iet krievos, tad lai, citi nepārprotami simpatizēja un mazliet pabalstīja. es ne par tiem gadījumiem, kad skaidri un gaiši sarunāja.
Eltons: ... runas beigās bija jābļauj, ka kalpojam padumjajai savienībai ... var tikai minēt jūsu padevīgā kalpa pateicības izsaucienus...
kad man Kara katedrā bija jābļauj здравье желаем, товарищ майор!, bļāvu пошёл срать, товарищ майор!!
Eltons:Vo vo... tas tāpat kā tai kora dziesmā "...un piedzimst sivēns tāds..."
tas par to Lēniņu?
Jā, jā, jā... un par 105. auditoriju kara katedrā man arī daži stāsti (kādus gadus atpakaļ pat studentiem stāstīju, kad kaut kādas lekcijas ar Šmidri un Bergu bija jālasa par elektroniku)...
Sajūz razrušīmij respūbļik ņevoļnih Splaķīla na vrēmja prokļātaja Rusj Nezdravstvūjet sōzdannij vōļei urōdov Prokļātij i rabskīj soveckīj sajūz…. (vēl tagad grauž tā valodas nabadzība ar 2 x „prokļātij”, bet Mihalkova oriģināla stils jau nav labāks)
