Bet neies jau paskatīties plašāk un par to padomāt
Paskatīties plašāk un padomāt? Vienmēr laipni. Ar to vien nodarbojamies. Bet par to asumu, man savs pastāsts. Deviņdesmito pašā sākumā, vai pat astoņdesmito beigās, ap to laiku, kad TV bija apsēduši visādi tur kašpirovski un čumaki, arī latvju bāleliņi bija ko līdzīgu sagudrojuši. Viens no tajā laikā (un arī tagad) šajā jomā labi pazīstamiem speciem uzstājās TV ar savu kodēšanas raidījumu. Tēma - kā reiz par to, ka daudz ēst ir kaitīgi, un tas nu tagad tiks strauji labots. Tauta ieņēmusi labākās vietas ap kasti, galds klāts, dzērieni utt., jo tas bija sakritis vienā reizē ar kaut kādām svinībām. Jāteic, ka vairuma skatītāju dzīvsvars - tā ap centneru. Kā sacīt jāsaka - mērķauditorija. Gaidot brīnumraidījuma sākumu jau tiek ieēsts un iedzerts... Speciālists, uzsākot savu sprediķi, iztika bez gara ievada un, bakstot kamerā ar pirkstu, bargā balsī ierēcās - "Noliec bulciņu, resnā!". Miesās varena kundze, kura tieši tajā brīdī grasījās iekosties taukā tortes gabalā, apstulba, roka ar pustortīti sastinga pusceļā uz muti. Iestājās neveikls klusums. Un tad tante dzemdēja ģeniālu frāzi - "Tev pašam deguns kā ziloņa pimpis!" (iespējams, ka tur bija neliela līdzība)....... Nu raidījumu jau pēc tam neviens vairs neskatījās, bet ēdamo un dzeramo nolikvidēja pa tīro.
kolorīts stāsts... metode jau sena - Tulūza Lotreka laikos, krogam ''Dīvāns'' saimnieks uztaisīja popularitāti publiski ''braucot virsū'' viesiem par visādām triviālām tēmām. ''Dīvāns'', pārsaucies no japāņu uz ''pasaules'' pastāv vēl šodien... viens no senākajiem pasaules lokāliem - tiesa esmu tik garām gājis, ne iekšā bijis + nav ne jausmas vai stiliņš gānīt klientus ir saglabājies