iemesls jau tik divi - A. palielinot gaismasjūtīgo laukumu, lai iegūtu kamerai "normālu'' skata leņķi (nu piemēram 31 grādu kā 50mm uz 35mm kadru) nepieciešams garāka fokusa attāluma stikls - leņķis ''normāls'' a plastika kā jau 150-300mm pienākas. B. jo mazāk reižu jāpalielina kadrs, lai to apsktītu, jo perfektāk tas ''atdos'' telpiskumu, apjomu, materialitāti utt.
Par laimi nav daudz cilvēki kam šķiet, ka ''labas'' bildes ir tik tās kuru tēliem ir vēlme spaidīt rokas.
Homo erectus statusu pazaudējušu, urīnpūšļa vājuma kompromitētu un sociāli nelīdzsvarotu kungu nobildēt vienai daļai šķiet vērtīgi, lai gan cilvēks ir bezpalīdzīgā un necienīgā stāvoklī, bet, kad tas cilvēks palūgs roku tikai palīdzēt piecelties, tad vienai daļai pēkšņi nebūs laika un vēlēšanās. Par to var spriest arī pēc leņķa un fokusa attāluma, kādā pakritušais tiek bildēts.
Tā notiek dzīvē Latvijā, nevis Āfrikā. Dīvaini, ka tekstu Tu spēj interpretēt tikai vienā tiešā virzienā - ka spiedīs ķepas un raustīs astes.
Dīvaini ir teikt, ka bilde jāvērtē nevis pēc ''emociju jaudas'' kuru tā izsauc, bet pēc pozitīvisma devas vai, vēl trakāk, pēc bildes ''piemērotības'' mūsu ikdienai, vēlmēm, dislokācijai utt
cita lieta, ka ir truleņi kas redz tikai informatīvo daļu - tie tad arī neredz atšķirību - bildē esošā informācija ir traki bezvērta un neko negarantē - var būt ekselenta bilde ar degradētu čurulāci un var būt beidzamais mēsls - tāpat ar jebkuru citu infu - frotē dvieļiem, daiļavām, rõzā bērniņiem utt
Tiesi šā iemesla dēļ ir pilna pasaule ar tizlām bildēm... piemēram nodrillētās beib+miskaste - kāds talantīgs puika sabildē izcilas kotrastu kartiņas un melnie tūkstoši idiotu velk graustos beibes un deldē slēdzi ''atdarināt'' - visi rēc Kā, lai nerēc ja šie nebildē kontrastu, bet vnk tizlu informāciju - muteri svalkā
f-foto:Četriem cilvēkiem palūgs noiet 100 m gar Rīgas ielu un pēc tam vārdos aprakstīt to.
Kinestētiķis aprakstīs Bojāra dēla, Birka, Aksenoka un Ušakova neaizlāpītu bedri, kurā tas ir sāpīgi iekāpis, minot vārdus "tauste", "ciets", "izplūdes gāzes cirtās nāsīs" utt. Vizuālists aprakstīs pretīmnākušās meitenes, lietojot vārdus "sarkana kleita, blondi mati". Audiālis minēs, ka troksnis uz ielas no garāmbraucošajām kravas automašīnām bija ļoti liels, nevarēja pat dzirdēt, ko runā garāmgājēji. Ceturtajam pastaigas laikā kāds piezvanīs. Katram savi akcenti, bet iela un apkārtne viena un tā pati. Priekšstatu iegūs tikai no visu četru izteikumu salikšanas kopā. Tā arī ar visādām "kartiņām", - katrs tur redz vai neredz kaut ko citu, katram savas vajadzības. Vienam pirmais, ko tas pamana, ir informatīvā daļa, citam - kontrasts, izmantotā optika un "kvalitāte" utt. Ielu tipāžu gadījumā, ja kadram nav abstraktas domas ievirzes, viss tomēr noreducējas līdz cilvēkam. Informatīvā daļa ir pirmā, pēc kuras var veikt sākotnējo atlasi; ar kontrastu un krāsām pa acīm iebliezt vislabāk var tādam, kas nezina, kā tādus kadrus uztaisīt, bet vai tāda skatītāja vērtējums ir būtisks? Viņš taču neko daudz nezina.
Tīri praktiskā puse arī pastāv, - pēdējā Luņa reportāža, kur zināmi kadri tver glāzīti. Interesanti, vai sērijas fani liktu to pašu glāzīti ar dziru pie lūpām kā nākošie izslāpušie.
Ar kartiņām šai lirikai ''par vēl četru citu tipu liriku'' ir mazs sakars - tas ir stāsts par sabiedrības lielāko daļu kam ir galīgi vienalga kāda kartiņa ir - tā skatās kartiņās sevi saistošu informāciju
Par laimi ''kartiņas nepieder tautai'' un ir galīgi vienalga kā katra tās daļa tās uztver. Tā ir sociāla tēma kuru lai tad arī apskata sociālo tēmu interesenti Tāpat ka ir vienalga ko dejotājs domā vai saskata meliorācijā.
