Šodien bija saruna ar vienu fotogrāfu, kurš darbojas foto jomā ļoti sen. Principā saruna parauga gana asā strīdā, kurā cilvēks gribēja ar putām uz lūpām pierādit ka digitālā fotogrāfija ir tik pat unikāla kā jeb kurš mākslas darbs un tai ir tādfa pati vērtība... Tā tad, manuprāt digitālai fotogrāfijai nekādas unikālās īpašās vērtības vispār nav, jo failu var kopēt miljoniem režū un no faila var viens pret vienu drukāt miljoniem režu to pašu. Un ja ir pārdodama bilde kaut pvai par bargu naudu izdrukātā vai elektroniskā formātā, tad nevienam nav garantijas ka taskurš to bargo naudu samaksājis ir vgienīgas šī pseidomākslas darba īpašnieks. Prtams ir vēl kaudze juridisko aspektu, bet nekā unikāla šaja lietā nav, un vis paliek tikai uz autora godprātību.
etwas:Filmas kadru arī var kopēt uz fotopapīra neskaitāmas reizes, tikai čakars lielāks - un rezultāts būtībā ne ar ko neatšķiras no digitālā.
Piekrītu, bet ir cita lieta ja es piemēram pārdodu bildi, es varu pircējam pielikt negatīvu klāt vai viņa acu priekšā to iznīcināt, un līdz ar to tas darbs jav būs tomēr unikālāks ne kā diga...
nu ja ar vārdu salikumu "unikāla vērtība" saprot tikai un vienīgi cenu un iespējamo peļņu respektīvi materiālo ieguvumu un neatkārtojamību... kopē visu. ja nokopē-pavairo kādu mākslas darbu, vai tā vērtība unikalitāte krītas? tad rodas jautājums kam vispār piemīt šāda unikāla vērtība? vai tad kāda objekta vērtību-unikalitāti nosaka tikai un vienīgi cipars?
Uztaisi bildi, izdrukā un izdzēs failu - unikālāk vairs nav kur. Ja jau runa iet par au[k]sto mākslu, tad bildi tirgo kopā ar līgumu, ka "negatīvs" ir izdzēsts un, ja bilde uzpeld, tad vainīgajam sodz.. viss ir pavisam triviāli.
Gabiz:Uztaisi bildi, izdrukā un izdzēs failu - unikālāk vairs nav kur. Ja jau runa iet par au[k]sto mākslu, tad bildi tirgo kopā ar līgumu, ka "negatīvs" ir izdzēsts un, ja bilde uzpeld, tad vainīgajam sodz.. viss ir pavisam triviāli.
piedevām nerādām nevienam, iedomājies ja to redzējuši tikai divi - radītājs un pircējs, o vērtība un unikalitāte
etwas:Filmas kadru arī var kopēt uz fotopapīra neskaitāmas reizes, tikai čakars lielāks - un rezultāts būtībā ne ar ko neatšķiras no digitālā.
Tā var runāt cilvēks, kurš nekad nav pats drukājis bildes.
... Pats drukājis tiešām neesmu - manā rīcībā nav tik laba printera. Pirms daudziem gadiem tikai mērcēju atīstītājā un fiksāža', bet tad jau nebija citu variantu..
martc:nu ja ar vārdu salikumu "unikāla vērtība" saprot tikai un vienīgi cenu un iespējamo peļņu respektīvi materiālo ieguvumu un neatkārtojamību... kopē visu. ja nokopē-pavairo kādu mākslas darbu, vai tā vērtība unikalitāte krītas? tad rodas jautājums kam vispār piemīt šāda unikāla vērtība? vai tad kāda objekta vērtību-unikalitāti nosaka tikai un vienīgi cipars?
Manuprāt unikālas ir gleznas, akvareles un tam līdzīgie mākslas darbi,jo pat vis labākais kopētājs , neizdarīs 100% tādu pašu kā orģināls. Redz strīdz jav bija par to ka es foto saucu par -pseidomākslu kā tādu vispār un jo vairāk digitālo. Cilvēks gribēja pierādīt ka fotomāksla ir viens un tas pats kā glezniecība un tam līdzīgās lietas un ari vērte tāda pati fotogrāfijai piešķirama, un nav svarīgi vai tā ir analogā vai digitālā.
etwas:Filmas kadru arī var kopēt uz fotopapīra neskaitāmas reizes, tikai čakars lielāks - un rezultāts būtībā ne ar ko neatšķiras no digitālā.
Tā var runāt cilvēks, kurš nekad nav pats drukājis bildes.
Gadās jau arī tā, ka dažiem vecajiem kadriem, kas vairs nekādīgi nespēj apgūt ciparfoto, filma un vecais "darkrūma" drukāšanas process ir vienīgie sava unikālā profesionālisma argumenti...
Citagaisma:
Tā var runāt cilvēks, kurš nekad nav pats drukājis bildes.
Gadās jau arī tā, ka dažiem vecajiem kadriem, kas vairs nekādīgi nespēj apgūt ciparfoto, filma un vecais "darkrūma" drukāšanas process ir vienīgie sava unikālā profesionālisma argumenti...
Tas cilvēks savā laikā pa tumšo kambari bija nodzīvojies pietiekami ilgi, pieļauju ka i tagad to vēl piekopj ik pa reizei, bet ar digu pamata strādā un digu uzskata par tik pat unikālu kā analogo.
pag varbūt tiksim vispirms skaidrībā? par kādu vērtību un unikalitāti tiek runāts? kas tas ir par zvēru un ko tas ziemā ēd-sūkā ķepu? kas un kādos apstākļos ir vērtība? augstākminētā glezna? tuksnesī kad nav ūdens? tur tā savu unikalitāti ātri zaudēs, litra neunikālā ūdens priekšā kam vispār var piedēvēt unikālu vērtību, mūzikai kuru var tiražēt un pavairot? nevaram.. literatūrai kuru var pārkopēt un izdot neskaitāmos laidienos ? nevaram.. un ari to pašas gleznas kopē, reproducē ntās reizes.. tātad sanāk, ka nekam nav unikālas vērtības, ir tikai materiālā vērtība, citam lielāka citam mazāka kura piedevām svārstās atkarībā no politiski ekonomiskās situācijas, dolāra vai eiro kursa, pieprasijuma tirgū utt.
martc:pag varbūt tiksim vispirms skaidrībā? par kādu vērtību un unikalitāti tiek runāts? kas tas ir par zvēru un ko tas ziemā ēd-sūkā ķepu? kas un kādos apstākļos ir vērtība? augstākminētā glezna? tuksnesī kad nav ūdens? tur tā savu unikalitāti ātri zaudēs, litra neunikālā ūdens priekšā kam vispār var piedēvēt unikālu vērtību, mūzikai kuru var tiražēt un pavairot? nevaram.. literatūrai kuru var pārkopēt un izdot neskaitāmos laidienos ? nevaram.. un ari to pašas gleznas kopē, reproducē ntās reizes.. tātad sanāk, ka nekam nav unikālas vērtības, ir tikai materiālā vērtība, citam lielāka citam mazāka kura piedevām svārstās atkarībā no politiski ekonomiskās situācijas, dolāra vai eiro kursa, pieprasijuma tirgū utt.
Tas nav manām nefilozoofiskajām smadzenām... Vienkarši laikam jav bija mana necieņa pret digitālo bildi vainīga, ka es pateicu ka var jeb kādu sūdu nobildēt , apstrādāt un pārdot kā mākslasdarbu, daudz vienkaršaķ to var izdarīt, na kā gleznu uzmālēt. Nu kak to tak, tapec ari termins pseidomāksla šamam nepatika.
martc:pag varbūt tiksim vispirms skaidrībā? par kādu vērtību un unikalitāti tiek runāts? kas tas ir par zvēru un ko tas ziemā ēd-sūkā ķepu? kas un kādos apstākļos ir vērtība? augstākminētā glezna? tuksnesī kad nav ūdens? tur tā savu unikalitāti ātri zaudēs, litra neunikālā ūdens priekšā kam vispār var piedēvēt unikālu vērtību, mūzikai kuru var tiražēt un pavairot? nevaram.. literatūrai kuru var pārkopēt un izdot neskaitāmos laidienos ? nevaram.. un ari to pašas gleznas kopē, reproducē ntās reizes.. tātad sanāk, ka nekam nav unikālas vērtības, ir tikai materiālā vērtība, citam lielāka citam mazāka kura piedevām svārstās atkarībā no politiski ekonomiskās situācijas, dolāra vai eiro kursa, pieprasijuma tirgū utt.
Tas nav manām nefilozoofiskajām smadzenām... Vienkarši laikam jav bija mana necieņa pret digitālo bildi vainīga, ka es pateicu ka var jeb kādu sūdu nobildēt , apstrādāt un pārdot kā mākslasdarbu, daudz vienkaršaķ to var izdarīt, na kā gleznu uzmālēt. Nu kak to tak, tapec ari termins pseidomāksla šamam nepatika.
principā dēļ digitālās vispārpieejamās mākslas parādīšanās (digitālais foto, dators utt) iespējas lēti izpausties jebkuram, ir veicinājušas "mākslas" uzplaukumu, ja tā bija domāts es pilnībā piekrītu, katram indivīdam ar izteiktu paškritikas deficītu šķiet ir pienākums radīt kautko un aizstāvēt ar tekstiem-es tā gribēju-tu neko nesaproti utt. un tas tiek nepārtraukti izmantots. Tikai manuprāt tas jau nemazina to nedaudzo darbu vērtību kuri top patiešām labi un vienreizēji.. šāda diskusija šķiet jau ne vienreiz vien ir pacelta.
Eltons:Nu re, Martc jau uz pareizā ceļa par jūsu strīdu... Nākošais solis būs vārda "pseidomāksla" noskaidrošana.
Pseidomāksla ir tipa māksla , bet daudz vienkaršāk uztaisāma ne kā glezna , skulptūra vai kāds cits mākslas darbs kuram ir veltīts bvairāku nedēļu, mēnešu un pat gadu darbs... Foto tapēc jav ir pseidomāksla, ka pārlieku nevajag piepūlēties, var saknipsēt vairākus desmitus vai simtus kadru, kaut ko atri saļepit kopā un vis ir gatavs. Un to pa lielam var darīt jeb kurš nedaudz apguvis tehniku, un ja ir kaut cik iedzimtā talanta acis pierē, kaut pa lielam pat ari to nevajag, pietiek ar sakotnējā PS zināšānām un kādu impres filtru uzmet PS un pat izstādē karina kā baigo darbu.
Eltons:Nu re, Martc jau uz pareizā ceļa par jūsu strīdu... Nākošais solis būs vārda "pseidomāksla" noskaidrošana.
Pseidomāksla ir tipa māksla , bet daudz vienkaršāk uztaisāma ne kā glezna , skulptūra vai kāds cits mākslas darbs kuram ir veltīts bvairāku nedēļu, mēnešu un pat gadu darbs... Foto tapēc jav ir pseidomāksla, ka pārlieku nevajag piepūlēties, var saknipsēt vairākus desmitus vai simtus kadru, kaut ko atri saļepit kopā un vis ir gatavs. Un to pa lielam var darīt jeb kurš nedaudz apguvis tehniku, un ja ir kaut cik iedzimtā talanta acis pierē, kaut pa lielam pat ari to nevajag, pietiek ar sakotnējā PS zināšānām un kādu impres filtru uzmet PS un pat izstādē karina kā baigo darbu.
stipri šaubos, vai šādu pa roku galam piefiltrētu darbu var un vajag vispār vērtēt. pats lieliski zini odu par ziloni jau var nosaukt, tikai nekas jau no tā nemainīsies.. tas pats ar "pseidomākslu" saukt jau var tikai labāka jau tā nekļūs, es gan pieturos pie principa, nav svarīgi kā un ar ko, būtiski ir kas rezultātā sanāk.. ja cilvēks izveidos skulptūru nedēļas laikā, un izveidos to perfektu-lielisku, vai šī darba vērtība būs zemāka nekā gadu mocīts klucīts vai dārza rūķis? vai tad vērtību nenosaka galaiznākums, kas tiek radīts, nevis tas ar ko tas tiek veidots un cik ilgā laikā?
Nu gala iznākums ir viens bet var jav redzēt cik tur ir ielikts iekšā vai nav. A kas attiecas uz pa roku galam noknipsētas un apstrādātas bildes atdzinību tad te tālu nav nekas jamejklē. Pats ari personīgi esmu paexpermentējis ar dažādu žanru bilžukiem dažādos saitos, un kā tik ņēmu vienu otru tehnisko brāķi, nograndžeju 10 minūtēs un notonēju, un bilde dienas topa virsotnē
šai sakarā varu vienu lietu paņemt pacilāt. Pieņemsim esmu saistīts ar amatierteātriem,rakstu kaut ko par par to visu,vai vienkārši gribu pakavēties atmiņās par laiku,kad vēl režisors Nauris Klētnieks bija dzivs Tātad,ko dara parasts cilvēks? Jā ieiet googlē un sāk meklēt teiksim Suntaži ,amatierteātri,2009.g. Dīvains rezultāts ne? Kas piedalījās un kur tie simti bilžu,kas tur tika sabildēti? Da riebjas man tā fotoklubu kultivētā mākslas un unikalitātes dzemdēšana laikā ,kad faktiski Indriķis no aizbugorijas jāsauc ,lai uztaisa mums normālu fotohroniku. A to vot par dziesmusvētkiem kauca ,ka nelaiž ar garo bibi, CITUR TAK LAIŽ !
Manuprāt, te ir sajauktas divas lietas - formāts (mēdijs) un iekšas (saturs)
Spējā to reproducēt noteikti kaut kas slēpjas. Autentiskums, piemēram. Bet, vai tāpēc mūs mazāk aizrauj vienā izstādē redzētais attēls, vai arī tas pats attēls, kas ievietots vēl 5 izstādēs? Ekspozīcijas daudzums var atrofēt uztveri vai arī padziļināt to - atkarīgs no satura un intereses pret to.
Tas, ko gribu teikt, ka saturs ir tas, kas būtu jāvērtē. Un vienādu saturu fotogrāfijā mierīgi var parādīt i ar filmu, i ar sensoru, i varbūt ar heliogrāfiju - jāizvēlas tikai piemērots mēdijs. Un, ja mēdijs tiek prasmīgi pielietots, veiksmīgi apspēlējot saturu - kāda šķirba cik reižu to pēc tam var kopēt? National Geographic vāks ar tās afgānietes portretu nekļūst sūdīgāks, ja to pavairo n-miljono reizi. Kopēšana šo mākslu vienkārši padara pieejamāku un es teiktu, ka tas viennozīmīgi ir ieguvums.
Saturu gan būs grūtāk kopēt, sevišķi ja autoram ir savs rokraksts. Un šis saturs kopā ar darbā izmantotajām prasmēm, fišku un tehniku (ne jau dzelžus) būs tas, kas noteiks huiņa vai māksla. Un ja to vēl prasmīgi atveido piemērotā mēdijā (tādā, kas izceļ saturu) - man uzreiz pie dirsas ir kur un kā - analogi, digitāli vai heliogrāfija vai dagerotips.
Tāpēc, ja jāatbild uz to, vai digitālā ir "tāds pats unikāls kā...", tad teikšu, ka nē. Jo tas spēlē labi ja sekundāro lomu.
Citagaisma:
Tā var runāt cilvēks, kurš nekad nav pats drukājis bildes.
Gadās jau arī tā, ka dažiem vecajiem kadriem, kas vairs nekādīgi nespēj apgūt ciparfoto, filma un vecais "darkrūma" drukāšanas process ir vienīgie sava unikālā profesionālisma argumenti...
Tieši tā arī ir! Lai cik tas nebūtu nežēlīgi pret vecajiem nopelniem.
Ļoti reti saturs attaisno kvalitātes trūkumu... LV foto aprindās dominē jēdziens "mirkļa tveršana" un "katrs mirklis ir unikāls" , tikai tapēc ka pa lielam pat dižie foto metri visu mūžu ir ražojuši sūdus, tos izliekot izstādēs un uzsitot viens otram pa plecu "Nu vecīt!!!!", un pa lielam tas vis ir tikai apjūsmojams ka tas ir kopīgais tussiņš un nekas vairāk. Un tad vēl ir liels bars pakaļskrējēju -apjūsmotāju, kuri paši neko tolkom radīt neprot , bet tēlo ka saprot to visu. Ir nācies kontaktēt ar vairākiem austrumu un rietumu fotogrāfiem, kuri darbojas nopietni foto lauciņā vairākas desmitgades, un ari esam reizē aizgājuši uz vienu citu , vietējo metru izstādi... Atsauksmes bija no visiem līdzīgas, ka ne rietumos ne austrumos, tādas izstādes ne no valsts ne no kultūrfondiem nebutu atbalstāmas kā ari kādā sakarā tie metri ir ar pelniem bagāti ja visu mūžu ir bildējuši kaut kādas bezpersoniskas melnbaltas bildes, kurās pat konceptuālā māksla nav saskatāma, nerunājot par dokumentiku. Protams reizēm no tā visa ir spiests saturs ārā, bet tas ir tik izmocīts, ka bildes kvalitātes trūkuma dēļ saturam vairs nav nozīmes...
Disfigurator:Sliktāks arī nē. Tas vienkārši ir. Saturs, rokraksts, tehnika, vīzija - šādas netveramas lietas nosaka unikalitāti
OK.Par saturu piekrītu.Vienīgais katrs to citādi uztver.Cik reižu nav sanācis aplauziens kaut vai vietējā klubiņā,kad aiznes nu pašam liekas baigi dziļo bildi ar sociālo kritiku un laikmetu un cilvēkus raksturojošiem elementiem un ko tik vēl ne.Čaļi paskatās,paklusē un pabīda malā...štrunts esot.Es tak neklāstīšu,ka gribēju parādīt cik attiecīgais vietējais politikānis te tipiski parādīts un ka paši tak viņu zinat un ka tieši tāds viņs,divkosis un maita,arī ir...Nu labi,pieskaitām pie manām neveiksmēm,nav izdevies...bet paši grūžat galīgi samākslotas kartiņas.Tobiš man tā liekas,viņiem jau ne.Nu un tā tas tusiņš ripo uz priekšu un tieši tāpēc arī ir interesants.
Disfigurator:Manuprāt, te ir sajauktas divas lietas - formāts (mēdijs) un iekšas (saturs)
Normaals fotograafs ar baisaam grutiibaam saskata shajaas lietaas atshkiriibu. + ja ir saskatiijis, tad liek vienaadojuma ziimi starp *saturs = bildee redzamaa informaacija* Informaacijas pasnieguma veikliibas noziimi vinsh neredz. Iipatneeji ir tas, ka pashi REDZ starpiibu starp veiklu bildi un bezceri (abos kadros ir viena un taa pati informaacija), bet APJEEGT to nespeej - taapeec piedeevee panaakumu atsleegu tumsoniigiem pesteljiem - labaaka kamera, labaaka optika, digi/nedigi, labaaka dislokaacija (vecais sviests, ka peec laba kadra taalu jaabrauc) - visu ko piesauc - tikai ne smadzenes.
Māri, principā nevar nepiekrist. Ir jau vēl pāris problēmu. Apmēram tas, ko viecha minēja. Tā ir intelekuālās bagāžas atšķirība starp mākslinieku un skatītāju. Mākslas vērotājs, kurš "skaita ar kociņiem" nesapratīs mākslinieka virtuozu "formulu ar integrāļiem". Bet ļoti bieži tas netraucē patērētājam jūsmot par formulas kaligrāfiju, tās īsto jēgu nemaz neapjēdzot.
Reizēm sanāk kuriozi, kad dažādu sugu mūsdienu mākslas speciālisti - muldologi bez elementārām vēstures zināšanām sāk spriest par cita laikmeta mākslu apmēram tā kā arheologi anekdotē. Šie atrod zemē kabeli un secina, ka 100 gadus atpakaļ ir bijis telegrāfs, rokās dziļāk, neko neatrod un secina, ka 200 gadus atpakaļ ir bijis bezvadu telegrāfs.
Nevajag arī aizmirst, ka mākslas patērētāji ļoti bieži ir baigie fetišisti, kas pērk "parakstu bildes stūrī". Varbūt es esmu nedaudz ciniķis, bet vai var nesajūsmināt tie, kuri spēj pārdot "čiku" milioniem. Pie tam tā, lai nākamo čiku pirktu 2x vairāk. Bet nu šitais jau ir tas pats kas Tevis minētie pesteļi.
neatceros kur, bet viena vietā izlasiiju, ka fotografs kaazas bildejot iemiiloties liigava...nu tipa pats par sevi tā uzraxtijis. vot, domāju, vai apdullis cilveeks, labākus maxlinieciskos mirkljus kjer?
imgfoto:neatceros kur, bet viena vietā izlasiiju, ka fotografs kaazas bildejot iemiiloties liigava...nu tipa pats par sevi tā uzraxtijis. vot, domāju, vai apdullis cilveeks, labākus maxlinieciskos mirkljus kjer?
============== zini, kaut kur tur ir taisnība.. Starp citu pirms gadiem arī es šur tur rakstīju un tā ir ne tikai ar kāzu bildēšanu, tā ir jābūt jebkuram amatniekam, pie jebkura darba. vai vienmēr tā ir iemīlēšanās galarezultātā, tas cits jautājums, bet ka žēl šķirties, tas gan tiesa, ja esi ielicis darbā dvēseli..
Veči, a kurš no jums ir dabā redzējis Gleizda darbu pusfabrikātus? Tos, kur viņš, bez plaukstām būdams, bija taisījis aplikatīvo montāžu, pats bildē ar laumiņām piezīmējis detaļas, tik smalkām līnijām, ka man, jaunībā strādājušam par mākslinieku noformētāju, vēpla bija vaļā, to redzot. Un tagad salīdzināt to ar mūsdienu fotošļopā pusstundas laikā uzceptas bildes vērtību...
Schneider:Veči, a kurš no jums ir dabā redzējis Gleizda darbu pusfabrikātus? Tos, kur viņš, bez plaukstām būdams, bija taisījis aplikatīvo montāžu, pats bildē ar laumiņām piezīmējis detaļas, tik smalkām līnijām, ka man, jaunībā strādājušam par mākslinieku noformētāju, vēpla bija vaļā, to redzot. Un tagad salīdzināt to ar mūsdienu fotošļopā pusstundas laikā uzceptas bildes vērtību...
liekas, ka cilvekstundu skaits jau nu noteikti nav mākslas darba vērtības meers
Nu nav jau nav! Galvenais ir rezultāts, bet to ir jāredz, kas tā rezultāta tapšanai ir izdarīts. Tūlīt mani nosauks par stagnātu, bet radās asociācija ar kalēja rokām darinātu priekšmetu un izstrādājumu, kurš pa konveijera lenti iziet no automatizētas līnijas.
Nu nemaz nav jāredz kas un kā ir izdarīts, Man redzot ko interesantu kā reizi kaifu rada galvas palauzīšana - kā mākslinieks to ir izdarījis??? Vai nu tā ir filma, vai fotogrāfija, vai tehnoloģiska instalācija. Kuram patiktu skatīties Dāvi Kaparlauku, ja būtu zināms, kā viņš to visu dara?
Visu noliek vietā, ja saprot, ka māklsinieka rīks nav ota, zīmulis, kalts, bet smadzenes. Darba vērtība ir atkarīga no šī rīka. Vienalga, bvai iecere tiek realizēta ar jaunām tehnolōģijām vai vecām. Pavairošana nemazina domas unikalitāti. īpaši tas attiecas uz labu dizainu. arī Foto var būt dizaina objekts
Bet nu šitais jau ir tas pats kas Tevis minētie pesteļi.
