ja var ticēt senčiem/patinot filmu b.dārzs, 1/2/3 klase katra citā skolā un dzīvesvietas maiņa, es sāku fotografēt 6 gadu vecumā. kāpēc - neatceros...
medniekstāsti jau ir incantāka štelle - atceros bliezām baigo štelli 80to sākumā, nespējām tikt galā - piesaistīju Luni, norēķinājāmies ar Moskvičiem - tā šamais sāka. Atceros bija tāds puika sārtiem vaigiem...
māžoties ar kameru paticis vienmēr. Bērnībā nebija lielāka kaifa kā tad, kad vectēvs iedeva ar Zenit pāris kadru noknipsēt... un stāvēt blakus virtuvē, kad filmas tīstīja... Tad 7. klasē sanāca piedalīties vienā projektā, kur Zviedrijā bija iespēja padarboties mākslas jomā, tai skaitā - pabildēt ar labiem filmu aparātiem, padarboties ar labiem kopējamiem verķiem. Neko no tā tolaik nesapratu, bet filmu tinot atpakaļ - wow, kā mūs tādus mazpadsmitgadīgus ar TIK dārgu tehniku apkārt blandīties laida. Bet vispār, 2005. gads. Sāka interesēt, biju uz Rīgu pārcēlies, un tad panesās mans spams... Starp citu, tā vieta pie Gaiļezera, starp kojām un betu, bija viens no skatiem, kura dēļ sāka gribēties kameru pirkt.
Atceros kā bildēju pirmo "Kailo modeli" , viss dēļ mana fātera!! Klases biedrenes PIESPIEDA ar vārdiem "Tēv fāters māxslinieks tu visu ko bildē tad jau MĀCĒSI !" Ģela bija kaut kados 14-16 gados DZIĻEI brežneva laiki 80 sākums , un modelis VIENREIZĒJI erotiska klases biedrene stipri ātrāk "Nogatavojusies" par pārējiem. Bildējām fātera studijā kamēr šis nebija mājās PIEGĀJU atbildīgi kādu nedēlu lūrēju Maxlas grāmatas un fātera zīmējumus kamēr NOBRIEDU Kā uzbildēju tā jutoss PADARĪTA DARBA APZIŅU ne prātā nebija ka tas kas EXSKLUZĪVS jo kailas modeles pie tatera biju redzējis kopš sevi atceros , maniem sīkajiem tas pats , viņi man asistē lieks kopš sāka staigāt Vispār vienmēr pieeju atbildīgi tādiem darbiem JOPROJĀM Atveros kā nopelnīju PIRMO lielāko piķi vienā reize , kaut kur 1987 gadā drīz pēc foto skolas 3 dienās uztaisīju reklāmu Kooperatīvai viesnīcai un medību kompleksam šie samaksāja 12.000 Rubļu , neatceros ko īsti nopirku lielas viģiku vai kādu jaunu kameru .
Sāku neapzināti vajāt kadrus ar mob.telefonu pirms 4 gadiem vismaz . Pēctam nevarēju novaldīt rokas. Skolā es tik kursabiedra portretus bliezu un papraraci. Šausmīgi iepatikās, bet sapratu, ka ar kursabiedriem vien man nepietiks. Nopirku pirmo ziepi, noskraidelēju ar to 3 gadus. Vēlāk, īsi pirms skolas beigšanas tiku pie labākas kameras. Bet varu apgalvot, ka es būtu agrāk sākusi bildēt, ja man būtu bijusi tāda iespēja.
Krievu laikos visur apkārt grozījās t.s. veterāni .Nu tie kas smago metālu mīl un karina bļembakus uz vēdera.Un ar saviem varoņstāstiem audzināja jaunatni.Bieži vien ieradās neaicināti.Uh kā viņiem staroja acis,kad stāstīja kā dedzinājuši tankus un gāzuši zemē Meseršmitus!Un viņi bija svēti pārliecināti,ka arī zālē sadzīto auditoriju tas viss baigi interesē!Negribu vilkt paralēles ar šo tēmu,bet dažreiz man liekas,ka mēs ,tie vecie,par daudz aizraujamies ar jaunības laiku nostāstiem.Man pašam tas piemīt augstākajā mērā.Nu piedodiet jaunieši,bet mūsu laikos zāle bija zaļāka un šņabis stiprāks un fotogrāfu bija mazāk.Vienkārši tāpēc,ka ar toreizējo tehnoloģiju nebija iespējams iegūt attēlu neiedziļinoties visās tajās štellēs.Ziepkastnieku kā šķiras nebija.
_dolldia:Sāku neapzināti vajāt kadrus ar mob.telefonu pirms 4 gadiem vismaz . Pēctam nevarēju novaldīt rokas. Skolā es tik kursabiedra portretus bliezu un papraraci. Šausmīgi iepatikās, bet sapratu, ka ar kursabiedriem vien man nepietiks. Nopirku pirmo ziepi, noskraidelēju ar to 3 gadus. Vēlāk, īsi pirms skolas beigšanas tiku pie labākas kameras. Bet varu apgalvot, ka es būtu agrāk sākusi bildēt, ja man būtu bijusi tāda iespēja.
dalabonbongas, un pats?
Varētu jau teikt,ka man no tēva iedzimis šitais pasākums,jo viņš jaunībā fotografēja un attīstīja vannasistabā savus neiedomājami skaistos mākslas darbus Bet patiesībās es nopietni ar foto sāku aizrauties,kad darba meklējumos nonācu Stomatoloģijas institūtā. Sapratu,ka būs daudz jāfotografē un sāku pats sevi apmācīt iegūstot pdf grāmatas no mātes gūgles
viecha:Krievu laikos visur apkārt grozījās t.s. veterāni .Nu tie kas smago metālu mīl un karina bļembakus uz vēdera.Un ar saviem varoņstāstiem audzināja jaunatni.Bieži vien ieradās neaicināti.Uh kā viņiem staroja acis,kad stāstīja kā dedzinājuši tankus un gāzuši zemē Meseršmitus!Un viņi bija svēti pārliecināti,ka arī zālē sadzīto auditoriju tas viss baigi interesē!Negribu vilkt paralēles ar šo tēmu,bet dažreiz man liekas,ka mēs ,tie vecie,par daudz aizraujamies ar jaunības laiku nostāstiem.Man pašam tas piemīt augstākajā mērā.Nu piedodiet jaunieši,bet mūsu laikos zāle bija zaļāka un šņabis stiprāks un fotogrāfu bija mazāk.Vienkārši tāpēc,ka ar toreizējo tehnoloģiju nebija iespējams iegūt attēlu neiedziļinoties visās tajās štellēs.Ziepkastnieku kā šķiras nebija.
viecha:Krievu laikos visur apkārt grozījās t.s. veterāni .Nu tie kas smago metālu mīl un karina bļembakus uz vēdera.Un ar saviem varoņstāstiem audzināja jaunatni.Bieži vien ieradās neaicināti.Uh kā viņiem staroja acis,kad stāstīja kā dedzinājuši tankus un gāzuši zemē Meseršmitus!Un viņi bija svēti pārliecināti,ka arī zālē sadzīto auditoriju tas viss baigi interesē!Negribu vilkt paralēles ar šo tēmu,bet dažreiz man liekas,ka mēs ,tie vecie,par daudz aizraujamies ar jaunības laiku nostāstiem.Man pašam tas piemīt augstākajā mērā.Nu piedodiet jaunieši,bet mūsu laikos zāle bija zaļāka un šņabis stiprāks un fotogrāfu bija mazāk.Vienkārši tāpēc,ka ar toreizējo tehnoloģiju nebija iespējams iegūt attēlu neiedziļinoties visās tajās štellēs.Ziepkastnieku kā šķiras nebija.
Nu... Arī no šiem stāstiem kāds no mums,jaunajiem,jūs uztvers kā varoņus,cits-vairākums,kā lašaras bet tie,kas uztvers kā varoņus varbūt pacentīsies iedziļināties visā šajā štellē un varbūt jūs,senseji, kādu patiesi iedvesmosiet
Tēvs bija skolotājs mūsu lauku skolā (Zaķīšu 8-gadīgā) un reizē par fotopulciņa vadītāju. Pirmo filmu ar viņa Smenu izfotografēju, patstāvīgi attīstīju un uztaisīju bildes ar УПА-2 pēc 5.klases ekskursiju uz Lietuvu, tātad, 70.g. vasarā. 7.klasē nopirku pusformāta Čaiku-3, kuras 72 kadri vispārīgā depecīta apstākļos bija diezgan liels pluss. Tad aizgāja visi tolaiku standarta verķi - FEDi, Zorkiji, Zenīti, bildēju kāzas, bēres, krustības, izlaidumus, arī filmēju 8 un 16 mm. Vienulaik biju pasācis kolekcionēt fototehniku, biju savācis 44 foto- un 5 kinokameras, tās atdevu Ilgvaram, kad sapratu, ka tādu aizraušanos manā miestā neviens nesaprot, bet viņam ir savākts pāri 300. Lai arī NBSā esmu nodienējis 15 gadus, arī tagad esmu ZS ārrindnieks, vienīgais AM atzinības raksts ar ministra Lieģa parakstu ir tieši par fotografēšanu.
A tu pamēģini ar Smenu-8 saulainā dienā ar 1/15, vaļā fragmu un fokusēšanos uz ~ nobildēt portretu 1,5 m attālumā. Tomēr tā detaļa, kuru pieliek no kameras pakaļpuses pie skatumeklētāja, kaut primitīvākā, bet bija vajadzīga.
Kā jau vairumam- samācīja tēvs, kādu 10 gadu vecumā- tātad nu jau pusgadsimta pie knipsētājiem pieskaitāms.. Un mums ar tēvu bija "ekskluzīva" pastāvīgā laboratorija- vecā mājā dzīvoklim bija gana liela virtuve un tās stūrī muterīte žēlsirdīgi atļāva "uzbūvēt" laboratoriju- finiera "būdu" ar drēbes aizkaru priekšā durvju caumuram- akurāt tik lielu, lai ielien galds ar kaučkādu "Leņingradas" palielinātāju un 3 18x24 vannītēm. Toties jebkurā laikā netraucēti varēja taisīt bildes un arī pablēņoties. Pirmais paša aparāts bija "Smena-2", kad apguvu un "nokārtoju ieskaiti"- tiku pielaists arī pie "krutttā" tēva "Zenit-S".
Pirmais digitālais 90-to gadu beigās bija dienesta "Olympus C-1000L" - toreiz baigi lepnais "pusspogulis" ar veselu megapukseli! un "milzīgu" 128 mB "SmartMedia" karti! Starp citu- joprojām dzīvs- kolēģe bildē savus "klientus"..
Man 16 g. dz. dienā uzdāvināja vectēva praktiski nelietoto Zenit 3M un grāmatiņu "Praktiskā fotogrāfija". Ne to, ko te vairums zina, bet krietni vecāku, tulkotu no krievu valodas. Izlasīju, uztaisīju sarakstiņu, kas jāpērk. Palielinātājam gan senči tā uzreiz neatļāvās, tāpēc pielāgoju bērnu diafilmu projrktoru (atgādināja tādu mazu jocīgu tanku ar resnu stobru), ko piesēju pie galda kājas. Kad senči ieraudzīja pirmās bildes, tad arī palielinātājam Ļeņingrad sanāca Tomēr savā ziņā pamācošāks bija stāstiņš par to, kā es beidzu fotogrāfēt.
viecha:Krievu laikos visur apkārt grozījās t.s. veterāni .Nu tie kas smago metālu mīl un karina bļembakus uz vēdera.Un ar saviem varoņstāstiem audzināja jaunatni.Bieži vien ieradās neaicināti.Uh kā viņiem staroja acis,kad stāstīja kā dedzinājuši tankus un gāzuši zemē Meseršmitus!Un viņi bija svēti pārliecināti,ka arī zālē sadzīto auditoriju tas viss baigi interesē!Negribu vilkt paralēles ar šo tēmu,bet dažreiz man liekas,ka mēs ,tie vecie,par daudz aizraujamies ar jaunības laiku nostāstiem.Man pašam tas piemīt augstākajā mērā.Nu piedodiet jaunieši,bet mūsu laikos zāle bija zaļāka un šņabis stiprāks un fotogrāfu bija mazāk.Vienkārši tāpēc,ka ar toreizējo tehnoloģiju nebija iespējams iegūt attēlu neiedziļinoties visās tajās štellēs.Ziepkastnieku kā šķiras nebija.
a kas bija Smena 8M ja ne ziepis???
Smena bija fotoaparāts. Kā spiedi- tā bija. Ziepji, ja darbotos, kā Smena, sen izkonkurētu spogulenes... bet tā aizture starp slēdzi un kadru daudz maitā garšu
Savam Zenit C pirmo teleobjektīvu taisīju pats , virpotājs izvirpoja tubusu ar iekšējo un ārējo vītni, vienam galā bija M39, otram vitne, kur ieskrūvēt klapkameras (18x24 cm) objektīvu. Lai novērstu blikus no 45 grādu objektīva, iekšējam tubusam ieliku spirāli . Tā nu man bija 240 mm objektīvs...:P. ... un āķis lūpā uz visu mūžu no 13 gadiem
saku ar smena 8m, pēc tam ziepis smena simbol, kiev... pirmaiz naudasdarbs kāda 6-7 klasītē bildeju un pavairoju pornoattelus(vienam chomakam faters bija jūrnieks), kurus draugs tirgoja cita skolā...
imgfoto:saku ar smena 8m, pēc tam ziepis smena simbol, kiev... pirmaiz naudasdarbs kāda 6-7 klasītē bildeju un pavairoju pornoattelus(vienam chomakam faters bija jūrnieks), kurus draugs tirgoja cita skolā...
Smena bija fotoaparāts. Kā spiedi- tā bija. Ziepji, ja darbotos, kā Smena, sen izkonkurētu spogulenes... bet tā aizture starp slēdzi un kadru daudz maitā garšu
Vecai Smenai bija "jauka dubultekspozīcijas fiška" (ja slēdzi uzvilka, bet filmiņu pārtīt aizmirsa).
Redziet, jautājums bija par to, kā sākāt un neviss ar cik garu un kādu krāniņu bijāt, kad sākāt bildēt. Izskatās, ka vienam otram bildēšanas saistas ar jaunu dzelžu testēšanu un nevis jaunu foto virzienu meklējumos. mans stāsts ir līdzīgs, kā citiem - pamēģināju un iepatikās. Iepatikās, ka varu ko izdarīt neatkarīgi no citiem. Patika jaukt visas tās ķīmijas, iegūt un gaidīt rezultātus, fiksēt pagalma pašpuiku palaidnības. To pašu, ko daudzi dara mūsdienās ar mobilo. Pirmo reizi rokās fotoaparātu paņēmu, lai to izjauktu dēļ tajā esošas lēcas, kas bija nepieciešama dedzināšanai. Ar to savu vārdu arī iededzināju pagalma soliņā. Fotoaparāts bija fātera. Viņam bija abi tā laika tautā iecienietie agregāli "Ļubiķēļ" un "Svena". Bija arī foto palielināmā mašina un tanki visādā platuma filmām. Tādi pamatīga plastma, kā veco telefonu korpusi. Ja tāds uzkrita uz kājas, tad ļoti sāpēja. Domāju, ka ja trāpītu pa pliku miesu tad āda pušu. Nu tad tā. pasvilināju ar lēcu pagalma soliņus un sakrāmēju visu tehniku sākotnējā izskatā, aizgāju uz pioniera nama fotopulciņu, uzzināju, kam tā tehnika domāta, iegādājos kautkādu filmiņu zaļā kastītē, ķimikālijas tablešu izskatā, papīru, eksponometru un laidu pagalmā.
Pirmo fotografēšans pieredzi varu nosaukt par skribelēšanu uz papīra lapas nemākot rakstīt. Katrs bērns nemākot rakstīt māk saskribilēt pilnu rakstu lapu ar viņamvien saprotamiem sbribuļīem. Tad sāk iet skolā un iemāca rakstīt. Cītīgākie iemācās rakstīt glīti steidzīgie dikti neglīti. Citi zin pareizrakstības noteikumus, citiem tās ir liekas gudrības. Redzi! Ar fotografēšanu izskatās, kā ar to rakstīšanu. Var paņemt fotoapārātu vai kādu citu tam līdzīgu agregātu un bliezt. Citi iemācās to darīt glīti, ievērot kompozīcijas noteikumus, a citam pie kājas, bliež kās rokas rāda. Bet ne jau katrs kurš māk rakstīt kļust par rakstnieku un ne katrs kurš prot fotografēt to dara.... Ai ejiet mēraties, kādus kam krāniņus rokās turējis.
man stāsts parastais- dažpadsmit gados kad kautko biju nopelnījis kaplējot bietes, nopirku pirmo kameru, Smena 8M.. pēc tas nāca Kristall pēc tās daži Zenit, un tad jau pienāca digitālie laiki..
PIEGĀJU atbildīgi kādu nedēlu lūrēju Maxlas grāmatas un fātera zīmējumus kamēr NOBRIEDU 
Kā uzbildēju tā jutoss PADARĪTA DARBA APZIŅU ne prātā nebija ka tas kas EXSKLUZĪVS jo kailas modeles pie tatera biju redzējis kopš sevi atceros , maniem sīkajiem tas pats , viņi man asistē lieks kopš sāka staigāt 
