man arī refreš palīdzēja bet par fotolietām runājot, man kādreiz daudz vairāk interesēja kas tur iekšā, nevis ko var ar to izdarīt, tad nu ķēros pie tēva Fed, to izdevās veiksmīgi izjaukt, tad atradu tantes Ļjubilteļ vai Ļeņingrad, vairs neatceros bet to ijaucu daļēji, vairāk nepaguvu, toties mans dibens dabūja pārliecināties kā bija ar demokrātiju un bērnu svētajām tiesībām padomijas laikos
Ne visāiem OSiem un pārlūkiem refrešs līdz,man piemēram nē. Pievienojos tiem kam ZAJEBAĻI!!!!!! lielo bilžu licēji!!! Kad es sāku ar datoru darboties,tad bija spēkā tāds kā labo manieru kodekss ,šobrīd laikam neviens vair neko tādu neatcerās un verā neņem,viena no lietām bija nepublicēt webā bildes,kuru malas garums lielāks vai vienāds par/ar vidēji statistiskā monitora izšķirtspēju.
Es lieku 900 garākā mala, tas ir daudz? A Nokiju lietotājus arī kastrēt, bet tos, kuri sadzērušies skābu pienu kopā ar skābu alu un 5 sek. nav paciešams laika sprīdis - iedzīt tualetē, kur nav papīra!
Schneider:He-he, rekur manējie pirmsākumi, izvilku no sekcijas dziļumiem:
Hi,hi!Precīzi kā man!Smena un Buņimovičs.Bet nu fotostāžs sanāk....oi bļin!Milzīgs!No kāda 63-ā gada.Mēs jau nevienam skaļi neteiksim,ka apmēram no 70-ā līdz kādam 82. vispār to lietu biju pametis.Un pēc tam vēl vajadzēja gadus 5 kamēr apjēdzu,ka tomēr nejēdzu neko.Tātad gadus 20 var mierīgi izsvītrot,jo līdz 80.vidum bija tikai tāda bērnu spēlēšanās.Un arī tagad beidzamos gadus bildēju pavisam maz un arī tehnikai īpaši nesekojuVairāk startēju kā daiļdirsējs.Tā ka par ļoti pieredzējušu pēc taisnības mani nemaz nevar saukt.Bet nu ja vajag CV,tad varu sarakstīt tur baigos brīnumus un melots nebūs daudz.Es pat uzrakstīju savus "foto memuārus"4 turpinājumos ,ar prologu un epilogu.Nu tur saistībā ar tehniku,dzīves apstākļiem,paša stulbo uzvedību,dažādiem laikiem utt.Tipa maršals Žukovs,gan bez tik briesmīgiem meliem.Tikai dažus savus tizlākos izgājienus kautrīgi noklusēju. Mazbērniem,kuru vēl nav,citiem jau nerādīšu.
Reiz biju pavisam mazs (kad vēl bija datorspēles ar dzeltenajām kasetēm). Aizgāju pie drauga, viņam atvilknē bija pūķis ar trīs galvām. Ražots japānā ar zaļu STIKLA objektīvu. Ok, tas bija Nikons. Sašebis aparāts esot. (ziepitis kaut kāds). Toreiz mani tas fočiks tik ļoti ieinteresēja kā vectēva PRĪMA cigaretes.
Pēc tam paaugos (nu nedaudz tikai) un sakrāju sev pats Minoltas ziepju trauku, pat prasīju pārdevējam vai 30Ls vērtam ziepim ir stikla objektīvs. Viņam esot un bija arī attinēja motors, nebija ar roku jagriež. Es uzreiz ''oho!'' un piķi galdā. Pārdevējs teica ''ņem bērns un spēlējies!''. Izfočēju kādas 5 filmas un tā kā nebija nauda, tad noliku kaut kur...kamēr suns sagrauza fočiku. Bet nu man nebija emociju, es neraudāju. Varbūt tāpēc, ka tolaik iekāroju zīmēšanas skolotājas fotoaparātu, kuram bīdījās uz iekšu un āru tas ziepja objektīvs. Tā kā es savējam mistkastē sasviedu virsū banāna mizas ar vieglu sirdi.
Kad man suns sagrauza fočiku, tad bija pauze..., nāca richuks, maziņās, mūzika u.t.t. Vispār nāca kaut kādi dīvaini laiki un tur nebija fočikam vieta, tiešām.
Kaut kā atsāku tikai pēc +-10 gadiem un tikai tāpēc, ka sapriecājos par viena autora bildēm, kuras agrāk bijušas arī fotoblogā. Rakstīju arī pētniecisko darbu vai tamlidzigi par šīm bildēm Bija topā R. Bārts u.t.t. Galīgi nesaistīja visādas Honchkinkoko grāmatas ar nosaukumu ''Kā bildēt pareizāk''. Nu jā, tā tas viss arī aizgāja un tagad arī kaut kur iet.
Varēja būt viena no pirmajām reizēm ar aparātu rokā. Līdz ~8 gadu vecumam spaidīju Smenu, lasīju augstāk likto grāmatiņu par praktisko fotogrāfiju. Tad pauze un bez blakus stāvēšanas un pāris nejaušām tīri tā neko bildēm (piem. šo - www.istockphoto.com... ) neko īsti nedarīju līdz pagājušā gada augustam, kad iegādājos puslīdz nopietnu aparātu un apzināti sev atklāju hobija burvību.
Sāku 2011. gada augustā, nopirku Canon 1100D DSLR uzreiz, aizbraucu uz Spāniju, sakrāju tūristbildes n shit, tad gribēju mācīties un mācījos internetā lasot visu ko par foto tehnikām, skatījos LABĀKĀS fotogrāfijas, no kara līdz fashion portretu fotogrāfijas. 2011. gada oktobrī dabūju 15-85mm objektīvu un sāku iet uz visādiem īventiem pilsētā - pirmais bija mītiņš pret ACTA pie MK (bildes reportu sadaļā www.fotoblog.lv...), tā bij pirmā reportāža, visai labi pieņemta šeit un mani tas motivēja turpināt. Šad tad iemetu bildes Pastnieks (Rīgas Dome) avīzei par nelielu samaksu, pāris reizes pirmajās lapās, bija visādi norīkojumi, bet nothing special.
Mācījos vēl un fotogrāfija aizņēma ĻOTI daudz laika, universitātē bija baigi grūti, bet foto progress man aizgāja varenātri. Paldies mammai un tētim par ACĪM.
Pamanīju, ka derīgi būtu mācīties knipsēt ar filmu, 36 kadros DOMĀT pie katra. Nopirku Ilfordu pa 3.60, rēķināju, ka katram kadram jābūt vismaz 10sant vērtam, nu tā, aiz skaudības arī attīstīju redzējumu
Paralēli iespaidojos no krievu rūftoperiem, klaiņoju visur kur pajumtiem, sastādīju sēriju ar Rīgas jumtiem n shit, šur tur mēģināju piedalīties konkursos, bet atbalsts fotoblog.lv motivēja vairāk. (Blogā piereģistrējos 2012. februārī).
Strītu sāku knipsēt pēc veiksmīgas ielu mūzikanta bildes (būs jāsameklē archīvā), tad nu SĀKĀS.
Nav jau baigā pieredze, bet progress MANĀMI ĀTRI iet.
Fotografēju ar to pašu Canon 1100D un Canon 15-85mm un NEKAS CITS NAV VAJADZĪGS, acis jau ir ar to pietiek. Nu šad tad niekojos ar filmenieku Canon pusautomātu ar 50mm f/1.8
Fotografēju ar to pašu Canon 1100D un Canon 15-85mm un NEKAS CITS NAV VAJADZĪGS, acis jau ir ar to pietiek. Nu šad tad niekojos ar filmenieku Canon pusautomātu ar 50mm f/1.8
GUDRS dakters gudrss , ACIS tev īstajā vietā . GALVENAIS neko neņem pierē nodarbojies ar to kas PATĪK
Es vispār neesmu sācis Ienācu te, jo vajadzēja info par kameru, bet tajos laikos forumu nevarēja lasīt katrs, kurš grib. Iepatikās cilvēki un tusiņš, un tā arī te paliku
10 gadu vecumā, devos ar senčiem savā pirmajā ceļojumā pa plašo dzimteni. Senči ar foto neviens baigi neaizrāvās, bet Smena 2, kā kārtīgai padomju ģimenei bija. Teicu, ka tādu pasākumu tak vaiga iemūšināt. Iedeve man sencis rokās fočiku, nopirka 3 svema gost 64 filmiņas, iestādīja aparātu uz 125/8 un teica, lai tik bliežu. Viens no pirmajiem kadriem bija baigi interesants, pat nezinu kā mums izdevās izvairīties no aresta. Neko ļauna nedomādams izdomāju, ka RIXā uz perona jānoknipsē "Svilpe", jeb "mazā Tuška" (1980.gads) Pat izdevās tā, ka neviens nepamanīja. Es arī nemaz nezināju, ka lidosta ir kas ļoti slepens un aizsargājams no ļaunajiem spiegiem, objekts. Vopšem pa tām 2 nedēļām Azovas jūras krastā, Kerčā un Feodosijā tapa mani pirmie šedevri a la "ģimene pie strūklakas" un "Kerčas katakombas" Atgriezāmies mājās, ķēros pie filmu atīstīšanas, Pēc 1. atīstīšanas senči afigeļi, nespēja saprast, pa kuru laku es esmu izvilcis fočiku no kaburas un paspējis uz perona brašo padomju Tu134 airlaineri nobildēt. Nu vairs neatceros ar kuru - otro, vai trešo filmiņu sanāca šaize, Ielādēju tankā, bet tad kaut kas novērsa manu uzmanību, ķipa sauciens pusdienās, vai kas tāds... Pēkšņi dzirdu "bah tararah" troksni un ieraugu stipri satrauktu savu kašaku pametam nozieguma vietu un paslēpjamies zem dīvāna. Nesos pie tanka... mjāaa pilnīgs pesecs.... filma izgaismota, a kašaks ar ar aknām jūt, ka sūdus sataisījis un i nedomā ārā līst, kamēr man dusmu uzliesmojums nav pārgājis... Nu kaut kā tā viss sākās.... Vēlāk sāku apmeklēt skolas fotopulciņu, bet tas jau ir cits stāsts....
Oi, mans sākums bija grandiozs! Viens no pirmajiem aizrobežu braucieniem tālajā 89-tajā vai 90-tajā... kas to lai atceras, bet tādu, TĀDU notikumu nevar tā lēti laist garām, tāpēc ģimenes konsīlijs nolēma, ka jādod līdzi fotoaparāts, lai svešas zemes sabildē, mājās būs ko paskatīties. Aparāts bija FED`s, to atceros kā šodien. Man, sīkam puikam, tās pamācības - kur jānolasa cipariņš, kur tas cipariņš pēcāk jāatrod, kurš rimbulītis jāpagriež, kurš cipariņš pret svītriņu otrā pusītē jāuzgriež uz "diafragmas", kur jālūr iekšā, kā asums jāgroza, kamēr aplītī pa vidu attēls vairs nedubultojas - kaut kā labi paurī iesēdās un bildes sanāca gana asas un pareizi noeksponētas, tak jau paši saprotiet - kamēr zēniņš visu grozīšanas, nolasīšanas un iestellēšanas procesu sviedriem vaigā veica, tikmēr pat ainavas paspēja aizbēgt, kur nu vēl kustīgi cilvēki... Savus pirmos šedevrus apmēram 9x13 formātā kaut kur zem pārdesmit kilogramiem fotogrāfiju nobāzis esmu - gan jau sadūšošos kādreiz izcelt laukā i aplūkot - bet sižetus atceros labi - čoperis benzīntankā, atrakciju parka kases būdiņa un aizbēgt nepaspējis skolasbiedrs ar nedaudz nogrieztām kājām (nebija kur atkāpties )... Pēc psiholoģiskās traumas ar FED`a rimbulīšu grozīšanu, kādu laiku metu bildēšanai mieru, līdz māsai pa toreiz populāro humpalu līniju, baznīcā iešķieba spoguļkameru Practica (to, kurai slēdža poga ir korpusa priekšpusē, 45grādu leņķī) un vēl vienu Vivitar 135mm objektīvu klāt. Māsa kā jau sieviešcilvēx, pateica dievam paldies, bet aparātu nolika uz skapja, kur tas nāca manos nagos. Paši zinat un varat iedomāties, cik feins blūrs 135-niekam ir pie 2.8 skatumeklētājā... bija jau parādījušās krāsainās fotofilmas un pirmie fotoservisi, kur par 9x13 pastmarku plēsa 25 santīmus gabalā, tak jau, ja pirka filmiņu tajā pašā kantorī, tad attīstīšana bija par velti, tā kā atlika tikai "metodom naučnovo vtika" to bildēšanu apgūt. Cilvēks ar vecumu kļūstot gudrāks, tamdēļ visai drīz izrēķināju likumsakarības starp cipariņiem uz fotoaparāta podziņām un rezultātu uz bildēm, līdz ar to pasākums pēc pāris gadu spaidīšanas strauji ieņēma paliekošu vietu dzīvē uz visiem laikiem... Protams, bezinterneta laikos tika pārrakta pieejamā literatūra kolhoza bibliotēkā, un, tā kā mistiskā kārtā grāmatas bija atrodamas tikai par filmēšanu, nācās adaptēt filmēšanas tehniskos principus fotogrāfijai, bet tas cita starpā bija varen aizraujoši...Un tad vēl tur bija lērums muļķību, kā piemēram, par savu pirmo kormeistara algu (15 Ls) pirktais Zenīts, jo tas bija jauns... to, ka jauns ne vienmēr ir arī labs, iemācījos ar laiku, kad atnāca gudrība, bet tikmēr Practica jau bija aizgājusi pa žēlsirdības ceļu caur baznīcu tāļāk(i), palicis bija tikai 135mm objektīvs, jo tam bija M42 vītne, kas pasēja arī Zenītam... Vēl pie šitās bildēšanas kaites savu rociņu ir pielicis fotogrāfs un ceļotājs vārdā Kārlis, uzvārdu dievamžēl neatceros, ar kuru sapazināmies vienā kora ceļojumā pa Norvēģiju, kādus gadus 15 atpakaļ. Tajā reizē man tika tā laime ielūrēt vienā profesionālā Kanonaparāta actiņā un nospiest arī podziņu pāris reizes. Tehnoloģiskais šoks kas rodas no ielūrēšanas Canon EOS 1 skatumeklētājā, ja pirms tam ir cilāts Zenīts, ir gigantisks, tamdēļ kanōnā lūru vēl šobaltdien, tikai nu jau digitālās ēras produktā, bet tas cits stāsts...
Pašus jūs ar diviem ķieģeļiem jāizkastrē! Refreš darbojas gam explorerim gan Operai, ja kāds internetam neko vairāk par Nokia-3110 nezina, tā ir viņa paša nelaime.
Schneider:Pašus jūs ar diviem ķieģeļiem jāizkastrē! Refreš darbojas gam explorerim gan Operai, ja kāds internetam neko vairāk par Nokia-3110 nezina, tā ir viņa paša nelaime.
Es piemēram internetam(un pārejam) izmantoju MacPro 3.1 / Os X 10.5.8.(tik vecu,tādēļ,ka skanera Silverfasts jaunajos OSos vairs nestrādā)/ Safari V5.0.6.(Chrome V21.0.1180.90,Firefox V3.0.19.) ,visur identiska situācija,nekāds refrešs nelīdz.
Šeit sāku,bilde gan no laika,kad "šeit" tika nokauta. Vai vēl kādam šī vieta ko izsaka?
Krieviņu Juris un "Īriss" Gildē ! Nojaut kāpēc es zinu ?
Tu arī esi "viens no mums"? Tas bildēts 1991.4.septenbrī,Ģildes direktrise saoda ka telpas tak ir bizness,un fotostudijas izvākšanās veicināšanai piekrāva telpu ar veciem hlamiem. Pēcāk tur kādiu laiku Dīnvietis minilabu bija iekārtojis.