Es reiz Parīzē tai Pompidū centrā redzēju tādu multimēdiju gabalu,vai kā tas saucas,nezinu...Vārdu sakot ģimenes foto-parasts nekustīgais attēls,visi smaidīgi,ģimenes galva,sieviņa mīļā,pulciņš bērnu...un tad tā bilde sāk kustēties un attēlot to,kas notika pirms un pēc statiskā foto uzņemšanas.Vecais nīgri uzbļauj sievai,lai pietur muti,bērni ālējas un lielie dauza mazos,visi strīdas cits ar citu utt.Uz to momentu,kad fotogrāfs spiež slēdzi visi kaut kā nomierinās un sāk smaidīt un tēlot laimīgu ģimeni,un uzreiz pēc tam elle atkal iet vaļā...baigi interesanti bija to vērot!
viecha:Es reiz Parīzē tai Pompidū centrā redzēju tādu multimēdiju gabalu,vai kā tas saucas,nezinu...Vārdu sakot ģimenes foto-parasts nekustīgais attēls,visi smaidīgi,ģimenes galva,sieviņa mīļā,pulciņš bērnu...un tad tā bilde sāk kustēties un attēlot to,kas notika pirms un pēc statiskā foto uzņemšanas.Vecais nīgri uzbļauj sievai,lai pietur muti,bērni ālējas un lielie dauza mazos,visi strīdas cits ar citu utt.Uz to momentu,kad fotogrāfs spiež slēdzi visi kaut kā nomierinās un sāk smaidīt un tēlot laimīgu ģimeni,un uzreiz pēc tam elle atkal iet vaļā...baigi interesanti bija to vērot!
Tai jūklī fotogrāfs vēl roku zem svārkiem var pašaut ))))
... un atcerēties, ka ģimene (neatkarīgi no viecha rakstītā) ir viens vesels. Un to arī censties parādīt... vienalga kādās pozās, bet starp ģimenes locekļiem ir jābūt saisnei , un to arī apspēlēt... kaut vai vienu apceļ, tad to ar baudu
))))
