Pa manam nav lielas jēgas izdalīt kaut kuru no savu darbu publicēšanas veidiem atsevišķi. Tiklīdz parādās uzdrīkstēšanās un noslēdzas ķēde(darbs-iespējas) tā viss notiek. Savulaik izstāde bija VOOO-tagad biklums ir zudis un dragā pa visiem kaktiem-veikalus un kafūžus ieskaitot. Tāpat ar grāmatu-pietāte un bijīgas trīsas tiklīdz pazudīs un parādīsies lieks kāposts,drukās arvien vairāk. Un tā jebkurā jomā. No YouTube klipiņiem pa taisno uz pilnmetrāžas filmām u.t.t.,ka tik kāposts būtu. Tautas slāpes rosīties un sevi parādīt ir neapturamas,sākot ar tautisku sedziņu ausšanu un klūdziņu pīšanu,līdz ievērojami monumentālām instalācijām Lielāka problēma varētu būt interesantiem visā tajā jūklī orientēties-pelnrušķītes darbs pelnos graudus meklēt. Kritika ir zaudējusi savus zobus,jo amatieri jau sen apguvuši mākslu sūtīt dirst. Process norit viļņveidīgi dažādās jomās un laikam prātīgāk ir tā vietā ,lai sarkanām acīm burbuļus pa muti laist-vienkārši ļaut kārtējam bumam rimties,tad drazu aizskalos laiks
Ps kam tā iespēja būtu? Ātrumā iešāvās prātā-tās pagastu domes,balviņām un prezentācijām tagad nereti kalendārus dragā. Tās varētu būt arī fotogrāmatas. Tikai atkal uzrautos uz diletantismu-sākot ar darbu izvēli atlasi. Nu i beigās laža vien sanāktu. bet teorētiski lauks ,ko art it kā ir ......
;D
