Antonija Skopa, Aivars Andersons. Mākslas darbs sociālajā kontekstā Pastāv plašs estētisko teoriju loks, kur katra no tām izvirza priekšplānā atšķirīgas mākslas kā specifiskas cilvēka darbības jomas definīcijas un, saistībā ar tām - atšķirīgu problēmu loku. Mūsdienās ir neiespējami runāt par kādu estētisko teoriju, kas izvirzītos priekšplānā, kļūstot par vienīgo autoritāti mākslas problēmu risinājumā. Vairums no tām risina kādus atsevišķus mākslas sfēras aspektus, atstājot novārtā pārējos.
Tieši šī estētisko teoriju daudzveidība un problēmu selektīvais aplūkojums liek atkal no jauna uzdot jautājumu: vai iespējama estētiskā teorija, kura reizē spētu aptvert nozīmīgākās ar mākslas sfēru saistītās problēmas, vienlaikus nekļūstot šauri specifiska jeb neattiecinot šo problēmu risinājumus tikai uz atsevišķiem mākslas veidiem.
Acīmredzami, ka šāda teorija iespējama tikai tad, ja tā veido galēji abstraktus aprakstus, proti, šādas teorijas uzdevums nav runāt, piemēram, par romāna kā žanra iekšējo loģiku vai mūzikas specifiku kā tādu. Vēl jo vairāk, šāda teorija arīdzan nereducē mākslinieka darbību uz kaut ko vienu (piemēram, emociju paušanu, nejēdzienisku individuālās patiesības izziņu vai atklāsmes izteikšanu), kā arī nerunā par mākslas darba vērojuma iekšējo pārdzīvojumu (piemēram, estētisko baudu, struktūras tvērumu tās sarežģītībā vai intuitīvu izziņu).
Šādas teorijas uzdevums ir atbildēt uz jautājumu: "kas padara mākslu par mākslu?", uzrādot tos nosacījumus, pateicoties kuriem iespējams runāt par mākslu (tās visplašākajā nozīmē) kā specifisku un vispārnozīmīgu cilvēka darbības jomu, kas pastāv līdzās citām. Šādā kontekstā nepieciešams runāt par mākslu kā sociālās realitātes sfēru.
Mākslas darbs Mākslas darba jēdziens ir viens no centrālajiem un strīdīgākajiem jēdzieniem dažādās estētikas teorijās. Par mākslas darbu ir bijis uzskatīts gan tas, kas sevī saturot formu dinamiku, gan tas, iekš kā izpaužas mākslinieka emocijas, gan tas, kur izpausmi gūst individuālā izziņa, gan daudz kas cits, kā rezultātā, nespējot atrast kaut ko kopīgu visām šīm dažādajām pieejām, Moriss Veics rezumē jau iepriekš teikto, ka mākslas darba jēdziens nav definējams, jo neesot iespējams atrast jēdziena nepieciešamās un pietiekamās pazīmes, vai, citiem vārdiem, noteikt to, kas nepieciešami piemīt mākslas darbam, kā arī - kas to nošķir no citām lietām. Risinājumu šai problēmai sniedz Džordžs Dikijs, savā darbā "Definējot mākslu" pierādot, ka mākslas darbs ir artefakts, uz kuru norādīts kā uz mākslas darbu. Šeit jāatzīmē kā būtiska kāda problēma, proti, jautājums par to, kāpēc šī norādīšana ir tik svarīga, kā arī – kas un kāpēc norāda uz kaut ko kā uz mākslas darbu?
Norādīšana ir svarīga tāpēc, ka mākslas darbs kļūst par mākslas darbu tikai tad, ja uz to skatās kā uz mākslas darbu. Jebkurš objekts ir aplūkojams no vairākiem skatpunktiem jeb viedokļiem. Monro Bīrdslijs runā par specifisku estētisko skatpunktu, kuru pieņemot vērotājs ir ieinteresēts kaut kā estētiskajā vērtībā. Izplatīts ir uzskats, ka estētiskā vērtība ir kaut kas pašam objektam piemītošs; šādu uzskatu pauž arī Mārčija Ītone, apgalvojot, ka objekts sevī satur savu estētisko vērtību, tiesa gan dažādos laikos priekšroka tiek dota atšķirīgām objekta īpašībām. Taču, ja objekts paliekot fiziski nemainīgs, dažādos laikos tiek uztverts atšķirīgi, vai nav drīzāk jārunā par to, ka estētiskais mīt nevis mākslas darbā (objekta fiziskajā struktūrā), bet gan pašā uztveres aktā?
Mākslas darba atpazīšanas kritēriji Tagad centīšos atbildēt uz jautājumu: kas un kāpēc norāda uz kaut ko kā mākslas darbu? Atšķirībā no Dikija, mēģināšu sākotnēji atbildēt nevis uz jautājumu, kas padara objektu par mākslas darbu akadēmiskajā diskursā vai mākslas kritiķu acīs, bet gan akcentēšu uzmanību uz jautājumu – kas ir tas, kas padara objektu atpazīstamu kā mākslas darbu?
1. Par vienu no atpazīstamības kritērijiem varētu nosaukt, Morisa Veica izvirzīto jēdzienu ģimenes līdzība. Proti, mākslas darbu iespējams atpazīt pēc tā līdzības ar citiem, jau pazīstamiem objektiem, kas tiek atpazīti kā mākslas darbi. Bet šis kritērijs neparedz iespēju atpazīt jauna tipa mākslas darbu.
2. Kā otru kritēriju iespējams minēt kāda objekta atrašanās vietu; ja tas atrodas izstāžu zālē, muzejā, tiek atskaņots koncertzālē vai uzvests uz skatuves, tad pēc šīs pazīmes vien iespējams noteikt tā statusu. Šis kritērijs arī nav universāls, jo mākslas darbs ne vienmēr atrodas (vai notiek) kādā speciāli mākslas darbiem atvēlētā vietā, kā arī atrašanās vieta ne vienmēr garantē atpazīstamību, ja mākslas darba vērotājam nav pieredzes ar līdzīga veida objektiem.
3. Bieži vien objektam piedēvē mākslas darba statusu, ja ir zināms tā autors. Bet arī šeit ir iebilstams, ka ne jau viss, ko dara mākslinieks, tiek iecerēts un pozicionēts kā mākslas darbs.
4. Kā pēdējo var minēt tiešu mutisku vai rakstisku norādi uz to, ka konkrētais objekts ir mākslas darbs. Bet ne jau jebkura cilvēka norāde var kalpot kā mākslas darba atpazīšanas kritērijs. Šim cilvēkam ir jābūt leģitimētam no vērotāja puses; proti, šim cilvēkam mākslas vērotāja acīs ir jāpiemīt īpašām zināšanām jeb kompetencei, jābūt ekspertam. Pie šī jēdziena vēl atgriezīšos. Kāda loma šajā atpazīšanas un atzīšanas procesā ir mākslas kritiķim? Mākslas kritiķi tiek atzīti par šiem kompetentajiem cilvēkiem, kas var pilntiesīgi runāt par mākslu. Tiesa gan, nevajadzētu aizmirst, ka pašu mākslas kritiķu vidū nav vienprātības un norisinās diskusijas par to, ko vajadzētu atzīt par mākslas darbu un ko – nē, atkarībā no šo kritiķu teorētiskajiem uzskatiem. Tādējādi, kas ir mākslas darbs vienas pieejas ietvaros, var tāds nebūt citas pieejas ietvaros. Objekta mākslas darba statuss, tādējādi, nav vis objektīvs un vispārējs pat konkrēta laikposma ietvaros, bet gan pastāv kā atzinums no kāda indivīda vai sabiedrības daļas puses.
Teodors Adorno "Mūzikas socioloģijā" pauž viedokli, ka attieksme pret mūziku parasti vien ir sociāli noteikta, uzskaitot pat klausītāju ideāltipus. Domājams, ka šāda pieeja ir arīdzan attiecināma uz mākslas sfēru kopumā, tikai šoreiz par pamatu ņemot Pjēra Burdjē habitus un lauka jēdzienus. Lauks ir relatīvi noslēgta un autonoma sociālo attiecību apakšsistēma, par kādu var uzskatīt arīdzan mākslas sfēru, kuru organizē habitus – iegūto shēmu sistēma, kas praksē darbojas kā uztveres un novērtējuma kategorijas vai arī kā klasifikācijas princips, un tajā pašā laikā kā darbības organizējošais princips. Tādējādi, estētikas sfēra ir lauks, par kura specifisko kapitālu var atzīt mākslas pazinēja leģitīmo statusu, pateicoties kuram mākslas kritiķis var simboliski "notirgot" savas atziņas. Šis simboliskais tirgus jeb varas darbības lauks tad arī nosaka atšķirīgo estētisko pieeju iespējas dominēt.
Katra estētiskā teorija nāk ar savu skatījumu attiecībā uz mākslas darba būtību. Nosakot gan to, kas būtu meklējams mākslas darbā, šīs teorijas vienlaikus izvirza arī kritērijus māksla darba novērtēšanai.
Mākslas darba novērtējums un nolasāmība Līdz šim minēju tikai mākslas darba parādīšanos sociālajā kontekstā, taču nepieciešams arīdzan aplūkot indivīda attiecības ar mākslas darbu. Katrs "zina", kas ir mākslas darbs, proti, katram ir kaut kāds priekšstats par mākslas darbiem un kaut kāda iepriekšējā pieredze attiecībās ar mākslas darbiem, taču problēma slēpjas tajā, ka viens un tas pats mākslas darbs (kā fizisks objekts) tiek izprasts pilnīgi atšķirīgi.
Kas nosaka šo te atšķirīgo mākslas darbu uztveri gan kritiķu, gan pārējo vērotāju vidū? Ir acīmredzams, ka nepastāv viens vienīgs iespējamais vērojums. Virkne autoru pieturoties pie savām estētikas teorijām gan norāda uz to, ka iespējams kāds pareizais skatījums, piemēram, Adorno par tādu uzskata atbilstoši izglītotu ekspertu, Bīrdslijs runā par gaumes izkopšanu, kā arī citi autori pauž līdzīgas atziņas, Kasīreram pareizs mākslas vērojums ir tāds, kurā tiek tverta formu dinamika. Taču kas ir kopīgs šīm pozīcijām? Tas, ka tās visas paredz mākslas nošķīrumu no nemākslas pēc objektam piemītošām pazīmēm. Tādējādi, pareizi nolasīt un novērtēt mākslas darbu iespējams nolasot tajā jau iepriekš par mākslinieciski vērtīgām postulētās pazīmes. Šo nolasījumu strukturē kodi. Kodi ir skatījumu strukturējoši principi, tikai pateicoties tiem vispār iespējams nolasīt mākslas darbu.
Bez šiem kodiem mākslas darbi nav nolasāmi. Taču, atskaitot pavisam kuriozus gadījumus, tādi vai citādi kodi ir katram. Sastopoties ar līdzīgiem darbiem, vērotājs ar sev zināmu kodu nolasīs kaut ko mākslas darbā – vai tā būs elementu harmoniskā attiecība, gaismu vai ēnu spēles vai kas cits – tas ir atkarīgs no koda. Taču pats objekts iekšēji nesatur prasību pielietot kādu konkrētu kodu attiecībā pret to. Tas ir saprotams, ja patur prātā, ka iespējami vairāki nolasījumi vienam un tam pašam objektam. Estētikas teoriju strīdi bieži vien ir par to, kāds nolasījums ir visadekvātākais. Tieši šīs estētikas teorijas jeb interpretācijas tradīcijas tad arī nosaka, kā jānolasa mākslas darbs, vienlaikus kalpojot par mākslas darba (kā sociālas parādības) rašanās nosacījumiem un piedāvājot kodus tā nolasīšanai. No šāda aspekta raugoties, atšķirīgas estētiskās teorijas cīnās par iespēju traktēt visu mākslas gaitu (vai vismaz kādu tās attīstības posmu) ar saviem jēdzieniem. Taču reizēm tas noved pat pie visai kuriozām situācijām, kad kāda principiāli jauna mākslas darba nolasīšanai tiek pielietots kods, kas paredzēts citu mākslas darbu aprakstīšanai.
Pats mākslas darbs šajā nolasīšanā ir pasīvs. Tas nedz sniedz kodus, pēc kuriem būtu nolasāms, nedz pretojas neadekvātu kodu pielietošanai. Kā jau minēju, kodi atrodami tieši estētiskajā teorijā, kas pavada kādu mākslas žanru. Bez šī teorētiskā modeļa mākslas darba nolasīšana būtu pilnīgi nejauša, proti, nepastāvētu nekādu apsvērumu par labu tā vai cita koda izvēlei. Taču jājautā, vai šī teorijas klātbūtne mākslas darba vērojumā ļauj izvairīties no visām iespējamajām problēmām, kas saistās ar mākslas darba nolasīšanu? Kā zināms, katrs mākslas darbs var tikt izskatīts no vairāku teoriju viedokļa. Bet kuru no šīm teorijām pieņemt, ja mākslinieks mazliet provocējošā garā nav atklājis nedz savas ievirzes, nedz tradīciju, nedz arī par sevi pastāstījis. Kuru teoriju attiecināt uz šī mākslinieka radītu objektu, ja pieņemam, ka viņam izdevies radīt kaut ko jaunu? Vai ir kāda nozīme tam, ka mākslas darbs tiks saprasts pilnīgi citādi, nekā to iecerējis mākslinieks?
Līdzīgi ir ar novērtējumu, kas pēc būtības ir jautājums par to, vai objekts sagādā to, ko no tā atbilstoši teorijai, kas apraksta šāda tipa objektus, sagaida. Pēc Veica, konkrētās estētikas teorijas sniegtā mākslas definīcija vienlaikus kalpo par mākslas darba novērtējuma principu. Arī šeit mākslas darbs nav novērtējams bez teorijas klātbūtnes.
Varētu teikt, ka ir kļuvis neskaidrs, cik liela ir mākslas darba paša vērtība un cik lielā mērā tai vērtību piešķir teorija, kas to pavada, taču nevajadzētu aizmirst, ka neviens mākslas darbs nav atraujams no teorijas. Iespējams gan nošķirt mākslas darbus, par kuru adekvātu nolasījumu valda lielāka vai mazāka vienprātība vismaz ekspertu aprindās, un mākslas darbus, par kuru "pareizu" nolasījumu norisinās aktīvas debates. Taču, ņemot vērā estētisko teoriju sociālo kontekstu, nākas atzīmēt, ka "pareizais" skatījums attiecībā uz virkni parādību netiks iedibināts (vismaz tādā nozīmē, ka iespējamas vairākas interpretācijas). Un kamēr mākslas teorētiķu diskusijas notiek ar teorētiskiem līdzekļiem, nedrīkst neievērot sociālos spēkus, kas liek viņiem diskutēt. Vai Burdjē jēdzieniem: šīs cīņas teoriju starpā ir drīzāk šo teoriju pārstāvju centienu palielināt savu kapitālu estētikas laukā noteiktas.
No iepriekš minētā vēlētos rezumēt būtiskāko:
1) Nevienā objektā nav nekā tāda, kas to pašu par sevi padarītu par mākslas darbu; tas kļūst par tādu tikai iekļaujoties socialajā kontekstā vai, precīzāk, estētiskajā diskursā.
2) Nepastāv nekādu iekšēju, pašam objektam piemītošu pazīmju, kas ļautu to pareizi nolasīt; pareizais lasījums kā tāds ir neiespējams, taču tiek praktizēts sociāli pamatots skatījums (kurš attiecībā pret mākslas darbu nav nepieciešams, bet gan tikai nejaušs).
3) No tā izriet, ka nav iespējams arī izvērtēt mākslas darbu kā labu vai sliktu, izejot no pašas mākslas iekšējiem principiem – mākslas darbs vērtējams tikai no sociāli noteiktām pozīcijām, kur pašu vērtējumu veic no sabiedrības puses leģitimēti eksperti (nevis universālās patiesības nesēji).
4) Mākslas darbs nav atpazīstams, ja netiek veikts savdabīgs sociāls "iepazīstināšanas" rituāls, kas var būt novietošana zināmā vietā, nosaukšana vai autora uzrādīšana, kā arī, ja tas ir pietiekami līdzīgs iepriekšējiem objektiem.
5) Mākslas darbs, pateicoties tā sociālās atzīšanas nepieciešamībai, nav nepieciešami cilvēka roku darinājums, kā arī var rasties pateicoties nejaušībai, meliem, jokiem, provokācijām.
6) Mākslas darbs bez to pavadošas teorijas nav nolasāms, tātad nenes savu vērtību sevī, bet gan tradīcijā vai teorijā (sociālajā mākslas darba aspektā).
Visbeidzot, gribētu norādīt uz tiem aspektiem, ar kādiem šāda tipa, proti, sociāla pieeja nenodarbojas. Pirmkārt, tas ir cilvēka specifiskais pārdzīvojums, vai tā būtu estētiska bauda, eksistenciāls tvērums, prieks par tīro formu redzējumu, katarse vai jebkas cits, sociālā teorija runā tikai par to, ka mākslas darbs sagādā cilvēkam kaut ko, proti, no indivīda motivācijas un sabiedrības viedokļa mākslas darba pastāvēšana nav bezjēdzīga. Otrkārt, šāds skatījums principiāli nerunā par mākslas darba novērtēšanu, bet gan par pašiem vērtētājiem. Pēc būtības šāds skatījums pasaka tikai: "kāds vērtētājs, tāds vērtējums" un tālāk iedziļinās vērtētāja tapšanas nosacījumos. Treškārt, šāds skatījums īpaši neiedziļinās mākslas formās un iekšējā loģikā, bet gan tikai akcentē to, ka šīs formas uz vēsturiski, sociāli un kultūras nosacītas. Ceturtkārt, tas nav normatīvs, bet deskriptīvs – tas neko nesaka nedz par to, kādai ir jābūt mākslai, nedz par to, kādai ir jābūt sabiedrībai.
Izmantotā literatūra: Eaton M. M. Locating the Aesthetic. – 1998.
Kasīrers E. Māksla. // Apcerējums par cilvēku. – Rīga, Intelekts, 1997.
Бердсли М. Эстетическая точка зрения. // Американская философия искусства. – Екатеринбург, 1997.
Вейц М. Роль теории в эстетике. // Американская философия искусства. – Екатеринбург, 1997.
Дики Д. Определяя искусство. // Американская философия искусства. – Екатеринбург: Деловая книга; Бишкек: Одиссей, 1997.
Kvant, visai ekonomikai pamataa ir Smits ta ka var teikt, ka viss tomer IR buvets uz vinja teorijam kaut vai slavenaa "neredzamaa roka" vot tak. a pokemons ir interesanta personiiba. pat vairakas
šeit Blogā no mākslas no visa speka ņemot ir apmēram kādi 5% nu šeit taču mācās fotogrāfēt un ar mākslu tam maz sakara mākslu rada personības,stipras personības,bet šeit personības ir tikko ieņemtas un tās sak savu attīstības ceļu. un neiztikt bez spontāniem abortiem :lol:
paldies, sasar. Tu atbildēji uz jautājumu. Paust viedokli neviens neaizliedz, kameer tas nepaarkaapj pieklaajiibas un cienjas robezas pret citiem lietotaajiem.
paldies, sasar. Tu atbildēji uz jautājumu. Paust viedokli neviens neaizliedz, kameer tas nepaarkaapj pieklaajiibas un cienjas robezas pret citiem lietotaajiem.
Kurš ir tas mēramrīks, kurš nosaka pieklājībās un cieņas robežas šeit fotoblogā?
Kurš ir tas mēramrīks, kurš nosaka pieklājībās un cieņas robežas šeit fotoblogā?
Latvijas likumdoshana, Lietoshanas noteikumi un community biedri.
Nu skaidrs, tas ir tāpat kā mūsu politiķu izstrādātās darbības programmas uz "saulaino tāli", bet valstī tajā pašā laikā ir ekonomiskā krīze. Kāpēc tāds skaidrojums, jo personīgi es, vairākas reizes, esmu šeit esmu lasījusi komentārus, kuri netabilst Jūsu uzrādītajiem mēramrīkiem, vismaz manā saprašanā nē. Un ir tā, ka vieniem tiek piedots, bet citi tiek bargi sodīti.
ja tiek parkapti LV normativie akti vai lietoshanas noteikumi, dod zinu (visu bloga visus komentarus neesam spejigi izlasit, sory).
kas attiecas uz community - tam ir lielaks speks neka jums liekas, un ja daudziem shkitiis, ka kads parkapj normas, ticiet man, tam kadam te nebus salda dziive
cenz, būs būs labi, galvenais necepies. Ētikas un morāles robežas beigu beigās tomēr nosaka admini un tā ir realitāte. Lai arī kā to neizpušķo vai citiem vārdiem pasaka, bet tiešajā tekstā tie tomēr ir saita radītāji un uzturētāji. Cits jautājums vai lietotāji tic un pieņem adminu ētikas normas.
Atšķirība starp LV valdību un fotObloga administrāciju ir tāda, ka valdība tika ievēlēta, ielikta amatā, lai smagi strādātu, kalpotu visai valsts sabiedrībai. Un vara viņiem ir dota uz laiku un ar ierobežojumu (tas protams skatoties visu teorētiski un ideālistiski). Savukār admini paši ir radījuši šo sabiedrību ar saviem spēles noteikumiem un saviem personīgajiem uzskatiem, kas ir labi vai slikti.
Lūk tāda realitāte.
P.S. Salīdzinājumu ar esošo LV valdību uztveru kā personīgo apvainojumu.
Eliks, ja es esmu uzrakstījusi pāris (uz pirkstiem saskaitāmus)komentārus, Tu uzskati, ka es cepjos? Par personisko apvainojumu runājot, es atļaujos izteikties šeit tādā formā kā izsakās viens par otru ne viens vien lietotājs. Jo es saprotu, ka šeit tā ir normāla parādība. Kad vienreiz atļāvos atzīmēt, ka jūtos aizvainota, man tika teikts, ka neesmu pareizi sapratusi teikto, ka tas nav bijis ar ļaunu nodomu, lai gan tekstā es saskatīju jūtamu piedevu ironijas. Tā kā...
personīgi atvainojos tev, cenz, par to, ja kāds no šī vortāla lietotājiem tevi ir kādreiz savos komentāros aizskāris, bet saproti lūdzu, ka internets ir publiska telpa un fotObloga apmeklējuma skaits neļauj fiziski izsekot katram komentāram un katrai diskusijai. Tas patiesībā nav vajadzīgs un pat nav ieteicams, jo vai tad lietotāji ir mazi bērni, lai netiktu savā starpā galā?
Acīmredzot tu esi veiksmīgi tikusi galā ar savu kollīziju ja jau esi joprojām šeit
Administrācija iejaucas fotObloga dabīgajā dzīve tad, kad parādās globālākas problēmas, kas skar jau ievērojami lielāku lietotāju grupu un iekšējo vidi kā tādu. Kā jau Shadow teica, mēs ticam community spēkam, tā pašregulācijai un iekšējās kultūras pašattīstībai un iejaucamies tikai tad, kad community netiek galā. Kad atsevišķi indivīdi spītīgu turpina spļaut uz grīdas, neskatoties uz fotobloga iedzīvotāju kopējo neapmierinājumu. Jautājums nav par dubultmorāli, kad kādam admini aizrāda, kādam nē. Jautājums ir par mērogu.
Jaunajā bloga versijā paredzam moderātorus, kuri palīdzēs risināt jautājumus, kas nav globāli svarīgi visam vortālam, bet ir svarīgi atsevišķajiem lietotājiem. Bet līdz jaunajai versijai vēl jāpaciešas
fotoblog 2015 versijai vajadzētu jau ieplānot fīču, ka cilvēks tiek izbanots par to vien, ja ierauga bildi un sāk nepieklājīgi smieties par publicēto buļļa kaku, pat ja komentāros ieraksta "nav mans stils" un ieliek 555
ta ka var teikt, ka viss tomer IR buvets uz vinja teorijam 
