NU, ja reiz cilvēki tos linkus dot, acīmredzot ir vienās domās ar tiem.
...mēs katrs redzam un uztveram savādāk (filmas, foto, mūziku ... arī vārdus...). "Sēž kraujas malā maza meitenīte, uz pašas kraujas maliņas. Vicina pāri malai savas kājiņas, virs bezdibeņa. Kur ne, kur jā, garām iet vientuļš vilks. Ieraudzījis meitenīti jautā: "klau mazā, ko Tu te tā dari tā?". "Skatos, skatos tālumā!", atbild meitenīte, "redzi, skaists šodien saulriets. Nāc, vilk, apsēdies blakus. Pietiks mums abiem!" Vilks tā arī izdara, sēž nost blakus meitenītei. Nu, abi tagad skatās tālumā, saulrietā, vicina kājiņas. Tāds skaists klusums ir iestājies uz ilgu brīdi šajā malā, šajā kraujas malā, šajā pasaules malā! "Ooo!", tad iesaucas mazā meitenīte, "Cik skaisti! Nu dien! Vai Tu redzi, vilk?! Vai Tu redzi to pašu ko es, vilk?! Cik skaisti!" Vilks neatlaižot ne mirkli skatienu, klusā samtainā balsī atbild: "Skaisti, ļoti skaisti! Bet Tu zini, es nevaru redzēt to ko tu redzi. Es redzu... meitenīt, es redzu, tas ir skaisti, bet mums ir katram sava pasaule, to arī mēs redzam. Skaistais saulriets mums tikai par to atgādina, uzaicina!" Un atkal uz ilgāku laiku iestājās dziļš klusums, tas pievērsies tālumam, skaistam saulrietam, skaistai pasaules malai. Stāsta būtība ir tāda: mums katram ir savs saulriets, mums katram ir savs saullēkts, savi lietus mākoņi, savi plašie sapņi. Un mēs esam šīs savas pasaules liecinieki, veidotāji un radītāji. Bez mums pašiem mums viņas nebūtu! ..."
...pietiek pļāpāt, ņem aparātu un šito, ko rakstīji uzbildē, un vēl ar GLAMUUR novirzienu
Haiduk, es nemāku, izrādās redzu daudzko savādāk kā citi un vispār portretus nefočēju un šķiet arī nemaz nemēģināšu sākt to darīt Bet par pļāpāšanu Tev un Luchikam laikam taisnība ...
NU, ja reiz cilvēki tos linkus dot, acīmredzot ir vienās domās ar tiem.
...mēs katrs redzam un uztveram savādāk (filmas, foto, mūziku ... arī vārdus...). "Sēž kraujas malā maza meitenīte, uz pašas kraujas maliņas. Vicina pāri malai savas kājiņas, virs bezdibeņa. Kur ne, kur jā, garām iet vientuļš vilks. Ieraudzījis meitenīti jautā: "klau mazā, ko Tu te tā dari tā?". "Skatos, skatos tālumā!", atbild meitenīte, "redzi, skaists šodien saulriets. Nāc, vilk, apsēdies blakus. Pietiks mums abiem!" Vilks tā arī izdara, sēž nost blakus meitenītei. Nu, abi tagad skatās tālumā, saulrietā, vicina kājiņas. Tāds skaists klusums ir iestājies uz ilgu brīdi šajā malā, šajā kraujas malā, šajā pasaules malā! "Ooo!", tad iesaucas mazā meitenīte, "Cik skaisti! Nu dien! Vai Tu redzi, vilk?! Vai Tu redzi to pašu ko es, vilk?! Cik skaisti!" Vilks neatlaižot ne mirkli skatienu, klusā samtainā balsī atbild: "Skaisti, ļoti skaisti! Bet Tu zini, es nevaru redzēt to ko tu redzi. Es redzu... meitenīt, es redzu, tas ir skaisti, bet mums ir katram sava pasaule, to arī mēs redzam. Skaistais saulriets mums tikai par to atgādina, uzaicina!" Un atkal uz ilgāku laiku iestājās dziļš klusums, tas pievērsies tālumam, skaistam saulrietam, skaistai pasaules malai. Stāsta būtība ir tāda: mums katram ir savs saulriets, mums katram ir savs saullēkts, savi lietus mākoņi, savi plašie sapņi. Un mēs esam šīs savas pasaules liecinieki, veidotāji un radītāji. Bez mums pašiem mums viņas nebūtu! ..."
...pietiek pļāpāt, ņem aparātu un šito, ko rakstīji uzbildē, un vēl ar GLAMUUR novirzienu
Haiduk, es nemāku, izrādās redzu daudzko savādāk kā citi un vispār portretus nefočēju un šķiet arī nemaz nemēģināšu sākt to darīt Bet par pļāpāšanu Tev un Luchikam laikam taisnība ...
Lai dabūtu GLAMUUUR, nevajag nemaz fotografēt...pietiks ja nostāsies aparātiņa priekšā... , piem. pie Luņa
...pietiek pļāpāt, ņem aparātu un šito, ko rakstīji uzbildē, un vēl ar GLAMUUR novirzienu
Haiduk, es nemāku, izrādās redzu daudzko savādāk kā citi un vispār portretus nefočēju un šķiet arī nemaz nemēģināšu sākt to darīt Bet par pļāpāšanu Tev un Luchikam laikam taisnība ...
runaajot par glamuuru - hmmm, patiesiibaa jau pats vaards ir gauzhaam triviaals. taa saakotneejaa noziime skotu valodaa ir gramatika. taa kaa viduslaikos rakstiit prata retais, tad nu tai gramatikai gaaja liidz taada kaa misticisma piegarsha. 20.gs amiishi saaka sho vaardu izmantot, lai raksturotu kaut ko apburoshu, ar iekaares un erotisma piesitienu. lai sho noziimi pastiprinaatu, shamie pat bija saglabaajushi origjinaalo rakstiibu ar -our beigaas ierastaa -or vietaa.
piemeeru no saveejaam? hmmm, kaukaa neeerti man te tagad sevi slavinaat. sak, maacieties! taadam jaabuut glamuuram! bet nu shis tas jau ir, kas pasham liekas glamuriigs...
NU, ja reiz cilvēki tos linkus dot, acīmredzot ir vienās domās ar tiem.
...mēs katrs redzam un uztveram savādāk (filmas, foto, mūziku ... arī vārdus...). "Sēž kraujas malā maza meitenīte, uz pašas kraujas maliņas. Vicina pāri malai savas kājiņas, virs bezdibeņa. Kur ne, kur jā, garām iet vientuļš vilks. Ieraudzījis meitenīti jautā: "klau mazā, ko Tu te tā dari tā?". "Skatos, skatos tālumā!", atbild meitenīte, "redzi, skaists šodien saulriets. Nāc, vilk, apsēdies blakus. Pietiks mums abiem!" Vilks tā arī izdara, sēž nost blakus meitenītei. Nu, abi tagad skatās tālumā, saulrietā, vicina kājiņas. Tāds skaists klusums ir iestājies uz ilgu brīdi šajā malā, šajā kraujas malā, šajā pasaules malā! "Ooo!", tad iesaucas mazā meitenīte, "Cik skaisti! Nu dien! Vai Tu redzi, vilk?! Vai Tu redzi to pašu ko es, vilk?! Cik skaisti!" Vilks neatlaižot ne mirkli skatienu, klusā samtainā balsī atbild: "Skaisti, ļoti skaisti! Bet Tu zini, es nevaru redzēt to ko tu redzi. Es redzu... meitenīt, es redzu, tas ir skaisti, bet mums ir katram sava pasaule, to arī mēs redzam. Skaistais saulriets mums tikai par to atgādina, uzaicina!" Un atkal uz ilgāku laiku iestājās dziļš klusums, tas pievērsies tālumam, skaistam saulrietam, skaistai pasaules malai. Stāsta būtība ir tāda: mums katram ir savs saulriets, mums katram ir savs saullēkts, savi lietus mākoņi, savi plašie sapņi. Un mēs esam šīs savas pasaules liecinieki, veidotāji un radītāji. Bez mums pašiem mums viņas nebūtu! ..."
...pietiek pļāpāt, ņem aparātu un šito, ko rakstīji uzbildē, un vēl ar GLAMUUR novirzienu
, piem. pie Luņa
