ES NĒESMU AUTORS.


Nu, ko lai te vēl piebilst!?? Tā tiešām bija.

Viena cilvēka pārdomas!

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam

nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija

drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās

krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu

pudelītēm, durvis bieži netika slēgtas , un skapji vispār nekad netaisījās

ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas

pudelēm. Nevienam neienāca prātā, braukājot ar riteni, galvu bāzt ķiverē.


Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no

izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka

aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos

krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.


Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad

iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens

nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties.


Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens

nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs

paši. Atceraties?


Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo

mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki

cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV

kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni

konfekšu kastes lieluma TV ekrānā, jo arī video mums nebija!


Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām.

Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem,

sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien

gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai

vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši

cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?


Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no

kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir

pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti

komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.


Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis

pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!

Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām

un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles

brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā

vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes,

tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam

laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām,

mobilajiem, zvaigžņu fabriku...


Un kā ir tagad?


- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu

krāsns;


- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;


- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;


- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem

nav e-pasta adreses;


- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā,

it kā joprojām atrastos darbā;


- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ,

lai to paņemtu;


- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies internetam;


- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es


P.S. Cerams šis raksts atsauca atmiņā patīkamos brīžus..........

Nezināju, atvaino! Es nēesmu interneta aktīvs lietotājs, jo nodarbojos ar daudz aizraujošākām aktivitātēm.

es jau arii tikai blogaa kaa kjipiic seezhu, bet shitais klejoja pa e-mailiem bet labss labss;-)

labs

Vērtības ir mainījušās, tas tiesa, bet tas ir neizbēgami, tāda ir tehnoloģiskā progresa un globalizācijas medaļas tumšā puse.
Bet labs domu izklāstījums, izlasīju līdz galam un patika.

Bļāviens, kā pavilka uz bērnības atmiņām!