Maris, es jau arī to gribu pajautāt Alloxam, kāds sakars... domāju, tas gan vairāk domāts līdzībās... nez, kam tad varētu pielīdzināt vīriešu "vidējā vecuma" krīzi...
daiga35:"grib palikt skaistas un vienlaicīgi gudras" vai tas domāts, ka, kļūstot gudrākai, skaistums pamazām zūd? un attiecīgi, pārlieku cenšoties saglabāt skaistumu, kļūst dumjākas? un tāpat ar fotogrāfiju?
Gribi apstrīdēt... vai tad tā nava?(зри в корень) mazs labojums - kļūst = jākļust, (jā gribi patikt - būt skaista)
Alloxa, es to negribu apstrīdēt, jo tur noteikti ir zināma patiesība, un kaut ko līdzīgu varētu attiecināt uz jebkuru, arī vīrieti, kurš varbūt skaisuma vietā cenšas saglabāt kaut ko citu... jo cilvēks vairāk draudzējas ar prātu, jo labāk tam izdodas saglabāt zināmu līdzsvaru, bet viegli tas nav...
Pokaiņos ir divi avoti, ja vienā seju nomazgā, tad būšot skaista, ja otrā, tad gudra... abos nevarot, nekas nesanāks... Atcerējos, lasot Jūsu spriedelējumus
Sievietes? Tās kuras gribētu fotogrāfēties? Domāju ka tādu netrūkst. Tāpat kā fotogrāfētāju.
Cita lieta, ka bilžu varbūt nav daudz, bet, tā jau ir zināma un veca lieta, ka labu bilžu skaits uz pasaules nemainās, neatkarīgi no fotogrāfētāju skaita.
Līdz ar digitalizāciju fotogrāfijas nozīme sabiedrībā ir masveidā pieaugusi, kā pieaug viegli pieejamu kredītu un to apmaksātu preču nozīme/sastopamība. Taču, ja nācijā jau tā ir jūtama vilkme uz vieglumu, izklaidēm un ārišķībām, tad tagad tā tiek pareizināta ar viegli pieejamu vizuālu izklaidi. Vakardienas juristi, ārsti, dziedātāji un mediķi, kā arī meža bridēji un mētelīša virinātāji metas apgūt jomu, kurā viss ir šķietami pa rokai un pogas spiediena attālumā. Arvien biežāk gan nākas lasīt sludinājumus "pārdodu visu fototehniku". Parasti tā ir krāsās redzošo izvēle - viegli sāka, viegli beidz. Labi, ja Sigma EX līmenī, tad var teikt, ka tikai paspēlējās un konstatēja: "ņe to i ņe tam".
M/b ir apzināta izvēle, krāsas ir mode. Mode mainās.
IvetaK:Tad nu tā, kurš tad netiek galā ar krāsām ? par kādu tikšanu galā ar krāsām var būt runa fotoprocesā...
Ar krāsām netiek galā ļoooooti liela daļa fotogrāfu. Sāksim ar to, ka lielam vairumam vispār nav priekšstata par krāsām fotogrāfiskajā procesā (CMS) - viņi nezin kādā krāsu telpā bildē (AdobeRGB vai sRGB) un kādēļ vajadzētu vienu vai otru. Lai paceļ roku tie, kuriem ir kvalificēti kalibrēti monitori! Daudz ir ļaužu, kuri nevar pateikt kādā krāsu telpā darbojas viņu Photoshop, ja bilde ir jāpārveido no vienas krāsu telpas citā, tad kādu Rendering Intent būtu jālieto un kāpēc. Fotogrāfi netiek galā ar baltā balansu, tādēļ izmanto automātiskos settingus, kuri, dabiski, neizceļas ar sevišķu intelektu un bliež tā, kā kāds japāņu inženierītis to lietu ir iestādījis. Fotogrāfi netiek galā ar baltā un melnā punktu, bet gammu griež pēc principa: "lai būtu smuki". Par drukāšanu varētu romānus rakstīt, jo drukāts tiek, galvenokārt, minilabos, kuri krāsu vadību vispār neuztur, turklāt krāsas piegroza kāds, zemi atalgots operators (it sevišķi unikālas krāsas lielveikalu minilabos sanāk pirmdienu rītos
Un tas viss vēl summējas ar fotogrāfa krāsu izjūtu, pieredzi, stilu un citām, algoritmiski neaprakstāmām lietām.
Un esmu redzējis vairākus tādus fotogrāfus, kuri ir murkšījušies ar krāsām, kuriem zināšanas, pacietība un darbaspējas nav bijušas pietiekošas, kuri beigās paziņo: "Vsjo, es turpmāk taisīšu melnbalto!", mierinot sevi ar domu, ka melnbaltais tomēr ir fotogrāfijas klasika un nav tik sarežģīts kā krāsu process.
es piekrītu, ka ar krāsaino foto nav viss tik vienkārši, un atzīstu, ka arī man bieži vien trūkst zināšanu un pacietības... bet reizēm kaut kas arī sanāk, bet tas gan nav galvenais iemesls tam, ka biežāk dodu priekšroku melnbaltai bildei, kur arī vajadzīga pacietība un zināmas iemaņas...
krāsu apgūšana varbūt paņem daudz no fotogrāfa resursiem un iekšējām rezervēm un mazāk paliek satura fotogrāfijā
Piramīdas, tas ir kolosāli. Bet ir vēl dažas aksiomiskas lietas: cilvēku dalījums četros emocionālajos tipos, no kā izriet, piemēram, ka viens var būt pacietīgāks par otru. Visās jomās ir dziļie urbēji, kas meklē nianses un iespēju parādīt visu, bet obligāti arī nianses, un tie, kas steigas vai citu iemeslu pēc skrien pāri virsmai, neko neurbjot.
Urbēju rezerves šāda apgūšana neizsmeļ - tas ir procesa pamats, tā mērķis. Skrējējiem ātrāk apnīk, viņi reti urbj. Un nevis tāpēc, ka sastopas ar piramīdas likumiem. Vienkārši holeriķa raksturs tāds. Lai gan, ja padomā, zinu vienu labu makšķernieku, kas ir holeriķis, īsts dzīvsudrabs.
Lai piedod pasaule, bet salīdzināsim tos pašus Lielbriedi, Knāķi, Tugaļevu un Bindi. Kurš būs pacietīgais detaļu izzīmētājs un procesa kā tāda fans?
Tā nebūs replika, bet ar to attieksmi ir visādi ... sēž pie galda aizvakar pieņemts juristēns, tikko apspalvojies amata melnkraukļsvārcībai, un ar visu savu svarīgumu un procesa prasīgo lēnumu gan jau, ka arī demonstrē "attieksmi pret darbu".
Ir daudz jomu, kurās svarīgākais ir radīt iespaidu par darbību. Mūsu valstī tāda lieta jau ir norma - izpaužas arī kā suņa būdas projekta saskaņošana ar 3 instancēm un 5 arhitektūras speciālistiem.
Par laimi, summāri fotogrāfija nav starp tām, kurā jārada svarīgs iespaids, jo viss ir redzams.
IvetaK:Un tad rodas jautajums, vai vajag? Jo šī krāsu apgūšana varbūt paņem daudz no fotogrāfa resursiem un iekšējām rezervēm un mazāk paliek satura fotogrāfijā!.... kaut kā tā...
To pašu, ko par krāsām, varētu teikt arī par visām pārējām fotogrāfēšanas lietām, par eksponometriju, par kadra kompozīciju, par negatīva (analogā vai digitālā) apstrādi, par kopēsanu (vai drukāšanu), par ierāmēšanu un ekspozīciju, par fotogrāfiju atlasi un par stila izkopšanu. Visās šajās lietās iekšā ir milzums daudz zināšanu un know-how. Vai tu esi kādreiz redzējusi grāmatu par fotogrāfiju ierāmēšanu? Tā ir pāri par 300 lappušu bieza.
Fotogrāfija ir daudz sarežģītāka, nekā tā izskatās no malas amatierim ar ziepjutrauku. Tas tikai tā šķiet, ka fotogrāfs nospiež slēdzi un iet uz kasi pēc naudas.
Bet vai visu to vajag? Kam vajag, bet kam arī ne. Profesionālisms nav saņemt naudu par fotogrāfiju, profesionālisms ir attieksme pret darbu. Bet kam tādas attieksmes nav, tas paliek mūžīgais diletants. To jau mēs redzam, ka daudziem ar to pietiek.
Es piemēram zinu kā Leonīds burtiski "izlaiza" savas bildes, es zinu cik laika tērē Raimo, lai dabūtu gatavu vienu bildi, līdz tā kļūst tāda, kādai tai vajadzēja būt. Es zinu, ka Intai Rukai vienas bildes kopēšana aizņem 4 stundas. Galu galā es zinu cik man pašam aizņem laika lai sagatavotu pārdesmit bildes vienai izstādei.
Teiksim kā ir - man nepatīk. Tas ir viens no tiem fotogrāfijas veidiem, kurus es nesaprotu, un, kurus, attiecīgi, neskatos.
Faktiski tā nav fotogrāfija, tā ir fotogrāfisku attēlu izmantošanai kolāžās ar pretenziju uz mākslu. Pašas fotogrāfijas, kas tur ir izmantotas, ir visai pieticīgas, tur nevar runāt ne par gaismēnu, ne par plastiku, līniju vai fotogrāfa meistarību. Cilvēks ir veltījis daudz laika apstrādei, spēlējies ar formām, imitējis dubultekspozīciju un darījis veselu kaudzi visādu lietu, lai panāktu efektīgus attēlus (ne-fotogrāfijas). Es šādām bildēm dodu savu visbriesmīgāko vērtējumu - man tādas ir vienaldzīgas.
IvetaK:fotto....nu ja mācētu lasīt angliski, tad diez vai būtu te sarakstījis to, ko sarakstīji!
kāda veida apstrādi drīkst pajautāt?
labi, es ir mēma....ko nu tad vairs....
Bildei nekas nav jāraksta klāt, tai ir jāvar runāt pašai par sevi. Ja mani interesētu bildes, es, iespējams, būtu arī izlasījis kas tur rakstīts.
Apstrāde - tas ir ļoti garš un sarežģīts jēdziens, domāju, ka tā nav šī bloga tēma (es kursos par jebkuras bildes pamatapstrādi runāju sešpadsmit stundas )
par to pashu apstraadi - buutu gan vajadziigs atsevishs topiks, bet ja visas darbiibas saak no izejpoziicijas fotoaparaata dotais JPG, tad nekur taalu tikt neizdosies. Tev viens piemeers - raw no kameras un tas pats jpg no kameras... secinaajumi daraas pashi no sevis...
Visās šajās lietās iekšā ir milzums daudz zināšanu un know-how. Vai tu esi kādreiz redzējusi grāmatu par fotogrāfiju ierāmēšanu? Tā ir pāri par 300 lappušu bieza.
Viss ir loģiski. Tur ir ieguldītas lielā laika posmā un praksē sakrātas zināšanas. Varbūt autors ir centies, lai viņa darbs būtu skatāms kā visaptveroša rokasgrāmata. Lai tā būtu kā etalons starp citu līdzīgu literatūru. Dan Margoulis grāmatās arī ir simtiem lapu, viedokļi par tām ir dažādi. Kvantitatīvais lapu daudzums nebūs tas noteicošais. Noteicošais būs, vai kāds to pirks un vai pratīs no 300 lpp. iegūt labāku rezultātu savos darbos. Tīra teorija saista tikai tos detaļās domājošos entuziastus, kādu ir maz. Ir hiperbrīvās rīcības un nekādaudz nedarīšanas-nedomāšanas laikmets.
Iveta, ja tās daudzās daudzpunktes pārvērš par vienkāršu, paplašinātu un saprotamu teikumu, tad iznāk apmēram tā: ja tev nav konservatorijas diploms, tad tu nedrīksti teikt, ka konservatorijas diplomands lažo. Pat tad, ja viņš tiešām neprot noturēt meldiņu.
IvetaK, jautājums par to, ka kinokritiķim pašam nav jābūt labam režisoram jau ne reizi vien šeit ir skarts... tādēļ mani vairāk interesē nevis fotto paša sasniegumi, bet gan autori, kurus viņš atzīst par intereses vērtiem...
IvetaK:... tad iznāk, ka savu sniegumu vērtējiet kā augstvērtīgāku...?
To es nekur neesmu teicis. Stingri ņemot, man pat nav jābūt fotogrāfam, bet es varu būt vienkāršs skatītājs, un tomēr varu apgalvot, ka fotogrāfs A ir vājš, bet B - izcils.
Man ir daudzi fotogrāfi, kurus es saucu par Meistariem: piem. Brasajs, Bresons, Kapa un daudzi, daudzi citi. Bet ir arī slaveni fotogrāfi, kurus es nemīlu, piem Diana Arbusa.
fotto: "Teiksim kā ir - man nepatīk. Tas ir viens no tiem fotogrāfijas veidiem, kurus es nesaprotu, un, kurus, attiecīgi, neskatos.
Faktiski tā nav fotogrāfija, tā ir fotogrāfisku attēlu izmantošanai kolāžās ar pretenziju uz mākslu. Pašas fotogrāfijas, kas tur ir izmantotas, ir visai pieticīgas, tur nevar runāt ne par gaismēnu, ne par plastiku, līniju vai fotogrāfa meistarību. Cilvēks ir veltījis daudz laika apstrādei, spēlējies ar formām, imitējis dubultekspozīciju un darījis veselu kaudzi visādu lietu, lai panāktu efektīgus attēlus (ne-fotogrāfijas). Es šādām bildēm dodu savu visbriesmīgāko vērtējumu - man tādas ir vienaldzīgas."
subjektīvi, bet tomēr nevarētu teikt, ka viedoklis nav galīgi pamatots...
