IvetaK:tas viedoklis bija vnk virspusējs....viņš uzmeta aci, izvirzīja savu teoriju, kam attālināts sakars ar realitāti un vsjo!
Atcerēsimies British Award 2002 (?), kur par britu gada māksas notikumu tika nominēta madona, kas salipināta no naturāliem sūdiem. Vai, piezemētāks piemērs, dr. Kārļa Ulmaņa piemineklis no margarīna. Vai man tādēļ šīs mākslas dēļ jāsit galva pret zemi un jāatzīst par augsto mākslu? Man ir tiesības nepatikt? Kaut arī kāds jūk prātā no šiem darbiem?
Tas viss tādēļ, ka katrs viedoklis ir subjektīvs. Augstākās patiesības mākslā nav. Lai cik ļoti Ivetai gribētos.
Sāksim ar to, ka jebkura fotogrāfija, kas ir nākusi no kameras (vienalga vai tā ir analogā vai digitālā) ir jāapstrādā, jo tiešā veidā tā ir nekam nederīga. Tie, kas sludina "tīro fotogrāfiju" vienkārši krāpj sevi, jo apstrādi nekontrolē paši, bet uztic to kaut kādai automātikai, Interneta Explorerim, webserverim, minilaboratorijas operatoram u.c. un tad lepmi apgalvo, ka fotogrāfijai, lūk, neesot nekādas apstrādes.
Kas attiecas par iestudēto fotogrāfiju, tad es zinu ļoooooti maz cilvēku, kuriem ir pietiekošas režisora dāvanas, lai labi iestudētu bildi, lielākoties tas ir visai tizli un nemākulīgi novietots modelis un nedabīgas gaismas. Mana prioritāte ir tad, ja fotogrāfs savu mākslu veido no reālās pasaules gabaliņiem.
Jautājums zinošajiem un pārliecinātajiem-kura krāsu telpa ir visatbilstošākā reālajām krāsām dabā?Zinot,ka ciparu apstrādes processā var iegūt ideālu krāsu bez citu krāsu piemaisījumiem,bet to nevar izdarīt klasiskajā izpratnē.Visi centieni būs tikai tiekšanās atdarināt kaut ko.Ir stulbi par kaut ko celties un krist,vadoties tikai pēc savas pieredzes.Visi ir tik pārliecināti,ka viss ir tieši tā,kā mēs redzam?Kas notiktu,ja mēs spētu skatīties trīs dimensijās? Zupa garšos proprcionāli tik labi,cik būsi izbadējies....
ekoists:Jautājums zinošajiem un pārliecinātajiem-kura krāsu telpa ir visatbilstošākā reālajām krāsām dabā?
ProPhotoRGB pārklāj gandrīz visu redzamo spektru, pieķerot klāt drusku no ultravijolētā un infrasarkanā un ir kameras, kuras šo krāsu telpu var nofiksēt. Problēma ir drusku citur - failā jau tās krāsas ir, bet kur tās likt, jo tās nav redzamas? Visiem devaisiem, kuri padara krāsas redzamas, attēlojamā krāsu telpa ir mazāka: monitoram sRGB, labs printeris izvelk līdz AdobeRGB, poligrāfija vispār ar savu CMYK sēž maliņā. Otra problēma ir kā šīs daudzās krāsas pārvērst par mazāku skaitu. Šeit tāda ļoooti vienkāršota analoģija būtu apmēram tāda - nomizot pamatīgu apelsīnu un uzvilkt to mizu mazai plūmītei, bet tā, lai nebūtu redzamas šuves un plūmītes ziemeļpols tiktu pārklāts ar apelsīna ziemeļpolu, tas pats arī ar dienvidpolu un Grīničas meridiāna krustojumu ar ekvatoru. Vēl vienkāršāk - kuras krāsas pazaudēt, kuras atstāt, turklāt tā, lai neparadītos krāsu nobīdes - oriģinālais zaļais nepārvērstos par oranžu etc.
Labi,to es saprotu,bet kā izteikt oriģinālu zaļo(To,kas zālei,koku lapām.ciparu atšifrējumā dzeltenais),vai to iespējams nolasīt un iekodēt ciparos,uz filmas vai jebkur citur?Tas tik un tā būs tikai kaut kas līdzīgs-acij un emocionālajai uztverei vairāk vai mazāk pieņemams.
Trīsdimensiju telpu ar visām krāsām un izstarošajām gaismām, pārvērst par pilnīgi adekvātu divdimensiju attēlu, ko aplūkojam atstarotā gaismā, ir principiāli neiespējami. Tā vienmēr būs nosacītība. Teorētiski jau var paskraidīt ar spektrofotometru un nomērīt tai zaļajai lapiņai krāsu un spilgtuma līmeni un tad pārbaudīt/pieregulēt bildi tā, lai cipari saskan. Bet kam to vajag? Visprecīzāko atbilstību var panākt kalibrējot kameru un monitoru. Parasti ar to pietiek, ja vajag bildi. Pētnieciskajiem darbiem ir citas metodes.
Ja vēl ņem vērā,ka nav iespējams vienlaicīgi precīzi noeksponēt katru detaļu fotogrāfējamā objekta ietvaros(ja tas nav viendabīgs attēls ar statisku spilgtumu),tad jārunā arī par to,kā ekspozīcija ietekmē krāsu.Lielos vilcienos esam nonākuši pie tā,ka nav ko iespringt-katrs dara kā grib un prot tajā brīdī,pieņemot to,ka līdz pilnībai var tikai iet,bet pilnība pati ir bezgalīga....
ekoists:... katrs dara kā grib un prot tajā brīdī...
Nenoliedzami. Tas, kurš prot, savas bildes izstāda galerijās, izdod grāmatas un albumus, pratēja bildes iegādājas muzeji un tās glabājas privātkolekcijās utt. utjp. Savukārt nepratējs ar savām bildēm uzplijas citiem nepratējiem interneta forumos, aizstv tās no citu nepratēju uzbrukumiem un briesmīgi priecājas, saņēmis "Patīk!" no citiem, tādiem pašiem.
IvetasK un fotto saruna izskatās pēc mākslinieces un inženiera diskusijas. Šai sarunai nav iespējams konsenss un ... vai to maz vajag? Pasaule no šādiem uzskatu pretpoliem tikai iegūst un turpina attīstīties gan tehniskajā ziņā, krāsu telpās un pikseļos, gan mākslinieciskajā redzējumā un radošā ģēnija izpausmēs.
