Šo 2 klonu teksti man patīk Katrā ziņā vairāk informācijas nekā bezmērķīgi 555 vai runāšana runāšanas pēc. A par topiku, kurš tad būs tas kurš pateiks kādā tehnikā krāsās/mb grūtāk strādāt? Abi ir labi. Tik ja katrs savā laikā un vietā.
aitinaa:++++++++++++++++++++++++++++++ Haiduks negatIvs- kas tad kloniem to super derigo info traucet rakstit zem ista nika???
nepievērs uzmanību nikam, klona, vai "istajam", arī "īstais" nav vārds un uzvārds, izplatīta parādība ir pseidonims, pievērs uzmanību tekstam, ja tas ir garām, tad ignorē. visvienkāršāk iziet no nevēlamās situācijas, vai kad nav ko teikt, paceļot jautājumu klonu sazvērestības līmenī. ++++++++++++++++++++++++++ signāls ganam ir aitiņas cienīga rīcība
IvetaK:...kā lai to pierāda un ko ņemt par mērauklu?
Klasiskas krāsainas fotogrāfijas gadījumā mēraukla ir viena - neitrāli pelēkam (baltajam un melnajam) ir jābūt ahromatiskam, tas nedrīkst būt ietonēts kādā tonī. Parasti to panāk precīzi ieregulējot baltā balansu. Mūsdienu kameras ar krāsām tiek galā ļoti labi un pēc baltā balansa regulēšanas visas krāsas parasti nostājas savās vietās. Diemžēl problēmas rodas tad, ja gaismas spektrs ir nelineārs, kad tajā ir iekritumi. Vēl sarežģītāk ir tad, ja bildē ir vairāki, atšķirīgi gaismas avoti: kvēlspuldze + dienasgaisma, zibspuldze + fluorescentais apgaismojums etc. Tur var palīdzēt testcharts.
Pavisam cita lieta ir tad, ja bildē krāsas ir apzināti sagrozītas, lai bildē panāktu kādu noteiktu māksliniecisku (emocionālu) efektu. Tur mērauklas nav un nevar būt - tā ir fotogrāfa fantāzija, rotaļas ar krāsu salikumiem, neiespējamām krāsām. Tur visu nosaka autora gaume un iecere.
Nu re, vajadzēja desmit lappuses, lai parādītos personīgais viedoklis, nevis kaut kāds vispārināts viedoklis, neatsaucoties uz autorību un rādot svešas bildes.
opisj: ... vien iebilstu pret nejēdzīgu toņu raibumu un lakonisma trūkumu kadrā.
Sāksim ar to, ka jebkurā fotogrāfijā primārais ir Bilde (saturs, doma, emocijas, atmiņas, skatu punkts, gudrība, galu galā] un tehnoloģija ir sekundārais. Krāsas, melnbaltais, augsts vai zems kontrasts, high-key vai low-key tonalitātes ir tikai instruments lai pastiprinātu bildes iedarbību. Pareizi izmantots, tas ir spēcīgs izteiksmes līdzeklis, nepareizi - spēj sagandēt labu bildi. Elegants krāsu laukumu kontrasts izceļ bildi, bet melnbaltā versijā šāda bilde saiet vienā putrā. Melnbaltais negarantē lakonismu un krāsainais a priori neveido raibumu. Bet par fotogrāfu līkrocību, tā jau ir pavisam cita tēma, kam nav nekāda sakara ar b/w vs. color.
Pastaigāju pāris stundu gar jūru un tā arī nesapratu,kad bija tās īstās krāsas,tik bieži mainījās,tagad jau droši vien mb viss kļuvis.Bet vienu gan sapratu,cilvēki nez kāpēc grib salikt visu plauktiņos un stingri turēties pie savas pārliecības-kā jābūt.Visi viedokļi ir interesanti,bet neviens no tiem nevar būt pilnīgs.Starp citu,vai gaismai ir atšķirīga ietekme mb un krāsainajā foto?
zinu atbildi,ko varētu no autora sagaidīt..personiskais redzējums un tāds gan var būt
Dievs ar to kadru, būs taču citi. Ja ieliktu atsauci uz to, varētu šķist - par to ir vērts diskutēt. Tas būtu nesamērīgi ar tēmas ievirzi. Ir darba radīšana un ir tā pasniegšana. Pirmais ir intīms process, kā māksl-nieks to dabū gatavu, lai paliek autortehnikas noslēpums. Nav jau jāēd. Pasniegšana jau skar citus, un tad tiesības uz viedokli tiek nodotas skatītājam. Ja skatītājs saka, ka švaki, tad vai nu nav īstais skatītājs (Maļeviča un citu abstrakcionistu darbi kā piemērs - viņi gleznoja telpu, bet skatītājs gaida dzīvē sastopamus simbolus, vēstījumus un kultūras slāņus), vai arī tiešām nav labi. Personiskais redzējums, protams, var izpausties arī kā augšuplādēšana reizi dienā - un tā gadu no vietas. Ir redzēti gadījumi.
Ja krāsas ir grūtāk pārvaldāmas tāpēc, ka darbā prasa lielāku precizitāti un kvalitāti gaismā un to savstarpēju saskaņošanu, tad var pieņemt, ka krāsu foto ir vieglāk darbus sadalīt divās lielākās grupās: kur ir izdevies un kur ir nogājis greizi. (Ir viens utilitārs izņēmums - t.s. vāverbildes.) Manuprāt tas ierobežo iespējas atsaukties uz personisku redzējumu. Šajā sakarā gan derētu ar svaigām, pie ciparu fototehnikas krāsām jau pieradušām acīm aplūkot vecākas Agfas vai citu ražotāju diapozitīvu bildes.
Runājot par glezniecību melnbaltajā skalā, mākslas literatūrā nereti tiek izmantotas atsauces uz citu darbiem vai autora skicēm. Tās parasti ir mazākā izmērā, bieži vien arī melmbaltas - galvenā akcentēšanas paņēmiens.
Augstāk minētā Monē darba gadījumā esot tā. Autors darbu esot radījis arī ar eksperimentālu aspektu, pētot krāsu teoriju. Orandžā saule tikai izskatoties visspilgtākais objekts, pateicoties krāsu blakus nostatījumam. Faktiski tās spilgtums esot tāds pats kā debesīm ap to.
IvetaK:māksliniekiem ir vieglāk... ko darīt fotoamatierim...
Franču kinorežisors Renē Klērs mēdza teikt: "Filma ir gatava. Atlicis tikai to uzņemt." Tas ir teikts tādā nozīmē, ka režisors ir visu izdomājis - mizanscēnas, izvēlējies aktierus, uzņemšanas vietu, rakursus, tempu, ritmu un visu pārējo, kas filmai piederas. Režisors pats jau to filmu redz. Tieši tas pats ir fotogrāfam - fotogrāfs ir ieraudzījis kaut ko un viņam ir skaidrs kāda tā bilde izskatīsies rāmī pie sienas. Un tad nesagādā grūtības ne kadrējums, ne pareizā ekspozīcija, ne apstrāde. Cita lieta, ja kaut ko ieraugot, fotogrāfs nospiež slēdzi un pēc tam sāk domāt kādu mākslu no šī snapšota varētu mēģināt uztaisīt - melnbaltu vai krāsainu, kontrastainu vai pasteļtoņos, kādu nu tādu viltīgu Photoshop filtru piemunsturēt etc.
Tieši tāpat kā maksliniekam, arī fotogrāfam pats svarīgākais ir domas skaidrība, ja tāda ir, tad tālāk jau ir viegli - tikai jāstrādā.
IvetaK:... bet varbūt tas talants guļ pavisam zem cita akmens... ?
Baidos, ka nē. Talantīgs cilvēks ir talantīgs visās jomās, pie kurām ķeras klāt. Talants, manā saprašanā, ir domāšanas veids, nestandarta domāšana, kad cilvēks izpauž sevi, nevis cenšas atkārtot to, ko dara citi. Pavisam vienkārša ilustrācija - ir cilvēki ar kuriem ir interesanti komunicēt, bet ir cilvēki ar kuriem ir garlaicīgi. Kāpēc? Galvenais iemesls ir tur, ka šie garlaicīgie cilvēki nespēj mums pateikt neko jaunu, turklāt bremzē mūsu pašu domas, iedzenot tās stingri noteiktos rāmjos. Ar interesantu cilvēku ir interesanti tāpēc, ka šādi ļaudis mūs iedvesmo, dod impulsu mūsu pašu domām. Un fotogrāfēšanā ir tieši tas pats - fotogrāfēt vari jebko, bet citiem rādi tādas bildes, kuras tie nekad nav redzējuši, tādas, kuras skatītājam ir vajadzīgas.
citiem rādi tādas bildes, kuras tie nekad nav redzējuši, tādas, kuras skatītājam ir vajadzīgas
Ja to lasa Fotoblog kontekstā, tad vajadzīgākās izrādīsies jaunu, puskailu meiteņu bildes krūmos vai saulrieta staros. Tas ir patēriņa sabiedrības pieteikums izklaides mākslā. Un ļoti augstas domas par Merķeļa aprakstīto tautu, kas nemainās ne tautas dziesmās, ne tai iepotētos tikumos. Daudzi tajā telpā iebāž iekšā fotogrāfiju kā tādu un liek tai dzīvot tur. Sava tiesa eksperimentu gan tur ir, piemēram, izdosies labi aizklonēt rievas uz vēdera, vai neizdosies; izdosies ticami izbalināt acu baltumus un dzelteni nokūpinātos zobus, vai neizdosies utt.
Te ir spēkā analoģija ar piramīdu: piramīdas piekājē pulcējas milzums ļaužu (fotogrāfi un fotogrāfijas patērētāji), tur kotējas peļu paliktņi, wallpaper'i, "es te biju" foto un "kā mēs kodām" ilustrācijas. Ne visiem fotogrāfiem un ne visiem skatītājiem pietiek spēka un patikšanas rāpties augšā šajā piramīdā. Katrā ziņā jau uz pāris pirmajiem pakāpieniem ir krietni mazāk ļaužu nekā apakšā, bet jo pakāpiens augstāks, jo mazāk tautas, jo tas prasa lielāku meistarību no fotogrāfa un augstāku saprašanas līmeni (vizuālo izglītību) no skatītāja. Ļoti raksturīgi, ka tie, kas ir uz zemāka pakāpiena, tie totāli nesaprot tos, kuri atrodas augstāk. Savukārt tie, kuri atrodas augstāk, ar nicinājumu raugās uz zemākesošajiem vārguļiem, līkročiem, mietpilsoņiem un neveiksmniekiem. Un katram fotogrāfam ir pašam priekš sevis jāizlemj cik augstu viņš var un grib kāpt. Jo var sanākt tā, ka uzkāpsi pašā virsotnē un izrādīsies, ka tur nav vietas nevienam skatītājam.
Fotto-Tev nav gadījies ieraudzīt bildi vispirms galvā un pēc tam dabā,kad Tu nespēj ietekmēt laika apstākļus,gaismas virzienu,tēlu kustību?Tavs piemērs vairāk paredzēts uzstādījumu fotogrāfijai un tā pati glezniecība vien sanāk,tikai līdzekļi dažādi.Redzēt jau māk gandrīz visi,bet saredzēt gan ne tik daudzi....Katrs no mums atrodas kādā izaugsmes posmā,tas,kas man liekas garlaicīgs,citam var būt kaut kas jauns un iedvesmojošs.Budam viss bija garlaicīgs,domāju,ka fotogrāfija nebūtu izņēmums.
ar piramīdu salīdzinājums ir korekts! Tā ir, ka uzlieņot pašā augšā tur vairs nav nevienam citam vietas , un tad nu pārgalvīgi visi ir zemāki un niecīgāki . Tad tik jāmeklē blakus piramīdu uz kuru var uzrāpties un tad būt tās galotnē vienam pašam vientulībā . Atliek tik vēl piebilst ka bieži vien tajā galotnē ir ļoti maz vietas paša raženībai. Uzkāpjot augšā sanāk vien kopēt savu galotni bezgalīgi, nedaudz tik mainot interpretāciju. Šādas piramīdas patiesībā ir ļoti daudz ja ieskatās citu darbos. Cilvēks paliek slavens un tad tik kopē to ar ko ticis slavens. Neaizmirstam ka pūlī ir vairāk vietas kur staigāt
ekoists:Tev nav gadījies ieraudzīt bildi vispirms galvā un pēc tam dabā
Man ir zināms kādu bildi gribētos nofotogrāfēt, bet apstākļi nav iegrozījušies. Toties lielu daļa no bildēm esmu ieraudzījis dabā un pirms slēdža spiešanas es jau zinu, ka būs. Yesss! IR! Šeit viss atkarīgs no reakcijas ātruma un fotogrāfēšanas stila - bildējot ainavas ir iespējas visu lēnām un prātīgi apdomāt, bet ir reizes, kad jāreaģē zibenīgi, jo pēc sekundes tur vairs nekas nebūs. (piemērs šeit: olhares.aeiou.pt...)
Man arī itin bieži tā gadās,galvenais to galvas bildi ieraudzīt dabā.Tikko padomāju,a galvā man krāsainas vai mb tās vīzijas....laikam ne vienas ne otras,drīzāk sajūtu līmenī.
Kāpēc Tu dažreiz raudi,dažreiz smejies un bieži esi noskumusi?Vai tās nav emocijas?Jebkura fotogrāfija ir emociju un asociāciju atspoguļojums.Smieklīgi arī izskatās,kad cilvēks ar fotoaparātu rāpo pa puķu dobi vai sēž pie datora vairākas dienas,lai parādītu uz bildes savu izdomāto realitāti...
Salīdzinājums ar piramīdu ir stāsts par hierarhiju/subordināciju, par vietu, ko no tevis var pieprasīt ievērot, ja vien tu pārliecinošāk nepieprasi savu vietu. Tas der vispārinošā nozīmē, bet diez vai pat kā aptuvena "lietu kārtības" pamācība tieši [url=www.fotoblog.lv.]www.fotoblog.lv.[/url] Tas tādēļ, ka trūkst kopsakarību starp dažādi domājošiem (katlā vienādi vārās visdažādāko žanru kadri) un nav arī profesionālās darbības aspektu - piemēram, dalībnieki nerīko savu darbu izstādes. Šos dažādos sabiedrības slāņus (šeit lai būtu fotogrāfi) var skatīt arī kā torti, tik dažādi ir to fiziskās, garīgās, emocionālās, attiecību kultūras, sociālās un vērtību izpausmes līmeņi. Apakšā ir bieza pamatkārta, pa starpu plānākas kārtiņas, pamīšus ar saldskābu ievārījumu slāņiem, pa virsu putukrējums, daži dekora elementi, apkārt apziesta cukurota sviesta masa. Vai augstāk hierarhēts kukaiņu makro bildētājs (defoltā - krāsās) var subordinēt ielu fotogrāfijas entuziastu, kas izmanto analogus m/b līdzekļus? Kopīgu darba metožu tiem maz (izņemot pacietīgu gaidīšanu un/vai mirkļu tveršanu), ekipējumā līdzīgas nav pat foto somas. Pirmā darba rezultāts otrajam lielākoties ir "krasivaja kartočka". Kas vēl?
Darba pasniegšanas mākslu nevajag novērtēt par zemu. Ja sagadās ticama stāsta un laba stāstnieka kombinācija ... Tu taču pati ko tikko teici par rāmjiem, bet rāmji, ja domā plašāk, ir dažādi. Viens veids, kā pašam pārliecināties par foto darba kvalitāti, ir ļaut tam nogulēties (ja vien materiāls nav drukājami aktuāls) atvilknē dažus mēnešus. Kā tu domā, vai ik dienas pa kadram augšuplādējošajiem tas ienāk prātā? Diez vai, jo tas ir vienkārši - viņi, tāpat kā visi citi, cenšas darīt lietas, no kurām gūst baudu. Bauda rodas no darbības. Bet psihologi saka, ka bauda vienmēr nākot komplektā ar nepatīkamo. Ja baudas rezerves ātri iztukšo, tad atliek tikai līmeņa uzturēšana.
IvetaK:sajūtu līmenī...? es biju domājusi,ka fotogrāfam jāsaglabā zināma emocionāla distance un skaidrs saprāts...lai tās sajūtas raisītu skatītājā. pārāk emocionāls fotogrāfs, kuru aizzkustina viss pēc kārtas un viss sajūtas raisa...un fotogrāfējot nedomā par to, ko dara, kāpēc dara utt... tas tak...tā kā smieklīgi izklausās... var pielīdzināt mēnessērdzīgam..kas kaut kur iet,kaut ko dara, pats nezin īsti kāpēc...
"sajust" kadru nav gluži tas pats, kas emocionāli aizkustināties par visu pēc kārtas... manuprāt, jūs abi runājat par dažādām lietām un dažādām sajūtām...
IvetaK:... es biju domājusi,ka fotogrāfam jāsaglabā zināma emocionāla distance un skaidrs saprāts...
Ja fotogrāfs nebūs emocionāls, tad viņš vienkārši nespēs ieraudzīt nevienu emocionālu situāciju. Un būs kā tajā anekdotē, ka atsķirība starp kāzām un bērēm ir tikai ar to, ka bērēs ir par vienu piedzērušo mazāk.
Publicēto bilžu skaits fotoblogā, ne to reitings šeit nav rādītājs un to nevajadzētu uztvert kā vienīgo mērauklu kāda kvantitatīvajām un kvalitatīvajām spējām. Attiecībā gan uz tiem, kas šeit bildes nepublicē, gan tiem, kuri katru dienu ielādē kādu bildi, jo fotoblog.lv tomēr nav izstāžu zāle, kur visi publicē savus "vislabākos" darbus... Es, piemēram, ielādēju bildes pietiekami bieži un pati labi apzinos, ka vienas ir veiksmīgākas par citām. Fotoblog reitingi un komentāri nebūt nav tas kritērijs, pēc kura spriežu par bildes "vērtīgumu", tas drīzāk ir savdabīgs izpētes objekts, no kura reizēm gan var gūt arī kādas vērtīgas atziņas...
Uzņemšanas procesā no emocijām nevajag baidīties. Fotogrāfē to, kas tev tajā brīdī, tajā emocionālajā stāvoklī liekas fotogrāfēšanas cienīgs. Un tad noliec bildi pie malas, ļauj tai nogulēties. Un tad, kad tavas peroniskās emocijas ir norimušas, kad atmiņas ir zaudējušas savu asumu, tad sāc fotogrāfiju atlasi. Parasti pusgads ir pietiekošs.
Es gandrīz nefotogrāfēju Latvijā, man sanāk 2..4..6 izbraucieni gadā, kad fotogrāfēju svešās zemēs. Dabiski, atbraucot no tādas sesijas, kad vēl visas turienes sajūtas ir dzīvas, pārskatu bildes un, jā, atrodas dažas baigi labās bildes. Bet paiet pusgads, gads un nākas konstatēt, ka tās baigi labās patiesībā štrunts vien ir, bet no tām, kas guļ arhīvā, izdodas atrast patiešām vērtīgas bildes.
fotto: "Es gandrīz nefotogrāfēju Latvijā, man sanāk 2..4..6 izbraucieni gadā, kad fotogrāfēju svešās zemēs. Dabiski, atbraucot no tādas sesijas, kad vēl visas turienes sajūtas ir dzīvas, pārskatu bildes un, jā, atrodas dažas baigi labās bildes. Bet paiet pusgads, gads un nākas konstatēt, ka tās baigi labās patiesībā štrunts vien ir, bet no tām, kas guļ arhīvā, izdodas atrast patiešām vērtīgas bildes."
piekrītu, bet tam tā vai tā nav sakara ar bilžu publicēšanu fotoblogā... svarīgi, ko tu pats saproti priekš sevis... un reizēm kāds konkrēts komentārs no malas arī palīdz distancēties no savām emocijām un varbūt izdarīt secinājumus ātrāk nekā pēc pusgada...
IvetaK:fotto, kā lai pasaka...mani maz saista dokumentēšana, ja tā kā personiski mani uzrunā... un nejauši veiksmīgi kadri... ta kā tas ne visai būtu aktuāli manā gadījumā....
man jau bija aizdomas, ka jūs runājat par dažādiem gadījumiem - viens par mirkļu tveršanu, otrs - par vairāk iestudētiem kadriem, kur droši vien emocijas labāk pabīdīt malā... un tomēr man liekas, ka arī iestudētiem kadriem par labu nāk zināms spontānuma moments un spēja "sajust" bildējamo objektu...
Katrā ziņā vairāk informācijas nekā bezmērķīgi 555 vai runāšana runāšanas pēc. A par topiku, kurš tad būs tas kurš pateiks kādā tehnikā krāsās/mb grūtāk strādāt? Abi ir labi. Tik ja katrs savā laikā un vietā. 
, kad būs īstais niks, tad atklāsies, no kādiem avotiem kopē 
