Interesanti, kā var runāt ar tiem, kas publicējas [url=www.fotoblog.lv]www.fotoblog.lv[/url] un vienlaikus nerunāt par fotoblog. Tā ir vide, kas kā minimums nosaka jau diskusijas formu un tajā iesaistītos. Ja fotoblogā noskatītajiem kritērijiem, atziņām, paradumiem nav ietekmes uz šo sarunu par vairākām tēmām uzreiz, tad fotobloga varbūt nemaz nav. Tik daudz lietotāju (augšuplādētāju) - un tik maz ietekmējošas masas, tas jau iet pretrunā fizikai.
smartins:šī saruna ir par divām tēmām: 1. krāsainā fotogrāfija 2. melnbaltā fotogrāfija
Labi, atgriežamies pie tēmas: krāsainā un melnbaltā fotogrāfija. Dabā tādas pastāv, kā divi dažādi tehnoloģiskie procesi. Turklāt pa vidu maisās vēl ir arī tonēta melnbaltā fotogrāfija, izkrāsota melnbaltā fotogrāfija un mazkrāsaina krāsainā fotogrāfija. Nu un tad???
Domāju, ka par monohromo viss puslīdz ir skaidrs. Kam vajag, tam ir skaidrs. Par krāsām arī . Ja tu zini, ka bildes publicēšanai internetā noderīgāks ir sRGB un kameras piedāvātā kontrasta/piesātinājuma līkne, tad tu droši vari teikt, ka redzi un strādā krāsās.
Dažkārt ir intereseanti vērot, ka fotogrāfs iet vēl tālāk - iegūst digitālu m'b kadru un tad to tonē (sēpijā vai citā tonī). Desaturē un piekrāso, kā te
ko varbūt pat nav redzējis. No krāsām nevar aizbēgt. Tāpēc teiksim "nē" klasiskam apģērbam. Fotogrāfs metīsies tonēt iztrūkstošo.
Krāsains vai melnbalts - tā ir forma. Bet ja kāds sāk spēlēties ar formu, ignorējot saturu, tad tas ir formaļizms. Tēvoča Džo laikā, par tādām lietām lika aiz restēm uz desmit gadiem, bez tiesībām sarakstīties.
krāsai nav noteicošā loma, taču reizēm tā var papildināt fotogrāfiju, citreiz tā savukārt traucē uztvert būtisko... problēma, manurpāt, sākas, kad kāds sāk pilnīgi noliegt vienu vai otru, kas tikai parāda, ka cilvēks tā īsti nespēj uztvert lietu dažādību...
fotto: "Krāsains vai melnbalts - tā ir forma. Bet ja kāds sāk spēlēties ar formu, ignorējot saturu, tad tas ir formaļizms. Tēvoča Džo laikā, par tādām lietām lika aiz restēm uz desmit gadiem, bez tiesībām sarakstīties."
es gan negribētu pilnībā noliegt arī tīrus formas meklējumus, kam patiesībā arī ir zināms saturs, varbūt tikai citādi uztverams... ne vienmēr, protams, tas attaisnojas, tomēr prasme spēlēties ar formu palīdz veidot arī "saturīgās" bildes...
daiga35:krāsai nav noteicošā loma, taču reizēm tā var papildināt fotogrāfiju, citreiz tā savukārt traucē uztvert būtisko... problēma, manurpāt, sākas, kad kāds sāk pilnīgi noliegt vienu vai otru, kas tikai parāda, ka cilvēks tā īsti nespēj uztvert lietu dažādību...
Otrajam teikumam var pilnībā piekrist. Un ka tādi cilvēki atrodas, to labi ilustrē pirmais teikums.
fotto, pirmajā teikumā nekas pilnībā netiek noliegts, tas tikai pasaka, ka mums katram jebkura forogrāfija - krāsaina vai melnbalta, var izraisīt gan pozitīvas, gan negatīvas sajūtas, man personīgi var traucēt krāsa vienā bildē vai arī kaitināt pelēki-melni-baltais laukums citā, taču tas nenoliedz ne vienu ne otru fotogrāfijas veidu...
IvetaK:... kurā vietā šeit augšminētājā tekstā gāja runa par foto?
Tajā laikā, kad par formālismu sēdināja, fotogrāfijā pilnībā tika iznīcināts (iedzīts pagrīdē) mākslas foto. Bija viedoklis, ka bezsatura bildes (saulrieti, puķītes, abstrakcijas etc.) ir pilnīgi nevajadzīga lieta padomju pilsoņiem. Mākslas foto eksistēja tikai fotoklubos, ļoti rūpīgā pārraudzībā. Katrs fotogrāfs sapņoja par to, kā kļūt par fotožurnālistu ar iespēju publicēties kaut vai rūpnīcas maztirāžas avīzītē. Tie laiki, paldies dievam, Reiganam un pāvestam, ir pagājuši, un ko mēs tagad varam ieraudzīt krievu saitos - berjozki, osinki, vopļi, sopļi un Katja Belkina. Izrāvušies no vienas galējības, krievu fotogrāfi ir metušies otrā. Tad jautājums ko vajadzētu fotogrāfēt latviešiem?
daiga35:fotto, pirmajā teikumā nekas pilnībā netiek noliegts, tas tikai pasaka, ka mums katram jebkura forogrāfija - krāsaina vai melnbalta, var izraisīt gan pozitīvas, gan negatīvas sajūtas, man personīgi var traucēt krāsa vienā bildē vai arī kaitināt pelēki-melni-baltais laukums citā, taču tas nenoliedz ne vienu ne otru fotogrāfijas veidu...
Nu ja. Par to jau bija runa. Ka jautājums b/w vs color vispār nav apspriešanas vērts.
Atradu vienu riebekli, kas noteikti, ka samaitāja diženās padomju tautas uztveri.
Šis nelietis jau arī nebija labāks:
Zīmē te visādus kvadrātus, kas beigās, kad acis sāk sāpēt no vienkāršības, pārtop aplī.
Saprotams, tam ar fotogrāfiju nav nekāda sakara. Fotogrāfs nefotografē no savas pieredzes un kolektīvās vizuālās atmiņas iespaidots. Fotogrāfs fotografē tikai jaunus sižetus un tikai paša 100% koncepciju. Un visi citi autori, ja zog, tad zog 100% tīrās koncepcijas.
Gan jau būsi Šņores filmu the Soviet Story noskatījies. Neaizmirsīsim arī Ļeņina vārdus par to, ka "vissvarīgākā no mākslām mums ir kino" (tālāk viņš teica, ka pēc tam, kad kino būs savu uzdevumu sasniedzis, arī no tā varēs galīgi atteikties, bet to visi nezina). Kino šeit, protams, var ņemt pa kadram, kā fotogrāfiju, kā tas tiek izmantots kā kritērijs laba operatora u.c. darba rezultāta konstatēšanai.
Glezniecības vēsturē darba kadrus pagrūti atrast. Krāsu ģēnijs van Gogs savus zemniekus zīmēja visai kroplus, sevi noteikti augstākā vērtē turēja, kad pašportretus gleznoja. Gleznotājam Otto Diksam gan bija viena tēma, ko Parīzes ielās jau agrāk pēc pasūtījuma nobildēja Atžē. Bet visādi citādi pārsvarā dīka buržuāzija un kailas sievietes, nevis darbs un tā darītājs.
Ir pamats domāt, ka padomju foto pieredze ar vāji slēptu trieciendarba tēmu mūsdienās ir pārvērtējama kritiski. Galu galā, Leica pakaļā-darinājumus, kā FED pašmāju un kā Zorki eksporta lietošanai, varbūt taisīja arī tāpēc, lai KBG visiem ielu bildētājiem nevajadzētu izsniegt atļaujas.
P.S.
Brīgels piemirsās. Tik piemetināms tas, ka vecais Pēteris montēja ainavas kopā no dažādiem skatiem, kā arī lieldarbos ilustrēja dzīvi kopumā - šajā piemērā tie ir 118 sakāmvārdi. 16. gadsimtā esot bijusi tāda mode. Pirms tam viņam arī bija darba tēma - Bābeles tornis tā daudzajās versijās.
Krāsas "liekas vietā" tādēļ, ka tas ir viens no klasiskajiem, aprobētajiem krāsu salikumiem - oranžs ar zilu. Slikti ir ar kadra kompozīciju, jo acs šaudās pa kadru meklēdama galveno objektu, interešu centru un to, ka tā ir kaut kādā ziņā fotogrāfija. Šeit ir grūti pateikt kas kadrā ir galvenais - cilvēki vai tās butaforijas.
opisj:Atradu vienu riebekli, kas noteikti, ka samaitāja diženās padomju tautas uztveri.
Šis nelietis jau arī nebija labāks:
Saprotams, tam ar fotogrāfiju nav nekāda sakara. Fotogrāfs nefotografē no savas pieredzes un kolektīvās vizuālās atmiņas iespaidots. Fotogrāfs fotografē tikai jaunus sižetus un tikai paša 100% koncepciju. Un visi citi autori, ja zog, tad zog 100% tīrās koncepcijas.
Ja ar to bija mērķēts uz suprematismu, tad uz tā rašanās saistību ar fotogrāfiju mākslinieka mazmeita tieši norāda... Slavenākais darbs kā reizi bija radīts, lai protestētu pret tolaik jauno fotogrāfiju...
neviens jau netiek turēts... piespiedu kārtā diskusijā, bet tādas tukšas frāzes...
kas nepatika? un negativa replika, tas ir totāla iespamošana..sorry...
kur ir viedokļi, ja tādi ir, kur argumenti. savādāk tā...nekorekti,attiecībā pret cilvēkiem, kas mēģina izteikties."
IvetaK, neuztver to tik nopietni un sāpīgi, tas nebija domāts nevienam kā pārmetums, bet redz, ka viss kārtībā, viss novirzījies vecajās sliedēs un diskusija turpinās...
> nē, man krāsas liekas vietā, jo tās ir autora izvēlētas ,saliktas, nevis autors aizņēmies un piesavinājies dabas laurus...
manuprāt, tas vien negarantē veiksmīgu rezultātu, un kā gan kāds, kurš tikai attēlo to, ko ar savu aci redz dabā, varētu "piesavināties dabas laurus"...
nezinu par citiem, man pietiekami daudz bilžu ir melnbaltas, krāsu atstāju gadījumos, kad krāsu salikums liekas īpaši veiksmīgs un kad, manuprāt, konkrētā krāsa padara attēlu bagātāku vai toņu nianses pastiprina gaismas efektu... tas viss, protams, ir tīri subjektīvi...
es runāju par savām fotogrāfijām, jo ar tām zināmā mērā arī paužu savu viedokli, un attiecīgi domāju, ka kreatīvi izpausties var arī krāsainā fotogrāfijā, izmantojot varbūt nedaudz atšķirīgus paņēmienus... galvenais, lai cilvēks vispār spētu domāt kreatīvi...
es arī neredzu jēgu šādam "karam", lai cilvēki izpaužas, kā kurš vēlas... man personīgi tuvāka melnbaltā fotogrāfija, bet tādēļ neapgalvošu, ka krāsainā nekam neder un ka tajā nevar kreatīvi izpausties... vispār neatzīstu nekādu "reliģiskas" nokrāsas sekošanu tikai vienai idejai, vienai "reliģijai", noliedzot visu pārējo, manurpāt, tādas izpausmes liecina par zināmu aprobežotību...
Iveta, tas teksts par aprobežotību nebija adresēts konkrēti tev, nesaskatu tavos argumentos īpašas fanātisma pazīmes, un lielā mērā tiem piekrītu... bet neredzu arī jēgu stāties divās frontēs... tas, ko sapratu no "otras frontes puses" pārstāvjiem bija doma, ka ne reti arī menlbaltā fotogrāfija saņem nepelnītas uzslavas par tās "dziļo saturu" tikai tādēļ, ka tā ir melnbalta... manuprāt, svarīgi, lai cilvēks vispār iemācītos saskatīt saturu ne tikai fotogrāfijā, bet arī citās lietās mums apkārt...
IvetaK:es tikai par to, ka nebūtu jābūt tā, ka..ja fotogrāfija ir laba krāsaina, tad melnbalta tā nebūs laba...
Arī tā var sagadīies, ka krāsas traucē uztvert domu, bet jāatceras, ka melnbaltā fotogrāfija var būt uzņemta caur zilu, zaļu vai sarkanu filtru vai nelineāri pārvērsta mb versijā no krāsu oriģināla būiski mainot dažādu krāsu laukumu piesātinājumu melnbaltajā versijā
Ja godīgi, tad ne visas mb bildes būs tik pat baudāmas krāsainas un ne visas krāsainās būs baudāmas mb...
Visumā, manuprāt, gana bezjēdzīgs aspekts diskusijai...
Tik pat labi būtu sākt apspriest - kādas monochromās bildes ir labākas - melnbaltās vai brūnbaltās, vai zaļbaltās? Un kuras krāsainās pareizas - ar megakontrastu vai zilidzeltenas, kā no pabalējuša žurnāla "lauku dzīve", vai rudivioletā nokrāsā kā no žurčika zvaigzne, kas saulē nav izbalējis utt...
fotogrāfija pirmsākumos bija melnbalta tāpēc, ka tajā laikā tehnoloģijas nepieļāva krāsainu variantu, nevis tāpēc, ka fotogrāfija pēc definīcijas ir melnbalta, un pie šīs definīcijas būtu jāpieturās, jo fotogrāfija, tā, paviršā tulkojumā nozīmē gaismas zīmējums.....tas nav melnbalts. atkarībā no tā, ko fotogrāfs šajā zīmējumā grib izcelt, viņš izvēlās melbaltu, vai krāsainu versiju. nav pareizākas vai nepareizākas versijas, ir REDZĒJUMS.....skumji, ja melnbalto versiju izvēlās kā sačakarētās krāsainās bildes glābēju, bet tas ir cits stāsts
ko nu par tik plašu jēdzienu runāt, ja nevaram foto interesentu vidū noskaidrot kas fotogrāfijā ir tas būtiskais...
Un kāpēc nedrīkst pieļaut domu, ka katrs fotogrāfiju radītājs un vērotājs katrā bildē vai nozarē kā tādā izvirza savus, sev svarīgus apsektus un mērauklas skaistuma, vērtības un emocionālās baudas vērtēšanai un mērīšanai? Kam māte, kam meita, kam puķainā kleita... Tā teikt
Tā ir vide, kas kā minimums nosaka jau diskusijas formu un tajā iesaistītos. Ja fotoblogā noskatītajiem kritērijiem, atziņām, paradumiem nav ietekmes uz šo sarunu par vairākām tēmām uzreiz, tad fotobloga varbūt nemaz nav. Tik daudz lietotāju (augšuplādētāju) - un tik maz ietekmējošas masas, tas jau iet pretrunā fizikai. 
