Diskusijās (jebkur) bieži vien kāds izspļauj "Tev skauž", "Tā ir skaudība". Nogriež kā ar nazi, bezapelācijas kārtībā. Un tu, lasītājs, sēdi un domā - ko tas īsti nozīmē. Jo pietrūkst skaidrojuma šī vārda lietojumam, uzskatāma salīdzinājuma. Neticas, ka ainavistam, kas ikdienā redz tūkstošgadīgas klintis un simtgadīgus kokus, skaustu knapi divdesmitgadīgas vāveres. To neģēlīgi pieraksta.
Ko Tu saproti ar vārdu "skauž" fotogrāfijas sakarā?
Zināma skaudības deva var būt pozitīva, ja tā mūs motivē pašus censties un saniegt vairāk, sliktāk ir tad, ja skaudība liek par daudz koncentrēties uz to, ko dara citi, tādējādi liedzot apzināties, saskatīt un attīstīt to, kas ir dots pašam...
Gadījumi, kad vārdi "tev skauž" tiek lietoti nevietā un bez pamatojuma, sastopami bieži, un pat tad, kad tas atbilst patiesībai, izklausās diezgan muļķīgi...
Skaudība liek salīdzināt sevi ar citiem. Un neiedziļināties, kapēc vieni saņem vairāk, citi - mazāk. Skauģis saskata tikai cita darba augļus, neiedziļinoties ieguldītajā darbā. Patiesībā, nav svarīgi, cik kurš iegulda darbā - vieniem sanāk ātri - tā saucamais talants, vai Dievišķā dzirksts, citi rūpīgi strādā. Jebkurā gadījumā skaudība ir slikta īpašība - tā saēd skauģi. Rāpies kalnā augšā - tur, virs mākoņiem saule spīd!
Ir teiciens - vairums nelaimju cilvēkam ceļas no salīdzināšanas. Te runa par spriestspēju un gatavību visiem i uzlikt savu punktiņu. Ja kaut kas nesanāk tur, kur cerēts tika vairāk, uznāk pilna emociju gamma - no vilšanās līdz dusmām. Bet kāpēc skaudība? Varbūt atkarība no reitinga, ego barošanās no skatītāju piezīmēm, apmeklējumu skaita?
Šobrīd gan visbiežāk šo vārdu lietojošā vīriņa (parasti vietās, kur mākslas "aicinājuma" vārdā tiek mīdīti krūmi) vairs nav mūsu vidū, lai viņš pats aprakstītu savas vīzijas, bet tikko pamanīju tādu definīciju tēmā Gudris vs. Vinils. Un nesapratu.
Runājot par taustāmām izpausmēm, no spožajiem un spējīgajiem jau prasa divreiz vairāk nekā citiem. Un tad ir grūti, jo atlīdzība tik tādēļ vien divreiz nepieaug.
Par definīciju – nav tādas, tāpat kā citiem pamatjēdzieniem. Kas netic, var mēģināt definēt „laimi” vai „nelaimi”. Par īpašībām – skaudība tradicionāli pieskaitīta pie ‘nāves grēkiem”, bet atšķiras no vairuma ar to, ka visvieglāk pārvarama. Un nav ne baltas, ne zaļas ir tikai viena un tā pati dažādā intensitātē. Pārņemt labāko un mācīties tikpat labi var nevienu neapskaužot. Pie tam – skaudība ir NERENTABLA. Vienmēr un visur.
Šobrīd gan visbiežāk šo vārdu lietojošā vīriņa (parasti vietās, kur mākslas "aicinājuma" vārdā tiek mīdīti krūmi) vairs nav mūsu vidū, lai viņš pats aprakstītu savas vīzijas
nez kur jams pazaudējies - konsultē Eiroparlamentu kultūras un visos citos iespējamos jautājumos?
tas būtu tā. bet visnotaļ nopientāk traucē liliputa ķepa... laikam īstais leņķis ar īsto optiku paņēmies... gribētos zināt, vai arī Lāsma šo auguma disharmoniju bildē ir pamanījusi.
p.s. Alloxa kkad kko par perspektīvām stāstīja... Žēl, ka es (un daudzi citi) neklausījās. Noderīgi.
