Tur jau tā lieta, ka sākumā jāmēģina pašam saprast, kas un kā... skatoties citu bildes, mēģinot saprast, kāpēc pašu bildēm nav piekrišanas un tikai tad, nāk lielā izķidāšana... brīdī, kad tiec pāri pirmajai fāzei, kad tevi sāk nedaudz ievērot, kritizēt un labot, tad arī jāķer mirklis un jāsmeļ visi labumi, ko publika dod... vienīgi nevar cerēt, ka neko nedarot, neattīstoties, neejot uz augušu un nesaprotot savas kļudas, kaut kas notiks... Tas tikai no personiskās pieredzes... varbūt arī viss garām, bet nu man tā bija un domāju, ka vēl arī kādam