Fotogrāfijas maģija un kods

Vai esam kādreiz padomājuši par to, ka mūsu vecāki kādreiz bija jauni un skaisti?
Ka viņi bija unikāli un tādi paši kā mēs -
sapņoja, cerēja, piedalījās pavasara talkās,
mīlēja, aizrāvās, bija moderni un stilīgi.
Vienkārši - dzīvoja.
Viņi savam laikam un mēs savam.

Vai esam kādreiz padomājuši par mūsu vecmāmiņām, vectēviem, senču senčiem un viņu likteņiem?
Man personīgi ļoti daudz pasaka manu vecāku jaunības fotogrāfijas par to laiku, kurā viņi dzīvoja,
par viņiem pašiem...
Tajās var tik daudz saskatīt...
Ja ir vēlēšanās...

Radi, esi cēls!

Izlasīju Mārtiņa Freimaņa grāmatu “Zālīte truša dvēselei”. Man tā ļoti iepatikās. Saredzēju tās autoru kā vitālu, savas nodarbošanās (mūzikas) un vispār dzīves mīlošu cilvēku.
Kārtējo reizi sapratu, ka visu vērto panākumu pamatā vienmēr ir un paliek pareiza attieksme. Bez tās var zust jēga tam, ko dari…
Kā nesen, kādā savas dzīves konkrētajā periodā, teica Antanas Sutkus – Lietuviešu fotogrāfijas monstrs, kad viņam jautāja vai viņš tagad fotografē, uz ko viņš atbildēja, ka nevar jau fotografēt, ja Tevī nav mīlestības. Tā ir liela patiesība – ja Tevī nav harmonijas, tad iespējams labāk tomēr ir paklusēt.

[Ej gulēt - jau vēls...]

Laika Rats