desmit pirksti, vecīt!

Cik stulba gan ir sajūta, kad tev uznāk iedvesma, apskaidrība un vēlme tajā dalīties ar citiem, uzrakstīt rakstu no sirds, nospiest "publicēt" un pēc mirkļa saprast, ka kaut kas ir nogājis greizi un ne velna tavs raksts netiks publicēts! Un pat tu pati nekad vairs viņu nelasīsi, tikai atcerēsies un jutīsi tos momentus, fragmentus, kurus tik lieliski bija sanācis izteikt skaidri un precīzi. Tāpat kā tu nekad nedzersi no tikko no rokām izkritušas stikla glāzes, kura tavā acu priekšā saplīst gabaliņos - dažos lielākos, dažos mazākos, dažos pat neredzamos. Tu, protams, vari redzamos savākt, bet neredzamos gan ne. Un bez visiem glāze tomēr kopā neturās.