 |
pukju_beernsPar sevi: Man sirdī mīt.. klauns. (?) |
|
Suņa sapņi(cepums par izlasīšanu līdz galam)
Mēs pārvācāmies. Pirmais, ko pamaīju, izkāpusi no mašīnas, bija kaimiņa augstais, nolaistais žogs, kas bija aiznaglots visos iespējamos veidos, bet caur kādu šķirbu es redzēju acis.
Mana luga
Es domāju par kārtējo bezmiega nakti. Kārtējo iestudēto bezmiega nakti, jo nav jau tā, ka nevarētu aizmigt, ar miegu problēmu man nekad nav bijis, patiesībā pat jāatzīst, ka es spētu nogulēt lielāko daļu dzīves un nejust nekādu nožēlu par to. Ir cilvēki, kuri baidās iemigt, lai neredzētu murgus. Bez murgiem es nejustos īsti izgulējusies.
04:13 - dīvains laiks
04:13. Dīvains laiks, lai pamostos Ziemassvētku rītā, tomēr miegs sen vairs nenāca. Aiz loga vēl bija tumšs un šķietami mākoņains, un vienīgo gaismu telpā ienesa laternu sārtie vijumi.
Pavisam parasta piektdiena
-Uz kuru stāvu jums?
-Uz augšu attrauca viegla, plīvojoša balss. Pati sieviete likās viegli caurspīdīga kā spoks.
Jautājoša mīmika lūkojās sievietes neparasti čirkainajos, plīvojošos matos. Vispirms jaunietis iedomājās, ka nav īsti sapratis, tad nodomāja, ka varbūt viņa runāja citā valodā, kuru viņš nesaprata, bet tad viņš vienkārši nospieda 5. pogu. Šķiet, ka pašreiz viss ritēja gludi.
-Nekad neesmu Tevi te redzējusi, vai Tu nesen ievācies?
Brīža apmulsums.
-Nē, es te dzīvoju jau sešus gadus.
-Tas taču nav iespējams! Redzi, ko nodara lifts. Cilvēki dzīvo vienā mājā tik ilgi, bet tā arī nezina viens par otra eksistenci.
Jaunietis pamāja ar galvu, nezinot, ko atbildēt.
-Visu labu!
Viņš izspruka caur tikko atvērtajām lifta durvīm. Tālākais viņu vairs neinteresēja.
Ārdurvis kā parasti nebija aizslēgtas.
Mazu bērnu lūgšanas Dievam.
Mērķis nav kādu aizskart. Bet ja tā padomā, tas ir tik vienkārši. Kāpēc viss mūsu dzīvēs ir jāsarežģī?
