Filmas fotogrāfiskais platums, objekta spilgtumu intervāls

Attēls 1

Anotācija:

Filmas platums /fotogrāfiskais, ne 35 mm!/, objekta spilgtumu intervāls un kādās attiecībās šīs lietas stāv ar ekspozīciju un gradāciju.

Lekcija:

Starp to, ko bildējam un to, kas izrādās esam uz bildes ir sakarība – nu, vismaz tāda varētu būt iecere. Paskatīsim kāda ir sakarība un kā to var ietekmēt. Tonāli reproducējot kadrā paņem arī skalas – krāsu skalu krāsu kontrolei un melnbalto tonālo, ja Dievs devis, Kodaka, ja nav devis, krievu. Oriģinālā skala sastāv no diskrētiem toņiem no balta līdz melnam ik pa ½ robam. Un tā 12 reizes no vietas, kas iztaisa 3 robus uz katru pusi no vidēji pelēkā, pēc kura eksponējam un tas atbilst filmas fotogrāfiskajam platumam – filmas spējai atveidot dažādu spilgtumu objektus. Melnbaltajai skalai reproducētai jāizskatās tāpat, kā oriģinālam – tumšākajam tonim jābūt maksimāli melnam, gaišākajam baltam, jābūt izšķiramiem tikpat toņu laukumiem, nedrīkst saplūst laukumi ne tumšajā skalas galā, ne gaišajā. Ja toņi pa vidu nobīdījušies, tā ir gradācijas problēma. Ja uz krāsu materiāla m/b-jā skalā parādās krāsu toņi, tad vai nu materiālam ir no dabas izbalansēti krāsu slāņu kontrasti vai tas nepareizi apstrādāts. Skalas galā ir svītriņas izšķiršanas noteikšanai. Vienkāršie darbaļaudis nav tik jūtīgi, kā mākslinieki un tādēļ viņus bildējot skalas nelieto, bet ielieciet skalu kaut kadrā bez cilvēka un nobildējiet – pareizā ekspozīcija /pie konkrētās tīstīšanas/ būs tā, pie kuras skalu varēs precīzi uzkopēt. Cits pārbaudes paņēmiens sekojošs – noeksponējiet vidēji pelēko un nomauciet vismaz 10 kadrus, pa pieciem pa robam uz abiem galiem. Kopējot atrodiet īsāko eksponēšanas laiku, pie kura pirmais vairs ne pilnīgi caurspīdīgais kadrs dod maksimālo nomelnējumu un ar šo ekspozīciju kopējiet kadrus optiskā blīvuma palielināšanās virzienā, līdz iegūstiet pirmo gandrīz balto. Vidējais būs pareizā ekspozīcija un kadru skaits – filmas platums pie konkrētās tīstīšanas. Reāla objekta spilgtumu intervāls var būt un bieži ir lielāks kā skalas, īpaši, ja saulainā laikā kadrā ir gan saules apspīdētas, gan ēnā atrodošamies vietas. Tad nu paceļas jautājums, kā eksponēt. Ja jūsu kamerai ir (.)-ta eksponēšana, jāeksponē gaišākā vieta un tad tumšākā – ja starpība pārsniedz 5-6 robus /steps/, atliek izvēlēties, vai jums svarīgākas detaļas gaismās vai detaļas tumšajās vietās. Automātiskā eksponēšana /īpašu daudz (.)-tu/, nebūs tālu no patiesības, ja mērīšanas zonā ietrāpīs tumšāks laukums. Ja ietrāpīs neliels, bet krietni gaišāks laukums, kamera var pārlieku nobīties no pāreksponēšanas, kā rezultātā var sanākt kadrs, kura lielākā daļa pārāk tumša. Saprotama lieta, ar piešautu aci var piemest korekciju. Kā šodien atceros, ja atmiņa neviļ, Nikona FA reklāmā lasīju: «...un kamera salīdzinās sensoru rādījumus ar 100 000 labām bildēm, kuras ir tās atmiņā.». Reklāmas muldēšana, bet ne jau bez bildēm un tā, kā tajās attiecas tumšie un gaišie laukumi, tapis algoritms. Fotogrāfiskais platums ir viens no nu jau nedaudzajiem rādītājiem, pēc kuriem arī laba digitālā kamera vēl atpaliek no filmas. Pārsvarā no m/b. M/b filmas fotogrāfisko platumu var palielināt /gan pārsvarā uz gradācijas rēķina!/ ar bada un miecējošajiem /pirokatehīna/ attīstītājiem un pēcapstrādi. Viltīgi kopējot var dabūt uz papīra to, kas uz filmas ir, bet ko nevar normāli nokopēt. Protams, arī krāsu filmu var dažādi apstrādāt, bet tādas izdarības ierobežo prasība saglabāt krāsas.