Manas necilās domas par rakstību un rakstības teoriju (II daļa)

Attēls 1

Anotācija:

Turpināšu savu iesākto stāstu par fotobloga rakstiem, nedaudz iedziļinoties rakstības teorijā un pasāstot savas pārdomas par rakstīšanu :)

Lekcija:

II. daļa. Rakstīšanas māksla.
Tā nu ir sanācis, ka man pašam dikti patīk rakstīt. Un lasīt. Esmu centies lasīt un arī lasījis daudz, pēdējā laikā gan visas datoru padarīšanas ir diezgan nopietni aizēnojušas šo interesanto pasākumu, vismaz attiecībā uz drukātu vārdu. Arī rakstīt rakstu un ļoti patīk. Neesmu īpaši speciāli mācījies rakstīt, viss, kas mani mācījis, ir vidusskola, augstskola, citu rakstītais un paša sapratne par to, kas ir interesanti lasītājam, kā izteikt savas domas sakārtoti, pamatoti un kā iepīt stāstā ideju. Viss iepriekš uzskaitītais izklausās tik vienkārši, līdz pirksti skar klavieres pogas vai tver pildspalvu. Vēlos pastāstīt, kā es rakstu, cerot, ka arī tev, dārgo lasītāj, kaut kas aizķersies, iepatiksies vai pat paliks skaidrāks.

Ar ko sākt?
Mana ikdiena nebūt nav saistīta ar literāru darbu radīšanu, pat pretēji – darbojos tehniskā sfērā kur, lai arī jādzejo, tomēr visnotaļ strukturēti un balstoties uz standartiem un klišejām. Tomēr, kaut sitiet, uznāk vēlme izpausties rakstot! Un šī ķecerīgā vēlme uznāk tieši tad, kad garām „paskrien” kāds interesants temats. Piemēram? Lūk, vēl nesen spēlēju kādu primitīvu laika nosišanas „role playing game” internetā, („lomas tēlošanas spēle”, angļ.val) , kur varēju iejusties viduslaiku pirāta ādā un dzīvot dzīvi uz jūras un nogalināt ienaidniekus un zagt sievietes un dārglietas  Spēle, kaut arī angliska, tomēr fantāziju iedvesmojoša. Un tapa stāstiņš, neliels izdomāts notikums par tēmu, ar lomām un notikuma vietu, darbību un dialogiem. Un cilvēkiem patika!
Bieži vien ceļojums ir pamats manam rakstam. Vai kāds spilgts notikums (khm, erotisks :), tos gan nepublicēju, bet tā, savam priekam :P) Katrā ziņā dzīve ir pietiekami interesanta, it sevišķi dažos tās mirkļos, lai kļūtu par iemeslu rakstīšanai! Vai rakstu arī tad, ja kāds palūdz? Jā, ir sanācis arī tad, ja tēmu nosaka kāds cits, vai vismaz ierosinājums rakstīt nenāk vis no paša saskatītās pasaules, bet gan no cita cilvēka, arī tad rakstu, un izbaudu procesu un rezultātu. Tomēr iemeslam jābūt gana labam: vai nu kursa darbs jānodod, vai arī mīļotā ļoti lūdz...
Abi šie iemesli, vainu paša izraisīti un saskatīti, vai cita palūgti, ir labi. Hmm, varbūt ir vēl kāds cits? Laikam ne, tas arī būtu īsumā viss par iemesliem, ar ko sākt.

Kā es rakstu.
Domājot. Domas skrien, un pirksti mēģina sekot, dodot smadzenēm uzdevumu piebremzēt domāšanu, jo nevartačupaspēttikātriii !!!! Un, ai!, cik ideāls ir brīdis, kad abi, gan domas, gan pildspalva, strādā vienotā ritmā, tad pārējais uz šīs pasaules lēnām pazūd, un ir tikai papīrs doma un rakstāmais, tad minūtes skrien kā sekundes un lapa aiz lapas tiek piepildītas ar maziem ķeburiņiem :) Patiesa iejušanās un saplūšana ar sevi, savām domām un to ietērpšanu vārdos ir tas, kas padara procesu tik pievilcīgu! Protams, šad tad nākas apstāties, padzēst un turpināt no jauna, tomēr pēc brīža atkal viss ir kārtība un taustiņu klaboņa pieskandina ofisa vasarīgi pustukšās telpas.

Rakstības teorija.
O jā, tāda ir! Un ir patiešām labi to zināt :) Nepretendējot kļūt par tavu literatūras skolotāju, atļaušos minēt manuprāt svarīgākos pamatus, kurus ievērojot, stāstījums tikai iegūs! Šī teorija būs par to, kā rakstīt eseju ;) nu tas ir kaut kas starp gaisīgu romānu un tehnisku manuāli :) Bet patiesībā uzskatu, ka daudz ko no uzrakstītā var un vajag izmantot arī citu literāro sacerējumu rakstīšanā.
Ar rakstības teoriju es saprotu pārdomāti veidotu stāstījuma struktūru, jeb vienkāršiem vārdiem runājot, kas pēc kā seko. Visi esam mācīti dalīt stāstījumus trijās daļās: ievads, iztirzājums un nobeigums. To, man liekas, māca jau pamatskolas beidzamajās klasēs, kur literatūras hrestomātijas grāmatas lasot, dzemdinām savus pirmos sacerējumus un domrakstus. Tomēr, vai ir palicis atmiņā, kas kurā daļā īsti iederas un jāraksta? Lūk daži mani padomiņi, ko lietoju ikdienā un kas man dikti patīk. Piezīmēšu, ka šie pamati ņemti no tā saucamā „academic writing” (akadēmiskās rakstības, angļ. val). Sāksim pēc kārtas:

Ievads.
Ievads parasti ir visīsākā bet vissvarīgākā esejas sadaļa. Ievadu sākam rakstīt un izpildām līdzīgi kā piltuvi: no plašākas tēmas līdz šaurai un specifiskai precīzi par to, par ko būs raksts.

Piemērs: Plašākie Latvijas meži atrodami Latgales pusē, kur nebeidzamais mežu biezoknis slēpj sevī daudz noslēpumainības un netveramas burvības. Tieši šāda meža malā atradās nelielā lauku viensēta, kurā es pavadīju vasaru. Un šis stāsts būs par vienu dienu manā vasaras brīvlaikā, kad devos iepazīt tuvāk meža noslēpumus.

Kā redzams piemērā, autors savu stāstījumu sāk no plaša salīdzinājuma, vispārīga apgalvojuma vai, iespējams, visiem zināma fakta. Tad seko precizēšana un stāstāma sašaurinājums, līdz beidzot tiek pateikts maģiskais teikums, kas arī nosaka klausītāja vai lasītāja sapratni par raksta būtību. Šis „atslēgas teikums” ir ļoti svarīgs, tam jābūt visnotaļ konkrētam, paskaidrojošam un saprotamam. Jāņem vērā, ka šis teikums ir obligāts katrā stāstā!

Iztirzājums
Nedaudz citējot teoriju, varu teikt, ka ir vairāki veidi, kā korekti uzrakstīt „Iztirzājuma” sadaļu esejā, no kuriem populārākie, manuprāt, ir: hronoloģiskais, piemēru, aprakstošais. Šos trīs es noteikti izmantoju visbiežāk, savukārt pārējos vienkārši neatceros :) Ko tad nozīmē katrs no tiem:

„Hronoloģiskais”. Būtībā tas ir stāstījums par notikumiem un pārdomām, sakārtots laika secībā, kādā šie notikumi ir notikuši vai vismaz domās izdomāti. Parasti šādā veidā rakstu aprakstus par ceļojumiem, kādu aktuālu notikumu vai vienkārši stāstu blēņas :)

Piemērs par to pašu vasaru Latgalē (atslēgas teikums: „Un šis stāsts būs par vienu dienu manā vasaras brīvlaikā, kad devos iepazīt tuvāk meža noslēpumus.”): Rīts sākās ļoti agri, jo mūsu varonīgais sarkanās sekstes īpašnieks izdomāja paziņot par rīta iestāšanos jau pulksten piecos. Āvām kājas un devāmies mežā. Staigājot un bradājot, jau ap pusdienlaiku bijām tik ļoti noguruši, ka vairs nespējām paiet un devāmies mājup. Vakaru sagaidījām pie ugunskura, apspriežot dienas notikumus un atpūšoties.”

„Piemēru”. Iespējams būsiet dzirdējuši arī citu nosaukumu šim esejas iztirzājumam, bet doma tā pati – pamatot savu domu un veidot stāstījumu uz piemēru pamata. Šo izmantoju tad, kad gribu kādu pamācīt (piemēram, mans fotOskolas raksts par „Labu fotogrāfiju”) vai arī pārliecināt, kāpēc tieši tā un ne citādāk.

Piemērs: (atslēgas teikums „Diena, pavadīta Latgales mežā, bija pati interesantākā diena šajā vasarā!). Iztirzājumā tiktu rakstīts: „Apbrīnas vērtas bija jau pašas mājas vien! Simtgadīgās koka celtnes dvesa senatnīgu godbijību, un slēģotie logi atgādināja noguruša cilvēka acis. Arī mežs, kas ieskāva mājas ciešā lokā tikai pastiprināja šo iespaidu. Punktu visam pielika aizvēsturiskā aka, kas nezin kāpēc bija izrakta pašā sētas vidū”.

„Aprakstošais”. Šeit netiek ievērota ne stāstījuma secība, ne arī minēti piemēri, kāpēc „atslēgas teikums” ir tieši tāds, bet gan vienkāršs stāstījums, kurā tiek aprakstīts, visbiežāk, skats vai vieta. Vai arī pārdomas.

Piemērs: (atslēgas teikums „visu dienu pavadīju mežā, domādams savas domas bezgalīgajā klusumā”). Iztirzājums: „Vientuļais sils, kur priedes sarindotas skaistās paralēlēs it kā tās kāds būtu stādījis, netraucēja manam prātam aizmirst par cilvēku radīto auksto pilsētas simetriju, un deva domai dzīvību elpot priežu skuju un zaļgano ķērpju smaržu un brīvību lidot pār saules caurspīdēto priežu skuju jumtu.”

Šo sarakstu noteikti var turpināt ar vēl vismaz 5 vai pat 10 eseju iztirzājuma veidiem, tomēr tas jau kļūtu pārāk sarežģīti, un katrā ziņā man tie jau ir aizmirsušies. Varbūt tev ne? Tad noteikti esi tik jauks, papildini manu rakstīto ar kādu komentāru :) Paldies.

Nobeigums.
Stāsta noslēdzošā daļa. Noteikti atceries, ka par lielāko kļūdu nobeiguma daļā tiek uzskatīta vēlme pavēstīt kaut ko jaunu: vainu ideju, vai pārliecinošu faktu vai pārdomas.

Piemērs (sliktais): „šī viena vasaras diena paskrēja kā mirklis, un es pat neiedomājos, ka man taču tepat ir jauns fotoaparāts, kuru biju gribējis izmēģināt, taču nepaspēju”.

Ja šo faktu (par fotoaparātu) gribējās iepīt stāstā, tad tas bija jāizdara kaut kur „pa vidu” nevis nobeigumā, tādējādi atstājot nesapratni lasītājā: tā, kas tas par fočuku, kur par to bija rakstīts utt., nojaucot galveno stāsta domu.
Principā nobeigums ir paredzēts: savas nostājas izteikšanai (piekrītu, nepiekrītu), kopsavilkumam (bija vasara, biju mežā, gāja tā un šitā), īss ieskats nākotnē (un nākošajā vasarā noteikti braukšu atkal!), vai vienkārši emociju kopsavilkums (tas bija super!). Var, protams, arī miksēt šos savā starpā, bet vēlreiz atgādinu, jauna stāsta aizsākšanai nav vietas nobeigumā.

Stils.
Fū, teorijas sadaļa nu ir garām. Ceru, ka skaidrāks palika, un tāpēc turpinām ar stilu, jeb: kā es saprotu stilu rakstībā. Lēmumu par stilu, kādā rakstīšu „kārtējo gabalu”, pieņemu jau pašā sākumā, vai arī – pēc pirmajiem pāris teikumiem. Mani mīļākie stili ir:

„paškritiski pamācošais”, tāds, kādā rakstu šo stāstu, jau sākumā uzsverot to, cik pats esmu liels amatieris un iesācējs, tomēr ik pa brīdim izsaku savas pārdomas kā pamācības, balstoties uz savu pieredzi un zināšanām.

Vēl tuvs stils ir „čakarējoši humoristiskais”, kad, izmantojot savas satīras krātuves, dragāju, nedomājot daudz par pareizrakstību (speciāli nedomājot) un „maucot kā sanāk”. Ja esat lasījuši FHM, tur šāds stils dominē, tiek iepīti žargona vārdi un ik pa brīdim lasītājs tiek pakaitināts ar viegliem „uzbraucieniem”.

Un tad, protams, „šizīgi murgainais”, kad, piemēram, nelietojot pieturzīmes vai lielos/mazos burtus jaucot vietām tiek panākta sajūta, ka stāsts tiek stāstīts saraustīti, neērti un saspringti.

Vēl man dikti patīk (bet pats laikam nespētu to tā uzrakstīt) stils „bezkaunīgi atjautīgais”, šeit ir divi labi piemēri tepat no fotOblog.lv datubāzes: stāsts par Aldoni (www.fotoblog.lv...) un stāsts par tramvaju (www.fotoblog.lv...), ko gan nav sacerējis Senders pats, bet kāds asprātis tvneta komentāros 
Šo stilu sarakstu varētu turpināt bezgalīgi, vismaz līdz vakaram noteikti, jo tieši stils piešķir stāstījumam to nokrāsu, kādu vēlas redzēt autors. Tāpat stilam noteikti ir tikpat liela nozīme vai pat lielāka kā pašai stāstījuma domai vai saturam, līdzīgi kā prezentācijā, kur 70% svara ir tam, kā prezentē, un tikai 30% saturam, līdzīgi kā fotogrāfijai...

Visam stāstam punkts.
Pagāja divas dienas, kamēr šo uzrakstīju. Domāju – padošos, atmetīšu ar roku un domāšu, ka šāds raksts nemaz nav dzimis manā prāta, bet ... kur nu. Atkal un atkal atgriežoties krēslā, uzlūkojot jau uzrakstīto, smeļoties spēkus google varenajā zinību plašumā, palasot wikipedijas gudrības, pakasot pakausi un atsaucot atmiņā RBS gūtās teorijas, turpināju savu darbu pie šī nelielā vēstījuma tev. Tagad, kad darbs puslīdz ir galā, atliek vien pārlasīt, pārlabot un tad tik publicēt, jūtos ļoti apmierināts, nedaudz samulsis, vai rezultāts ir tāds, kādu to sākumā biju iecerējis un satraukts par to, kā šo domrakstu uztversi tu, kam es rakstu :) Paldies par uzmanību, blogeri, un uz drīzu tikšanos!
Sh.