PORTRETS

Attēls 1

Anotācija:

Atkārtošana - zināšanu māte. Ja vēl ir papildinājumi - vispār brīnišķīgi.

Iesācējiem (tādiem, kā man) ļooti vērtīga lekcija.

Lekcija:

Kā parasti, viss sākas ar ideju un vēstījumu, un tikai tad seko pārējie elementi.

1. STILS
Jebkura stila fotogrāfijā ļoti svarīgs elements ir grims. Tā daudzums un kvalitāte var ļoti būtiski iespaidot modeļa ārējo izskatu. Tādēļ tas jāveido attiecīgi nepieciešamai noskaņai. Fotografējot tiešā gaismā, parasti spīd seja, veidojot nevēlamus atspīdumus. Ar grima palīdzību iespējams paslēpt detaļas, iegūt plastiskumu vai tieši otrādi - izcelt kādu būtisku sejas daļu, piemēram, acis. Taču tā kā grimēšana ir atsevišķa kosmētikas nozare, fotogrāfam labāk būtu lūgt šīs nozares profesionāļu palīdzību. Stila izstrādē ļoti plaši izmanto apgaismojuma īpašības – tā spilgtumu, krāsu, izkliedētības pakāpi un spēju veidot noteiktu noskaņu. Stila izstrāde ir radoši tehnisks apgaismojuma, kompozīcijas, kadrējuma, emociju un fantāzijas apvienojums, tādēļ neiespējami precīzi definēt kādu noteiktu stilu, jo katrā ir daļiņa cita stila.

2. GAISMA
Tas, ka gaisma ir ļoti būtisks elements fotogrāfijā, jau tā kā ir skaidrs. Kad vien ir iespējams, izvairieties no iebūvētās zibspuldzes lietošanas – tā rada tumšas ēnas aiz fotografējamā objekta un padara attēlu plakanu un blāvu. Tā vietā, ja jūtieties zinošs, var izmantot vienkāršu 100W spuldzīti un nedārgu alumīnija foto reflektoru – tas būs daudz labāk par iebūvēto zibspuldzi. Veicot uzņēmumu, vēlams pārliecināties, vai ēnas no fotografējamā cilvēka deguna nepārklājas pāri lūpām.
Fotografējot tuvplānā, cenšas panākt sejas izfaktūrējumu. To panāk, izvēloties stāvas sāngaismas, kā arī akcentējamās daļas pirms fotografēšanas ieziežot ar krēmu. Sejas faktūru palīdz izcelt arī zibspuldžu lietošana. Taču, tiecoties pēc efektīgām sejas faktūrām, nedrīkst aizmirst vienmērīgu visu sejas detaļu izgaismojumu. Bieži vajadzīgs balts, atstarojošs ekrāns, kas mīkstina gaismas kontrastus portretējamā cilvēka sejā. Telpā šim nolūkam var izmantot apgaismotu baltu papīra loksni, gaišu sienu vai vislabāk speciālu ekrānu. Ārā gaismas kontrastus izkliedē gaiši mākoņi, ūdeņu tiešs tuvums, atstarojums pludmales smiltīs un uzņemšana ēnā.
Portretam tuvplānā, kā arī visos citos portretēšanas gadījumos svarīgs ir galvenās zīmējošās gaismas krišanas leņķis uz seju. Šīs gaismas avotam jāatrodas augstāk par portretējamā galvu, jānāk no priekšas un nedaudz iesāņus no kameras. Labākais gaismas krišanas leņķis attiecībā pret portretējamā galvu – 45◦ Fotogrāfam jāraugās, lai gaisma portretam būtu dabiska, ticama un labi izceltu sejas vaibstus.

3. KOMPOZĪCIJA
Kompozicionāli portretu uzņem dažādi: var būt tuvplāns, kurā redzama tikai seja, portrets ar pleciem vai krūtīm, portrets līdz ceļgaliem un portrets pilnā augumā. Katrā gadījumā ir svarīgs fotografēšanas augstums, kas, fotografējot portretu, katram jāievēro.
Piemēram, G. Birkmanis savā darbā „Praktiskā fotogrāfija”: „Portrets tuvplānā jāuzņem acu augstumā un nedaudz atstatu, necenšoties maksimāli izmantoties visu lakumu pat ar garfokusa objektīvu, jo tik tuva portretēšana nepareizi parāda sejas proporcijas. Lai uzņemtu seju tuvplānā, nedrīkst lietot normāla fokusa garuma vai īsfokusa objektīvu.” Savukārt citi teorētiķi un praktiķi no šīs pierastās prakses fotogrāfijas uzņemt acu augstumā veicina atkāpties. Pamēģiniet savādāk, eksperimentējiet! Piemēram, interesanta var būt cilvēka fotografēšana no zemāka skatu punkta, portreti profilā vai pat no aizmugures.

3.1. Klasiskais portrets
Šis kadrējums ietver visu portretējamā galvu un plecus, bet lielāko kadra daļu aizņem modeļa seja. Detaļas kadrā ir minimāli. Rokas klasiskajā portretā izmanto ļoti reti, jo tās sākas ne no kurienes, tāpēc rodas asociācija, ka tās ir nogrieztas. Klasiskais fotoportrets ir tiešs portrets, kurā vissvarīgākā loma ir modeļa sejai, tās spējai stāstīt par šo cilvēku. Tādēļ to nekad neuzņem ātrumā. Ir jāveic ļoti daudz sagatavošanās priekšdarbu, no kuriem vissvarīgākais ir panākt fotogrāfa un modeļa savstarpēju sapratni. Modelim ir jāsaprot, ko fotogrāfs vēlas panākt, jo pretējā gadījumā nekas vairāk par pases bildi nesanāks.
Klasisko portretu fotografē zelta griezuma kompozīcijā, kur acu līmenim jābūt tuvu pie 1/3 kadra augšmalā. Portretējamā cilvēka seja var būt novietota gan pretskatā, gan sānskatā, taču tradicionālais paņēmiens ir 3/4 pagrieziens pret fotogrāfu. Acu skatam nav obligāti jābūt objektīvā vērstam, bet vēlams, lai tas būtu vērsts objektīva līmenī vai nedaudz augstāk. Apgaismojumu parasti izvēlas izkliedētu, bet var būt arī tieši pretēji. Kontrastains un tiešs apgaismojums veido interesantu un neparastu attēlu, ko profesionāli portretisti arī izmanto savos darbos.

3.2. Portrets tuvplānā
Tuvplāna priekšrocība ir tā, ka var novērtēt cilvēku kā neatkārtojamu individualitāti. Vienīgais elements, kas tik tuvā uzņemšanā veido priekšstatu par cilvēku, ir tā sejas izteiksme, faktūra. It kā visiem ir acis, deguns, mute, piere un zods, taču šīs detaļas ir neatkārtojamas, katram cilvēkam īpašas. Manipulējot ar tām kadrēšanas gaitā, var ļoti daudz atklāt to, ko klasiskajā portretā nevar pamanīt. Šajā portreta uzņemšanas mērogā visa uzmanība pievērsta sejai. Galvenais tuvplāna jājamzirdziņš ir emocijas Jo tuvāk tiek uzņemts, jo emocijas izteiksmīgākas. Taču jāuzmanās, lai tuvplāns nebūtu pārāk tuvs – lai tas nekļūtu par makro fotogrāfiju. Attēlā jāsaglabā cilvēka atpazīstamība.
Nereti tuvplānu izmanto vecu cilvēku fotografēšanā, jo viņu sejas faktūra ir vispateicīgākā. Visgrūtākais šajā gadījumā ir rast modeļa izpratni par šāda stila fotogrāfijas nepieciešamību. Apgaismojums bieži vien ir tiešs un kontrastains.
Vēl, par tuvplānu runājot, jāpiebilst, ka šādām fotogrāfijām bieži un ar sekmēm izvēlas horizontālo formātu. Šis formāts ir visai dinamisks un portretējamajam cilvēkam ļauj droši vērst acu skatienu arī iesāņus. Vertikālais fotogrāfijas formāts tuvplāna portreta izteiksmes iespējas ierobežo.


3.3. Portrets līdz krūtīm
Šis kadrējums ir līdzīgs klasiskajam, taču pieļauj arī roku izmantošanu kadrā, jo tagad tās sākas tur, kur tām vajag sākties. Visbiežāk šādās fotogrāfijās rokas ir ciešā saistībā ar seju, jo īpaši daudz vietas kadrā tām joprojām nav. Portrets ar rokām ir dzīvāks un dinamiskāks, taču jāuzmanās, lai rokas neizskatītos pārmērīgi lielas salīdzinājumā ar seju. Ja iespējams, vajadzētu izmantot garāka fokusa objektīvu vai rokas novietot maksimāli tuvu sejas plaknei. Līdzīgi ir jāuzmanās ar roku apgaismojumu. Pārāk tumšas vai gaišas rokas kadrā rada sliktu iespaidu par portreta fotogrāfiju. Sejai un rokām ir jābūt vienādi apgaismotām.
Tīrs foto līdz krūtīm bieži vien ir neizteiksmīgs, tādēļ papildus izmanto arī kādu fona detaļu un/vai priekšplānu.

3.4. Portrets līdz viduklim
Foto līdz viduklim jau ļauj kadrā brīvāk izvietot rokas, kas arī būtu noteikti jādara, jo nolaistas rokas kadrā redzamas bez plaukstām. Tas rada sliktu iespaidu gan par attēlu, gan fotogrāfu.
Šeit ir visplašākās iespējas izmantot dažādus papildelementus – fonu, dažādus rekvizītus. Tos lielākoties izmanto, fotografējot studijā. Rekvizītus izmanto gan kā priekšplānu, gan kā atsevišķu detaļu kompozīcijas līdzsvarošanai. Tas var būt jebkurš objekts, kas papildina portretu – vāze, svečturis...
Par fonu studijās parasti izmanto papīru vai audumu, taču var izmantot arī gludu sienu. Fons ir vienkrāsas, ar dažādu toņu pārejām, gan īsti mākslas darbi. Fona krāsu un gaišumu var mainīt ar dažādu krāsu apgaismojumu un tā spilgtumu. Interesants paņēmiens ir uz fona krītoša portretējamā cilvēka ēna.

3.5. Portrets zem vidukļa
Šie attēli jāveido ļoti uzmanīgi, jo līdzīgi kā portretam līdz viduklim bieži vien rokām tiek nogrieztas plaukstas, te problēma ir nogrieztas kājas. Tādēļ optimālais variants tomēr ir fotografēt līdz ceļiem vai izmantot kādu priekšplānu, kas nogriezto kāju efektu mazina.

3.6. Portrets visā augumā
Šāds kadrējums visbiežāk redzams amatieru fotogrāfijās. Tas gan vairāk skaidrojams ar fotogrāfa bailēm pieiet portretējamam tuvāk un vēlmi parādīt vidi, kur fotogrāfija tiek uzņemta. Tādēļ rodas bildes, ko pat grūti nosaukt par portretu, jo modelis ir pārāk maziņš salīdzinājumā ar fonu.
Lai iegūtu labu portretu visā augumā, fotografēšana rūpīgi jāizplāno, lai portretējamais kadrā būtu galvenais elements. Ja fons ir ļoti raibs, tad vēlams izmantot garāka fokusa objektīvu un izmantot citu kadrējumu, lai fons būtu neuzkrītošāks. Prasmīgi izmantojot fona kompozīciju, apgaismojumu, ķermeņa pozas un kustību, var iegūt patiesi interesantas fotogrāfijas.

Izmantotā literatūra un avoti:
1) Rudzītis, E. Fotoportreta stila izstrāde. Sakaru pasaule nr 2(30)-2003, anton.world.lv...

2) Birkmanis G. Praktiskā fotogrāfija

3) Seven tips for better digital photos www.cnet.com.au...

4) Attēli - www.gettyimages.com