 |
tigeriicPar sevi: trakā žunāliste! |
|
drupatas
Rīts mirdzošs un visu pamanīts. Saules dievs Rā lej kausētu sviestu uz pelēkā trotuāra un no tā apžilbst acs.
Trauksme pīļu dīķī
Gravitātes spēks sauc no gaisa krītošās sniegpārsliņas pie zemes, kur tās satiek drošu nāve.
Ziema ir slima.
kad zvaigznes krīt uz galvas.
Dažreiz es sapņoju par to, ka es esmu sapnis, bet tā kā man ir bail no tumsas, tāpēc es atveru acis, lai tās varētu atkal satikties ar gaismu.
par Ziemassvētku sajūtām....
Sniegpārsliņa vizuļoja pa gaisu kā maza taantīga balerīna, kas noklīda no krāšņās sapņu skatuves. Tā pieskārās manam pirksta galiņam un izkusa. Nē tā nenomira. Tā vienkārši pārauga savu sniegpārsliņas vecumu un pārtapa udens pilītē. Arī jauks radījums. Vai ne?
Šajos Ziemassvētkos tā bija vienīgā sniegpārsliņa, kas aplaumoja pasauli ar savu klātbūtni. Neviens viņu neredzēja. Es šoreiz biju neviens.
Es esmu kaut kas!
Kur ir Ziemassvētku sajūta?
Varbūt tā nemaz nav pazudusi. Varbūt tā ir pāraugusi sevi un tā ir savādāka.
par laumiņām
aukstā, aukstā ziemas vakarā, viņa ir viena mazā laumiņa..
