 |
zubzeePar sevi: Dažreiz fotografēju |
|
pieneņpūku maigums
Janīna dzīvo laukos. Viņa ir kārtīga trīsdesmit divus gadus veca sieviete ar trim bērniem un bez vīra.
Es gribētu būt ceriņkrāsas violetais krītiņš.
Sajūta gluži kā filmā, kad tu ej pa nomaļu, pamestu ciematu, daudzstāvu māja ar izsistiem logu stikliem un izrautiem rāmjiem. Mazliet paradoksāli, bet tā skrienot līdz rozā ceriņkrūmam, es sajūtos patiesi kā filmā un vairākkārtīgi pametu skatu uz aizmuguri, vai tiešām tur neiet neviens, filmās parasti taču kāds uzrodas.. Bet nē! Ne šinī! Ne manējā! Pūta vējš, krūmiem zarus raustīja no rietumiem uz austrumiem, bet vējš šķita pat silts, debesis bija bargas, gluži kā no melnbaltā kino, kad mākoņi ir savilkušies kopā un raujas viens otram virsū, bet ceļš bija brīvs, ceļš bija vaļā. Skrienot pirmo ceļa posmu, gaisā virmoja lillā un balto ceriņu aromāts, kas ir daudz patīkamāks par visiem dārgajiem parfīmiem Rīgas glaunākajos veikalos.
Dzīves apgrieztā proporcionalitāte
Uz galda puspavērta gulēja Bībele, grāmatzīme atradās Mateja Evanģēlija ceturtajā lapā no beigām. Blakus Bībelei pustukša degvīna pudele. Nav nesavienojamu lietu. Ir 21. gadsimts, nav arī neiespējamu lietu.
